PROBLĒMAS

Privatizācijas paisumā, reālistiski un pragmatiski

Jānis Naglis, Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors, - "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1. lpp.

Ja vairs nespēja pildīt, direktors sita stingri dūri uz galda: "Lieciet manā vietā citu!" Nedrīkstēja akli pakļauties diktātam. Tieši tāpat kā PA - nekādam diktātam no apkārtējiem mēs nepakļaujamies. Uzskatu, ka esam neietekmējama organizācijaÉ

- Arī tad, ja pret jūsu gribu vēlas mainīt PA direktorus?

- Jā, arī tad, bet, protams, jāpieņem objektīva kritika.

- Ļoti nozīmīgas pārmaiņas pašlaik veicat enerģētikas nozarē. Par "Latvenergo" privatizācijas norisi arī dzirdami dažādi viedokļiÉ

- Cik komisijas strādā pie "Latvenergo" privatizācijas projekta? Viena darba grupa ir Ekonomikas ministrijā, otra - Privatizācijas aģentūrā, trešā - pie Valsts prezidenta. Bija arī grupa, kas izstrādāja valdības politiku elektroenerģijas jomā. (Žēl, ka nebija valdības apstiprinātas politikas gāzes lietās.) Šīs darba grupas satiekas, analizē situāciju un priekšlikumus. Lēmumi tiek pieņemti ļoti sarežģīti un izsvērti. Tas pats notiek tranzīta nozarē. Arī "Ventspils naftas" un "LaSam" privatizācijas procesā strādā darba grupa, kas analizē situāciju, apkopo lietas, priekšlikumus, pēta tos, strīdas. Līdz asarām.

- Ir politiķi un partijas, kas uzskata -valstiski svarīgas monopolnozares nedrīkst privatizētÉ

- Esmu jau teicis, ka partijām arī ir savas intereses. Tās ne vienmēr priekšplānā izvirza ekonomiskos apsvērumus. Vienalga, sociāldemokrāti vai tēvzemieši, "Latvijas ceļš" vai demokrātiskā partija "Saimnieks". Sastopamies ar ārkārtīgi partijisku pieeju šīm lietām. Tipiskākais piemērs ir uzņēmumu padomju izveidošana. Te valda princips - lielākās partijas deleģē vairāk pārstāvju, mazākās - pa vienam. Tad mēģina šos partiju biedrus kaut kā vadīt, likt viņiem apgūt nepieciešamās zināšanas, lai ar to starpniecību tālāk virzītu šo akciju sabiedrību attīstību. Tā diemžēl ir. Kad valsts uzņēmumiem ir vislielākie reklāmas pasūtījumi? Tieši pirmsvēlēšanu laikā. Tāpēc, ka arī tā var veikt zināmus darbus. Pēc vēlēšanām nāk jauna partija, iedod jaunu karogu un tad stūrē kaut kur nesaprotamā virzienā.

-Kā pašreizējā likumdošana nodrošina privatizācijas procesu?

- Lielos mērogos privatizācijas stratēģija nav mainīta visus šos gadus. Pie tā jau ir pierasts, ka Latvija, atšķirībā no citām valstīm, privatizācijā iet savdabīgu ceļu. Bet tas ir mūsu virziens, un nav nekādas lielās "šūpošanās". Likums "Par privatizāciju" darbojas kopš 1994. gada, tas tiek papildināts, precizēts, taču stratēģiskā līnija nav mainīta. Varbūt tieši mēs esam ienesuši jaunas vēsmas. Piemēram, ierosinot MK noteikumus par zemes privatizāciju. Uzskatu, ka šeit esam atraduši kompromisu traģiskajā cīņā starp partijām, kur katrai ir savas intereses. Tādos apstākļos nekādi nebija iespējams pieņemt likumu par brīvu zemes privatizāciju Latvijā, un valsts cieš no tā.

- Visvairāk valsts cieš investīciju trūkuma dēļ?

- Protams. Bet nav viegli tikt pie tādiem projektiem kā, piemēram, "Kellog's". Jāizcīna ļoti sarežģīti birokrātijas ceļi, lai saņemtu zemi. Nevar tā - nopērc zemes gabaliņu un darbojies!

- Kas ļoti gribēja, šķiet, arī līdz šim ar visādu triku palīdzību tika pie zemes.

- Protams, katrā likumā apķērīgi ļaudis cenšas atrast spraugu. Malači viņi visi ir, kas to meklē un atrod! Ja uzņēmējs nospraudis sev mērķi, tad izmantos visus līdzekļus, lai to sasniegtu. Taču gadu pēc gada arvien vairāk meklē legālus līdzekļus. Jo likumdošana, kaut arī lēni, tomēr attīstās pareizā virzienā.

- Vai likumam par uzņēmumu maksātnespēju nevajadzēja rasties un sākt darboties daudz agrāk?

- Protams, bet atcerēsimies, ar kādām grūtībām tas tika radīts un stūrēts uz Saeimu. Kamēr juridiskais korifejs ne tikai PA līmenī, bet valsts mēroga uzņēmējdarbībā (tagad jau Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks) Viktors Šadinovs neņēma to savās rokās. Jāsaka, lai gan mūsu padome ir raibu raibā, tā spēja vienoties, ka ir nepieciešams novirzīt līdzekļus šāda likuma par maksātnespēju un bankrotu radīšanai. Tad atradās gan finansējums, gan juristu prāti, un tika radīts pamatos ļoti labs likums "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu". Dabiski, kā ikvienā jaunā likumā, visas lietas nav iespējams paredzēt. Tā šajā likumā nākas iestrādāt grozījumus par darba algu un sociālā nodokļa nokārtošanas kārtību. Kopīgi ar Latvijas Brīvo arodbiedrību speciālistiem domājam par apdrošināšanas fondu izveidi, lai varētu nolīdzināt iepriekš radušos situāciju, kad cilvēki valsts uzņēmumos gadiem nav saņēmuši algu un par viņiem nav nomaksāts arī sociālais nodoklis.

- Tātad situācija, ka privatizējamo uzņēmumu darbinieki nevar nedz saņemt bezdarbnieku pabalstu, nedz stāties uzskaitē darba biržā, tiks novērsta. Taču PA vēl ir izteikti pārmetumi, ka tā pietiekami nekontrolē privatizācijas likumu izpildi.

- Nevaram gan teikt, ka nebūtu sekojuši, kas notiek uzņēmumos pēc privatizācijas. Taču kontroli vienmēr var pilnveidot. Šim nolūkam gan nebija radīta speciāla vienība. Tagad tāda ir. Tomēr domāju, ka ideāli visu padarīt nav iespējams, vienmēr var atrast kādas neprecizitātes, sevišķi ja ņem vērā mūsu darba apjomus. Par attiecībām ar Valsts kontroli. Domāju, ka arī šeit ir atrasts zināms līdzsvars. Mums nepatīk atsevišķas nianses viņu darbā, viņiem nepatīk mūsu aktivitātes - kur mēs neesam īpaši precīzi piestrādājuši. Labi, ka ir tāda institūcija, kas neļauj iemigt. Viņi situāciju vērtē un izprot no savām valsts kontrolieru pozīcijām, kur cīņa ir par katru santīmu, ko vajag iekasēt valsts labā.

- Kā pārbaudāt investoru uzticamību, ja ir bijuši vairāki gadījumi, kad privatizētā uzņēmuma kontrolpaketes turētājs, piemēram, zviedru firma "Pattyranie & AB" vai "Visbija", neiegulda uzņēmumā paredzētās investīcijas un veic citas neparedzētas darbības?

- Prasības pret jebkuru investoru PA ir pilnīgi vienādas, vienalga, vai tas ir ārzemnieks vai vietējais. Nevaram pateikt, ka viņš ir neuzticams, ja nav tiesas lēmuma. Ja ir bankas izziņa, ja viss ir deklarēts, tad pieņemam, ka darīšana ar normālu investoru. Taču nekad nevaram garantēt, ka visi projekti būs izdevušies, tas ir nereāli. Kopumā ņemot, cik nu mums to neveiksmīgo projektu - nav pat 10 procentu.

- Ko jūs uzskatāt par lielākajām neveiksmēm?

- Lielākā neveiksme ir tā, ka mēs 1996. gadā nevarējām noslēgt līgumu ar "Ruhrgas" un "Gazprom". Citas traģiskas, lielas neveiksmes es neredzu. Domāju, ka pārējais viss ir bijis normas robežās.

- Kā jūs vērtējat Jūrmalas firmas "Pērle" projektu par iespējām Slokas fabrikā ražot iesaiņojamo materiālu?

- Lai tas izdodas! Taču pagaidām šis projekts ir skaisti aprakstīts vēstulītēs. Kur ir dokumentācija? Finansēšanas avoti? Noslēgtie līgumi? Ideja ir jāapaudzē ar ko reālu.

- Vai ārvalstis daļēji nav ieinteresētas izputināt atsevišķas rūpniecības nozares, lai likvidētu iespējamos konkurentus?

- Tā varētu būt. Taču, no otras puses, es nevaru parādīt nevienu privatizētu uzņēmumu, kas pēc tam tiktu slēgts. Investori gan ir radījuši problēmas. Kā, piemēram, "DauER". Tā bija "vecā" privatizācija - valsts uzņēmuma pārveidošana akciju sabiedrībā. Taču, ja paskatāmies, ko viņi iepriekš ražoja, ar kādām izmaksām, tad jāsaprot, ka ar to "veco bagāžu" nebija iespējams tikt uz augšu. Tomēr kaut arī samazinātā apjomā, ražošana šeit turpinās.

Bet - atgriežoties pie papīrrūpniecības - Latvijas valsts ir iecerējusi ļoti lielu, "gadsimta" projektu - jaunas celulozes fabrikas izveidošanu, kurai nepieciešami līdzekļi viena miljarda ASV dolāru apmērā, tas jau tuvojas 30 - 40 procentiem no visa valsts budžeta. Ņemot vērā Latvijas augsto kredītreitingu un visus pārējos priekšnosacījumus, gan to šeit realizēs. Darbinieku skaits gan pašā rūpnīcā nebūs liels, bet, kamēr to būvēs, būs vajadzīgi daudzi celtnieki un, bez tam varēs sakārtot mežizstrādi. Protams, zaudēs ostas, jo nebūs vairs jāizved no valsts šīs lielās kokmateriālu kravas; produkcija tiks radīta uz vietas. Situācija mainīsies. Par šādiem lieliem projektiem laikus jāinformē sabiedrība, lai uzņēmēji, kuru darbību tie var ietekmēt, ātri vai nu pārorientētos, vai aizietu no šā biznesa un nodarbotos ar ko citu, ja viņi tajā neredzētu savu vietu.

- Šādu iestrāžu par nozīmīgiem projektiem pietrūkst valsts reģionālajā plānošanā. Vai tas neietekmē iespējamo investoru aktivitāti?

- Manuprāt, ļoti daudz ko nosaka arī subjektīvi faktori, kuru nozīmību pietiekami nenovērtējam. Latvijā pašlaik "depresīvā zona" ir Liepāja. Latgalē ir atsevišķi rajoni, kur šausmīgs ekonomiskais stāvoklis, ļoti augsts bezdarba līmenis. Domāju, ka daudz būtiskākas ir sakārtotas attiecības ar mūsu lielo kaimiņu - Krieviju. Ja mēs gribam izvērst ražošanu, attīstīt biznesu un realizēt preces, tad gribot negribot noteiktu preču grupas realizācija jāsaista ar skatu uz Krieviju. Nevar lūkoties tikai Rietumu virzienā.

- Kāpēc Rīgas Okeāna zvejas flotes bāze, kas pašlaik sastāv no 15 kuģiem, kopš 1994. gada joprojām nav privatizēta?

- Ir divas ļoti lielas sabiedrības, kas nodarbojas ar zvejniecību: Liepājas Okeāna zvejas flotes bāze, kas no pirmās dienas, kad mēs to pārņēmām, ir absolūti maksātnespējīga, un otra tieši tāda pati - Rīgas zvejniecība. Šī flote bija piemērota tikai PSRS zivsaimniecības sistēmai, jo kuģi pārmērīgi patērē degvielu. Tādēļ vien nav iespējama ekonomiska darbība. Otrs - diemžēl tajā laikā, kad notika PSRS sadalīšana un bija iespējams izmantot apstākļus (visi lielie pasūtījumi tika organizēti caur Maskavu), mums pietrūka zināšanu strikti iestāties, lai katrs kuģītis, kas paliek zem Latvijas karoga, tiktu atbrīvots no parādiem. Nav arī noslēpums, ka daļu produkcijas komanda sistemātiski neuzrādīja, līdz ar to kuģu sabiedrībai ienākumu nebija un visu nosaukto faktoru dēļ uzņēmumi ir finansiāli izputējuši, cilvēkiem nebūs darba. Tagad Valsts ieņēmumu dienests un Rīgas Dome sakostiem zobiem risina jautājumus par atsevišķu parādu pagarināšanu, soda naudu norakstīšanu, lai PA Rīgas zvejniecības flotei varētu kaut daļu parādu kapitalizēt un atrastu iespēju pārdot. Mēs pat nevarējām pieņemt lēmumu par uzņēmumu maksātnespēju un bankrotu, jo momentā visi kuģīši, kas atrodas ārpus Latvijas, tiktu arestēti. Tie taču nevar veikt pārbraucienu, neiegriežoties kādā ostā. Piemēram, Liepājas Okeāna zvejas flotes bāzes kuģi stāv Argentīnā. Nevaram dabūt, jo tie arestēti parādu dēļ. Tie ir parādi piegādātājiem. Tāds pats liktenis sagaidītu Rīgas zvejniecības floti, ja mēs šādu lēmumu būtu pieņēmuši. Protams, mēs to nedarām, lai vismaz kaut ko varētu kreditoriem piedāvāt pēc tam par likvidāciju. Lēnā garā flote tiek pārdzīta uz šejieni, stāv ostā. Taču vēl viena nelaime: trūkst līdzekļu, lai floti atjaunotu. Labi, ka Valsts ieņēmumu dienests ļoti saprotoši palīdz šos jautājumus atrisināt.

- Kādu redzat procesa iznākumu?

- Ja Latvijā uzņēmēji redzēs, ka zvejošana ir ienesīgs bizness, tad, esmu pārliecināts, atradīsies gudras galvas, kuras finansēs projektus, atradīsies bankas, kuras būs ar mieru piešķirt līdzekļus. Ja ekonomiskās attiecības būs sakārtotas līdz galam, tad šāda flote darbosies. Protams, no pelniem atdzimt ir daudz sarežģītāk. Taču - no otras puses - Privatizācijas aģentūra nekad nebūs politikas noteicēja, šādas lietas mēs nevaram atrisināt. Tas jādara attiecīgo nozaru ministrijām. Mēs esam instruments, kas daļēji realizē politiku, ja tāda ir. Ja ir ministriju ieteikumi, norādījumi, priekšlikumi, tad mēs tos labprāt īstenojam. Piemēram, Finansu ministrijas ieteikumi apdrošināšanas sabiedrības "Latva", Satiksmes ministrijas - "Air Baltic" virzības sakarā. Savukārt Zemkopības ministrija dod priekšlikumus par dažādu lauksaimniecības nozaru uzņēmumu darbību. Mēs visu ņemam vērā, taču liekam pretī savus argumentus, ja liekas, ka tas nav pareizi. Aģentūra nekad nepieņem lēmumu, iekams nav uzklausīta otra puse. Ja vien tā vēlas nākt pie mums, izklāstīt savas idejas un tās aizstāvēt.

- Vai bieži ir gadījumi, kad privatizējamo uzņēmumu pārstāvji nevēlas ar jums sadarboties?

- Negribu teikt, ka nevēlas sadarboties. Varbūt viņiem vienkārši nav ideju? Varbūt nav kam nākt? Esam dzirdējuši pārmetumus, ka PA ir bijusi "Latavio" kapracis. Taču dzīve pierādījusi, ka aģentūrai ir absolūta taisnība. Un nevis "politikāņiem" no "Latavio" puses. Tādus piemērus pa šiem trim gadiem varu sameklēt veselu virkni.

- Kā spējat īstenot Ministru prezidenta Andra Šķēles izvirzīto mērķi - iespējami ātrāk pabeigt privatizāciju?

- Varam uzskatīt, ka privatizācija lielākos vai mazākos apmēros jau tagad ir pabeigta. No lielajiem uzņēmumiem, kuros vairāk par 50 strādājošajiem, atlikuši vairs tikai 80 uzņēmumi. Tas nav liels skaitlis, un privatizāciju pilnīgi pabeigsim 1998. gada pirmajā pusē. Mums paliks citas jomas - zemes un valsts kapitāla daļu pārdošana. Iespējams, ka kāda denacionalizācijas lieta nebūs iztiesāta līdz galam. Paliks privatizācijas līgumu kontrole, uzraudzība.

- Vai ir tādi uzņēmumi, kuri noteikti nepāries privātās rokās?

- Šobrīd valdība nav apstiprinājusi tādu neprivatizējamo objektu sarakstu, nedz arī Saeima pieņēmusi likumu par to, ka kāds uzņēmums nebūtu privatizējams.Nebūtu loģiski šādu lēmumu pieņemt. Kāpēc pašlaik privatizācijai netiek nodots "Latvijas dzelzceļš", Starptautiskā lidosta un pasts? Pašreiz par lieliem uzņēmumiem nav labu projektu. Varbūt nav idejiskās bāzes. Iespējams, ir arī citi apsvērumi. Privatizācija jau nav jāveic par katru cenu. Turklāt privatizētajos uzņēmumos tiek atstātas valsts kapitāla daļas, lai nodrošinātu tajos valsts ietekmi. Sagatavota likumdošana, kas nodrošina kontroli, tiek radītas arī kontrolējošas institūcijas. Privatizētos uzņēmumos nav iespēju bezatbildīgi šķiesties ar valsts naudu.

- Kas no šajos trijos gados paveiktā jums dod vislielāko gandarījumu?

- Ļoti pozitīvi pēc privatizācijas ir mainījies "Liepājas metalurgs". Pagājuši tikai pāris mēneši, bet jau fantastiski rezultāti. Par "Aldara" darbību īpaši nav jāstāsta - visiem redzams, cik veiksmīgi šis uzņēmums darbojas. Pozitīva ievirze ir Rēzeknes MRS, atdzīvojas Lodes ķieģeļu ceplis. Spēcīgāka kļūst "Air Baltic"É Stabili partneri ir "Valmieras stikla šķiedrai". Te varētu vēl daudzus nosaukt. Privatizācija Latvijai nes pozitīvu pārmaiņu vilni.

I. Rumbēna, M. Luksa,

"LV" nozares redaktores

Kas ir mūsu iztikas minimuma preču un pakalpojumu grozā

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātņu Akadēmijas akadēmiķis

Turpinājums no 1. lpp.

Pārtikas grozs

Minimālais pārtikas grozs patiešām ir minimāls.

Kā rakstījām iepriekšejā rakstā (LV, 1997.g. 9.aprīlī), iztikas minimu 1996. gada 3.ceturksnī nespēja nodrošināt 80,3 procenti mājsaimniecību, resp., 82,5 procenti iedzīvotāju, bet 4.ceturksnī - 76,2 (79,5) procenti. Vairumam vajadzēja taupīt arī uz pārtikas rēķina, kaut gan uz pārējām precēm un pakalpojumiem tika taupīts daudz vairāk.

Apģērbu un apavu grozs

Gada laikā minimāli nepieciešamais apģērbu un apavu sortiments Ministru padomes lēmumā ir aprakstīts detalizētāk, aptverot 37 pozīcijas (2.tabulas pirmie trīs bloki, pirmās trīs ailes). Lai minētajām precēm piesaistītu konkrētas cenas, Valsts statistikas komitejas darbiniekiem vispirms vajadzēja nošķirt vīriešu un sieviešu apģērbus, kuru cenas ir ļoti atšķirīgas. Ņemot vērā vēl citus detalizējumus, pašreiz statistikā izmanto apģērbu un apavu grozu ar 61 nosaukuma precēm.

Lai 2.tabulas dati būtu vieglāk uztverami, oficiālajām pirmajām trim ailēm pievienojām ceturto, kurā uzrādīti trešās ailes apgriezti lielumi - cik gadus patērētājam jālieto konkrētais patēriņa priekšmets. Kur šāds pārrēķins datu saturu skaidrāku nepadara, 4.ailē attiecīgā rūtiņā likta svītra. Šādi rēķinot, ar vienu svīteri būtu jāiztiek 7,1 gads, ar kostīmu - 5,6 gadi utt.

Tāds aprēķins kļūst nepamatots, ja izmanto detalizēto klasifikāciju. Arī tajā visi normatīvi ir rēķināti vidēji uz vienu iedzīvotāju, katram paredzot gan vīriešu, gan sieviešu, gan bērnu apģērbus un apavus. To labi saprot statistiķi, bet ikdienas dzīves līmeņa vērtēšanai tas neder. Vīrietis taču pirks tikai vīriešu apģērbus un apavus, sievietes - sieviešu, bērniem gādās bērnu apģērbu. Tādēļ pieņemam, ka mājsaimniecība iegādājas kopēju "grozu", kurš ir tik reizes lielāks par viena cilvēka grozu, cik mājsaimniecībā cilvēku. Ja katrs no šī groza ņems tikai sev vajadzīgo, nevajadzīgo atstājot citiem, tad sev vajadzīgos izstrādājumus viņš varēs ņemt tik reižu vairāk (salīdzinot ar vispārējo normatīvu), cik ir mājsaimniecības locekļu. Skaitliski to atspoguļojam, konkrētam dzimumam un vecumam paredzēto preču daudzumu pareizinot ar mājsaimniecības locekļu skaitu: 1996.gadā vidēji 2,42. Ņemot šāda reizinājuma apgriezto lielumu, varam precizēt, cik ilgi katram jāiztiek ar noteiktu apģērba vai apavu vienību (aprēķins joprojām orientējas uz "vidējām" mājsaimniecībām; tas nav pamatots tām mājsaimniecībām, kurās, piemēram, ir divi pieauguši vīrieši vai divas sievietes).

Šādi rēķinot, vīrietis mēteli no vilnas auduma var iegādāties reizi 6,9 gados, vējjaku ar oderi - 5,2, pusvilnas auduma uzvalku - 5,9, bikses no pusvilnas auduma - 2,4, vilnas trikotāžas džemperi - 3,8, sporta kostīmu - 2,3 gados. Divas reizes gadā ir paredzēts jauns virskrekls, kokvilnas trikotāžas apakšbikses, tāds pats apakškrekls, 7 pāri zeķu gadā.

Sievietēm rudens mētelis jānēsā 6,9 gadus, vasaras kleita - 3, vilnas svārki - 1, trikotāžas džemperis - 3, sauļošanās kostīms - 6,9 gadus. Gadā paredzētas 2 kokvilnas auduma blūzes, 5 apakšbikses, 10 zeķbikses, pāris pirkstainu cimdu.

Interesanti, ka vīriešiem cimdi un šalle nav paredzēti, bet sievietēm ir. Tātad "grozā" itin visu atrast nevar.

Par apaviem runājot, vīrietim jauni ādas zābaki paredzēti pēc 2,4, sievietēm - pēc 2 gadiem, ādas kurpes vīrietim - pēc 1,2, sievietei - pēc 1 gada, sandales un kurpes vasarai vīrietim paredzēts pirkt reizi 2,4, bet sievietei - 2,1 gadā. Krosa kurpes paredzētas tikai vīriešiem, bet istabas čības - tikai sievietēm (?).

Šie šķietamie izlaidumi nemazina minimālā preču un pakalpojumu groza zinātnisko un praktisko nozīmi, jo vienmēr ir "pārējās preces", nosakot to vērtību procentos no lietiski konkretizētā groza satura vērtības.

Raksta ierobežotā apjoma dēļ neanalizēsim bērnu sortimentu. Bez tam mūsu lietotie pārrēķini šajā gadījumā būtu nedrošāki.

Ar 2,42 nedrīkst reizināt to preču normatīvus, kurus lieto visi vai vairākums cilvēku katrs atsevišķi (ļoti precīzos aprēķinos varētu ņemt vērā bērnus). Tādēļ tieši no 2.tabulas var nolasīt, ka ikvienam cilvēkam reizi divos gados ir paredzēts: iegādāties palagu un virspalagu, reizi gadā - frotē dvieli, pa trim gadiem reizi - segas pārvalku, pa četriem - pusvilnas segu (daži pēdējie skaitļi - no detalizētā groza).

Sadzīves elektropreces, mēbeles un šis tas cits

Cik gadu elektroprecēm un mēbelēm ir jānokalpo pie vieninieka, pirms viņam paredzēts tās nomainīt ar jaunām, ir parādīts 2.tabulas pēdējā ailē. Lietojot šos izstrādājumus kopīgi vidējā 2,42 cilvēku mājsaimniecībā, laiks ir 2,42 reizes īsāks, un varam izdarīt iepriekšējiem līdzīgus pārrēķinus.

Iznāk, ka vidējā ģimenē viens ledusskapis jālieto 8,3 gadus, elektriskais gludeklis - 4,1, tranzistoru radiouztvērējs - 2,4, mehāniskais modinātājpulkstenis - 2,1 gadu. Nedaudz pārsteidz, ka trīsdurvju drēbju skapja mūžs noteikts 5,5 gadi, bet lakota pusdienu galda - 13,8 gadi. Iegādāties televizoru nav paredzēts, bet vienīgi remontēt veco (atgādināsim, ka tā tas ir paredzēts pilnajā, nevis krīzes iztikas minimumā!). Tāpat nav paredzēti līdzekļi magnetofonam, skaņuplašu atskaņotājam, fotoaparātam un daudziem citiem sīkumiem (pēc Valsts statistikas komitejas detalizētā groza).

Gadā katram cilvēkam paredzēti 2,3 šķīvji, tējas krūze ar apakštasi, limonādes glāze. Toties tējkarote jāsaglabā 3 gadus.

Medikamentu klāsts detalizētajā grozā ir ārkārtīgi ierobežots. Piemēram, gadam paredzētas 40 pretsāpju tabeletes, 100 g kumelīšu tējas, 2 (paciņas?) antibiotiku, 500 g vates...

Toties šodienas skatījumā ir paredzēts samērā labs nodrošinājums ar laikrakstiem un žurnāliem: uz katru iedzīvotāju viens dienas laikraksts un viens žurnāls, kas iznāk reizi mēnesī. Lielākai ģimenei tas būtu diezgan lepni. Tādēļ, nosakot laikraksta cenu, Valsts statistikas komiteja vadās no rajona laikraksta, nevis valsts lielo laikrakstu cenas.

Paredzētās divas grāmatas uz cilvēku gadā nekādu spožāku gara gaismu nenesīs.

Pakalpojumi

Laikā no 1991.gada līdz mūsdienām ir notikušas būtiskas pārmaiņas ar dzīvokli saistīto komunālo pakalpojumu samaksas kārtībā. Jau sākot ar īres maksu, kas valdības lēmumā noteiktajā grozā paredzēta par 9 kvadrātmetriem dzīvojamās platības, bet Valsts statistikas komitejas detalizētajā grozā par 11 kvadrātmetriem kopējās platības. Tāpat ūdensapgādes un kanalizācijas samaksa lēmumā paredzēta par kubikmetriem gadā, bet, neesot atbilstošiem skaitītājiem, to praktiski nosaka pēc mājsaimniecībā dzīvojošo cilvēku skaita. Karstais ūdens lēmumā noteikts uz vienu kvadrātmetru, praksē - uz cilvēku. Vienīgi elektroenerģijas daudzums minimālajā grozā palicis nemainīgs - 360 kWh gadā uz iedzīvotāju.

Komunālo un arī citu pakalpojumu grozs ļoti būtiski atšķiras pilsētu un lauku iedzīvotājiem. Tādēļ vidējie skaitļi ir derīgi statistikai, bet grūti novērtējami konkrētai ģimenei, salīdzinot tos ar savām reālajām vajadzībām.

Kopsummas

Decembrī, kas noslēdza 1996.pārskata gadu, normatīvais iztikas minimuma patēriņa grozs vienam iedzīvotājam veidojās šādi:

Faktiski mājsaimniecības, kuru ienākumi aptuveni nodrošināja iztikas minimuma (Ls 75 mēnesī, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli), pārtikas iegādei izdeva 43 procentus, tātad vairāk, nekā paredz normatīvs.

Nobeiguma pārdomas

Darba gaitā autors sarunājās ar diviem statistikas darbiniekiem, kuri tieši saistīti ar dzīves līmeņa pētījumiem.

Četru cilvēku ģimenes mājasmāte: "Ja man būtu tie 75 lati katram ģimenes loceklim, mēs labi dzīvotu..."

Pensijas vecuma vieninieks: "40 lati par dzīvokli, ap 30 par pārtiku, atlikušie 5 analgīnam un trankvilizatoriem. Uzlikt kroņus caurajiem zobiem ar tādu ienākumu nevar, nerunājot par ko citu..."

Tātad iztikas minimums ir un paliek vidējs statistisks normatīvs, kura lielumu katrs izjūt citādi: ietekmē ģimenes lielums un sastāvs, ir vai nav agrāk iegādāti ilglietošanas priekšmeti, ģimenes tradīcijas, pārliecība, vai dzīve iet "augšup" vai "lejup" u.c.

Vai iztikas minimuma groza saturu vajadzētu pārskatīt un mainīt? Kā redzējām, Valsts statistikas komitejas darbinieki to dara samērā regulāri, tomēr nemainot sava laika valdības pamatnostādnes. Visvairāk un radikālāk būtu vajadzīgs pārskatīt komunālo, ar dzīvokli saistīto maksājumu normatīvus. Šie maksājumi ir ne vien ļoti strauji pieauguši, bet mainījusies arī to aprēķināšanas kārtība.

Ja iztikas minimuma groza saturu gribētu revidēt būtiskāk, būtu nepieciešams rūpīgs pētījums, piedaloties visām ieinteresētajām pusēm: Valsts statistikas komitejas, Labklājības ministrijas, Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Zinātņu akadēmijas u.c. organizāciju pārstāvjiem. Katrā ziņā šādā pētījumā vajadzētu iesaistīties Latvijas Medicīnas akadēmijas uzturzinātniekiem u.c.speciālistiem.

Mūsdienās šāds pētījums būs daudz grūtāks un rezultāti tiks vairāk apšaubīti, salīdzinot ar 1990.gada pētījumum, jo īstenībā vairs nav viena "sabiedrībā pieņemta minimālā iztikas līmeņa", kas ietverts iztikas minimuma groza definīcijā.

Iesākumā varētu izpētīt šādas nostādnes.

1. To mājsaimniecību mūsdienu patēriņa lietisko sastāvu, kuru ienākums atbilst pašreizējam iztikas minimumam vērtības izteiksmē (1996.gada beigās Ls 75 mēnesī). Tā ir mājsaimniecību 8.deciles grupa, grupējot pēc rīcībā esošā ienākuma. Tas ļautu precizēt iztikas minimuma groza lietisko sastāvu atbilstoši notikušajām izmaiņām, bet būtiski nemainītu šī groza vērtību.

2. Izpētīt to mājsaimniecību patēriņa lietisko sastāvu, kuras ietilpst tajā deciļgrupā, kurā pirmo reizi ir vērojami stabili uzkrājumi. Grūti būs noteikt, kas ir "stabili uzkrājumi". Nelielus pārejošus uzkrājumus veido katra, pat trūcīga, bet apzinīga mājsaimniece. Taču iekrāt ģimenes mājas celšanai spēj varbūt ap 0,5 procenti no mājsaimniecību budžeta statistikas respondentiem.

3. Izpētīt to mājsaimniecību patēriņa lietisko sastāvu, kuras savus pašreizējos dzīves apstākļus vērtē kā vidējus. Ja neizdosies precizēt jautājumu, līdz šim iegūtās atbildes pētījumam nav derīgas, jo šādu atbildi 1996.gadā deva 21 procents vistrūcīgāko (pirmā deciles grupa) un tikai 58 procenti visturīgāko (desmitā deciles grupa) mājsaimniecību. Tātad atbildes ir ļoti subjektīvas.

Varētu būt arī citas darba hipotēzes. Tikai ne šī: "Viss maksā tik, cik tas maksā", vienīgi darbs un cilvēka mūžs - cik paliek pāri.

1.tabula

Minimālais patēriņa grozs

(vidēji uz vienu Latvijas iedzīvotāju)

Pārējie pārtikas produkti

(naudas izteiksmē 1,7% no patēriņa groza)

Datu avots: 3.pielikums Latvijas Republikas Ministru padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumam Nr.95

2.tabula

Minimālais patēriņa grozs

(vidēji uz vienu Latvijas iedzīvotāju)

Trauki un mājsaimniecības piederumi

(naudas izteiksmē 0,7% no patēriņa groza).

Medikamenti, sanitārijas un higiēnas priekšmeti

(naudas izteiksmē 2,7% no patēriņa groza).

Kurināmais (naudas izteiksmē 0,1% no patēriņa groza).

Datu avots iepriekšējais

3.tabula

Minimālais pakalpojumu patēriņa grozs

Datu avots iepriekšējais