Problēmas

Kad ticība zemei vēl nav zaudēta

Aivars Tiesnesis, Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības padomes priekšsēdētājs, lauku uzņēmējs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Latvijas Lauksaimniecības kopdarbības nacionālā savienība (LLKNS) kā kopdarbības jumta organizācija tika veidota 1995. gadā, jo tajā laikā viens no aktīvākajiem lozungiem bija — zaļo gaismu kooperācijai! Nerunāsim par to, kas bija pāragri pirms diviem gadiem un kas ne, vai cilvēki laukos bija gatavi šādai kooperācijai vai ne. Ir gājis laiks, un — kāda situācija laukos ir tagad? Vai kooperācija veidojas, un vai kopdarbības jumta organizācija — LLKNS vai varbūt kāda cita — būs vajadzīga?

— Noteikti. Šādai organizācijai noteikti jābūt, jo laukos cilvēki sāk saprast kooperācijas nepieciešamību. Veidojas formāli un neformāli kooperatīvi, lokālas savienības, un lauku cilvēku interešu pārstāvim —”jumtam” — noteikti būs jābūt. Protams, LLKNS vajadzētu nedaudz transformēties, lai nedublētos ražotāju organizāciju funkcijas. Tai vajadzētu veidoties par tirgus koriģētāju un nodarboties ar saimniecisko pusi.

Pašlaik Latvijā prevalē tuvplāna lobisms. Mūsu valstī visas lietas tiek risinātas tikai caur personīgiem kontaktiem, retais mēģina ko kārtot ar asociāciju vai savienību palīdzību. Pagaidām ceļš caur asociācijām vēl nav tik drošs un veiksmīgs, bet noteikti nākotnē smaguma centri pārbīdīsies un šis modelis kļūs savādāks. Mums nav jāizgudro jauns divritenis, ja tāds pasaulē jau tiek lietots. Mums tikai jāiemācās ar to rīkoties. Laukos nav saimnieciskas, visus ražotājus apvienojošas organizācijas, ir tikai dažādas partijas, kas it kā aizstāv lauku intereses. Tādēļ, vienalga, vai tā būs LLKNS vai LZF, vai abas kopā vienā blokā vai kā citādi, bet šāda struktūra būs.

— No augstām tribīnēm skan viedoklis, ka laukos perspektīva ir tikai lielajām saimniecībām, ka “mazie” izzudīs un, jo ātrāk notiks šis “dabiskais atbirums”, jo labāk. Vai šāds viedoklis ir pieņemams?

— Domāju, ka laukos nav ne liels, ne mazs ražotājs. Ir viens ražotājs, un vienalga, vai viņš ražo daudz vai maz. Noteicošā ir visa saražotā summa.

Un te sākas tās lietas, ko es īsti nesaprotu. Valsts dara visu, it kā lai stimulētu ražotāju — vārdos. Taču patiesībā visi spēki aiziet tur, lai ražotājs normāli neražotu, it īpaši tā sauktais lielais ražotājs. Lai izpildītu visus valsts noteiktos spēles nosacījumus, nomaksātu visus maksājumus, ražotājs strādā, atdod visu naudu un vēl paliek parādā. Lai tā nebūtu, veidojas naturālā tipa saimniecības, kas pieļauj iespēju apiet valsts kasi. Un šīs saimniecības vienkārši ņem un sevi apēd, par kaut kādu atražošanu aizmirstot. Ja ir trīs traktori, kāds salūst, tad vienu izjauc detaļās, tad otru un tad — brauc, ar ko gribi.

Lai izaudzētu liellopu gaļu, dienā bullī ir “jāieliek”, neskaitot savu darbu, apmēram lats. Lai izaudzētu bulli uz 400 — 450 kilogramiem, tas jātur kādus 12 — 15 mēnešus. Tas ir — apmēram 450 dienas, varbūt nedaudz mazāk. Taču pārdošanas cena ir lielākais 50 santīmi dzīvsvara kilogramā jeb ap 200 latu. Un tas vien ir jau 200 latu zaudējums, neskaitot transportu un visu citu. Ja nu barību ļoti vienkāršo, tad vēl paliek divas drausmīgi dārgas lietas — elektrība un dīzeļdegviela. Vienīgais, ja saņem subsīdijas, tad kāds santīms paliek pāri.

Taču — vai nevajadzētu būt tā, ka zemnieks nodrošina sevi, savus algotos cilvēkus, spēj attīstīt saimniecību un vēl valstij piemet kādu kapeiku? Pagaidām tā noteikti nav. Tehnoloģiskās izmaksas ir tik lielas, ka “noēd” visu pārējo. Plus vēl sociālie un ienākuma nodokļi, PVN.

Ņemt kredītu? Nav intereses riskēt... Uztaisīt pamatotu biznesa plānu? Bet cenas mainās ik sezonu. Un visam mainās. Šogad graudiem būs zemāka iepirkuma cena, pagājušajā gadā nokritās kartupeļiem, un tā ir visam, ņem, ko gribi. Kā tad lai plāno piecus gadus uz priekšu?

— Kādas ir raksturīgākās kļūdas, ko pieļauj paši zemnieki? Ko vajadzētu darīt savādāk?

— Nerunāšu par tehnoloģiskajām kļūdām. Arī par finansiālajām, kas uz papīra izskatās citādi, nekā dzīvē notiek. Runājot par grāmatvedību, vēl neviens īsti pareizi neveic lauksaimnieku skaitļu apstrādi. Tā visa ir teorija, jo Latvijā nav vienotas rēķinu sistēmas, kura ļautu salīdzināt un izdarīt secinājumus. Taču tā nav zemnieku kļūda.

Kļūda, manuprāt, ir tā, ka mēs iedomājamies sevi gudrākus, nekā esam īstenībā. Nav vēlēšanās uzklausīt speciālistus, konsultēties, izmantot viņu zināšanas un darbu agronomijā, lopkopībā, ciltsdarbā un visās citās specifiskās lietās.

Kļūda varētu būt arī tā, ka mēs meklējam lētāko risinājuma variantu, nepadomājot, ka pēc trim gadiem, varbūt pat jau pēc gada viss jau būs divreiz dārgāks nekā šodien. Zemniekos ir iedzīta izdzīvošanas tendence, un tā jau ir visas valsts nelaime.