PROBLĒMAS

Kad ticība zemei vēl nav zaudēta

Aivars Tiesnesis, Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības padomes priekšsēdētājs, lauku uzņēmējs, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Vēl kas nav īsti pareizi — tas, ka mēs esam ierāvušies sevī. To veicina, protams, naudas trūkums, degvielas un tehnikas cenas, pakalpojumu dārdzība. Zemnieks zemniekam jūtas konkurents, taču tā ir pilnīgākā muļķība. Zemnieks nevar konkurēt zemnieku Latvijas tirgū. Preču apjoms, ko saražo zemnieks Latvijā ir nieks. Ja viens pārdod maisu kartupeļu par santīmu dārgāk, tad nu ir liels malacis. Bet tas taču ir sīkums. Un tā — katram pašam par sevi — neveidosies struktūras, kas varēs plānot plašāku attīstību, plašāku noietu ārpus Latvijas. Mums vēl nav tās domāšanas, kas nepieciešama rītdienas modelim, rītdienas shēmai. Mēs tikai konstatējam jau bijušus faktus, bet neskatāmies, neanalizējam daudz plašāka tirgus konjunktūru, neredzam sevi tajā un necenšamies veidot šīs svārstības ar pozitīvo zīmi. Taču — to nevar izdarīt bez šauras specializācijas.

Tajā pašā laikā spēles nosacījumi, kas pašlaik valda Latvijas lauksaimniecībā, specializāciju praktiski liek zem smaga sitiena. Patlaban izdzīvot var saimniecība, kurā nodarbojas ar visu ko — nedaudz graudu, nedaudz dārzeņu, nedaudz lopu, nedaudz vēl kaut kā. Specializācija mūsu mainīgajā situācijā ir pārāk riskanta.

Un vislielākā kļūda ir tā, ka cilvēkiem ir par maz naudas. Ja cilvēki tērēs naudu tur, kur tas ir nepieciešams, ne tikai uzturam, un ja vēl kas paliks pāri, tad viss būs kārtībā. Pirktspēja šobrīd ir tik neiedomājami zema, ka mēs nevaram savu preci pārdot. Energoresursu izmaksas ražotāji var “pavilkt” tikai tad, ja ir modernas, jaudīgas un ekonomiskas iekārtas, traktoriņi, piena dzesētāji u.c. Taču tas maksā naudu. Un lielu naudu. Reāli šīs iekārtas mēs nopirkt nevaram. Ņemt kredītus — tas nozīmē pakļaut sevi mūža verdzībai. Par vienu piena dzesētāju jāsamaksā 8 — 9 tūkstoši latu. Cik ilgi jāslauc piens, lai atražotu tikai šo dzesētāju? Kur vēl ķēdes transportieri, premiksi, lopbarība, prese un citas neatliekamas lietas? Taču valsts attieksme pret laukiem pagaidām nav īsti izveidojusies. Skaidrības nav pilnīgi nekādas. Ne finansu, ne taktikas, ne politikas jomā. Nauda neatgriežas atpakaļ ražošanā, bet aiziet pāri robežai. Tā ir problēma valsts mērogā, un nejūtu, ka būtu ieinteresētība to risināt par labu pašu ražotājiem. It īpaši laukos mēs esam pārāk sīki un mazi, lai panāktu krasas pārmaiņas. Laukos neviens bagāts nav un nebūs. Lielāka saimniecība, ja iziet gadu “pa nullēm”, tas ir ļoti labi. Taču valstij vajag saimniecības, kas ražo normālu apjomu, veido darbavietas un maksā nodokļus.

— Kāpēc cilvēki laukos ir kūtri algota darba meklētāji?

— Es arī nespēju saprast, kāpēc cilvēkus maz uztrauc 40 — 60 latu alga. Viņi neraujas piestrādāt, piepelnīt klāt. It kā visiem ir piemājas saimniecība, bet tā taču nav normālas dzīves nodrošinātāja.

Ja mēnesī algots strādnieks nopelna 100 latu, tad viņš ir nopelnījis vairāk nekā darba devējs. Cik daudz preču ir jāpārdod ražotājam, lai mēnesī nopelnītu 100 latu? Realizācijai jābūt 2000 latu. Taču — kurš piemājas saimniecībā spēj gadā saražot tik daudz, lai realizētu preci 24 000 latu vērtībā ?

Acīmredzot daļai cilvēku patīk pašlenderēt, jo valsts cilvēkus “baro” ar pabalstiem. Esmu pilnīgs sociālo pabalstu pretinieks, jo ir tik daudz darba, kas jādara — labiekārtošana, meža ciršana, ceļu un pašvaldību zemju kopšana un vēl, un vēl... Jā, ja ir daudzbērnu ģimenes, mātes vientuļnieces, invalīdi, slimi cilvēki un pensionāri,— te ir jāmaksā. Taču — vai ir jāmaksā spēcīgiem un jauniem cilvēkiem, kas pēc pabalsta slaidi piebrauc ar labu mašīnu? Protams, labāk un vieglāk ir saņemt to pašu naudas summu sociālajā pabalstā, nevis strādājot. Tādēļ sociālo palīdzību vajadzētu ļoti diferencēt.

— Arī lauksaimniecībā?

— Te ir divas puses. Ja pats sities cauri, ja veidojies par uzņēmēju, tad pašreizējā politika izveido tevi par mazu žuļiciņu. Sistēmas mīnuss — tendence “uz izdzīvošanu”, kas liek valstij domāt par sevi, bet cilvēkiem — par sevi. Rezultātā neveidojas pozitīvas tendences, neveidojas abpusēja atbildība. Taču šobrīd uzņēmēji pārsvarā ir tie cilvēki, kuri valsti var apkrāpt. Daļa nolikumu ir tā uzbūvēti, ka pat gribot visus noteikumus nevar izpildīt. Un — tā soli pa solim. Kredīti, īpašumu reģistrēšana ir tādi smagi procesi, ka cilvēkiem apnīk kārtot visas formalitātes un viņi atmet ar roku, atrodot apkārtceļus. Varbūt tā ir valsts taktika, lai cilvēki, zinot, ka visu tāpat neizpilda, neko nevarētu teikt?

Bez tam mūsu valstī lobisms pārtikas iepirkšanai ir tik augstā līmenī, ka mūsu ražotājam grūti ir saprast reālos nosacījumus. Laukos cilvēki — vairāk nekā 30 procenti — ir izdzīvojuši un dzīvos, badā viņi nenomirs, lētu preci viņi nopirks, un “naudas grozīšana” pilnībā paliek pilsētniekiem.

Taču var jau būt, ka mēs, lauku veči, īsti neizprotam visu politiku un taktiku...

— Varbūt tiešām sāk attaisnoties pirms kādiem četriem gadiem dzirdētās runas, ka Latvijai nav vajadzīga lauksaimniecība? Ka vieglāk, ērtāk un lētāk ir ievest preces no Eiropas nekā ieguldīt līdzekļus pašmāju ražotāju attīstīšanā? Kas būtu darāms mūsu politiķiem, valdībai, lai šīs runas, kas atkal sāk skanēt, izrādītos nepatiesas?

— Pavisam godīgi pateikšu, ka šajā brīdī tas ir nereāls jautājums. To cilvēku intereses un lobiji, kas ir pie reālās teikšanas un darīšanas, diemžēl ir citās sfērās. Lauksaimniecība nešķiet interesanta. Patiesībā — kas tad būtu nomest tiem lauku vīriem pāris miljonu, lai tie atsperas? Nosacījumi visa veida subsīdijām ir labs risinājums. Taču, ja subsīdijas neaptver visu lauksaimniecību kopumā, tad nav redzama efekta. Un kamēr prevalēs pilsētu lobiji, tikmēr lauki maz uz ko var cerēt.

Laukiem pievēršas tad, ja vajag politisko atbalstu, jo lauki ir izteikti nacionāli. Politiskās krāsas valstī mainīsies, ja lauku cilvēki nāks pie teikšanas. Nav jāmeklē personālijas, bet jābūt cilvēku grupai, kas spējīga izstrādāt normālu programmu. Un cilvēkiem, kuri ieinteresēti to pildīt. Pagaidām šo nosacījumu nav.

— Vai, zinot situāciju, izveidosies zemes tirgus, uz ko tiek liktas lielas cerības?

— Šobrīd var pirkt vienu, divus, piecus hektārus zemes. Kādu skaistu vietu upes krastā vai pie jūras. Ne vairāk. Kādēļ? Kartupeļus ražot, lai pārdotu par 4 santīmiem? Graudus — par pašizmaksu, kas izrādīsies augstāka par pasaules graudu iepirkuma cenu? Par hektāru zemes jāmaksā 250 — 300 latu. Tad jau labāk to īrēt par 10 latiem hektārā uz 12 gadiem. Nav nekādas garantijas, vai to zemi pēc sešiem gadiem būs jēga apstrādāt, jo laukos ir izveidojies pamatīgs ķīselis. Jā, piemājas zemi — jā. Bet ne jau simtus hektāru, ko arī pēc tam nebūs iespējams pārdot.

— Kādi būs mūsu lauki pēc pieciem gadiem? Kas tur būs?

— Naturālās saimniecības — apmēram 75 procenti. Vispārēja līksme par jaunā gadu tūkstoša sākšanos, kurā, tāpat kā iepriekšējā, var nemaksāt (un arī nevar nomaksāt) visus nodokļus. Stāvoklis būs līdzīgs kā šodien, jo nekas daudz un ātri nevar mainīties. Lauku veikalos 60 procenti pārtikas preču būs mūsu, pārējās — ievestās. Pilsētās — apgriezti proporcionāli.

— Bet pēc desmit gadiem?

— Vai, kur tik tālu uzreiz izdomāsi... Kad esmu saimniecībā, iekšā darbos, tad viss ir skaidrs — jāstrādā tik, tad viss būs kārtībā. Taču, kad izbāžu galvu ārā, tad jūtu, ka normāls cilvēks uz tiem laukiem normāli nelūkojas. Lauku uzņēmējs — tas ir tāds humoriņš. Kādēļ? Tādēļ ka ieguldītajam darbam atdeve ir ar tādām nullēm pirms komata, ka grūti to cipariņu saskatīt. Tādēļ arī savam dēlam neuzspiežu, ka noteikti jāpaliek laukos. Nav tādu tiesību prasīt, lai viņa darbs būtu ar tikpat mazu atdevi kā manējais. Taču, ja man pašam būtu jāsāk viss no jauna, es paliktu lauksaimniecībā, jo te jūtos labi, man patīk. Protams, daudz ko darītu savādāk, darītu gudrāk.

— Kas ir galvenais informācijas avots par norisēm lauksaimniecībā? Kur tiek gūtas jaunas zināšanas?

— Periodikā — galvenokārt dažādos lauksaimniecības žurnālos. Taču visvairāk jaunas informācijas gūstu specializētajos semināros, kurus, ja temats mani interesē, apmeklēju.

Diendienā daudz tiekos ar citiem lauksaimniekiem — gan rajonā, gan arī visā valstī. Paziņu ir ļoti daudz. Jūtu, kā informācijas plūsma mainās.

Taču, lai gribētu tikties, vajag kaut nelielu pozitīvu finansiālo bilanci. Ja tās nav, katra tikšanās prasa lielu piespiešanos, jo ir savas šauras problēmas, panīkums, bezcerība. Un vajag ārkārtīgi lielu iekšēju spēku, lai iestāstītu, ka tā gaišā nākotne nav tikai iedomu tēls un ka tai ir jānotic.

Bet te ir vēl otra lieta. Prese ir pilna ar informāciju par lauku problēmām. Kurš tās nezina? Zina. Taču — kurš tās risinās? Kurš vēlēsies tās risināt? Šajā brīdi es neredzu valstī tādas personības, tādu vienotu spēku, kas stingri spētu aizstāvēt laukus un arī panākt reālu rezultātu. Te es nerunāju par tām mūsu valsts pirmajām personām, kurām piemīt spēja aizstāvēt savu viedokli. Taču partijas tagad visas sajaukušās vienā murskulī. Arī Ministru kabinets — šos cilvēkus taču mēs paši esam vēlējuši... Kam mēs ko varam pārmest?

— Laukos būs skolu reforma, daļa skolu acīmredzot būs jāapvieno, un daļa jāslēdz. Sākas arī teritoriālā reforma. Mainīsies laika gaitā izveidojušies centri. Taču cilvēki ir nabagi. Aizvien vairāk būs to, kas neapmeklēs skolas, nemaz nerunāsim par tādu lietu kā preses abonēšana, semināru apmeklēšana un citas zinību lietas, kas jau šodien prasa milzīgi daudz līdzekļu. Ko lai dara tas lauku bērns, kam ir 15 — 16 gadi, kurš nemācās, kurš arī neko vairāk par savu pagastu neredz. Kas ar viņu būs pēc divdesmit gadiem? Un kas strādās Latvijas laukos pēc divdesmit gadiem?

— Arī miera laikos Latvijā ieveda viesstrādniekus... Tad jau robežas būs vaļā, tā ka strādnieku netrūks. Taču — tas tā...

Katru dienu saskaros ar šo jautājumu. Nāk klāt cilvēki, lūdz avansā latu vai divus — bērnam jāmaksā skolas nauda vai kaut kas jāpērk no mācību lietām, tagad daudz bērnu slimo, zāles ir dārgas. Un — kur te runāsim par augļiem visu cauru gadu, par labiem apaviem, par sporta, mākslas un mūzikas skolām... To visu redzu, un tas iekšā krājas. Taču — kas būs ar Latvijas lauku bērniem, ko viņi darīs,— baidos, ka neko iepriecinošu pateikt nevarēšu. Tādēļ labāk neteikšu neko.

Satrauc tas, ka par vairāku cilvēku bojāeju ārvalstu katastrofā daudz runā, raksta un līdzi sēro vai visa valsts, taču par to, ka zemniekiem Latvijā ir problēmas un ka liela nozare ir uz jautājuma zīmes, par to runā un raksta daudz mazāk. Ir tāda vispārēja vienaldzība. Varbūt mūsu lauki ir traips Latvijas taisnajā ceļā uz Eiropu? Tad jau nu gan šo traipu vajadzētu laikus parādīt. Iekļauties ES ar šādu lauksaimniecības līmeni — kam mēs tur būsim vajadzīgi? Un nevar deklarēt, ka tā ir tikai pašu cilvēku vaina. Primārais ir valsts un tās piedāvātās iespējas. Tad tikai nāk cilvēks. Un mūsu cilvēki ir gana spējīgi un protoši. Viņi vēl nav zaudējuši ticību zemei.

— Paldies par sarunu!

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore

Universālu recepšu zemei nav

Vakar, 17. aprīlī, Zemkopības ministrijā preses konferencē valsts sekretāra vietniece Irina Pilvere detalizēti analizēja situāciju laukos. Lauksaimniecība bija pirmā nozare, kurā sākās privatizācija, un tagad lielāko aramzemes daļu apstrādā tieši zemnieki. Lauksaimniecības produktu ražošana pārsvarā notiek zemnieku saimniecībās — tās īpatsvars šobrīd ir 76% no kopējā lauksaimniecības preču apjoma. Nepatīkama lieta ir tā, ka 43% laukos strādājošo ir vecāki par 50 gadiem, bet jauni cilvēki vecumā līdz 30 gadiem — tikai 20%. Dažādu faktoru ietekmē laukos ievērojami samazinājies lopu skaits. Ganāmpulki ir salīdzinoši nelieli — gandrīz 97% govju ir saimniecībās, kas tur līdz pieciem liellopiem. Saimniecības ir sīkas, izkaisītas, piena savākšana līdz ar to sadārdzinās un rodas virkne citu problēmu. Zemnieki uztraucas par to, ka lauksaimniecības produkcijas cena nepalielinās. Cena par piena litru šogad ir zemāka nekā pagājušajā gadā, un arī vasarā tradicionāli sagaidāms piena iepirkuma cenas kritums. Ja rēķina, ka gada laikā piena iepirkšanas cena samazinās tikai par 1 santīmu, tad zemniekiem piena ražotājiem kopumā tie ir 3,6 miljoni latu zaudējumi.

Zemkopības ministrija ir aprēķinājusi faktorus, kuru dēļ šogad samazināsies lauksaimnieku ienākumi. Viens no faktoriem ir cenu un saražotās produkcijas apjoma samazināšanās. Ja tādā pašā tempā turpināsies piena cenas krišanās, tad Latvijas piena ražotāji negūs ienākumus 4 miljonu latu apmērā. Samazinoties gaļas ražošanai, zaudējumi lauksaimniecībai būs 4,4 miljoni latu. Kopā tas jau ir 8,4 miljoni latu, ko zaudēs lauksaimnieki.

Tirgus diktē resursu — minerālmēslu, elektroenerģijas, tehnikas un tās rezerves daļu — cenu palielināšanos, un tā rezultātā lauksaimnieki zaudē 4,59 miljonus latu.

Valdības līmenī daudz runā par to, ka laukos vēl joprojām ir daudz nodokļu atvieglojumu, kas uztrauc ražotājus citās nozarēs. Taču nodokļu politika, kāda ir no šā gada 1. janvāra — vienāda sociālā nodokļa likme visā tautsaimniecībā, kas laukiem prasīs papildus 3,4 miljonus latu lielus izdevumus, zemes nodokļa palielināšana, kas prasīs 1,8 miljonus latu, akcīzes nodokļa un dabas resursu nodokļa pieaugums un septembrī gaidāmā transporta līdzekļu civiltiesiskā apdrošināšana (1,1 milj. latu) — cirtīs pamatīgu robu lauksaimnieku līdzekļos.

Visu šo iepriekšminēto faktoru ietekmē lauksaimniecības produktu ražotājiem šogad palielināsies izmaksas jeb samazināsies ienākumi kopumā par 20,2 miljoniem latu. Tādēļ arī Zemkopības ministrija, runājot par nākamā gada budžetu, prasa izpildīt Lauksaimniecības likumā paredzēto. Proti, lai lauksaimniecībai tiktu novirzīti paredzētie 3% no valsts budžeta. Tas ir viens no pasākumiem, kas varētu kaut nedaudz uzlabot situāciju laukos.

Ir skanējuši viedokļi, ka vajag slēgt robežas un līdz minimumam samazināt lauksaimniecības produktu importu. Taču Latvijai ar daudzām valstīm ir noslēgti brīvās tirdzniecības līgumi, kas robežu noslēgšanu dara neiespējamu. Augstais muitas tarifu līmenis, kas vēl ir daudzām importējamām precēm, veicina kontrabandu, tā ka tarifu palielināšana arī nav atrisinājums. Vēl ir viedoklis, ka vajadzētu ļoti spēji palielināt subsidēšanu — līdzīgi kā Lietuvā. Taču pats Lietuvas variants rāda, ka dotēšana nebūt neveicina tirgus attīstību, bet gan stimulē pārtikas preču tirgus nevēlamu deformāciju. Tomēr pilnībā atteikties no subsīdijām nedrīkst, jo to dara pilnīgi visas valstis. Latvijas subsīdiju apjoms ir tikai 9 ASV dolāri par hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, ES valstīs tas ir 800 ASV dolāru. Ja Latvija spētu subsidēt savus zemniekus kaut tikai par pusi summas, kāda ir ES, tad tas prasītu visu lauksaimniecībai šim gadam paredzēto pamatbudžetu. Tādēļ tie 17,4 miljoni latu, ko vajadzētu novirzīt subsīdijām nākamajam gadam, protams, neatrisina visas problēmas lauksaimniecībā, bet nedaudz palīdz novērst izkropļoto konkurenci starp mūsu un ārvalstu zemnieku. Tādēļ būtiski būtu, saglabājot jau esošos subsidēšanas virzienus, nākamajā gadā papildus veicināt mērķkredītu subsidēšanu, kas stimulētu saimniecību stabilizēšanos un attīstību.

Zemkopības ministrs Roberts Dilba teica, ka esošajā situācijā, kāda ir laukos, politiķiem būtu reiz jābeidz taisīt politiku tur, kur tās nav. Zemkopības ministrija risina sasāpējušos jautājumus un aizstāv lauksaimniekus, tajā pašā laikā pār to birst apvainojumi. Politiķi, iesaistoties lauksaimniecības jautājumu risināšanā, nevis domā, kā piesaistīt vairāk līdzekļu lauksaimniecībai un kā to atbalstīt, pieprasa pārskatīt un pārdalīt jau sen izlemtas finansu lietas. Ministrija nekādā gadījumā nenoraida konstruktīvus priekšlikumus un risina sarunas, ja tās ir saprātīgas, taču nevajadzētu kavēt speciālistu laiku un spēkus, uzsākot bezmērķīgus disputus par absurdiem jautājumiem. Ar lauku apdzīvotības, izdzīvošanas un lauku cilvēku dzīvesveida jautājumiem būtu jānodarbojas visām ministrijām, ne tikai Zemkopības ministrijai. Zemkopības ministrija nav Labklājības, Ekonomikas un Vides un reģionālās attīstības ministrija, katrai ministrijai jāveic savas funkcijas, jādod savs ieguldījums lauku attīstīšanā. Visi cer, ka Zemkopības ministrija izstrādās universālu programmu, kas ar esošajiem līdzekļiem ļaus visiem — lieliem un maziem zemniekiem — kļūt par stabiliem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. Taču tādas universālas programmas nav. Preču produkcijas ražotājam vajag valsts atbalstu, tur nav ko diskutēt un dalīt. Un nevajag censties iestāstīt, ka bez naudas var kaut ko izdarīt.

Attiecībā uz meža valsts pārvaldi Roberts Dilba izstāstīja, ka ir sagatavoti likumu grozījumi par Valsts meža dienesta statusu. Valsts meža pārvalde dalīsies divās daļās — normatīvajā un operatīvajā. Normatīvās funkcijas pildīs Meža departaments, kas tiks tieši iekļauts Zemkopības ministrijas sastāvā un ko vadīs konkursa kārtībā izraudzīts valsts sekretāra vietnieks, bet operatīvā daļa būs Valsts meža dienesta pārziņā, kas savukārt būs ZM Meža departamenta pārraudzībā. Pašreiz tiek gatavots Valsts meža dienesta nolikums, kas būs jāapstiprina Ministru kabinetā. Tuvākajā laikā tiks strādāts pie meža pārvaldes struktūras juridiskās sakārtošanas un meža attīstības politikas izstrādāšanas. Tas ir jāpaveic šovasar.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore