• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Šis strīda ābols Abrene. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.04.1997., Nr. 98 https://www.vestnesis.lv/ta/id/43045

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kas ir mūsu iztikas minimuma preču un pakalpojumu grozā

Vēl šajā numurā

17.04.1997., Nr. 98

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Viedoklis

Šis strīda ābols Abrene

Starptautisko juridisko normu skatījumā

Dr.Dītrihs Andrejs Lēbers, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas diplomāti, kas iesaistīti robežsarunās ar Krieviju, pauž optimismu par sekmīgu abu pušu delegāciju darbu. Bet vienlaikus ar robežsarunu norisi nenoplok tālākā interese. Amerikas Latviešu apvienības valde pat paudusi bažas, vai tikai Latvijas puse nav pārlieku piekāpīga kaimiņam, izlemjot tik būtisku jautājumu.

Redakciju apmeklēja ievērojamais starptautisko tiesību lietpratējs Dr.D.A.Lēbers, un, lūk, viņa viedoklis šajā “Abrenes lietā”:

— Ir starptautiski likumi, un ir pieredzē gūtas atziņas teritoriālu strīdu risināšanā. Tāpēc uzreiz gribu teikt, ka Abrene nav kaut kāda unikāla, nepiedzīvota parādība. Ir vēl daudz sarežģītāki strīdi. Esam piedzīvojuši ar asins izliešanu saistītu ne vienu vien robežu strīdu, piemēram, Dienvidslāvijā. Par laimi, tie vismaz uz laiku ir pierimuši. Izraēlai ir asiņainas cīņas ar Palestīnu un tās kaimiņvalstīm. Kaimiņvalstij Krievijai ir teritoriālas domstarpības ar Ukrainu attiecībā uz Krimu un Sevastopoli. Bet Ukrainai savukārt ir teritoriāls strīds ar Moldovu.

Taču Abrenes jautājumā ir jāsaprot viens: ja Latvija negrib samierināties ar šo aneksiju, tad Latvija nākotnē varētu prasīt Abrenes atgūšanu. Tāpēc, manuprāt, vispirms ir jādeklarē, ka Abrenes iekļaušanu Padomju Krievijā tā neatzīst, un tad Latvija saglabā savas tiesības uz Abreni. Turpretī, ja Latvija šādu atrunu nedeklarē, tas nozīmē, ka Latvija samierinās ar Abrenes aneksiju.

Latvijai ir Saeimas pieņemta okupācijas deklarācija, kas fiksē faktu — Latviju 1940.gadā okupēja PSRS...

— Jā. Abrenes jautājums ir cieši saistīts ar okupācijas faktu. Ja Latvija ir bijusi okupēta, tad Abrene joprojām ir Latvijas teritorijā. Ja Latvija nebija okupēta, tad ir grūtāk pamatot, ka Abrene ir Latvijas teritorija. Tas īsumā arī ir Abrenes jautājuma juridiskais kodols jeb būtība.

Šajā sakarā noteicoša loma ir 1920. gada Latvijas un Padomju Krievijas Miera līgumam. Šis līgums noteica robežu starp abām valstīm, iekļaujot Abrenes apgabalu Latvijas teritorijā. Padomju savienība Miera līgumu ir vairākkārt atzinusi Latvijas pastāvēšanas laikā, arī 1939.gadā tā sauktajā Palīdzības līgumā. Tāpat atsauci uz šo pašu līgumu mēs atrodam tā sauktajā Ziemassvētku lēmumā, kuru pieņēma Padomju savienības Tautas deputātu kongress 1989.gadā. Toreiz deputāti konstatēja, ka Padomju savienības ultimāts Latvijai 1940.gadā bijis pretrunā ar 1920.gada Miera līgumu un citiem līgumiem. Tātad, ja gribam risināt Abrenes jautājumu, ir pamats atsaukties uz Miera līgumu, un Miera līgums skaidri un gaiši nosaka, ka Abrene ir Latvijas teritorija.

Tātad būtībā Abrenes jautājums ir ne tikai politisks, bet arī juridisks jautājums, proti, vai Miera līgums joprojām spēkā un vai Padomju savienība, pievienojot Latviju savai savienībai, ir rīkojusies saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ieskaitot līgumus, kas bija noslēgti starp abām valstīm.

Bet Abrenes jautājumam tajā pašā laikā ir arī Latvijas tiesību aspekti. Latvijas likumu hierarhijā augstākais likums ir 1922.gada Satversme. Tās 3.pantā ir ierakstīts, ka Latvijas teritoriju noteic starptautiskie līgumi. Viens no šiem līgumiem ir 1920.gada Miera līgums, kas iekļauj Abreni Latvijas teritorijā. Ja nu atdotu Abreni Krievijai, tas nozīmētu Satversmes 3.panta grozīšanu. Pēc Satversmes tas ir iespējams, bet tikai uz tautas nobalsošanas pamata, kas ir ierakstīts Satversmes 77.pantā.

Taču, cik var spriest no oficiālajiem ziņojumiem par pašreizējo robežsarunu gaitu starp Latviju un Krieviju, var paredzēt nospraust robežu starp abām valstīm arī tādā veidā, ka Abrene iekļautos Krievijas teritorijā. Līdz ar to izvirzās jautājums, vai tāda robežas nospraušana nozīmētu, ka mēs atzīstam, ka Abrene ir Krievijas sastāvdaļa. Atbilde ir viena: jā, tā būtu atzīšana. Izņemot gadījumu, ja Latvija deklarē savu atrunu, piemēram, tādā veidā, ka robežas nospraušana ir provizoriska un ka tā nenozīmē Abrenes aneksijas atzīšanu.

Ja Latvija piekristu Abrenes atdošanai Krievijai, tad, juristu valodā runājot, tas būtu cesijas līgums. Šāda veida līgumi starptautiskajā praksē parasti arī regulē jautājumu par parādiem, kas saistīti ar atdoto teritoriju. Un pirmais tāds jautājums būtu: vai Krievija pārņem vai nepārņem pienākumu atlīdzināt par nekustamo īpašumu to agrākajiem saimniekiem, īpašniekiem? Spriežot pēc ziņojumiem presē, Krievija nepārņem šādus pienākumus. Tādā gadījumā Abrenes iedzīvotāji un bijušie Abrenes iedzīvotāji nevarēs saņemt kompensāciju no Krievijas. Un viņi savas pretenzijas varēs vienīgi adresēt Latvijai. Jā, lai apmierinātu abreniešu prasības, Latvija varētu, piemēram, veidot attiecīgu fondu. Ir zināms viens piemērs vēsturē: Somija pēc Otrā pasaules kara atlīdzināja somiem no Karēlijas, kad šī teritorija nonāca Padomju savienības sastāvā. Bet vai Latvija uz to ir gatava?

— J a Latvijai nebūs robežas līguma ar Krieviju Abrenes dēļ, tad kā būs ar izredzēm iestāties Eiropas Savienībā?

— Nenoliedzami, bez šāda līguma iestāšanās perspektīva Eiropas Savienībā kļūst stipri vājāka. Tas ir šķērslis, ko nosaka Parīzē 1995.gadā noslēgtais stabilitātes t.s. Baladūra pakts. Nav noslēpums, ka rietumvalstis spiež Latviju un citas Baltijas valstis izlīgt ar Krieviju. Tāpat jāņem vērā Igaunijas precedents.

Kā, pēc jūsu uzskatiem, būtu jārīkojas mūsu diplomātiem?

— Politiski vēlams ir kompromiss. Un iedomājami, manuprāt, ir vairāki varianti.

Viens no tiem, ko, domāju, varētu nosaukt par maksimālo variantu, ir tāds: Krievija iegūst Abrenes teritoriju, bet Latvija saņem formulējumu līgumā, ka Abrene savā laikā tika atdalīta padomju okupācijas rezultātā. Spriežot pēc preses ziņojumiem, Latvijas diplomātiem to nav izdevies panākt, tas esot nereāli.

Ir vēl otrs variants, ko varētu nosaukt par minimālo variantu: līgumā varētu ierakstīt, ka Krievija un Latvija saglabā savas juridiskās pozīcijas attiecībā, pirmkārt, uz 1920.gada Miera līgumu un, otrkārt, uz Latvijas iekļaušanu Padomju savienībā 1940.gadā. Tas nozīmē: Latvija uzskata, ka Miera līgums joprojām ir spēkā un ka Latvija tika iekļauta PSRS okupācijas rezultātā. Turpretim Krievija uzskata, ka Miera līgums ir zaudējis savu spēku 1940. gadā sakarā ar Latvijas “iestāšanos” Padomju savienībai un ka šī “pievienošanās” nenotika okupācijas rezultātā, bet uz Latvijas parlamenta lēmuma pamata. Tātad līgumā ir iespējama atruna, ka katra puse saglabā savas juridiskās pozīcijas un paliek pie saviem uzskatiem, tajā pašā laikā vienojoties par citiem jautājumiem.

Un tā notiek starptautiskajā praksē. Tāds precedents ir 1971.gada līgums par Berlīnes statusu. Šo līgumu noslēdza Padomju savienība, ASV, Lielbritānija un Francija, šīs valstis vienojās par Berlīnes statusu, bet tajā pašā laikā deklarēja, ka tās saglabā savu juridisko pozīciju attiecībā uz citiem līgumā neregulētiem jautājumiem. Līguma valodā tas tika izteikts tā: $,tp eoth,f b[ ghfdjdsv gjpbwbzv$. (nekaitējot viņu tiesiskajām pozīcijām — kv.val.)

Tādā veidā iespējams formulējums arī robežlīgumā starp Latviju un Krieviju. Bet, ja Latvija robežlīgumā tādas atrunas nedeklarē, tad jāsecina, ka Latvija pati samierinās ar Krievijas uzskatu: Miera līgums nav vairs spēkā un Latvija nav bijusi okupēta. Tad jautājums par okupācijas fakta atzīšanu atkrīt.

Tāda manā izpratnē ir šī Abrenes jautājuma juridiskā puse.

Mēs nezinām, kāda izskatīsies nākotne un kāda nākotnē būs Krievijas valsts.

Mēs nākotni nezinām, tāpēc ar Abrenes likteni tik vienkāršoti nedrīkstam izrīkoties.

Dainis Rugājs,

“LV” korespondents

Pēc diktofona ieraksta,

10.aprīlī, “LV” redakcijā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!