Runas. Raksti. Referāti

Mēs savās mājās, un mūsu mājas

Priekšsarunas Ziemeļu kultūras festivāla seminārā “Mājas” šodien, 17.aprīlī

---

Projekta koordinatore Māra Zirnīte:

Māja — dzīvesstāstu pētījumos

Letonikas programmas ietvaros uzsākts vienas Rīgas mājas un tās iedzīvotāju dzīvesstāstu pētījums. Tas turpinās trešo gadu ilgstoša novērojuma un padziļinātu interviju veidā. Mutvārdu vēsture ļauj ielūkoties cilvēku dzīves niansēs, situācijās, par kurām sabiedrība parasti sāk interesēties tikai tad, kad samilst problēmas un rodas kritiskas situācijas.

Mūsu izraudzītā Māja (dzīvesstāstu pētījumam izvēlēta māja Rīgā, Šarlotes ielā), kā lasīsit sagatavotajā rakstu kopā, neatšķiras ne ar ko sevišķi labu vai sliktu. Ir par to labākas un, neapšaubāmi, arī sliktākas. Mums svarīgi bija izvēlēties dabisku robežu sava priekšstata veidošanai par cilvēku dzīvi šodien tepat Latvijā, mūsu Rīgā. Tikām pavēruši Mājas sienas, lai noskaidrotu, kā tajā dzīvo cilvēki, viņu izjūtu, izpratni un dzīves skatījumu. Vai tas ir vai nav tipiski, par to var spriest salīdzinājumā, mēs Māju uztveram kā nejaušu sarunu biedru, kura atstāto iespaidu iekļaujam savā dzīves priekšstatu sistēmā. Un attīstām tālāk dialogā, kas risinās gan ārpus, gan iekšpus izvēlētā nama sienām.

Dialogā nāk klāt un iesaistās aizvien jauni dalībnieki. Sākām to, saskaņojot pētnieciskos līdzekļus ar Latvijas Muzeju asociācijas, Andreja Upīša, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja speciālistiem. Intas Gāles–Kārpenteres, folkloras zinātnieces no Indianas universitātes Blūmingtonā (ASV), vadītajos semināros tika nostiprināts pamatojums par atsevišķā lomu kopējā izpratnes veidošanā.

Pētījuma gaitā uzrunājām radniecīgas speciālistes no Norvēģijas — Līvu Emmu Torsenu, Oslo universitātes etnoloģijas profesori, Grēti Svensenu un Ingeru Jensenu, muzeju kuratores un pētnieces. Arī viņas guva pieredzi Rīgas Mājā, bet mēs —salīdzinājumu par māju un tās lomu normālā cilvēku sabiedrībā, kuru nav maitājusi varas visatļautība, necieņa pret cilvēku un dzīvību kopumā.

Katra saruna paver jaunus skatu punktus un atskaites sistēmas — Norvēģijas pētnieces atklāja māju kā vienu no svarīgākajām ziemeļu zemes iedzīvotāju vērtībām. Tai netiek taupīts laiks, pūles un uzmanība, bet nereti virtuozajā novietojumā parādās mums, līdzenuma cilvēkiem, pilnīgi neiedomājami risinājumi.

Par Rīgas Mājā uzklausītajiem dzīvesstāstiem pagājušajā rudenī plašas diskusijas izraisījās biogrāfiju pētnieku starptautiskajā konferencē Pēterburgā. Mājas pētījums pats mūsu rokās kļuvis par ietilpīgu trauku, no kura smelt zināšanas par cilvēkiem konkrētā laikā un telpā plašā kultūreksistenciālā izpratnē.

Filozofijas un socioloģijas institūtā notika Letonikas programmas seminārs MĀJA, kurā aplūkoja māju kā pašsaprotamību un vienlaikus XX gadsimta beigu fenomenu. Filozofiem MĀJA ir cilvēku dzīvei tuvu esoša parādība, ar kuru var izprast un izskaidrot pasauli. Mutvārdu pētnieku uzmanību saistījusi MĀJA konkrētajā izpausmē kā sociālās, kultūras, arī politiskās un humānās dzīves kvalitātes liecinātāja. Kā vieni, tā otri ir to nosaukuši vārdā, un MĀJA sāk aizņemt aizvien lielāku vietu mūsu domās.

— Vai Māja ir mājas visiem, kas tajā dzīvo, vai tikai tās saimniekiem? — jautā Baiba Bela publikācijā.

Gribētos kādreiz, kaut pēc vienas vai divām paaudzēm, uz šo jautājumu saņemt apstiprinošu atbildi. Pētījums ielūkojas dzīvē visā tās daudzveidībā: no skaudras bezizejas līdz laimes izjūtai, no šīsdienas smaguma līdz cerībām. Viss ieaug rītdienā. Tāpēc vajag reāli apzināties un novērtēt situāciju. Tikai skatoties patiesībai acīs, ieraudzīsim to, kas mums visvairāk vajadzīgs, — neierobežotu ceļu, kas ved uz personības atbrīvošanos, uz brīvu un atraisītu cilvēku.

Šajā ceļā parasti sastop īstos padomdevējus un sabiedrotos.

Ziemeļu kultūras festivālā iekļauta arī saruna par mājām — seminārs “MĀJAS: pagātnes atmiņas — nākotnes vizualizācijas”. Nacionālās mutvārdu vēstures pētījums tajā piedalās kā viena daļa. Seminārs notiek 17. un 18. aprīlī, to rīko Latvijas Universitātes Praktiskās filozofijas katedra. Tajā tiks aplūkotas MĀJAS plašā — filozofijas, socioloģijas, antropoloģijas, folkloras un literatūras — kontekstā.

Ziemeļu perspektīva pavērs citu skatu arī uz mūsu tik vajadzīgajām un savā iespējamībā bagātīgajām, bet nepiepildītajām un nolaistajām mājām. Pašlaik tās ir pagātnes atmiņās un nākotnes vīzijās. Pašlaik, un mēs esam vidū.

Sagatavotā publikāciju kopa jūs iepazīstinās ar dažiem mūsu pētnieku grupas atklātiem skatu punktiem un pievērsīs uzmanību atsevišķām reālās dzīves parādībām šobrīd tepat mums līdzās.

Filozofijas un socioloģijas institūta projekts “Nacionālā mutvārdu vēsture”, vad. prof. Dr. habil. phil. Augusts Milts.

Līvija Volkova: ”Šitā bija mana istaba, mana bērnistaba, tā es savā riņķī lokos atpakaļ. Man tāda ļoti mīļa šī istabiņa, kaut ar man jāpagrūž krēsls, lai tiktu gultā iekšā, nekāda vaina” Foto: Māra Brašmane

---

Projekta vadītājs, Dr. habil phil.Augusts Milts:

Trīsvienīgais Mājas tēls

Mājas ideja izraisa filozofiskas, sociālas, pedagoģiskas pārdomas. Šķiet — kas gan var būt brīnišķīgāk nekā visur pasaulē justies kā mājās. Cilvēku tikumu pētnieks, dižais rakstnieks Onorē Balzaks pārsteidzoši saka: “Privilēģija justies visur kā mājās piemīt vienīgi karaļiem, staigulēm un zagļiem.” Ojārs Vācietis principa “Ubi bene, ibi patria” (“Kur labi, tur tēvija”) piekritējus nosaucis par starptautiskiem blandoņām, patiesā un svētā apgānītājiem.

Senajā Ķīnā Konfūcijs jau pirms 25 gadsimtiem ģimenes un mājas sakopšanu cieši saistīja ar savas valsts un sevis paša sakopšanu. Ebreju svētajos rakstos mājas ideja ir dzīves sakņu ideja, kas neatraujami saistīta ar ģimeni un audzināšanu. Stipra ebreju māja nozīmē stipru ģimeni, Izraēlas tautu un valsti. Māja ir kā svētnīca, templis. No mājas nāk pasaules piepildījums ar mieru, žēlsirdību un labiem darbiem.

Jau no senatnes izjūtama mājas idejas ciešā saistība ar ģimeni un tautu (dzimteni, valsti). Grieķu “oikos” (māja, dzimtene) jau kalpoja ekoloģijas (organisma un vides attiecības) un ekonomijas (saimniecības vadīšana) jēdziena izveidošanai. Latīņu “domus” — māja, nams, saime, piederīgie, dzimtene, tēvija; “dominus” — saimnieks, pavēlnieks, valdnieks. Konstantīns Karulis Latviešu etimoloģijas vārdnīcā māju skaidro kā aizguvumu no “mā” — zeme (ig. “maa”, līb. “mæ” — zeme, lauki pie ciema vai mājas; dzīves, pulcēšanās vai apmešanās vieta).

Mājas idejai varam rast plašu filozofisku skaidrojumu, saistot to ar “ethos” ideju, no kuras cēlies ētikas nosaukums. Vispirms jau bija centieni aptvert visu ar “logos” jēdzienu (vārds, pirmsākums, doma, mācība, saprāts, vispārējā likumsakarība). Tas mācīja ielūkoties lietās un parādībās, atklāt likumsakarības. “Logosa” jēdziens iekļauts vairākās zinātnēs — filoloģijā, antropoloģijā u.c. Domas lido zelta spārniem, tām nav robežu. Izziņa ir bezgalīgs process. Pasaules prāts ir bezpersonisks, tam nav dzimtenes, nav īsta pieturas punkta, stabilitātes. “Ethos” idejā ir zināma tuvība ar “oikos” — mājas, dzimtenes ideju. “Ethos” nozīmē gan uzkavēties, dzīvot, dzimteni, paradumu, raksturu, tradīciju, dzīves stilu, tikumību, kaut ko stabilu Visumā un cilvēku dzīvē, kam ir kāds pieturas punkts, kas telpiski un laiciski saistīts ar cilvēka darbību un dzīvi.

Jo mainīgāka, dinamiskāka un internacionālāka ir dzīve, jo gigantiskāki ir zinātnes un tehnikas sasniegumi, ātrākas un daudzveidīgākas informācijas plūsmas, jo lielāku nozīmi iegūst tie pieturas punkti, kas ļauj saglabāt zināmu stabilitāti un pārmantojamību, piešķirot jēgu ne tikai tagadnes mirklim, bet arī senču ieguldījumiem. Māja, ģimene, Dzimtene ir sakralizējamas parādības. Šī trijāde dod zināmu stabilitāti, te ir sākotnējā personības attīstība, dzimtas turpinājuma vieta, valodas un tautas saglabāšanās nosacījums. Ģimenes audzināšanas savdabība pamato un veido tautas mentalitāti, garīgi morālo gaisotni. Māja un ģimene ir kā dzīves pieturas punkts, kur vistiešāk var parādīties intīmais raksturs (Nikolajs Berdjajevs raksta, ka viss dižais, ģeniālais un svētais ir tapis intīmi).

Latvijas neatkarības laikā trīsdesmitajos gados plaši attīstījās sacensība par labas mājas turēšanu. Bija izstrādāti vērtējuma kritēriji un plaša labāko māju propaganda presē. Par labi turētu māju uzskatīja ne tikai saimnieciski prasmīgu un estētiski tīkamu, bet arī bērniem bagātu, ar gara spēku apveltītu, saticīgu un patriotiski noskaņotu ģimeni, esības prieka uzturētāju.

Runa Letonikas sēdē 1997. gada 17. februārī

---

Filozofe Dace Bormane:

Par Māju cilvēka dzīves topogrāfijā

Pēdējos gados, sabiedrībā mainoties dzīves nosacījumiem, cilvēka dzīves izjūtā vārdu “brīvība” nomaina vārds “drošība”. Daudzi ļaudis Latvijā pret sevi izjūt attieksmi, kas raksturojama ar Dž.Orvela darba “1984” dialogu: “..Vai tiešām eksistē Vecākais brālis?/ Protams, eksistē! (..) — Vai viņš eksistē tādā nozīmē, kā esmu es?/ — Jūsu nav...”

Jūsu nav. Bet arvien vēl gribas būt. Ir taču kāda vieta cilvēka dzīves topogrāfijā, kur varētu būt abas — brīvība un drošība. Tāda vieta varētu būt Māja. Māja kā telpa, kas sākas ar mums, kā forma, kā teksts, kā vārds utt. Garantētā telpa, kurā cilvēks tiešām dzīvo un kura reizē rada pretestību ar savu patstāvību un realitāti.

Saruna par Māju ir saruna par cilvēku, Lekorbizjē vārdiem: “Māja ir laikmeta problēma. No tās ir atkarīgs sociālais līdzsvars.” Cilvēka rīcībā izteiktajā situativitātes taktikā svarīga ir Mājas idejas arheoloģija: Māja kā ideja un Māja kā īstenība.

Māja politiskajā padomju laikā, kur paslēpties no oficiālās saorganizētās “kārtības”, un māja šajos Latvijas laikos, kur klusināt sociālās bailes, kas ir cilvēka dzīvi organizējošs mehānisms Latvijas sabiedrībā gan toreiz, gan tagad.

Ja vieniem divdesmit četras stundas diennaktī mājā strādā apsardze, tad spēkā ir tikai drošības ilūzija vai bauda. Māja ir varas rādītājs — piederībai pie kaut kā. Bet pie kā?

Pirms gadiem septiņiem ar cilvēku, kas aizvests emigrācijā kā mazs puika, staigāju Liepājā ap ēku, kurā bijis viņa vecāku dzīvoklis. Vai šī ēka ir viņa māja, par to viņš vēl nebija pārliecināts. Māja dzīvoja stāstā. Šaubas izgaisa, satverot dzīvokļa rokturi: “Tas ir tas rokturis.” Šķiet, viņa vārdos bija viss. Detaļā viņam atdzīvojās vieta. Ēka kļuva par Māju. Uz detaļu postmoderni atsaucoties, tiek atmests postmodernais relatīvisms un fragmentārisms, totalitātes noraidījums. Mājai nav fragmentārisma; daļā ir veselā semantika.

Mājas laiks vienmēr ir tagad, arī bijušais ir tagadējais Mājas tekstā. Cilvēks dzīvesstāsta vēstījumā lieto traģiskas tiesības pateikt patiesību “mājas valodā”. Kāds sirmgalvis, kas tagad Latvijā atgriezies pēc gadiem piecdesmit no emigrācijas ASV un kādā marta naktī spīdzināts un aplaupīts savās tēva mājās “Avotiņos”, saka: “Kāpēc es atgriezos? Tāpēc, ka te zem manām kājām ir mana dzimtā zeme.”

Māja ir arhetipāls tēls, parole dzīvesstāstā. Ar valodas palīdzību var aktualizēt visu pasauli jebkurā brīdī. Notiek nozīmju pasaules saskaņošana. Daudzi no Latvijas ļaudīm ir zinājuši, ko nozīmē glabāt mājas atslēgas, kad pašas mājas vairs nav.

Šodien sabiedrībā nav vienas vēstures: vēsturi cilvēks spēj domāt pats. Latvijā vēl nav noārdītas promodernismā pazīstamās telpas un laika izjūtas, kad sava nopietnība cilvēka pasaulizjūtā ir vietai, un top kultūratvērtība tradicionālismā tendētas kultūras slēgtībā. Šodien arī pasaulē, informācijas varas laikmetā, lietas laika dimensijā kārtojot, patiesībā slēpti izkārto telpu (ieklausieties vārdu salikumos: Eiropas arhitektūra, kopējās mājas).

Kāpēc cilvēka dzīvesstāstos par laiku (dzīves ritu) palīdz runāt telpa — laika ontiskā vieta? Pētnieki teic, ka visstabilākās un vēsturiski visagrākās izrādās tās savas vietas apzināšanās shēmas, kuras bāzējas uz pasaules telpiskajiem priekšstatiem gan vēsturiski, gan loģiski.

Mēs neesam ārpus vēstures, kā tas ir ar tautu okupētā zemē, un mēs neesam viņpus vēstures, kā to kāds šodien varētu vēlēties rūpēs par tā saukto laika kultūru un ģeogrāfiskās izjūtas atrofēšanu Latvijā.

Telpiskais priekšstats, tēls, veidols, kas projicējas uz cilvēka dzīves reālijām, ir respektējams arī mājas biogrāfijas sakarā, jo Māja iekļaujas cilvēka biogrāfiskajā situācijā.

Kā raksta Halbvers: “Ne tikai mūsu atmiņas, arī mūsu aizmirstības ir “izvietotas”. Un, ja mēs atceramies par “mājām” un “istabām”, līdz ar to mēs iemācāmies “dzīvot” sevī pašā.”

Maruta Pranka intervijā Foto: Māra Zirnīte

---

Filozofijas maģistrante Baiba Bela:

Māja Rīgā — laikā un telpā nosacīts dzīves modelis

Runājot par Mājas un pilsētas attiecībām, jāaplūko ne tikai Šarlotes ielas Mājas atrašanās šodienas Rīgas telpā, bet jāpievērš uzmanība pārmaiņām pilsētas telpā laika gaitā. Katrs laiks nāk ar savu ideju par māju, savām iespējām šīs idejas realizēšanā. Māja savā veidā atspoguļo to laiku, kurā tā ir tapusi. Mājas pašas veido pilsētas telpisko dimensiju, bet māju vēsture, to iedzīvotāju vēsture veido pilsētas dimensiju laikā, sava veida pilsētas garīgo telpu.

Pirmkārt, par Mājas atrašanos pilsētas telpā. Rīga ir pilsēta pie upes ar vairākām dabiskām ūdenskrātuvēm, cilvēku veidotiem dārziem un parkiem. Līdz ar pilsētas aizsargvaļņu nojaukšanu 1857.—1863. gadā Rīga no nocietinātas kļūst par atklātu pilsētu. Sākas kanālmalas ansambļa izveide, tiek iekopts bulvāru loks — pāreja no vecpilsētas uz priekšpilsētām, veidojot tā saukto reprezentācijas zonu. Pilsēta sāk strauji augt.

Šobrīd Šarlotes ielas nams atrodas pilsētas centra rajonā. Gadsimta sākumā tur droši vien ganījās govis. Trīsdesmitajos gados, kad nams tika celts, pilsēta bija apdzīvota Brīvības ielas virzienā, Daugavmalas virzienā pletās Vāgnera dārzniecība, Valdemāra ielā parādījās atsevišķi īres nami. Brīdī, kad zeme tika iegādāta, tā skaitījās trešās šķiras. Jau dažus gadus vēlāk tā iekļuva pirmajā kategorijā — vienkārša liecība pilsētas straujajai izaugsmei. Tagad tā atrodas ļoti labā vietā — pasargāta no galveno ielu diennakts trokšņa un vienlaikus pilsētas materiālās un garīgās dzīves centrā (vecpilsēta, teātri, baznīcas, tirgus, veikali, dažādas iestādes, stacija utt. atrodas vidēji divdesmit minūšu gājiena attālumā).

Otrkārt, par Mājas iekšējo struktūru. Vai Rīgas nami atspoguļo to īpašnieku idejas par savu Māju? Vai tās drīzāk ir paslēptas motivācijā, kādēļ kāds cilvēks savus līdzekļus iegulda īres nama celtniecībā, nevis citā darījumā? Vai daudzdzīvokļu nams var būt māja kā intīmas esamības telpa, vai tas var būt Mājas? Varbūt nams kopumā ir mājas tikai nama saimniecēm, visiem pārējiem viņu mājas ir viņu dzīvoklis? Kādas idejas nes sevī Māja?

Trīsdesmitajos gados celt mājas sāka Rīgas vidusšķiras iedzīvotāji. Mežaparks ir spilgts piemērs trīsdesmito gadu individuālajai apbūvei. Šarlotes ielas Māja ir viena no tolaik uzceltajiem daudzdzīvokļu īres namiem, kas paredzēta vidusšķiras īrniekiem. Tajā ir “iebūvētas” īpašnieku cerības par dzīves nodrošinājumu un arhitekta priekšstats par dzīvojamo māju, protams, telpas, materiālo līdzekļu un būvnoteikumu robežās. Stila ziņā tā neienes neko jaunu, ne ar ko īpašu neatšķiras no citiem 30. gadu vidusšķiras īres namiem. Protams, to līdzība nav tāda kā padomju laika daudzdzīvokļu namu standarta projektiem. Vizuāli šīm mājām ir katrai sava seja, bet izmēru un telpu uzbūves ziņā tās ir radniecīgas. Tā ir ļoti funkcionāla māja un nepauž kādu īpašu tās iecerētāju esamības apliecinājumu, respektīvi, tā nav māja — mākslas darbs (kādas vispār ir retums un nav raksturīgas šī laika pasūtītāju lietišķajai orientācijai).

Jāņa Krūzes un Jāņa Volkova Mājā ir 19 dzīvokļi ar 57 istabām, ērts dzīvokļu plānojums, plaša kāpņu telpa, centrālapkure, kopējs atkritumu vads un veļas mazgātava pagrabstāvā. Bija paredzēts arī veikals, taču iecere netika realizēta ierobežoto līdzekļu dēļ. Pēc pieciem gadiem Latviju okupēja. Faktiski arī Māju, jo tā zaudēja savas idejas autorus un iemiesotājus. Turpmāko gadu gaitā Mājas telpas piedzīvo dažādas transformācijas — komunālos dzīvokļus, skārda jumta seguma nomaiņu pret nekvalitatīvu šīfera jumtu, katlu telpas likvidēšanu, Mājas pievienošanu pilsētas apkures tīklam u.tml. 1992. gads ir vēl viens pagrieziena punkts Mājas dzīvē — tā atkal kļūst par privātīpašumu. Vai viena no Mājas idejām — nodrošināt dzīvi tās īpašniekiem un viņu nākamajām paaudzēm — atkal turpina dzīvot?

Pārmaiņām laikā un telpā var izsekot, ne tikai ieklausoties cilvēku, bet arī Pilsētas un Mājas dzīvesstāstos. Šarlotes ielas Māja ir trīsdesmitajos gados tapis daudzdzīvokļu nams. Var runāt par katram laikmetam raksturīgu dzīves stilu un māju struktūru — laikā un telpā nosacītu dzīves modeli. Kādā veidā šis nams kā sava laika dzīves modeļa nesējs iespaido tā tagadējos iedzīvotājus?

Tā, ielūkojoties Mājā kā telpiskā struktūrā, kas atrodas kādā lielākā telpiskā struktūrā — Pilsētā, turklāt ievērojot laika dimensiju, atklājas iedvesmojošs pētījumu lauks. Bet, galvenais, izsekojot Mājas un tās iedzīvotāju dzīves gaitām, tuvāka un pazīstamāka kļūst mana pilsēta, padziļinās manas attiecības ar to, bagātinot manu dzīves telpu — Rīgu.

---

Filozofijas studente Ginta Elksne:

Mājas īpašnieku dzīves trajektorijas meitu stāstījumā

Kas bija tie vīri, kas Māju cēla, un kādus nodomus viņi ar to saistīja?

Jānis Volkovs un Jānis Krūze, abi nāk no Suntažu puses, no pareizticīgo ģimenēm. Viņi uzsāk mācības pareizticīgo seminārā Rīgā, kas mazturīgu ļaužu bērniem bija izdevīgi — uzturs, apģērbs un laba izglītība par brīvu. Ne viens, ne otrs semināru nepabeidz. Līvijas Volkovas tēvs, viņas vārdiem runājot, “pēc diviem gadiem pārlec pār sētu un aizlaižas uz Varšavu”. (Seminārs gadsimta sākumā bija tagadējā Anatomikuma ēkā, žogu vēl tagad var redzēt.)

Veltas Krūzes tēvam agri jāuzņemas ģimenes — mātes un abu māsu — apgādība. Viņa tēvs iesaistīts piektā gada nemieros, pārceļas uz Rīgu. Vecāki cer tirgoties ar lauku produktiem, bet tēva pēkšņā nāve nodomu izjauc. 1907. gadā dēls sešpadsmit gadu vecumā sāk strādāt par ierēdni.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jāni Volkovu un Jāni Krūzi mobilizē armijā. Jānis Volkovs tad jau pabeidzis studijas Varšavas universitātes Juridiskajā fakultātē. Sīkāk par tēvu kara gaitām meitas neko daudz nezina, vienīgi var minēt, ka Jānim Volkovam kādu laiku iznācis karot arī Kolčaka armijā, savukārt Jānis Krūze pēc praporščiku kursu pabeigšanas dien Somijā un vēlāk piedalās Latvijas atbrīvošanas cīņās.

Pēc kara Jānim Krūzem tiek piedāvāts darbs armijas drošības pārvaldē, vēlāk — augsts amats politpārvaldē:

Toreiz jau Politiskā pārvalde bij tikai viena māja, tas bij viss. Un nekādas sevišķas apsardzes, nekas tur nebij. Nekādi miesassargi, kā tagad visi mūsu deputāti katrs staigā ar dažādiem miesassargiem. Toreiz mēs dzīvojām brīvā valstī, un mēs dzīvojām tiesiskā valstī, mēs bijām patriotiski audzināti. *

1919.gadā Jānis Krūze apprecas, un ģimenē piedzimst trīs bērni — Laimonis, Velta un Jānis.

Mūsu ģimenē, liekas, jau kādā ceturtā vai piektā paaudzē ir Jāņi. Mans vectēvs bij Jānis, tēvs bij Jānis, brālis Jānis un vecākam brālim dēls, mans krustdēls, arī Jānis, un tam tagad ir mazs dēliņš, nu tam ir ielikuši Jāni otro vārdu, jo es teicu, ka Jānim tālāk jābūt ir noteikti, tad tas ir Miks Jānis. *

Jānis Volkovs vairākus gadus strādā par zvērināta advokāta palīgu, vēlāk par advokātu. Viņš apprecas 1930. gadā, un pēc gada piedzimst vienīgā meita Līvija.

Ir trīsdesmito gadu vidus, stabils darbs, ģimenes, aug bērni, un nākotne šķiet droša. Meitas domā, ka šajā laikā tēvi, kārtojot darba lietas, varētu būt iepazinušies un nolēmuši celt kopīgi māju. Ne vienam, ne otram lielu ietaupījumu nebija. Jānis Krūze pārdeva zemi, kas viņam bija piešķirta par piedalīšanos Atbrīvošanās cīņās. Paņemts aizdevums Hipotēku bankā — 30 000 latu. Divos gados māja tiek uzcelta, un 1936.gadā abas ģimenes sāk dzīvot gan parādiem apkrautā, bet savā namā.

“Nekas, nekas, gan izķepurosimies, mazajam būs vieglāk,” Līvija Volkova atceras tēvu sakām.

Es skaitu, ka māju saimnieki būvējuši kā paši priekš sevis, un atminos, kā mans tētis ļoti, nu, gandrīz vai katru dienu pēc darba te nāca un staigāja, un skatījās, kā tiek viss darīts, un tas ļoti daudz ko nozīmē, ka nebija tāds darbs kā tanīs piecdesmit gados — ķep, ļep un gotovo! ”*

Bērnības atmiņās ir vecāku mīlestība, rotaļas, mācības Franču licejā, vienā no tā laika labākajām Rīgas skolām (Velta Krūze teiktu — pašā labākajā).

Mans jaunākais brālis ir vienaudzis ar Līviju un kopā arī mācījās. Mēs visi esam mācījušies tepat iepretī, Franču licejā. Tepat, aiz stūra, bij mūsu skola, ko mēs vēl ļoti mīlam līdz šim laikam. Un lai nebrīnās par Franču liceja fenomenu, kad, neskatoties, ka pagājuši vairāk nekā piecdesmit gadi, mēs satiekamies regulāri, mēs, mūsu klases audzēkņi, mēs satiekamies un sarakstāmies ar tiem, kas ir Kanādā un Amerikā, un, ja viņi atbrauc uz dzimteni, tad noteikti mēs tikšanos rīkojam.*

Bet ir arī notikumi, kas savu jēgu atklāj vēlāk. Vispirms jau vācu ģimeņu repatriācija, kas skar arī šo īres namu.

Mums te bija arī vāciešu bērni, kuri trīsdesmit devītā gadā repatriējās. Es atminos, bij Kālerts tāds, viņam spoguļu fabrika piederēja. Viņam bij dēls Gerds, tas bij vienaudzis ar Līviju un manu mazāko brāli Jāni. Un bij tāds mazs puišelis, kādi divi trīs gadi vecs, tāds Hanss. Nu un, tā kā mēs abi divi apmēram vienādā līmenī vāciski runājām, tad es nekautrējos ar viņu... mēs abi tad staigājām ar to Hansu un vāciski runājām. Ar citiem, lielākiem, dabīgi, ka es kautrējos, jo es neko labi to valodu nebiju apguvusi. Nu un tad mums vēl te bij piektā dzīvoklī ar vācieši... Helmūts un Kurts. Tie ar aizbrauca.*

Tad tēvs it kā nejauši ieminas, ka vajadzētu mācīties krievu valodu, bet 1939.gada 18. novembra svinībās runā par grūtajiem laikiem, kurus Dievs dod izturēt. Veltas Krūzes atmiņā ir arī mātes stāsts par pēkšņi uznākušo negaisu pēdējo aizsargu svētku laikā, kurš izsauc dīvainas priekšnojautas.

Redziet, pārāk ātri es pazaudēju savus vecākus. Man bija četrpadsmit gadu, kad es pazaudēju jau tēvu, un piecpadsmit gadu, kad mammu pazaudēju. Un tagad es ļoti daudz ko domāju, ko vajadzēja izprasīt un... un ko, bet... bet... bet tanīs laikos par to daudz... tādi gadi vēl bija, par to daudz nedomāja. Un nezināja jau, kas mums priekšā, kas mūs sagaida, ka būs tik drausmīgs liktenis...

Man ir atmiņā palicis pēdējais 18. novembris. Tas bija trīsdesmit devītajā gadā. Četrdesmitā gada 18.novembrī jau tēva vairs mājās nebija. Mums bij svinīgi klāts galds ar svecēm, un mans tēvs jau laikam zināja, kas mums draud. Viņš teica runu, teica, ka būs ļoti smagi laiki un ka lai Dievs dod mums to visu izturēt. Tas ir tāds svinīgs brīdis pie svētku galda.

Sakarā ar to man nāca prātā, ka mana mammiņa bija aizsardze. Un aizsargu svētki bija trīsdesmit astotā gadā vai? Aizsargiem bij kaut kāda divdesmit gadu jubileja vai? Un tad Uzvaras laukumā, kur tas Karātavu kalniņš, tur tika rīkoti aizsargu svētki. Un pēc tam mamma stāstīja, ka aizsargu svētku laikā esot sācies lietus, pērkons, šausmīga vētraÉ Karogi, nu, karogi bijuši tā, viens pēc otra, tā mastos smuki uzvilkti, tie esot nesti pa gaisu un lauzti un... Un tad mammai ienācis kaut kas tā prātā, vai patiešām latviešu tautai būs kaut kas tik šausmīgs jāpārdzīvo. To viņa toreiz teica.*

Padomju laiki vispirms skar Jāņa Krūzes, atbildīga politpārvaldes darbinieka, dzīvi. Viņu arestē 1940.gada vasarā.

Tēva apcietināšana bija... nu, var pat teikt, ka tas bija varoņdarbs no tēva puses. Tanī brīdī es to pat nesapratu. Mans tēvs ir bijis Brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Tā ka viņam varonības jau laikam netrūka. Viņš strādāja Politiskā pārvaldē par Izmeklēšanas nodaļas vadītāju. Nu, skaidrs, kad ienāca padomju vara pie mums, viņu no darba tūlīt atbrīvoja.*

Tēvs atrod citu darbu, tomēr:

Lai varētu ieņemt jaunu amatu, jaunā vietā iestāties, no iepriekšējās darbavietas vajadzēja atļauju. Viņš zināja, uz kurieni viņš iet, viņš zināja arī, kādas var būt sekas, ka viņš mājās var arī neatgriezties. Man brāļi bij uz laukiem... es biju iebraukusi kopā ar mammu Rīgā. Man mamma aizsardze bij 5. Rīgas aizsargu pulkā, mamma bija mantzine... Viņai vajadzēja nodot, nu, kā jau kārtīgam cilvēkam, visu, visu, kas viņai skaitījās, kas Aizsargu namā bija, visu to viņa jaunai varai nodeva, kārtīgi visu pēc saraksta, kā pienākas. Nu, vārdu sakot, mamma bija ieradusies Rīgā savus pienākumus pildīt, un es gatavojos iestāties Konservatorijā, tāpēc es cītīgi vien klavieres spēlēju. Un, kad tēvs gāja projām, mamma teica — nu, atvadies taču no tētas. Es vēl tā pabrīnījos, domāju, kāpēc man sevišķi vajag no viņa atvadīties, gan jau pēcpusdienā viņš būs atkal atpakaļ. Un tikai tad, kad es piegāju klāt un viņu uz vaiga noskūpstīju, es redzēju, ka tēvam pilnas acis bij ar asarām. Un pēc tam es vēl izliecos laukā pa logu un noskatījos, kā viņš aiziet. Un tā viņš vairāk atpakaļ neatnāca...

— Un viņš aizgāja prasīt to atļauju?

— Viņš aizgāja prasīt atļauju, un turpat uz vietas tūlīt bija nodrukāta pavēle par viņa apcietināšanu, tā ka mājās mums nekādas kratīšanas nebija. Viņš bija aizgājis pats.

— Vai jums vēlāk kāds pateica, ka viņš ir apcietināts, vai jūs to tā sapratāt?

— Nu mēs jau paši... Mamma jau nu saprata, un pēc tam, pēc kādām desmit dienām, mamma gāja kaut ko tuvāk uzzināt. Arī drusku produktus aiznesa, un es sēdēju Strēlnieku dārzā un gaidīju mammu atpakaļ, un domāju— vai mamma atnāks vai neatnāks, vai notiks tas pats.

Un toreiz es sēdēju, gaidīju mammu un biju ārkārtīgi priecīga, ka viņa atgriezās. Un viņa bija varējusi arī tos produktiņus, kas viņai bija līdz, tos varējusi bij tētim nodot, un bija zīmīte, kur bija parakstīts: “Paldies! Jānis.” Tas bija arī viss. Un pēc tam viņu pārsūtīja uz Centrālcietumu, un tur no mums vairāk nepieņēma absolūti neko.

— Viņš bija nošauts?

— Nē, viņu nošāva tikai četrdesmit pirmā gada 22.jūnijā, tad, kad krievi bēga projām jau, kad sākās jau karš, tad lielāko tiesu tika apšauti visi tie, kas bija apcietinājumā. Tad Baltezerā, tur ir tāda vasarnīca, Jēkabsones vasarnīca... Par to jau arī rakstīts presē. Tur bija... tā vieta bija speciāli ierīkota nošaušanai. Tanī vasarnīcā pēc tam, kad ienāca jau vācieši, kurus mūsu latvieši, citādāk mums vācieši nekādi lielie draugi nebij, bet pēc šitā drausmīgā Baigā gada mūsu... latvieši viņus apsveica kā atbrīvotājus, kas atbrīvoja no šitā briesmīgā boļševistiskā jūga.*

Pēc vīra aresta Bertai Krūzei kā tautas ienaidnieka sievai liegts strādāt par namu pārvaldnieci. Viņa pelna iztiku sev un bērniem VEF, strādājot par spoļu tinēju. Joprojām valda neziņa un cerība, jo pat liktenīgajā 1941.gada jūnija vakarā, redzot vienkopus tik daudz kravas mašīnu, rodas doma — laikam krievi bēgs projām.

Izvešana skar abas ģimenes. Krūzes ģimenē paņem māti ar visiem trijiem bērniem. Stacijā ģimenes tiek sadalītas. Tā kā tēvs jau ir arestēts, no bērniem atšķir māti un aizved uz citu pusi. Vēl tikai atvadoties pie vagona lodziņa māte izmisīgi lūdz rūpēties par jaunāko brāli, kuram tikai desmit gadi. Kā vēlāk izrādās, šķiršanās ir uz visiem laikiem.

Manu mammu pēc tam aizsūtīja uz Soļikamsku. Četrdesmit devītajā gadā ģimenes vairāk nešķīra. Bet četrdesmit pirmajā gadā šķīra ģimenes. No mājas saņēma laukā kopā visus, un pēc tam kādā stacijāÉ Līvijas vecāki bija Šķirotavas stacijā, mūs aizveda uz Torņakalna preču staciju. Un nākošā rītā mūs izšķīra. Mammiņu aizveda uz lēģeriem, un vēlāk viņa Vorkutā ir četrdesmit trešā gada divdesmit trešā oktobrī mirusi. No bada mirusi. Un mēs, trīs bērni, bijām Sibīrijā, cīnījāmies, kā nu varējām.*

Volkovu ģimenē paņem abus vecākus, Līvijai Volkovai paveicas: viņa ir saslimusi, un, vecāku pierunāti, izvedēji desmitgadīgo meiteni brīnumainā kārtā pažēlo. Volkovu ģimenei “paveicas” vēlreiz, jo viņi netiek izšķirti un ceļu uz Sibīriju mēro kopā. Taču arī Jānis Volkovs 1943.gadā mirst, nespēdams pārdzīvot, kā domā meita, ne tikai fiziskās ciešanas, bet arī morālo pazemojumu un netaisnību, kas nebija savienojami ar jurista dzīves pamatiem.

Līvija Volkova turpina dzīvot kopā ar mātes vecākiem. Dzīvoklī tiek iemitināti dažādi radinieki, lai pasargātu to no pārvēršanas par komunālo. Tas izdodas līdz 50. gadu beigām. Pa vidu ir karš, vecvecāku rūpes par uzticēto mazmeitu. Un, ja Velta Krūze kopā ar brāļiem cīnās par izdzīvošanu Sibīrijā, tad Līvija Volkova savu sāpju daļu izcieš tepat, Latvijā. Viņas māte 1947.gadā izbēg no izsūtījuma un atgriežas Latvijā. Viņa slapstās — dzīvo pie radiem laukos, tad atkal ierodas Rīgā, uzturas gan savā, gan draugu dzīvokļos. Seko pratināšanas. Katrs zvans pie durvīm ir kā briesmu signāls, un naktīs līdz pat šim brīdim Līvijai vēl viss rādās sapņos. Šāda dzīve turpinās līdz Staļina nāvei, kad beidzot mātei izdodas nopirkt sev jaunu pasi. Ne uz sava vārda, un ļaužu acīs Līvijai māte ir tante. Māte mirst 1969.gadā.

Jāņa Krūzes trīs bērni mēģina turēties kopā visus Sibīrijas gadus. Pirmā ziema paiet pusbadā kādā Sibīrijas sovhozā. Papildus sovhoza darbiem viņi piepelnās: brāļi veic dažādus amatniecības darbus, Velta — rokdarbus, tiek pārdots viss, ko vien var pārdot. Tad vecāko brāli mobilizē tā sauktajā darba armijā, jaunākie bērni brauc līdzi kā brīvprātīgie. Darbs Vladivostokā pie kuģu lādēšanas nodrošina iztiku. Kājai paslīdot uz apledojušas laipas, Velta Krūze krīt no augsta okeāna lainera. Kā pati izsakās — viņai paveicās, jo neiekrīt ūdenī, bet gan uz zemāk esošās liellaivas. Seko ilgstoša ārstēšanās, pēc tam viņa ir tik nespēcīga, ka var strādāt tikai vieglu darbu. Viņu nosūta uz grāmatvedības kursiem Komsomoļskā pie Amūras. Tur tad arī viņa iegūst profesiju visam mūžam. Komsomoļskā pie Amūras izsūtītie un notiesātie liek pamatus tā sauktajām komjaunatnes triecienceltnēm.

1945.gadā, kad beidzies karš, demobilizē arī darba armijā iesauktos. Visiem atļauj doties mājās. Veltai, Laimonim un Jānim mājas ir Latvijā, un viņi brauc šurp, kur visus garos gadus viņus gaidījusi vecmāmiņa. Atkalredzēšanās prieks ir tik liels, ka vecmāmiņa neiztur. Viņa saslimst un nomirst. Bērni sāk iekārtot savu dzīvi: darbs, jaunākajam brālim mācības, Velta Krūze apprecas ar ukraini, kura ģimene savukārt 1933./34. gadā Ukrainā nomirusi badā. Viņiem piedzimst dēls. Taču 1949.gada maijā ar divus mēnešus vecu zīdaini uz rokām viņu sūta uz Sibīriju vēlreiz. Tāpat abus brāļus. Vīrs sākumā dodas līdzi, bet ģimenei uzreiz neļauj apvienoties, pusotra gada šķiršanās ir par ilgu, un ģimenes izjūk. Dzīve tiek lauzta vēl reizi.

Velta Krūze strādā par grāmatvedi Krasnojarskā, liela uzņēmuma slimnīcā. Pēc Staļina nāves kļūst vieglāk, tiek izsniegtas pagaidu pases, ar kurām var nedaudz ceļot. Kaut vai uz Jarcevu, kur mīt abi brāļi, kas jau apprecējušies ar izsūtītajām latvietēm. 1957.gadā atkal rodas iespēja atgriezties Latvijā. Darba biedri, ar kuriem sarasts, mēģina atrunāt, bet Velta Krūze uzskata, ka viņa vēl ir pietiekoši jauna, lai vēlreiz mainītu dzīvi, un brauc. Drīz atgriežas arī brāļi ar ģimenēm. Vecāku mājās neviens viņus negaida. Lai sevi lieki nesāpinātu, viņi uz to pusi nemaz neiet.

No 1957. līdz 1993.gadam Velta Krūze dzīvo Jūrmalā un strādā par grāmatvedi. Viņa strādā to pašu darbu, kuru tik labi pārzināja un prata viņas māte. Ar mātes roku rakstīti visi mājas rēķini. Veltas Krūzes mazmeita to ņēmusi par pamatu kursa darbam, kurā ekonomikas studente salīdzina mājas grāmatvedību pirms kara un atjaunotajā Latvijas valstī.

Līvija Volkova ir labi pazīstama literatūrpētniece un muzeja darbiniece. Visu mūžu nodzīvojusi tēva mājās savā dzīvoklī, tagad no piecām istabām sev atstājot vienu vismazāko — bijušo bērnistabu. Lielāko vietu tajā aizņem saglabātais tēva rakstāmgalds un skaistais ozolkoka grāmatu skapis. Kopš 1992.gada Velta Krūze ir arī denacionalizētās mājas pārvaldniece.

1991. gadā Velta Krūze pārdzīvo dziļi saviļņojošu brīdi: vienam dzīvoklītim atbrīvojoties, viņa beidzot var atgriezties savās tēva mājās. Kaut arī dzīvoklītis tagad ir cits, tomēr katrs apkārtnes stūris un koks uzrunā viņu ar seno dienu acīm.

Nākošā rītā es gāju ar Betiju (suni) te staigāt. Es izstaigājos riņķī apkārt, un te pa to skvēriņu pastaigājos, un tad es jutos, jā, patiesi, es esmu atgriezusies. Es jutos ļoti laimīga... Patlaban jau nav modē teikt, ka man iet labi, bet tad es jutos laimīga. Nu, man nav slikti, man ir labi. Un bez darbiņa jau nekad nekur nekas nav.*

Mājas formālā atgūšana vēlreiz apvieno visus — dzīvos un mirušos.

Vecākā brāļa dēls un jaunākā meita — tie arī te ir līdzīpašnieki. Purgaiļa kundze — viņa bija atbildīga par denacionalizāciju Vidzemes priekšpilsētā — mūs uzaicināja visus uz pārrunām. Pēc tam jaunākā brāļa atraitne mūs sagaidīja ar puķēm. Tad abas ar Līviju aizbraucām uz kapiem pie viņas vecmammas, omammas. Turpat arī viņas mammiņa ir apglabāta. Un tur tās puķes nolikām, jo viņa bija tā, kas bija saglabājusi visus šitās mājas dokumentus, atdevusi Līvijai un teikusi: te, meitiņ, ir par māju viss. Līvija vēl bija pasmējusies un teikusi, nu, omammiņ, kam man tie... Tomēr saglabāja, tā ka nekādas arhīvu izziņas mums nebija vajadzīgas, mums viss bija.*

Ne cilvēkam, ne dzīvniekam nav viegli mainīt paradumus.

Un tā man tagad ir divi kaķi. 18.dzīvoklī arī viens runcis, kurš jūtas pagalmā kā saimnieks. Es jau ar saku: ja izlaidīšu savu Murķelīti, viņš taču nemācēs iestāstīt, ka viņam ar te kādas tiesības ir, tas teiks, ka ir sen jau saimnieks bijis, un manu Murķelīti padzīs... , bet šis runcis arī nākot no pagrabnieka, viņš jau ar esot aiz žēlsirdības pieņemts.*

Velta Krūze ir atgriezusies un jau kuro reizi sien pārrauto dzīves pavedienu. Viņas spilgtais pilnasinīgais stāsts liecina ne tikai par vienu dzīvi, bet triju paaudžu perspektīvu šai laikā, kas nevienu triecienu nebija viņai aiztaupījis.

* Veltas Krūzes dzīvesstāsta fragmenti, kas citēti no ieraksta skaņu kasetē nemainītā veidā.

Velta Krūze ar savu mazmeitu un Ingera Jensena, norvēģu pētniece

Foto: Māra Zirnīte

---

Socioloģe Maruta Pranka:

Sociālās problēmas Mājā

Cilvēka dzīvi nosaka viņa vērtību orientācija, iepriekšējo paaudžu atstātais finansu, kultūras un sociālais kapitāls. To nevar piemērot tādai sabiedrībai, kurā nojauktas pieņemtās sabiedrisko attiecību normas.

Notikumi, kas aizsākās 1940. gadā, Latvijai zaudējot valstisko neatkarību, lielā mērā turpina veidot un iespaidot cilvēku dzīvi joprojām, arī pēc 50 gadiem. Lielās kaimiņvalsts vardarbība likusi pamatus tai problēmu grupai, ko varam aplūkot kā vēsturisko notikumu strukturētās mūsdienu sociālās problēmas.

Visasāk tās atklājas stāstos par atgriešanos no izsūtījuma. Laiks izsūtījumā saistīts ar eksistences cīņu un mērķi atgriezties mājās, bet atgriešanās un dzīve Latvijā nes līdzi jaunus triecienus. Izirušas, ārējo apstākļu izšķirtas ģimenes, zaudēta dzīves telpa un līdz ar to dzīvokļa problēma un nespēja gandrīz mūža garumā to atrisināt, sarežģījumi ar darbu, sagrauta veselība.

No B. kundzes stāsta par vīra ģimeni uzzinām, ka tā izsūtīta 1941. gadā. Tēvs atsevišķi, māte ar 11 mēnešus vecu dēlu atsevišķi. 1943.gadā māte mirusi no bada, jo visu pārtiku atdevusi bērnam. Tēvs pēc laika apprecējis citu izsūtīto, bet bērnu adoptējuši un uzaudzinājuši krustvecāki Rīgā. Tā bijusi vienīgā iespēja puiku atvest uz dzimteni un paglābt no atkārtotas izsūtīšanas...Tēvs atgriezies Hruščova laikā, tad arī viņam nebija tiesību Rīgā pierakstīties. Strādājis Brocēnos kaitīgos darba apstākļos, neraugoties uz labo izglītību.

1940. gadā dzimušais dēls tagad ir ģimenes vienīgais apgādnieks. Bet, tā kā bērnība pavadīta deportācijā, iegūta tuberkuloze. Grūti strādāt gan atgūtajā tēva īpašumā, gan algotu darbu. Sieva ir pensionāre, dēls vēl mācās tehnikumā.

“Vēlos rakstīt uz Saeimu. Avīzē lasīju, ka vilkiem dod 2 kg gaļas, bet cilvēkbērns, represētā, kurš pats ir badā miris, bērns...Viņš savam bērnam nevar gaļu iedot.” ( No intervijas ar B. kundzi)

“Mans brālis no leģiona bija gūstā Tālajos Austrumos. Atbrauca uz Rīgu 46. gada oktobrī pusdzīvs un tā knapi tikai tika līdz pirmajai slimnīcai. Ar zarnām tur kaut kas..., viņš bija atbrīvots tikai slimības dēļ. Kā saka, cilvēks, kas jau bija norakstāms.” (No intervijas ar J. kungu)

Veselības problēmas ir gan tālākas, gan arī nesenas pagātnes sekas.

“Dēls dzimis 1967.gadā. Armijā bija 1986.gadā, pie Minskas, bet tas bija Černobiļas gads. Pēc tam bija tādi kā bumbulīši uz miesas. It kā jau nekas, bet tajā laikā radiācijas līmenis bija augsts. Un arī tajā ēdienā, ko viņiem deva, neviens jau īpaši neskatījās, ko viņiem deva, kas tur iekšā. Dēlam ļoti smagi tur bija. Smags laiks tas bija.”(M. kundze)

Šīs problēmas nav tikai personiskas. Apskatītas vēsturiskajā kontekstā, tās veido kolektīvu viedokli par attiecīgo laiku. Tās var raksturot kā sociālās problēmas: pēc kara, deportācijām un sociālismam raksturīgu bezatbildību par cilvēku, viņa veselību un dzīvību.

Otrā problēmu grupa ir sociālās problēmas, kas mūsu sabiedrībai ir jaunas, ar kurām cilvēki no pēcsociālisma valstīm sadūrās nesen un samērā pēkšņi. Privatizācija, denacionalizācija, bezdarbs — jaunas problēmas, kas prasa mainīt domāšanu, profesiju un dzīvesveidu un izstrādāt jaunu dzīves stratēģiju, kas ne visiem veicas. Jaunā situācija ietekmē arī attiecības starp cilvēkiem: “.. tagadējos laikos es nebrīnītos ne par ko, attiecības tagad starp cilvēkiem — diemžēl, vienīgās ir naudas attiecības.” (R. kundze, latviete, pensijas vecumā, kas Mājā dzīvo kopš 1949.gada)

Pašreizējā sociāli ekonomiskā situācija īpaši saasina vecāko cilvēku nabadzības problēmu. Visnabadzīgāko slānī iekļuvusi bijusī inteliģence, radošie darbinieki, kuri nav tik elastīgi, lai atrastu sev pielietojumu bezdarba apstākļos.

“Tagad esmu pārgājusi uz veģetāru uzturu, jo gaļa ir dārga, saknes vairāk ēdu....Dzeru ārstniecības tējas, vienreiz nedēļā ir jāietur atslodzes diena, 24 stundas nekas nav jāēd, arī tur ir ekonomija. Arī kursabiedri — visi vienā līmenī, netiek uz augstākiem slāņiem, netiek uz izstādēm; visiem ir 35 lati, papildu darbiņi, pārkvalificēšanās, lai tikai izdzīvotu, dārgi arī materiāli.”(Pensionēta māksliniece M. kundze, latviete)

“Dzīvot tomēr grūti, lai arī neviens man ļauna nedara. Pensija maza —29 lati, stāžs nav pilnīgs laikam. Par dzīvokli jāmaksā 10 lati, pašai paliek 19 lati. Palīdz radi no laukiem. Dzīvoju kopā ar vedeklas ģimeni, kurā divi mazbērni.” (O. kundze, Mājas bijusī ilggadējā sētniece, tagad pensionāre, krieviete)

O. kundzes dēls miris pirms 11 gadiem. Pirms dažiem mēnešiem miris arī vedeklas otrais vīrs, divas sievietes — vecā un jaunā ar diviem maziem bērniem, palikušas bez apgādnieka — parastā nozīmē. Arī šī parastā nozīme vairs neder mūsdienu situācijai. Visā Mājā ir tikai dažas pilnas ģimenes (ar abiem vecākiem). Sociālās un ekonomiskās pārmaiņas saasina novecošanos, zemo dzimstību, ģimeņu nestabilitātes problēmas.

“Pārskatot mājas grāmatas trīs pēdējo gadu ierakstus, redzams, ka vairāk nomiruši nekā piedzimuši.” (V. kundze, Mājas īpašniece un pārvaldniece)

Vientulība, sociālā izolētība ir problēma, ar kuru saskaramies gandrīz katrā intervijā, lai gan pilsētā it kā paveras lielākas kultūras un sabiedriskās dzīves iespējas. Bet šī saskarsme ir virspusēja un cilvēka būtību dziļāk neskar.

“Šajā mājā ne ar vienu nedraudzējos, kontakti man vairāk ar radiem.” (M.)

“Šajā mājā visi tiek galā paši ar savām problēmām. Pat visus mājas iedzīvotājus nepazīstu, zinu tikai vizuāli, sasveicinos.” (No intervijas ar sievieti mazliet pāri 40 gadiem, latvieti)

Pretstatā sociālajai izolācijai pastāv arī savstarpējā izpalīdzība un solidaritāte gan ģimenes robežās, gan ārpus tām.

“Kaimiņiene D. mani aprūpē, apkopj, atnes visu, kas vajadzīgs, izsauc ārstu, ja vajag, tie tādi normāli cilvēki, paldies Dievam, tas jau uzreiz bija redzams. Pļāpāt gan nekur neeju, arī pie D., bet tomēr savs novērtējums man par cilvēkiem rodas. Neaiztikt otru ir vispareizākais, jādzīvo vienai pašai klusi un mierīgi.” (No intervijas ar T. kundzi, 92 gadus vecu, Mājas bijušo sētnieci)

Ģimenes saites palīdz izdzīvot arī grūtajos ekonomiskajos apstākļos. Mājā sastopamas ģimenes, kuras nesaista radniecība vai formālas attiecības. O. kundze dzīvo kopā ar mirušā dēla sievu, savu mazdēlu un vedeklas otro dēlu: “Mans otrais mazdēls uzstāj pret to, ka es neesot īstā vecmāmiņa, jo es taču adu viņam zeķes un cimdus.” (No intervijas ar O. kundzi) B. ģimenē dzīvo vīra krusttēvs (mātes māsas vīrs), kas pēckara gados viņu adoptējis un audzinājis.

Intervijās kā nabadzības sekas parādās arī dzīvokļa problēma, nedrošība par dzīves telpu nākotnē. “Kad ienācu, bija ļoti netīra grīda. Atjaunoju parketu. Īres parāda gan man nav bijis, jo tad nākamajā mēnesī jāmaksā divkārtīgi un to nevaru atļauties. Valsts dzīvoklī zinātu, ka tas paliek man, tad varētu droši ķerties pie remonta, bet te ir uz robežas, ja līgums paiet un to dzīvokli vajag (saimniecei), tad... Ir beztiesiskuma sajūta, dzīvo šodienai, cits atrisinājums pašlaik nav atrasts. Dēls dzīvo laukos. Ja būtu normāls divistabu dzīvoklis, tad varētu dzīvot kopā. Tagad nav reālas iespējas, bet maiņai vajag lielu naudu. Biju uz izpildkomiteju vaicāt par iespēju privatizēt dzīvokli par sertifikātiem, tur atbildēja, ka brīvos dzīvokļus pārdos izsolē par naudu, bet par sertifikātiem tad, kad būs palikuši pāri. Un tās būs koka mājas bez labierīcībām.” (M. kundze, pensionēta māksliniece)

Mājas ietvaros sastopamies ar tām pašām sociālajām problēmām, kas aktuālas visā Latvijas sabiedrībā, tikai mēs savā pētījumā skatām tās it kā divās plāksnēs: gan iedziļinoties konkrētās izpausmēs, gan vēsturiski noteiktās kopsakarībās.

Tā ir šī Šarlotes ielas 5.māja. MĀJA. 1935. gada fasādes zīmējums

Jurgensonu ģimene ir ienākusi Rīgā no Latgales, dzīvoklis ir tautas mākslinieces meistardarbnīca Foto: Māra Zirnīte

Aleksandra Titova bijusī mājas ilggadīgā sētniece, divreiz braukusi apciemot māsu Kanādā un nav piekritusi tur palikt uz dzīvi. Māra Zirnīte ieraksta viņas 92 gadus garā mūža stāstu. Foto: Maruta Pranka

---

Dr. sc.soc. Ritma Rungule:

Māja socioloģijas skatījumā

Amerikāņu sociologs Džeimss Kolmens (J.Coleman) sociologu darbu salīdzinājis ar sabiedrības arhitekta vai dizainera pienākumiem. Sociologu uzdevums ir sociālās telpas veidošana un iekārtošana atbilstoši sabiedrības funkcionēšanas un mūsdienu sociālā interjera prasībām. Sociologa misijas tēlainā apzīmējuma maiņa no “dvēseļu inženiera” 70. gados uz sabiedrības arhitektu vai dizaineri šodien zināmā mērā raksturo arī pārmaiņas, kas notikušas pašā socioloģijā. Socioloģija vairs nav ideoloģiski angažēta zinātne, kuras darba lauks ir apziņas un sabiedriskā noskaņojuma veidošana. Socioloģijas uzdevums ir veidot izpratni par sociālo telpu, par sociālajām attiecībām un procesiem.

Projekts Māja ir socioloģiski nozīmīgs arī no izlases metodes viedokļa. Tiek pētīti sociālie procesi un attiecības noteiktā sociāli teritoriālā vienībā.

Visbiežāk socioloģijā māja un dzīvoklis tiek lietoti kā dzīves apstākļu raksturojums vai kā statusa pazīme. Konkrētā māja Šarlotes ielā ir 60 gadus veca, tā ir vēstures notikumu, cilvēku likteņu, sociālo attiecību lieciniece. Tas, kas noticis ar māju šajā laikā, palīdz izprast sabiedrībā notikušo. Tāpēc Mājas pētījumā gribu aplūkot, ko tas izskaidro, palīdz izprast mūsdienu sociālajā realitātē. Arī tas, ka Mājas projekta izpētes objekts nav globāla rakstura problēma, bet viena Rīgas māja, tuvina socioloģiju šīsdienas uzdevumiem.

Pašreizējo mūsu sabiedrības stāvokli var raksturot kā pāreju no totalitāras, atomizētas, viendimensionālas sabiedrības uz diferencētu un daudzdimensionālu sabiedrību. Privātīpašuma atjaunošana ir viens no veidiem, kā tiek atjaunotas robežas starp publisko jeb valsts dzīvi un privāto jeb individuālo dzīvi. Totalitāras sabiedrības apstākļos šīs atšķirības bija novestas līdz minimumam, dominēja kolektīvā orientācija: kolektīvs īpašums, kolektīvi uzskati, kolektīvs kā augstākā vērtība. Privātīpašums palīdz strukturēt sabiedrību, padarot indivīdus patstāvīgākus, neatkarīgākus no valsts. Mājoklis - dzīvoklis, māja ir viens no reāliem objektiem, ko skar īpašuma koncepcijas maiņa.

Padomju laikā tikai neliela daļa mājokļu bija personīgais īpašums, bet 1990.gadā — 26 procenti, 1995.gadā 46 procenti no visa valsts dzīvojamā fonda bija privātīpašumā.

Valsts rīkošanās ar dzīvokļiem bija viens no totalitārās varas realizācijas mehānismiem. No šī viedokļa interesanta ir mājas kā īpašuma vēsture.

1934.gadā valsts ierēdnis J.K. kopā ar zvērinātu advokātu J.V. par Ls 8 000 nopērk gruntsgabalu. 1935.gadā māju ceļ, un tā tiek nodota 1936.gada 1.septembrī. Padomju vara 1940.gada oktobrī māju nacionalizē.

Padomju laikā māja atradās namu pārvaldes valdījumā un, cik var saprast no sētnieču stāstītā, lielākais noteicējs par māju bijis namu pārvaldes priekšnieks. Pieminēti vairāki uzvārdi — Lapiņš, Golubeva, Levits, Kogans. 1936. gadā uzliktais nerūsējošā metāla jumta segums ar pārvaldes priekšnieka ziņu nomainīts pret mazvērtīgāku - šīferi. Tāpat šajā laikā dzīvokļos noņemti tur sākotnēji uzstādītie gāzes skaitītāji. 1967.gadā māja pieslēgta pie TEC apkures, mājā iebūvētie apkures katli sagriezti un aizvesti. Viens no pārvaldniekiem sētnieces vīram kurinātāja vietu mājā pārdevis par naudu - 500 rbļ. Varam konstatēt, ka padomju laikā māja kā valsts īpašums tomēr bijusi personīgu ienākumu un peļņas avots cilvēkiem, kuru amats bija saistīts ar valsts īpašuma apsaimniekošanu.

1992.gada aprīlī tiek atjaunotas mājas īpašuma tiesības J.K. un J.V. mantiniecēm. J.K. meita V.K. vada mājas saimniecību un kārto attiecības ar īrniekiem.

Mājas īpašnieku maiņas saistītas ar divām pārejām. Pirmā, kas notika četrdesmito gadu sākumā: no tiesiskas valsts uz korumpētu sociālo attiecību sistēmu, kurā likumu var apiet ar līkumu, ja to dara pietiekami izmanīgi. Otrā, kas notiek pašreiz: no dubultas morāles sabiedrības uz tiesisku valsti. Mājas īpašnieces V.K. dzīvesstāstā spilgti iezīmēta pirmā pāreja. V.K. vairākkārt uzsver, ka viņa un citi izsūtītie bijuši citādāk audzināti: “Mēs bijām pie disciplīnas pieraduši, mēs bijām pie kārtības pieraduši. Mēs augām un dzīvojām tiesiskā valstī.” Tāpēc nav spējuši iedomāties priekšā stāvošo beztiesību, nežēlību un teroru. Šī paaudze, ko pārstāv V.K., bija socializējusies citā vērtību un normu sistēmā. Ar padomju varas nodibināšanos mainījās ne tikai politiskais režīms, bet arī kultūras sistēma — vērtības, valdošie uzskati, principi, pēc kuriem cilvēki tika izvirzīti labākajās pozīcijās. Tas nenotika viegli — daudzi tika iznīcināti, daudzi izsūtīti, šī citādā kārtība tika ieviesta ar terora un baiļu palīdzību. Kā liecina V.K., šo cilvēku traģēdija ir tā, ka viņi dzīvo vēl pēc Latvijas valstī koptajiem ticības un paļāvības principiem, bet darīšana ir pavisam ar citu valsti un citādu kārtību. Pēc atgriešanās V.K. un citi bija daudz skarbākos apstākļos nekā Latvijā palikušie, apguvuši jauno sistēmu:”...Mēs tās dzīves universitātes jau bijām izgājuši, mēs jau zinājām, ka visur patiesību nevajag stāstīt (..) mēs jau bijām pie tās krievu padarīšanas briesmīgi pieraduši, un te jau tas pats visur riņķī apkārt bij. Krievu valoda visur...”

Pašlaik atkal notiek pārmaiņas, kuru mērķis ir tiesiskas un demokrātiskas valsts izveidošana. Taču joprojām darbojas padomju vērtību sistēmas un sociālo attiecību inerce. Lielāks nekā likumu un noteikumu ir sociālo sakaru, personiskā izdevīguma spēks. Katrs no jaunās sociālās kārtības cenšas vispirms gūt labumu sev, savai grupai, un valsts ir veids, kā to panākt. Jaunās sociālās institūcijas pamazām pārņem padomju sistēmas izpausmes un tikumus.

Savu jēgu un nozīmi sabiedrībā sāk iegūt sociālā statusa jēdziens. Maksa Vēbera iedibinātajā izpratnē statusa grupas identificē cilvēkus pēc līdzīga dzīvesveida. Tas nozīmē, ka mājoklis kā viens no būtiskākajiem dzīvesveida raksturojumiem kļūs arī par statusa pazīmi. Pašlaik liekas, ka tā vēl nav, jo Mājā dzīvo sociālā statusa ziņā vairāk atšķirīgas nekā līdzīgas ģimenes ar dažādu izglītības līmeni un dažādu nodarbinātības līmeni. To noteikusi vairākkārtīga valdošās elites nomaiņa: aizbrauc baltvācu ģimenes, pēc kara Rīgā paliek uzvarētāji, ierodas viesstrādnieki no Krievijas un citām republikām. Bet tagad Mājā paliek tie, kas var samaksāt.

Socioloģija darbojas ar to, ko nevar ieraudzīt, — sociāliem procesiem un attiecībām, tāpēc tās uzdevums ir dokumentēt sabiedrībā notiekošo, padarīt to ieraugāmu, saprotamu. Redzama ir Mājas fiziskā dzīve, laika plūdumā aizrit Mājas sociālā dzīve, tā ir sameklējama cilvēku atmiņās, viņu stāstos. Mājas projekts ir fiksējis šo sociālo dzīvi, padarījis to ieraugāmu un analizējamu.

---

Pirmie pēckara ieraksti mājas grāmatā

---

Ziņas par Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem

Pamats: 1304-1-826

Jānis Jāņa dēls Krūze

5.Cēsu kājnieku pulka virsleitnants, Lāčplēša kara ordenis Nr.2004, apb.1926.gadā.

Dzimis 1891.gada 31. martā Kastrānes pagastā. Beidzis Rīgas garīgo skolu, 6 klases Aleksandra ģimnāzijā. Strādājis par dzelzceļa ierēdni, vēlāk ierēdnis s/s “Drožži”. 1915.gadā iesaukts armijā, dienējis Somijā, Kotkas un Fridrihshavnas pilsētās. 1916.gada decembrī beidzis Gatčinas praporščiku skolu, pārcelts uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku, kur palicis līdz 1918.gada janvārim.

1919.gadā iesaukts Sarkanarmijā, bet no tās pārbēdzis, 1919.gada 9.jūlijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, tūlīt pēc tam piedalījies kaujā ar landesvēru. 1919.gada 21.jūlijā starp Jaunraunas krogu un Dunku mājām ar negaidītu uguni no tuvas distances izraisīja vāciešos apjukumu un piespieda tos apstāties. Pēc pārējo mūsu daļu atkāpšanās noturējās pozīcijā līdz atiešanas pavēlei. Tā deva iespēju citām daļām sakārtoties cīņas turpināšanai.

Paaugstināts par kapteini, skaitot no 1919.gada 3.oktobra. No 1919.gada 1.augusta armijas virspavēlnieks štāba iekšējās izlūkošanas nodaļā. Ventspils, vēlāk Rēzeknes izlūkošanas daļas priekšnieks. 1920.gada novembrī sācis darbu politapsardzības dienestā. No 1926.gada izmeklēšanas nodaļas vadītājs. 1928.gadā piekomandēts robežapsardzei, pēc tam atgriezies iepriekšējā amatā.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, dažiem ārzemju ordeņiem.

Piešķirta jaunsaimniecība Matkules pagasta Sventu mežsargmājās.

1940.gadā apcietināts, atrasts nošauts Baltezerā 1941.gada jūlijā.

Arhīva izziņa, kurā savu tēvu Velta Krūze ar pieauguša cilvēka acīm iepazīst pirmoreiz.