Uz Saeimas deputātu jautājumiem rakstiski iesniegtās atbildes

Ministrs

V.Birkavs

Uz jaut.nr.56 — dok.nr.1768

Par Aizkraukles SIA "Auto GI" materiālo zaudējumu segšanu

Tieslietu ministrija vairākkārt ir saņēmusi SIA "Auto GI" sūdzības par Aizkraukles rajona tiesas tiesneses A.Zēģeles rīcību. Tieslietu ministrija ir saņēmusi SIA "Auto GI" sūdzības 1999.gada 8.septembrī (atbilde sniegta 1999.gada 14.septembrī), 1999.gada 3.novembrī (atbilde sniegta 1999.gada 19.novembrī) un 1999.gada 15.decembrī (atbilde sniegta 1999.gada 20.decembrī). Sūdzību pārbaudi veica Tieslietu ministrijas Tiesu departaments.

Atbildes SIA "Auto GI" tika sniegtas saskaņā ar likuma "Par iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtību" 8.pantu.

Visos gadījumos uz SIA "Auto GI" sūdzībām Tieslietu ministrijas Tiesu departaments likumā "Par tiesu varu" noteiktajā kārtībā un ietvaros veica pārbaudi par sūdzībā norādītajiem faktiem un sniedza atbildes pēc būtības.

Sūdzību pārbaudes rezultātā tika noskaidrots, ka 1999.gada 20.augustā Aizkraukles rajona tiesnese A.Zēģele, pamatojoties uz G.Lapsas iesniegto pieteikumu par prasības nodrošinājumu pirms prasības celšanas, pieņēma lēmumu par SIA "Auto GI" mantas un naudas līdzekļu apķīlāšanu, nosakot G.Lapsam termiņu prasības iesniegšanai 15 dienas.

Saskaņā ar Latvijas CPL 140.pantu lēmumu par prasības nodrošinājumu pirms prasības celšanas tiesnesis pieņem vienpersoniski, par to neziņojot nevienam lietas dalībniekam.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 146.pantu minēto tiesneša lēmumu SIA "Auto GI" bija tiesības pārsūdzēt 10 dienu laikā no lēmuma noraksta saņemšanas dienas, Zemgales apgabaltiesā iesniedzot blakussūdzību.

1999.gada 31.augustā G.Lapsa iesniedza Aizkraukles rajona tiesā prasību par aizdevuma Ls 2300 piedziņu no SIA "Auto GI".

Ar Aizkraukles rajona tiesas 1999.gada 11.oktobra spriedumu G.Lapsas prasība tika apmierināta. Tiesas spriedumu likumā noteiktā kārtībā SIA "Auto GI" nepārsūdzēja.

Jautājumā par nodarīto materiālo un morālo kaitējumu atlīdzināšanu informēju, ka Civilprocesa likuma 138.pants paredz atbildētājam tiesības prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam radušies sakarā ar prasības nodrošināšanu tikai tajā gadījumā, ja pret viņu celtā prasība ir noraidīta.

Tiesneses A.Zēģeles rīcībā, pieņemot lēmumu par prasības nodrošinājumu pirms prasības celšanas, netika konstatēti procesuāli pārkāpumi.

Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 13.pantu, ja persona uzskata, ka tiesas lēmums vai spriedums ir nelikumīgs vai nepamatots, var to pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā, bet nevar celt prasības pret tiesnesi, kurš šo lietu izskatījis.

Tieslietu ministrija likuma "Par tiesu varu" 107.panta ietvaros veic organizatorisku uzraudzību pār rajonu (pilsētu) tiesu un apgabaltiesu darbu un nav tiesīga pārskatīt un izvērtēt tiesas pieņemtos nolēmumus. Šādas ar likumu noteiktas tiesības ir apelācijas un kasācijas instances tiesām, kas, pamatojoties uz iesniegtajām apelācijas un kasācijas sūdzībām, kā arī blakussūdzībām, pārbauda pirmās instances tiesas nolēmuma likumību un pamatotību.

Valsts iestādēm, sabiedriskajām un politiskajām organizācijām, citām juridiskajām un fiziskajām personām nav pieļaujams ierobežot, iespaidot, ietekmēt tiesas spriešanu neatkarīgi no tā, kāda nolūkā un ar kādu ieganstu tas tiktu darīts.

2000.gada 23.martā Tieslietu ministrs V.Birkavs

Ministrs

M.Vītols

Uz jaut. nr.58 — dok.nr.1792

Par izglītības ministra atbildību

Atbildot uz Jūsu uzdotajiem jautājumiem, informēju:

Saskaņā ar Ministriju iekārtas likuma 6.pantu ministrs politiski vada ministrijas darbu un ir atbildīgs par tās darbību Saeimai. Manā kompetencē galvenokārt ir nozares politikas izstrāde, kā arī ministrijas darbības prioritāšu noteikšana saskaņā ar valdības pieņemtajiem lēmumiem.

Pieņemto lēmumu ieviešanu nodrošina ministrijas administratīvais vadītājs — valsts sekretārs (Ministriju iekārtas likuma 9.pants). Valsts sekretāra funkcijas un kompetence ir noteiktas Izglītības un zinātnes ministrijas nolikumā. Valsts sekretārs ir atbildīgs par sekmīgu ministrijas darbu, tai skaitā ministrijas attīstības stratēģijas izstrādi, darbības uzdevumu noteikšanu, kā arī normatīvo aktu izstrādi un ieviešanu (konceptuālā ziņojuma (akceptēts ar Ministru kabineta 2000.gada 11.janvāra sēdes protokola Nr.3, 38.§) "Valsts pārvaldes institucionālā uzbūve" II nodaļas 1.punkts). Minēto konceptuālo ziņojumu, pamatojoties uz Eiropas Savienības ieteikumiem, sagatavoja īpašu uzdevumu ministra valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās sekretariāts.

Lai būtu iespējams īstenot minētās funkcijas, valsts sekretāram ir tieši pakļauti departamentu direktori un patstāvīgo nodaļu vadītāji (Ministriju iekārtas likuma 11.pants, Izglītības un zinātnes ministrijas nolikuma 10., 11.punkts). Minētā normatīvā akta 7.1. apakšpunktā noteikts, ka valsts sekretārs nodrošina ministrijas darba nepārtrauktību, ja notiek tās politiskās vadības maiņa.

Nevairos no atbildības par pieņemtajiem lēmumiem izglītības politikas jomā. Tomēr par attiecīgu normatīvo aktu izstrādi un lēmumu ieviešanu praksē ir atbildīgs konkrētas ministrijas struktūrvienības vadītājs (departamenta direktors, patstāvīgās nodaļas vadītājs) un ministrijas administratīvais vadītājs (valsts sekretārs).

Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas nolikuma 5.punktu ministrs veic šādas funkcijas:

1) pārstāv ministriju bez īpaša pilnvarojuma;

2) slēdz starptautiskos līgumus;

3) pārrauga ministrijas:

3.1. pārraudzībā esošo iestāžu darbību;

3.2. pakļautībā esošo iestāžu darbību (vai pilnvaro attiecīgu ministrijas amatpersonu);

4) pārzina ministrijas pārziņā esošo iestāžu un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrības) darbību (vai pilnvaro attiecīgu ministrijas amatpersonu);

5) apstiprina ministrijas pakļautībā un pārziņā esošo iestāžu un pārziņā esošo uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nolikumus un statūtus, ieceļ amatā un atbrīvo no amata to vadītājus (vai pilnvaro attiecīgu ministrijas amatpersonu) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;

6) ieceļ amatā un atbrīvo no amata valsts sekretāru, ir tiesīgs izskatīt valsts sekretāra kompetencē esošos jautājumus, kā arī atcelt valsts sekretāra rīkojumus, ja tie ir pretrunā ar normatīvajiem aktiem vai ministra rīkojumiem, instrukcijām vai ieteikumiem;

7) iesaka Ministru prezidentam ministrijas parlamentārā sekretāra kandidatūru, kā arī pieprasa ministrijas parlamentārā sekretāra atkāpšanos no amata;

8) nosaka ministram tieši pakļauto darbinieku funkcijas un kontrolē to izpildi;

9) izveido padomes, komisijas un konsultatīvas institūcijas, kā arī apstiprina to nolikumus;

10) ir tiesīgs dot tiešus rīkojumus katram ministrijas un tās pakļautībā esošas iestādes ierēdnim (ierēdņa kandidātam) un darbiniekam, kā arī — likumā noteiktajos gadījumos — ministrijas pārraudzībā un pārziņā esošo iestāžu darbiniekiem.

2000.gada 29.martā Izglītības un zinātnes ministrs M.Vītols