ARHĪVI RUNĀ

Ekspropriācija

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Jau 1940. gada vasarā, tūdaļ pēc Latvijas okupācijas, laikrakstu lappuses izraibināja šādi satraucoši, pat draudīgi paziņojumi: “Aizliegts pārdot vērtslietas un dārgakmeņus”, “Kādas dārglietas atstātas tirdzniecībā”, “Kādā kārtībā pārņems seifu vērtības” un tamlīdzīgi. Laikraksts “Jaunākās Ziņas” 1940. gada 30. jūlijā zem rubrikas “Ministru Kabineta lēmumi” ievietoja paziņojumu “Noteikumi par dārgmetāliem un dārgakmeņiem” , kuros bija norādīts:

“Ministru Kabinets vakar apstiprināja finansu ministra rīkojumu par dārgmetālu, to izstrādājumu un dārgakmeņu nodošanu Latvijas bankas glabāšanā. Juvelieru veikalu īpašniekiem, kā arī dārgmetālu un dārgakmeņu apstrādāšanas darbnīcu īpašniekiem jānodod Latvijas bankas glabāšanā platīna un platīnas izstrādājumi, izņemot sīkus izstrādājumus dārgakmeņu ietverei un taml.; zelts un tā izstrādājumi, ja atsevišķa priekšmeta zelta metālietvars pārsniedz 5 gr.; sudrabs lējumos un lūzumos vai minēto trīs metālu sakausējumi. Nav jānodod sudraba izstrādājumi. Tāpat Latvijas bankas glabāšanā jānodod dārgakmeņi, iestrādāti un neiestrādāti, kā briljanti, pērles, smaragdi, safīri, rubīni, akvamarini, ametisti, topazi un citi, ja dārgakmeņu vērtība kopā ar iestrādājumu atsevišķam priekšmetam pārsniedz Ls 200; veikalā nenodotos dārgakmeņus nocenos cenu inspekcijas nozīmētie lietpratēji. Nodošanas pienākums neattiecas uz veikalos vai darbnīcās labošanā vai izstrādāšanā pieņemtajiem priekšmetiem, kas ievesti labošanā vai izstrādāšanā pieņemto priekšmetu grāmatās (..). Rīkojuma pārkāpējus bargi sodīs. Rīkojums stājas spēkā izsludināšanas dienā.”

Šajā laikā Latvijai pāri sāka velties nacionalizācijas vilnis. Tika nacionalizēta zeme, bankas, nami, rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi, automašīnas, kā arī cita veida īpašums.

1940. gada 8. oktobrī “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājā” publicētais dekrēts “Par lombardos un tiesu iestādēs ieķīlātām vai deponētām vērtībām” noteica:

“1. Lombardos un tiesu iestādēs ieķīlātie vai deponētie zelts, sudrabs un dārgakmeņi, kā arī šo dārgmetālu un dārgakmeņu izstrādājumi, izņemot 2. pantā minētos, ir nacionalizēti un pāriet bez atlīdzības valsts īpašumā. Šīs vērtības ieskaitāmas Valsts zelta fondā.

2. Ieķīlātājiem un deponentiem var izsniegt dārgmetālu un dārgakmeņu izstrādājumus ar tirgus vērtību Ls 300 vienam priekšmetam, pie kam vienai personai izsniedzamo priekšmetu kopvērtība nedrīkst pārsniegt Ls 100.

3. Izsniedzamo priekšmetu tirgus vērtību nosaka Finansu tautas komisariāta ieceltā komisija. Pārsūdzības par šīs komisijas lēmumiem iesniedzamas finansu komisāram, kurš tos izšķir galīgi.

4. Šā dekrēta izpildīšanai finansu tautas komisārs var izdot pavēles un instrukcijas.

Rīgā 1940. g. 8. oktobrī Prof., Dr. A. Kirhenšteins,

LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

P. Blaus,

LPSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs”

LPSR finansu tautas komisāra vietnieka A. Naudiņa “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājā” 1940. gada 10. oktobrī izsludinātajā “Instrukcijā pie Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēta par lombardos un tiesu iestādēs ieķīlātām un deponētām vērtībām” bija noteikts:

“1. Ar dekrēta 1. pantu nacionalizēti un bez atlīdzības ieskaitāmi Valsts zelta fondā sudraba un zelta stieņi, plāksnes un lūžņi, lējumi un monētas, kā arī visāda veida dārgakmeņi, neiestrādāti izstrādājumos.

2. Par visiem nacionalizētajiem priekšmetiem komisija sastāda aktu 4 eksemplāros, no kuriem 1 paliek priekšmetu bijušajam īpašniekam, 1 iestādei, kur priekšmets bijis ieķīlāts vai deponēts, 1 nododams Latvijas bankai un 1 Valsts zelta fondam(..).

4. Pie novērtēšanas priekšmetu komplekts (piem., karotes, servīzes utt.) novērtējamas kā 1 priekšmets.

5. Ja ieķīlātāja vai deponenta atpakaļ izsniedzamo priekšmetu kopvērtība nesasniedz Ls 1000, bet kāda priekšmeta vērtība tomēr pārsniedz Ls 300, šis priekšmets pakļauts nacionalizācijai.

6. Nacionalizētās vērtības zelta fonda uzdevumā uzglabā Latvijas banka.

7. Nacionalizētās vērtības ieskaita Valsts zelta fondā, atklājot tām speciālu “Nacionalizēto vērtību kontu”, kas nav pakļauts vispārējiem noteikumiem par Valsts zelta fondu.

8. Šī instrukcija stājas spēkā izsludināšanas dienā.”

Daudzi Latvijas iedzīvotāji, kā to liecina Latvijas Valsts arhīva dokumenti, ar šādu klaju laupīšanu negribēja samierināties un mēģināja atgūt zaudēto. Viņu lūgumi diemžēl sadzirdēti netika.

“Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomei

Emīla Baldermaņa,

dzīvo Rīgā, Blaumaņa ielā 1, dz. 1,

lūgums

Lai segtu izdevumus par sievas ārstēšanos slimnīcā un pēc smagi pārciestām operācijām mājās, ieķīlāju Rīgas pilsētas lombardā 1) zelta pulksteni ar ķēdi un 2) zelta gredzenu ar vienu kļūdainu briljantu, par ko saņēmu Ls 500 aizņēmumu.

Lombards zelta pulksteni man izdeva pret Ls 300 samaksu, bet gredzenu nacionalizēja aiz tā iemesla, ka gredzena vērtība (sk. aktu Nr. 0195) it kā esot Ls 600.

Uz manu iebildumu š. g. 31. oktobrī Finansu tautas komisariāta budžetu un kredītu pārvaldes kredītu un bankas daļa ar rakstu Nr. B k/v. 3-3 paziņoja, ka Finansu tautas komisariāta vietnieks manu lūgumu noraidījis aiz tiem motīviem, ka nacionalizētais gredzens pārsniedz š. g. 8. oktobra Dekrēta par lombardos un tiesas iestādēs ieķīlātām vai deponētām vērtībām 2. pantā minēto vērtību.

Ar pievesto finansu tautas komisāra lēmumu nevaru būt apmierināts.

Motīvi, aiz kādiem biju spiests ieķīlāt savas vienīgās vērtības, jau izteikti finansu tautas komisāram adresētā lūgumā. Vēl nepieciešami piebilst, ka sievas operācija, pat divas operācijas bija cīņa ap dzīvību vai nāvi. Ārstu māksla ņēma virsroku, bet sievas veselība uzlabojās pamazām, izveseļošanās periodā bija un vēl tagad tai jāievēro stingra diēta, dažādi ārsta priekšraksti, jālieto zāles utt., kas viss prasa ārkārtējus izdevumus. Bet tādu ienākumu avotu man nav, jo bez slimās sievas man jāuztur vēl 71 gadu veca darba nespējīga sievasmāte. Tādā kārtā no manas labklājības atkarājas divu slimu cilvēku eksistence. Tā būtu lietas viena puse.

No otras puses nevaru pārvarēt šaubas par gredzena nacionalizēšanas pamatojumu.

Kā jau aizrādīts, pret pulksteni un gredzenu lombards aizdeva Ls 500. Pulksteni man izdeva pret Ls 300 samaksu, tā tad pret gredzenu palika aizdevums Ls 200 apmērā. Kādā kārtā tad gredzena vērtība uz 21. oktobri jau sasniedza Ls 600, kad lombards pret viņu izsniedza aizdevumu tikai Ls 200 apmērā? Ja varētu noteikt gredzena vērtību, tad vienīgi tikai pēc lombarda notaksējuma pie viņa ieķīlāšanas. Vispāri, briljantu vērtība ir relatīvs jēdziens, un kaut kāds noteikts kritērijs nemaz nepastāv un nevar pastāvēt. Tirgus cena atkarājas no pircēja gribas un patikas iegūt zināmu akmeni un tirgotāja spējas ieteikt mantu un saņemt lielāku maksājumu. Manā gadījumā (sk. aktu Nr. 0195) nacionalizētais gredzens ir ar kļūdainu briljantu, resp., viņa vērtība ir no 50–80% zem parastās tirgus cenas.

Vēl būtu jāņem vērā, ka gredzens man ir personīgi dārga piemiņa no mana nelaiķa tēva, kas to savā laikā ir ieguvis ar grūtu un neatlaidīgu darbu, strādādams līdz sava mūža galam stikla rūpnīcā kā speciālists tehniķis (..). Nacionalizētā manta ir iegūta ar darbu. Nevis uzglabāšanas nolūkā, bet grūtu apstākļu spiests gredzenu ieķīlāju lombardā. Tagad ar mantas nacionalizāciju grūtie apstākļi tiek vēl padziļināti, un mans materiālais stāvoklis pasliktinās. Ja turpretim tādu apstākļu nebūtu, manta arī nenonāktu lombardā un tālāk netiktu nacionalizēta (..).

Ņemot vērā visu pievesto, lūdzu Latvijas PSR Tautas komisāru padomi atcelt finansu tautas komisāra lēmumu par mana gredzena konfiskāciju (..).

Rīgā 1940. gada 15. novembrī

E. Baldermanis.”

LVA, 270. f., 1. apr., 231. l., 21. lp. Oriģināls.

Tāds pats bēdīgs liktenis piemeklēja daudzus vērtspapīru noguldītājus. Vēl viena ekspropriācijas kampaņa saistās ar bijušās Latvijas valūtas anulēšanu.

“PSR Savienības Tautas Komisāru Padomes Lēmums Nr. 634–270–s

1941. gada 21. martā

Maskava, Kremlis

Par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR bijušās valūtas anulēšanu

PSR Savienības Tautas Komisāru Padome nolemj:

Sakarā ar to, ka padomju valūta Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR ieviesta apgrozībā visur un visi aprēķini tiek izdarīti padomju valūtā, ar 1941. gada 25. martu paziņot litus, latus un kronas par anulētām.

Uzdot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Tautas Komisāru padomēm 1941. gada 25. martā vietējās preses hronikā nopublicēt attiecīgu paziņojumu.

PSR Savienības Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs V. Molotovs

PSRS Tautas Komisāru Padomes Lietu pārvaldnieks J. Čadajevs”

–––––––––––––––––––––––––

LVA, 270. f., 1. s. apr., 16. l., 39. lp. Oriģināls.

Atzīmes dokumentā:

Lietā V. Lācis

1941. g. 25.03.

“Latvijas P.S.R. Finansu Tautas Komisāram

Helmars Rudzītis,

dzīv. Rīgā, Ausekļu ielā 14–3

Š. g. 30. aprīlī man bija jānomaksā 1941.g. ienākuma nodokļa I d. pēc Rīgas V iec. nod. inspektora listes Nr. 15594 Rbļ. 3488. Tai pašā termiņā par faktiski man piederoša, bet uz manas mātes A.Rudzītes vārda pieteikta uzņēmuma “Grāmatu Draugs” ienākumiem bija jāmaksā tas pats nodoklis pēc listes 15595 — Rbļ. 4065. Apgādniecība “Grāmatu Draugs” skaitījās uz manas mātes vārda aiz tā iemesla, ka šī uzņēmuma dibināšanas laikā 1926. g. nebiju vēl sasniedzis 25 gadu vecumu, kādu toreiz prasīja no izdevēja, tādēļ arī biju spiests to uzsākt uz cita vārda.

Pēc abām listēm arī 31. augustā š. g. būs jāmaksā tā paša nodokļa II d. tādā pat apmērā kā pirmā — abos termiņos nomaksājamā nodokļu summa ir Rbļ. 15106.

Visi mani īpašumi ar visām naudas summām ir nacionalizēti, pats strādāju tagad algotu darbu skaņu plašu fabrikā “Bellacord–Elektro” un saņemu Rbļ. 500 mēnesī.

Latvijas Bankas II nod. atradās man un manam tēvam piederoši privāti līdzekļi kopā apm. Rbļ. 17000. Šo summu neaizskārām, bet glabājām nodokļu samaksai, gribēdami termiņā nodokļus pārvest. Kad tagad griezos Latvijas Bankas II nod., izrādījās, ka šīs summas norakstītas un atstāti tikai Rbļ. 1000.

Minētās summas Latvijas Bankas II nod. bija mans vienīgais īpašums, ar kuru varētu segt nodokļu maksājumus, ar šo summu norakstīšanu pie labākās gribas nodokļus samaksāt nevarēšu.

Esmu nodevis valstij visus savus uzņēmumus priekšzīmīgā stāvoklī un pilnīgi bez parādiem, arī visus savus nodokļus līdz šim esmu kārtīgi samaksājis un būtu arī pēdējos atlikumus nomaksājis, ja man nebūtu atņemti pēdējie līdzekļi. Esmu nodevis valstij lielas vērtības un domāju, ka nebūtu taisnīgi vēl atņemt pēdējos līdzekļus nodokļu samaksai, tad nodot tiesai kā nodokļu nemaksātāju un atņemt vēl arī dzīvokļa iekārtu, kura tomēr tālu nevar segt nodokļu summu. Sociālisma valsts dibinās uz taisnības principiem, kas izpaužas arī visos Staļina Konstitūcijas pamatos, kādēļ šāda rīcība nebūtu pielaižama.

Pēc savas sociālās izcelšanās esmu strādnieka dēls un pie turības tiku vienīgi ar ideju par labu grāmatu sniegšanu tautai par lētu cenu. Kā šo ideju izvedu un cik daudz grāmatu, tai skaitā arī daudz kreisu un progresīvu, kā arī Pad. Savienības rakstnieku darbus, esmu plašākām tautas masām darījis pieejamu savas darbības 14 gados, to zin visas Latvijas P.S.R. iedzīvotāji. No manis izdotām grāmatām dažas pat tika konfiscētas (Sinklers – Nafta, F. Gladkova – Cements).

Ja daudzas grāmatas, ko agrāk izdevu es, tagad jaunos izdevumos izdod Vapp's, tad tomēr pionieris šo progresīvo grāmatu izdošanā biju es tais laikos, kad citi izdevēji par tādu grāmatu izdošanu pat nedomāja.

To vērā ņemot, ceru, ka būšu pelnījis vismaz taisnīgu šī nodokļa jautājuma atrisinājumu un lūdzu ienākuma nodokļa summas pēc V iec. nod. insp. listēm 15594 un 15595 kopsummā Rbļ. 15106 dzēst ar summām, kas uz mana un Mārča Rudzīša vārdiem noguldītas Latvijas Bankas II nod.

Rīgā 3. maijā 1941. g.

H. Rudzītis”

LVA, 327. f., 1. apr., 24. l., 74., 75. lp. Oriģināls.

1941. g. 4. jūnijā

“Pils. Helmaram Rudzītim

Rīgā, Ausekļa 14–3

Uz Jūsu lūgumu paziņoju, ka saskaņā ar Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes lēmumu lats skaitās anulēts ar 1941. g. 25. martu un no tekošiem rēķiniem un noguldījumiem, kuri atvērti latu valūtā un pēc noteiktā kursa pārsniedz 1000 rubļus, izmaksu Padomju rubļos izdara līdz 1000 rubļiem.

Ņemot vērā augšā izteikto, Jūsu lūgumu nevar apmierināt.

A. Buciņš

FTK Vadības daļas vec. inspektors.”

LVA, 327. f., 1. apr., 24. l., 73. lp.

Vēl plašāki ekspropriācijas pasākumi tika sagatavoti 1941. gada beigās, kad tika iecerēts “bijušajiem īpašniekiem, tautas ienaidniekiem, augļotājiem un citiem nestrādājošiem elementiem” atņemt turpat vai visu īpašumu un vērtības.

Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes un Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas 1941. gada 29. marta lēmuma projekts par vērtību un īpašuma nacionalizāciju

LK(b)P CK sekretāram b. Amerikam

Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes un Latvijas K(b)P CK

Lēmums (Projekts)

“Par vērtību un īpašuma nacionalizāciju bijušajiem īpašniekiem, tautas ienaidniekiem, augļotājiem un citiem nestrādājošiem elementiem”

Uzskatot par nepieļaujamu, ka bijusī lielā buržuāzija — fabrikanti, rūpnieki, baņķieri, tirgotāji, augļotāji, namīpašnieki un citi nestrādājošie elementi, kuri kļuvuši bagāti uz strādnieku šķiras un darba zemniecības ekspluatācijas rēķina, tāpat kā agrāk turpina dzīvot par bezstrādes ienākumiem, nodarbojoties ar spekulāciju un vērtību pārdošanu, kuras kā cēlmetāli, dārgakmeņi, mākslinieciskas–vēsturiskas gleznas, skulptūras, paklāji, dažādas mēbeles, audumi, apģērbi, muzikālie instrumenti u.t.t. viņiem ir lielos krājumos, kurus ir radījis strādnieku un zemnieku darbs, Latvijas PSR Tautas Komisāru Padome un Latvijas K(b)P CK, vadoties no Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1940. gada 28. oktobra dekrētiem, nolemj:

1) Izdarīt vērtību nacionalizāciju:

a) tām personām, kuru nekustamais īpašums saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija lēmumiem ir nacionalizēts;

b) tautas ienaidniekiem.

2) Nacionalizācijai ir pakļautas visas vērtības, kuras mājas sadzīvē ir liekas un atrodas lielos cēlmetālu un valūtas, dārgakmeņu, dažādu mēbeļu, māksliniecisko gleznu, audumu, paklāju, apģērbu, muzikālo instrumentu u.t.t., ... daudzumos un kuru īpašniekiem ir bezstrādes ienākumu avots.

3) Nacionalizācijas vadībai apsptiprināt komisiju šādā sastāvā: b. Ameriks (komisijas priekšsēdētājs), komisijas locekļi...

4) Uzdot komisijai kopā ar pilsētu un apriņķu izpildu komiteju priekšsēdētājiem dekādes laikā sagatavot sarakstus par visām tām personām, kuras ir norādītas šā lēmuma 1. punktā.

5) Ieteikt komisijai divu dienu laikā sagatavot un iesniegt apstiprināšanai instrukciju par vērtību nacionalizācijas veikšanas kārtību un termiņiem.

29/III 41.

Nr. 689–ps.

LVA, 270. f., 1. s. apr., 30. l; 10 lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Instrukcija

par bijušo īpašnieku, tautas ienaidnieku, augļotāju un citu nestrādājošo elementu vērtību nacionalizācijas kārtību un termiņiem

I. Kas ir jānacionalizē?

Nacionalizācijai ir pakļautas visas vērtības un mantas, kuras mājas sadzīvē ir liekas, un tieši: izstrādājumi no cēlmetāliem — platīna, zelta, sudraba, valūta, pulksteņi, servīzes, kristāls. Dārgakmeņi — brasletes, gredzeni, kaklarotas, brošas, auskari. Mākslinieciskas gleznas, paklāji, audumi, apģērbs, mēbeles, muzikālie instrumenti, dažādas mašīnas, motori, produkti vairāk par nedēļas krājumu, grāmatas u.t.t.

Piezīme

Nacionalizācijai nav pakļauts

1. 2 pāri apavu, vasaras, ādas katram ģimenes loceklim.

2. 1 pāris apavu, ziemas, siltie katram ģimenes loceklim.

3. Sieviešu kleitas, 2 vasaras, 2 ziemas katram ģimenes loceklim — sievietei.

4. Vīriešu uzvalki, 2 vasaras, 2 ziemas katram ģimenes loceklim — vīrietim.

5. Mēteļi, 1 vasaras, 1 ziemas katram ģimenes loceklim.

6. Naģenes (cepures), 1 vasaras, 1 ziemas katram ģimenes loceklim.

7. Veļa, 6 pāri katram ģimenes loceklim.

8. Gulta ar matraci katram ģimenes loceklim.

9. Pa 2 šķīvjiem, karotēm, dakšiņām uz katru ģimenes locekli.

10. 2 segas (1 ziemas, 1 vasaras) katram ģimenes loceklim.

11. Pa 2 palagiem, 2 spilvendrānām, spilveniem un 2 dvieļiem.

12. 1 pusdienu galds, 2 galdauti, primus vai petrolejas plītiņa, 2 spaiņi, tējkanna.

13. Lāde vai skapis apģērba glabāšanai.

14. Paši nepieciešamākie virtuves piederumi.

15. Instrumenti un grāmatas, kuras ir nepieciešamas profesionālajai darbībai.

16. Laulību gredzeni.

17. Produkti līdz 10 dienu rezervēm.

II. Nacionalizācijas veikšanas kārtība

Uz katriem 10–12 dzīvokļiem, kur ir jāveic nacionalizācija, tiek izveidota komisija no trijiem cilvēkiem:

a) komisijas priekšsēdētāja, kuru apstiprina rajona un pilsētu izpildu komitejas;

b) komisijas locekļiem no valsts uzņēmumu, fabriku un rūpnīcu kadru strādniekiem, kurus nozīmē pilsētas vai apriņķa izpildu komiteja.

Piezīme

Darba veikšanai komisijai ir jāpieaicina 2 liecinieki no tās mājas iedzīvotājiem, kurā ir jāveic visu vērtību un īpašumu aprakstīšana.

III. Komisijas pienākumi

Nozīmētā komisija tās priekšsēdētāja personā saņem to personu sarakstu un adreses, kurām ir jāveic īpašuma un vērtību aprakstīšana un pilsētas vai apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētāja un sekretāra parakstītu apliecību par tiesībām veikt aprakstīšanu un sastādīt aktu.

Komisija pilnā sastāvā ar 2 pieaicinātiem lieciniekiem apliecībā norādītajā dienā un stundā īpašnieka un viņa ģimenes locekļu klātbūtnē veic visa īpašuma un vērtību aprakstīšanu, ierakstot to aktā:

a) cēlmetālu izstrādājumu, valūtas un dārgakmeņu akts (forma Nr.1);

b) kristāla, trauku, skulptūru, gleznu, paklāju akts (forma Nr.2);

c) apģērbu un audumu akts (forma Nr.3);

d) mēbeļu, muzikālo instrumentu un citu lietu akts (forma Nr.4).

Akti tiek sastādīti 3 eksemplāros caur koppapīru, un tos paraksta visi komisijas locekļi un liecinieki.

Visas vērtības un īpašumi, kuri ierakstīti aktos, kopā ar aktiem tiek nodoti pret saglabāšanas parakstu īpašniekam (saglabāšanas paraksts ir akta neatņemama sastāvdaļa, un īpašnieks to paraksta caur koppapīru).

Piezīme:

1) Komisijas uzdevums ir rūpīgi apskatīt visu dzīvokli un ierakstīt aktā visas vērtības, nerēķinoties ar īpašnieka paziņojumu, ka tās vai citas mantas viņam nepiederot.

2) Īpašnieka pretošanās gadījumā jeb nevēlēšanās gadījumā ļaut komisijai veikt pilnu darba apjomu vērtību noteikšanā, priekšsēdētājam ir jāizsauc milicijas pārstāvis, jānodrošina kārtība, jānosaka vērtības un jāsastāda akts.

3) Tajā gadījumā, ja tiks atrasti ieroči, ir nepieciešams izsaukt strādnieku–zemnieku milicijas orgānu pārstāvi, sastādīt aktu un ieročus izņemt un nodot pret parakstu strādnieku–zemnieku milicijas pārstāvim.

Nacionalizācijas veikšanas termiņi

a) Rīgas pilsētā divas dienas, no 1941.gada ... līdz ...

b) citās pilsētās un apriņķos — 4 dienas no ... līdz ...

Īpašuma nacionalizācijas un aktu izskatīšanas kārtība

Komisijas priekšsēdētājam aktu sastādīšanas dienā tie ir jānodod pilsētas vai apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētājam.

Pilsētas vai apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētājam (komisijā) ir jāizskata akti ne vēlāk kā 3 dienu laikā un jāpieņem lēmums. Lēmumā ir jāuzrāda mantu īpašnieka raksturojums (agrākais un tagadējais) un kādas mantas ir pakļautas nacionalizācijai.

Visas vērtības, kas ir uzrādītas aktā Nr.1, ir jānacionalizē nekavējoties pēc pilsētas vai apriņķa izpildu komitejas komisijas lēmuma pieņemšanas.

Šo vērtību nacionalizāciju izdara komisijas priekšsēdētājs (persona, kura sastāda sākotnējo aktu) kopīgi ar Valsts bankas un finansu nodaļas pārstāvjiem.

Personai, kura saņem no īpašnieka nacionalizētās vērtības pēc akta Nr.1, ir jāparakstās tajā, un tas jāatstāj īpašniekam, bet vērtības ir nekavējoties jānogādā un pret parakstu jānodod Valsts bankas nodaļai.

Pilsētas vai apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētājam pēc lēmuma pieņemšanas arī par citiem aktiem aktu un lēmumu kopijas ir jānosūta apstiprināšanai Latvijas PSR TKP centrālajai komisijai.

Centrālajai komisijai 5 dienu laikā ir jāizskata pilsētu un apriņķu komisiju lēmumi, jāpieņem savi lēmumi un 3 dienu laikā tie ir jāpaziņo pēc piederības (pilsētas vai apriņķa izpildu komitejai) izpildīšanai.

Centrālās komisijas lēmumu izpildi, t.i., nacionalizāciju, izdara pilsētas vai apriņķa izpildu komiteja tajos termiņos, kuri ir norādīti centrālās komisijas lēmumā, un dara tai zināmu to izpildi.

VI. Sūdzību izskatīšanas kārtība jautājumā par nacionalizāciju

Iespējamās sūdzības par nepareizu rīcību vai komisijas lēmumu uz vispārējiem pamatiem izskata vietējās izpildu komitejas.

Piezīme:

1) Ja pilsētas vai apriņķa izpildu komitejai būs ziņas un viedoklis par (atsevišķu) komisijas pieņemto lēmumu atcelšanu, tad tādā gadījumā izpildu komiteja izvirza jautājumu Latvijas PSR TKP, lai pārskatītu centrālās komisijas pieņemto lēmumu.

2) Lai pārsūdzētu komisijas pieņemtos lēmumus par vērtību nacionalizāciju, noteikt termiņu — 15 dienas no paziņojuma īpašniekam par pieņemto lēmumu. Pēc 15 dienu termiņa paiešanas sūdzības netiek pieņemtas un visi komisijas pieņemtie lēmumi par nacionalizāciju stājas spēkā.

–––––––––––––––––––––––––––––––––

LVA, 270.f., 1.s.apr., 30.1., 11., 12., 13. lp. Kopija.

Tulkojums no krievu valodas.

Kādā citā šās “instrukcijas” variantā bija norādīti šādi nacionalizētā īpašuma aprakstīšanas termiņi:

“a) 1941.gada 3.aprīlī šajā jautājumā ar LK(b)P apriņķu komiteju sekretāriem sasaukt instruktīvas sanāksmes;

b) 1941.gada 4.aprīlī sasaukt instruktīvas sanāksmes LK(b)P Rīgas pilsētas sekretāriem un rajonu izpildu komiteju sekretāriem;

c) katrā rajonā un pagastā pēc vajadzības no pārbaudītiem partijas biedriem izveidot komisijas un trijniekus, lai precizētu bijušo īpašnieku, tautas ienaidnieku, augļotāju un citu nestrādājošo elementu adreses, dzīves vietas un sastādītu viņu adreses.

Visu sameklēšanas, precizēšanas un sarakstu sastādīšanas darbu visās pilsētās un apdzīvotajos punktos pabeigt līdz 1941.gada 1.aprīlim.

Piezīme:

Par apraksta izdarīšanas dienu tiks paziņots īpaši.”

LVA, PA–121.f., 9.apr., 38. 1., 3.lp.

Šajā laikā pa visu Latviju tika sastādīti plaši “kaitīgo elementu” saraksti. Tā, piemēram, Rīgas pilsētas Staļina rajona “neuzticamo personu sarakstā” tika ierakstīts namīpašnieks Andrejs Mierkalns, rakstnieks Gotfrīds Milbergs, rakstnieks Ādolfs Erss, bijušais tieslietu ministrs Hermanis Apsītis un daudzi citi. Rīgas pilsētas Ļeņina rajona “melnajā sarakstā” ierakstīja pulkvedi Rūdolfu Kandi, pulkvedi Krišjāni Ļuļaku, ģenerāli Mārtiņu Jeski, ģenerāli Vili Spandegu, žurnālistu Rihardu Bērziņu, mākslinieku Kārli Miesnieku, profesoru Pāvilu Pāvulsonu ... Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona “neuzticamo elementu” sarakstā no Valdemāra ielas ierakstīja 46 cilvēkus, no Anri Barbisa — 9, Vāgnera — 1, Šarlotes — 6, Tallinas — 13, Brīvības ielas — 45 utt., pavisam 378 cilvēkus. Liepājā milzum garus sarakstus sastādīja par naudas noguldītājiem, fabriku un uzņēmumu īpašniekiem, tirgotājiem, namīpašniekiem utt. 1941.gada 10.aprīlī Rēzeknes apriņķa izpildu komiteja nosūtīja LPSR Tautas komisāru padomei “lielo tirgotāju un spekulantu sarakstu” un lūdza sankciju par īpašuma nacionalizācijas uzsākšanu.

Šajos “neuzticamo” sarakstos iepretī daudzu uzvārdiem bija norādīts: “bez darba”, “tagad strādā par sētnieku”, “atrodas cietumā”, “labas mēbeles”, “vērtīgas gleznas” utt.

Daudzi no šajos “melnajos sarakstos” ierakstītajiem drīz vien tika arestēti, citus aizveda 1941.gada 14.jūnija deportācijas akcijā. Tad, kad šajā dienā varasvīriem vajadzēja izpildīt jaunos rīkojumus par aizvesto vērtīgākā īpašuma nacionalizāciju, izrādījās, ka daudzas mantas sen jau aprakstītas un aizvestas...