Privatizācijas Vēstnesis Nr.7

Dzīvojamo māju privatizācijā Rīgā šķēršļu josla pārvarēta

Rīgas pilsētas valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisija uzsākusi savu otro darba gadu. Pirmais bija smagu pārbaudījumu laiks. Telpas Vāgnera ielā 5 - šauras un nepiemērotas. Līdzekļi darba uzsākšanai - 70 tūkstoši latu - tika palienēti no Rīgas pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fonda. Pēc tam nācās aizņemties vēl, beigās parāds Rīgas Domei bija 115 tūkstoši latu. Privatizāciju plānojot, bija iecerēts, ka komisija spēs pati sevi finansēt, dzīvojamās mājās vispārējā kārtā privatizējot arī ienesīgo neapdzīvojamo fondu un rīkojot tā izsoles.

Vispārējā māju privatizācija - uz nesagatavota pamata

Taču, uzsākot darbu pie dzīvojamo māju privatizācijas, izrādījās - Rīgā gandrīz nemaz nav dzīvojamo māju, kas būtu ierakstītas zemesgrāmatā atbilstoši likuma "Par valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizāciju" prasībām. Šo dārgo un darbietilpīgo procesu - zemes piesaisti privatizējamām ēkām - nācās sākt pašiem: sadarboties vismaz ar sešpadsmit dažādām valsts un pašvaldības iestādēm, kurās jānokārto lietas 20 līdz 30 dažādās pozīcijās. Šie pakalpojumi, protams, netiek sniegti bez maksas.

Viena no sarežģītākajām problēmām bija Rīgas pilsētas apbūves noteikumu ievērošana. Atbilstoši šiem noteikumiem Rīgas pilsētas arhitektūras pārvalde pieprasīja daudzdzīvokļu māju apbūves mikrorajonos veikt jaunu detālplānojumu, projektējot jaunas ielas, lai katrs jaunizveidotais zemesgabals zem dzīvojamām mājām piekļautos ielai. Pēc privatizācijas komisijas ierosinājuma notika daudzas apspriedes ar Rīgas Domes arhitektūras pārvaldes un Valsts zemes dienesta Rīgas nodaļas speciālistiem, lai šos sarežģījumus atrisinātu. Izrādījās, ka nepieciešams izdarīt grozījumus vairākos normatīvajos dokumentos. Dzīvojamo māju privatizācijas vezums Rīgā ilgi nebija izkustināms no vietas. Virzība uz priekšu sākās tikai tikai pēc tam, kad problēmu risināšanā iesaistījās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija, ieviešot izmaiņas likumdošanas dokumentos. Tad savukārt tika noskaidrots, ka dzīvojamai mājai piesaistāmā zemesgabala izveide nav pietiekami labi izstrādāta v a l s t i s k ā līmenī. Tagad ir izveidota darba grupa, kas to veic. Arī normatīvajos dokumentos tika ieviesti grozījumi, kas ļauj privatizācijas komisijai bez liekas kavēšanās strādāt pie zemesgabalu piesaistes.

Kad privatizācijas ceļš Rīgā bija iezīmēts, sistēma apgūta, sākās arī pats process. Pašlaik ar Rīgas Domes lēmumu apstiprināti četri saraksti, kuros ir 992 privatizācijai gatavojamas mājas; savukārt no tām reģistrācijai zemesgrāmatā jau tiek gatavotas 400 mājas. Sākts privatizēt 32 uz Rīgas pašvaldības vārda reģistrētās dzīvojamās mājas; izsūtīti 2100 paziņojumi privatizējamo dzīvokļu īrniekiem. Tas ir viens procents no privatizācijai pakļauto dzīvokļu kopskaita. Diemžēl no šiem pāris tūkstošiem tikai 300 dzīvokļu īrnieki līdz šim devuši jāvārdu privatizācijai.

Paātrinātā privatizācija - finansu glābšanas riņķis

Pirms gada saskaņā ar Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtajiem noteikumiem tika uzsākta arī tā saucamā paātrinātā privatizācija - dzīvokļu iegūšana īpašumā pirms visas mājas nodošanas vispārējai privatizācijai. Tā it kā kompensēja "iekonservēto" vispārējo privatizāciju, un katra potenciālā dzīvokļa saimnieka iemaksātie 20 lati privatizācijas komisijai bija zināms finansiāls glābšanas riņķis. Komisija ar paātrināto privatizāciju līdz šim nopelnījusi 300 tūkstošus latu. Tiesa, atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem 40 procenti no šīs summas tikuši pārskaitīti Valsts īpašuma privatizācijas fondā - dzīvojamo māju privatizācijas procesa nodrošināšanai visā valstī. Nopelnītie līdzekļi jau pagājušās vasaras otrajā pusē ļāva privatizācijas komisijai pāriet uz pilnīgu pašfinansēšanos. Līdz šim Rīgā paātrinātā kārtībā jau ir privatizēti 15013 dzīvokļi, tātad 7, 5 procenti no pašvaldības ziņā esošajiem dzīvokļiem. Tas ir par 2, 5 procentiem vairāk, nekā pēc Pasaules bankas rekomendācijām par privatizācijas tempiem noteicis Ministru kabinets, un puse no visiem valstī privatizētajiem dzīvokļiem. Dzīvokļu privatizācijas procesā realizēti sertifikāti 42 miljonu latu vērtībā.

Taču arī paātrinātajā privatizācijā neiztika bez kavēšanās. Kā atzīst privatizācijas komisijas priekšsēdētājs Jānis Rupkus, iepriekšējās Rīgas Domes sastāvs nespēja uzskatīt dzīvokļu privatizāciju par valstiski svarīgu lietu un to stipri aizkavēja, piemēram, nelikumīgi liedzot ārpilsoņiem iegūt dzīvokļus īpašumā. To atrisināja tikai A. Gorbunova iejaukšanās un attiecīgu grozījumu pieņemšana likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju". Sastrēgumus radījusi arī Rīgas Domes vēlme izskatīt un apstiprināt visus paātrināti privatizējamo dzīvokļu sarakstus, kaut arī likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" deleģē tiesības Rīgas pilsētas valsts un pašvaldību dzīvojamo māju komisijai pašai lemt par dzīvokļu nodošanu īpašumā līdz visas dzīvojamās mājas privatizācijai.

Šāgada uzdevums - 180 privatizētu māju mēnesī

Lai visas pašvaldības dzīvojamās mājas privatizētu likumā noteiktajā termiņā, ik mēnesi jāprivatizē 160 - 180 māju. Aprēķināts, ka tam vajadzīgi 60 - 70 tūkstoši latu katru mēnesi. Tā kā pašlaik ievērojami samazinājušies paātrinātās dzīvokļu privatizācijas tempi, komisija no tās var iegūt līdz 18 tūkstošiem latu mēnesī. Tempa krituma iemesli ir dažādi. Pirmkārt, rīdzinieki sapratuši, ka beidzot sākusies vispārējā privatizācija, un tādēļ vairs tik ļoti nesteidzas. Nākamais - dzīvokļu īpašnieki pašlaik jūtas pilnīgi neaizsargāti pret namu pārvalžu patvaļu apsaimniekošanas maksu noteikšanā, un arī māju vispārējās privatizācijas laikā sagaidāma atkārtota staigāšana pa iestāžu labirintiem.

Tātad normālus dzīvojamo māju privatizācijas tempus var nodrošināt tikai strauja neapdzīvojamā fonda privatizācija šajās mājās. Tā kopējā platība ir pusmiljons kvadrātmetru. Pašlaik privatizācijas grafikā iekļautas dzīvojamās mājas, kurās ir 63 tūkstoši kvadrātmetru neapdzīvojamā fonda. Pārdošanas cena noteikta apmēram 10 tūkstošiem kvadrātmetru šā fonda četrās ēkās, un tā ir 1,4 miljoni latu. Iegūto līdzekļu pietiktu, lai strauji kāpinātu dzīvojamo māju ieraksta tempus zemesgrāmatā ( vienas mājas ieraksts maksā 250 - 500 latu). Diemžēl iepriekšējā Rīgas Dome pat nesāka izskatīt privatizācijas komisijas iesniegto lēmuma projektu par mājas Brīvības ielā 90 neapdzīvojamā fonda privatizēšānu. Process atkal iestrēdzis, un pašlaik privatizācijas komisija par dzīvojamo māju iereģistrēšanu zemesgrāmatā atkal iekļuvusi parādos - 28 tūkstoši latu... Turklāt ir pārkāpts likums par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju, kas nosaka, ka pirkuma līgums ar nomnieku jānoslēdz mēneša laikā pēc viņa pozitīvās atbildes iesniegšanas dzīvojamo māju privatizācijas komisijā.

Taču dzīvojamo māju privatizācijas ceļš Rīgā ir iegājis plašā gultnē, un saskaņotā sadarbībā ar jauno Rīgas Domi gaidāmi iepriecinoši rezultāti.

Mudīte Luksa,

"LV" privatizācijas lietu

redaktore

Neapdzīvojamo telpu kopplatības un to vērtības uz 28.02.1997.

Adrese		1.kv.m. vidējā cena		Neapdzīvojamo	Neapdzīvojamo
				telpu	telpu kopējā
	pagrabs	1. stāvs	2. stāvs	kopplatība m2	vērtība, Ls
Brīvības 90	38	334	253	2 948	856 102
Brīvības 103	53	253	-	1 228	189 700
Maskavas 250	25	107	-	3 690	334 717
Ausekļa 3	64	106	-	1 220	116 200
	Kopā			9 086	1 496 719

Paātrinātās privatizācijas gaita Rīgā (uz 27.02.1997.)

Iesniegumu skaits	Ar domes lēmumu nod. iesn. sk.	Dzīvokļu platība kv.m.	Izsniegtas apliecības (skaits)	Sertifikātu skaits	Summa Ls
16 024	14 572	765 462,28	9 864	1 530 924,56	41 865 887,68

Dzīvojamo māju privatizācijas gaita Rīgā līdz 1997.gada 27.februārīm

									Izsūtītie privatizācijas paziņojumi
Dzīvojamo māju skaits grafikā 1997.g.	Neapdz. objektu skaits	Neapdz. objektu platība kv.m.	Pasūtīto zemes piesaistes projektu skaits	Izpildīto zemes piesaistes projektu skaits	Pasūtīto inventarizācijas lietu skaits	Izpildīto inventarizācijas lietu skaits	Zemesgrāmatā reģistrācijai iesniegto māju skaits	Zemesgrāmatā reģistrēto māju skaits	Māju skaits	Dzīvokļu skaits	Izsoļu (nedz. telpas, brīvie dzīv.) skaits	Privatizēto dzīvokļu skaits	Noslēgto pirkumu līgumu par nedz. f. skaits
1122		114 128,21	126	88	797	171	56	49	20	1842	25	-	-

---

Ņemiet manu namu atpakaļ

Šādu pirmajā brīdi šķietami absurdu prasību nu spiests uzklausīt ne viens vien valsts ierēdnis, kas nodarbojas ar nekustamā īpašuma un zemes privatizāciju Latvijā. "Diemžēl, ļoti daudzi cilvēki ir tik mazturīgi, ka nespēj apsaimniekot pat savu atpakaļ atdabūto namu vai zemes gabalu" - teic arī Liepājas pilsētas attīstības pārvaldes zemes ierīcības sektora vecākā zemes ierīkotāja Līga Ločmele, kurai palūdzu sniegt ieskatu nekustamā īpašuma un zemes tirgū šai pusē. Lai gan ne mazums liepājnieku savus īpašumus nu izmantojot auglīgai uzņēmējdarbībai.

Liepājas pilsētai piederot apmēram 60 kvadrātkilometri zemes, kāda piektā daļa no tās (jeb bijusī Karostas teritorija) pienākoties valstij mantojumā no kādreizējās Latvijas valsts aizsardzības ministrijas. Lai gan pagaidām izskatoties, ka valdībai šīs zemes nebūt nav vajadzīgas, vismaz atbildīgie ierēdņi nemaz nesteidzoties tās oficiāli pārņemt savā īpašumā. Tāpēc Liepājas pašvaldība ir spiesta par šīm platībām rūpēties kā apsaimniekotāja, bet saistīt ar to kaut kādas cerības diemžēl nedrīkstot. Kaut gan zemes reformas trešā kārta droši vien tieši no šīm it kā bezsaimnieka platībām prasīšot piešķirt kompensējamos zemes gabalus īpašniekiem, kuri līdz šim nav varējuši savu mantu saņemt likumā paredzētajā kārtībā.

Šobrīd savas īpašuma tiesības esot atjaunojuši gandrīz visi pretendenti, izņemot kādu nelielu skaitu kavētāju, kuri nu kārtojot rēķinus ar tiesas palīdzību. Lielākā gaidīšana iznākot zemes iemērīšanas pēc - valsts zemes dienests ar to netiekot galā (trūkstot naudas), bet maksāt privātajiem (kuri par zelta gabalu visu gandrīz vienā dienā izdarīs), cilvēki nespēj, tāpēc ir ar mieru gaidīt. Lai gan arī oficiālā maksa - ap 70 lati - ne katram ir pa spēkam.

Ja paskatītos uz Liepāju no augšas, tad diezgan skaidri varētu saskatīt pilsētas vēsturisko plānojumu - tas pamatos saglabāts līdz mūsdienām. Centrā gandrīz pilnīgi saglabājusies vecā ielu apbūve, kaut kādas korekcijas izdarītas tikai vēlāk uzceltajos Klaipēdas un Ezerkrasta dzīvojamos mikrorajonos. Tā ka šī situācija krietni atvieglo īpašumu atgūšanu arī praktiski.

Vecie īpašnieki nekādi bagātnieki neesot, galvenokārt vietējo zvejnieku vai tirgotāju pēcteči. Taču esot viņiem arī pāris tādu, kuru īpašumus skaita simt un vairāk hektāros.

Piemēram, tagad Spānijā dzīvojošais Rikardo Georgs Pikatoste - Puherts (cēlies no vācbaltiešiem), kuram lieli īpašumi piederot ne tikai Liepājā, bet arī Ventspilī un citās Kurzemes pilsētās. Tiesa, lielo daļu no tiem Puherta kungs cenšoties izdevīgi pārdot. Tā esot noticis ar tagadējo mēbeļu veikalu Lielajā ielā. Savu pircēju gaidot viņa spīķeri ostmalā, skvēriņš iepretim universālveikalam "Kurzeme", īpašnieks neesot atteicies no zemes ezermalā, kur tagad liela apbūve.

Turīgs mantinieks esot arī Šumera kungs, kuram piederot lieli zemes gabali - kādreizējās ganības, kas tagad biezi apbūvētas. Arī viņš, protams, netaisās Latvijā dzīvot, tikai saņemt atpakaļ savu daļu izdevīgas pārdošanas ceļā. Līdzīgi rīkojoties arī Grāvera kungs no Vācijas, kuram Liepājā piederot zemes gabals ar kādām simt no jauna uzbūvētām mājām uz tā. Grāvera kungs, protams, gaida zemes reformas trešo kārtu, kad varēs saņemt kompensācijā citu īpašumu. Sertifikātus kā alternatīvu gan neviens labprāt neizvēloties.

Par uzteikšanas vērtu Līga Ločmele uzskata vietējo namīpašnieku Gaiļa kungu, kurš mantotos namus cenšoties uzturēt kārtībā, vienu esot pilnīgi izremontējis un nu izdodot īrniekiem - ģimenēm un arīdzan firmām.

Diemžēl tik sekmīgi savus mantotos namus izmantojot tikai daži, ierīkodami pirmajos stāvos veikalus un darbnīcas paši vai izīrējot telpas citiem uzņēmējiem. Pilsētā ir divi gadījumi, kad zemes īpašnieki privatizējuši ēkas uz savas teritorijas, lai izmantotu tās saimnieciskai darbībai. Viens no tiem ir jaunās viesnīcas celtniecība Rīgas ielas galā. Un šis, rīcības cilvēku slānis droši vien būs pirmais, kas pieteiksies uz gaidāmo pašvaldības īpašumu privatizāciju.

Ligita Liepa

Liepāja. Skats no Sv.Trīsvienības baznīcas

Foto:Marika Vanaga

---

Ēku (būvju) kā patstāvīgu objektu reģistrācijai zemesgrāmatā - jauna kārtība

Ināra Zariņa, Rīgas rajona Zemesgrāmatu nodaļas priekšniece

1997 . gada 30. janvārī Saeima 3. lasījumā ir pieņēmusi likumu "Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās". Likums izsludināts un publicēts "Latvijas Vēstnesī" 97.20.02., nr.52/53, stājas spēkā ar šā gada 6 . martu.

Ar šā likuma spēkā stāšanos, spēku zaudē Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta 1996 . gada 10.aprīļa noteikumi nr. 140 "Noteikumi par nekustamo īpašumu ierakstīšanu zemesgrāmatās" ("LV" 96.16.04., nr.65).

Šis likums satur procesuālas normas un nosaka kārtību, kādā zemesgrāmatās ierakstāma fizisko un juridisko personu atgūtā un privatizētā zeme, valsts un pašvaldību zeme, kā arī dzīvokļi un ēkas (būves) , kas atrodas uz šīs zemes vai zemē.

Pieņemot minētos noteikumus Saeimā kā likumu, tajos ir izdarīta virkne būtisku grozījumu.

Likuma 12.panta norma nosaka, ka ēkas (būves) ierakstāmas zemesgrāmatās vienlaikus ar zemi , ja tās Civillikuma 968.panta izpratnē ir tās zemes, uz kuras uzceltas, daļa .

Būtiski izmainās to ēku (būvju) ierakstīšana zemesgrāmatās, uz kurām nav piemērojami Civillikuma 968. un 973. panta noteikumi.

Lai izprastu izdarīto grozījumu nozīmi un būtību, nedaudz jāatgriežas vēsturē.

Ir zināms, ka Latvijā līdz 1940.gadam zemesgrāmatās ierakstīja tikai zemi, jo, "kā likums", kam piederēja zeme, tam arī ēkas uz šīs zemes.

Mūsdienās kā patstāvīgs nekustams īpašums var būt gan zeme, gan zeme kopā ar ēkām (būvēm), gan ēkas (būves) bez zemes. Līdz ar to, kad tika atjaunots 1937.gada Zemesgrāmatu likums (LR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993., 14.,15.nr.), radās nepieciešamība to pielāgot mūsdienu apstākļiem un radīt mehānismu patstāvīgu ēku (būvju) ierakstīšanai zemesgrāmatās bez zemes.

Pirmās tiesību normas tika ietvertas likumā "Par 1937.gada 22.decembra Zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanu un spēkā stāšanās kārtību" (LR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993., 14/15.nr.; LR Saeimas un MK Ziņotājs, 1995., 8., 11., 21.nr.; 1996., 4., 10.nr.).

Minētā likuma 6. pants noteica, ka ēku (būvju) tiesisko reģistrāciju var izdarīt tikai pēc zemes reģistrēšanas zemesgrāmatā, savukārt likuma 7.pants paredzēja, ka īpašuma tiesības uz ēkām (būvēm), kas atrodas uz svešas zemes, nostiprināmas tikai tad, ja ēku (būvju) īpašniekam ir nostiprinātas zemes lietošanas tiesības. Līdz ar to, ēku (būvju) īpašnieku tiesības nostiprināt savu īpašumu, tika aprobežotas un pakārtotas zemes īpašnieku īpašuma tiesību nostiprināšanai. Ja zemes un ēku (būvju) īpašnieki nevarēja vienoties par zemes lietošanas vai nomas nosacījumiem, tad ēku (būvju) īpašnieki nevarēja nostiprināt savas īpašuma tiesības līdz strīdu noregulēšanai tiesā.

Tikai ar 1995.gada 27.aprīļa grozījumu pieņemšanu, patstāvīgu ēku (būvju) īpašniekiem radās iespēja nostiprināt īpašuma tiesības neatkarīgi no zemes īpašuma ierakstīšanas un nomas attiecību noregulēšanas.

Turpmāk patstāvīgu ēku ( būvju ) ierakstīšanas mehānisms tika detalizēts jau minētajos LR Ministru kabineta 10.04.1996.noteikumos nr.140.

Saskaņā ar noteikumu 15.punktu, ja zemesgrāmatā tiek ierakstītas ēkas (būves), kas atrodas uz svešas zemes, zemesgrāmatas nodalījumam pievienojams papildu nodalījums ar apzīmējumu (literu) "A " . Nav grūti iedomāties , kā viss sarežģījas tad, ja ierakstāmā ēka (būve) atrodas uz vairāku īpašnieku zemes gabaliem, un dzīvē šādu gadījumu ir ne mazums. Te īpaši var izcelt Rīgas pilsētu, kur daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas atrodas pat uz pieciem zemes īpašumiem. Ierakstot šādu ēku zemesgrāmatā, pēc analoģijas papildu nodalījumi jāatver katra zemes īpašuma nodalījumam un ieraksti par ēku jāizdara katrā papildu nodalījumā, norādot tos nodalījums, kuros ierakstītas mājas pārējās daļas.

Ja zemesgrāmatā tiek ierakstītas ēkas (būves) pirms attiecīgās zemes ierakstīšanas, saskaņā ar noteikumu 16., 17., 18.punktiem , atklājams zemesgrāmatu nodalījums un papildu nodalījums . Šajos gadījumos likumā noteiktā institūcija ar lēmumu nosaka ēku (būvju) reģistrācijai nepieciešamā zemes gabala platību un apstiprina robežas, tiek izgatavots zemes robežu plāns ar kadastra numuru. Būtībā šim zemes gabalam ir pagaidu raksturs un turpmāk nav izslēgta iespēja, ka tā vietā veidosies vairāki zemes īpašumi. Savukārt atklātajā zemesgrāmatas nodalījumā tiek ierakstīta pagaidu zemes gabala adrese un kadastra numurs, bet ieraksti par ēkām (būvēm) tiek izdarīti papildu nodalījumā. Ja zemes īpašnieki , uz kuru zemēm atrodas aplūkojamā māja, noformē savus īpašumu un vēlas tos ierakstīt zemesgrāmatā, katram zemes īpašumam tiek atvērts jauns zemesgrāmatas nodalījums, kuram savukārt tiek atklāts papildu nodalījums ēkas daļas ierakstīšanai.

Šāds mehānisms ir ļoti sarežģīts un apgrūtinošs arī pašām zemesgrāmatu nodaļām. Bez tam, jāņem vērā, ka zemesgrāmatas ir visiem pieejamas un katrs par attiecīgu maksu var tajās ieskatīties un pieprasīt uzziņas, izrakstus, norakstus un apliecības, kādēļ ir ļoti svarīgi, lai ieraksti zemesgrāmatās būtu visiem saprotami un vienkārši.

Šā gada 6.martā stājas spēkā jaunais likums, kuram manuprāt ir īpaša nozīme patstāvīgu ēku (būvju) ierakstīšanas mehānisma vienkāršošanā un saskaņošanā ar Zemesgrāmatu likuma normām.

Likuma 13.pants nosaka, ka ēkas (būves), kas saskaņā ar likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937 . gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14.pantu ir patstāvīgs nekustams īpašums un atrodas uz svešas zemes, ierakstāmas zemesgrāmatā vispārējā kārtībā. "Vispārējā kārtība" izriet no Zemesgrāmatu likuma 29.panta, kurš nosaka, ka zemesgrāmatā katram patstāvīgam nekustamam īpašumam atklāj atsevišķu nodalījumu. Analogu normu satur jaunā likuma 14.pants .

Ierakstot zemesgrāmatā patstāvīgas ēkas (būves), kas atrodas uz zemes, kura nav ierakstīta zemesgrāmatā, nostiprinājuma lūgumam pievienojams robežu plāns ar kadastra numuru un likumos noteiktās institūcijas lēmums par zemes gabala platību un robežu plāna apstiprināšanu. Zemesgrāmatā tiek izdarīta atzīme par zemes īpašuma tiesībām un ēku (būvju) saistību ar noteikto zemes gabalu (likuma 15. pants).

Ierakstot zemesgrāmatā patstāvīgas ēkas (būves), kas atrodas uz zemes, kas ir ierakstīta zemesgrāmatā, nostiprinājuma lūgumam pievienojama Valsts zemes dienesta izziņa par ēku (būvju) saistību ar zemi (zemesgrāmatas nodalījums, adrese, kadastra numurs, zemes īpašnieks), par ko zemesgrāmatas nodalījumā izdarāma atzīme (likuma 16.pants).

Aplūkoto pantu normas cieši saistītas ar likuma "Par atjaunotā LR 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14.pantu, kuru šā gada 10.janvārī Ministru kabinets grozīja Satversmes 81.panta kārtībā. Minētie grozījumi izsmeļoši uzskaita tos gadījumus, kad nav piemērojami Civillikuma 968. un 973. panta noteikumi un ēkas (būves) uzskatāmas par patstāvīgu īpašuma objektu. Tas ir, ja pastāv viens no sekojošiem pieciem nosacījumiem:

• ēkas (būves) uzceltas uz zemes, kas atbilstoši likumam piešķirta šim nolūkam, iegūta darījuma rezultātā vai uz cita tiesiska pamata pirms Civillikuma lietu tiesību daļas spēkā stāšanās dienas (1992.g ada 1.septembra), bet zemes īpašuma tiesības atjaunotas vai atjaunojamas bijušajam īpašniekam vai viņa mantiniekam (tiesību pārņēmējam);

• ēkas (būves) iegūtas, privatizējot valsts vai pašvaldību uzņēmumus (uzņēmējsabiedrības) vai atsevišķas valstij vai pašvaldībai piederošas ēkas (būves);

• ēkas (būves) uzceltas uz valstij vai pašvaldībai piederošas vai piekrītošas zemes, kas atbilstoši likumam piešķirta pastāvīgā lietošanā zemes reformas laikā;

• ēkas (būves), izmantojot būvlietojuma tiesības, uzceltas kā privatizēto uzņēmumu blakus lieta (minētās būvlietojuma tiesības izriet no 23.02.1993. likuma "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu nomu un nomu ar izpirkumu" (LR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993., 04.03., nr. 8/9 ) ;

• ēkas (būves) uzceltas uz nomātas zemes, ja līgums noslēgts uz laiku ne mazāku par desmit gadiem un paredz nomnieka tiesības uz iznomātās zemes celt ēkas (būves) kā patstāvīgus īpašuma objektus (zemes nomas līgumam ir jābūt noslēgtam ar zemes īpašnieku un tajā jābūt paredzētam, ka ēkas (būves) cēlājs iegūst īpašuma tiesības uz uzcelto ēku kā uz patstāvīgu nekustamu īpašumu).

Tikai pastāvot vienam no uzskaitītajiem izņemumiem, ēkas (būves) var tikt ierakstītas zemesgrāmatā kā patstāvīgs nekustams īpašums, saskaņā ar jauno likumu, atverot tam zemesgrāmatā atsevišķu nodalījumu.

Foto: Atis Ieviņš

---

Pilsētu attīstība un pilsētplānošana Latvijā šodien

Marts Valdmanis, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Pilsētvides un apdzīvoto vietu nodaļas vadītājs

Latvijā pēc Otrā pasaules kara, padomju centralizētās plānošanas apstākļos, pilsētu un citu urbanizētu teritoriju plānošana notika lielā mērā direktīvā kārtā. Pilsētu plānošanas principi un metodes bija normatīvi reglamentētas pēc sociālistiskās idealizētās sistēmas, radot nomācošu vienveidību jaunās apbūves teritorijās, to aizbildinot ar stingru taupības režīmu. Mūsdienu tirgus ekonomikas apstākļu pamatnostādnes pilsētplānošanā: nekustamais īpašums, zemes kadastrālā un tirgus vērtība - nebija jāievēro. Arhitektoniski - telpiskie risinājumi ekonomiski tika vērtēti pēc deformētiem kritērijiem un saskaņā ar Valsts plāna nereāliem izejas datiem un ekonomiskiem rādītājiem,

Šodien pienākumus un tiesības pašvaldībām pilsētplānošanā nosaka Latvijas Republikas likums "Par pašvaldībām" un konkrētāk reglamentē Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi nr. 194 "Teritoriālplānošanas noteikumi", tie pieņemti 1994. gada 6. septembrī, un par pilsētu ģenerālplānu saka sekojošo:

36. Ģenerālplāns nosaka:

36.1. zemesgabalu perspektīvo izmantošanas veidu;

36.2. teritorijas, kam nepieciešams detālplānojums, zemes ierīcība vai mežierīcība;

36.3. esošās apbūves rekonstrukcijas teritorijas un prasības šīm teritorijām;

36.4. teritorijas un objektus, kurus aizsargā kā pilsētbūvniecības vai arhitektūras pieminekļus;

36.5. nozīmīgākos ceļus, ielas un transporta būves, paplašināmos ceļus un ielas;

36.6. nepieciešamo apkalpes iestāžu un uzņēmumu koncentrāciju vietas, kapsētu izvietojumu;

É

38. Ģenerālplāna tekstā jāizskaidro ģenerālplāna priekšlikumu motīvi un nolūki, priekšlikumu īstenošanas sekas, jāiekļauj nozīmīgākie tehniskie un ekonomiskie rādītāji.

...

Pilsētplānošanas prakse Latvijā no pasaules pieredzes viedokļa ir ļoti specifiska: galvaspilsētā Rīgā šobrīd pēc statistikas datiem ir apmēram 830 000 iedzīvotāju, nākošās divas lielākās pilsētas - Daugavpils (127 000 iedzīvotāju) un Liepāja (114 000 iedzīvotāju ) ir ievērojami mazākas, un pēc Eiropas valstu pieņemtajiem kritērijiem nav lielas pilsētas.

54 Latvijas pilsētās iedzīvotāju skaits ir ne vairāk kā 11 000, no tām 35 pilsētas ir ar iedzīvotāju skaitu līdz 4000 iedzīvotājiem, bet pati mazākā pašvaldības teritorija ar pilsētas statusu - Durbe - apvieno apmēram 400 iedzīvotājus. Tas nozīmē, ka pilsētu plānošanai Latvijas apstākļos ir daudzveidīga metodiskā pieeja, un kopīgi var būt tikai galvenie urbanizētas vides plānošanas principi. Šie principi būtībā ir pielietojami arī citu kompaktu apdzīvojumu plānošanā, - to, kuriem nav piešķirts pilsētu statuss. Pēc neatkarības atgūšanas pārejas perioda daudzi padomju laikā par pilsētciematiem dēvētie kompaktie apdzīvojumi izvēlējās pagasta statusu (piemēram, Koknese, sena Hanzas savienības pilsēta, vai Nereta - apdzīvota vieta ar pilsētu veidojošu pazīmju kopumu).

Skaitliski mazāku grupu veido 10 pilsētas ar aptuvenu iedzīvotāju skaitu no 11 līdz 15 tūkstošiem.

Latvijas mērogam tās vairs nav īsti mazās pilsētas, bet vēl tālu stāv no vidēji lielo pilsētu grupas. Šādu - vidēji lielu pēc iedzīvotāju skaita pilsētu grupu (aptuveni no 20 līdz 30 tūkstošiem iedzīvotāju)- veido Valmiera, Ogre, Salaspils, Tukums, Cēsis. Vidēji lielajām pilsētām izstrādājot plānojuma projektus, it īpaši, ja ir novērojama attīstības dinamika, metodiskā pieeja var atšķirties no mazo pilsētu plānošanas.

Paliek vēl lielāko Latvijas pilsētu grupa, (bez jau pieminētajām Rīgas, Daugavpils un Liepājas) - Jelgava - 74 000 iedz., Jēkabpils - 31 000 iedz., Jūrmala - 61 000 iedz., Ventspils - 45 000 iedz., Rēzekne - 43 000 iedz.

Nav grūti prognozēt, ka attīstības programmas un plānojumi šīm pilsētām ir jāizstrādā, ievērojot daudz lielāku administratīvo teritoriju un blakus teritoriju ietekmi.

Viennozīmīgi nevar vērtēt pilsētplānošanas procesu Latvijā. Skaitliskā izteiksmē pilsētu ģenerālplāni pēc spēkā esošajiem MK noteikumiem Nr.194 ir izstrādāti un akceptēti nedaudz: Rīgai un Jūrmalai, dažādās stadijās ir darbi pie plānojumiem Rēzeknei, Liepājai, Jelgavai, Daugavpilij, Ventspilij. Kopējais iedzīvotāju skaits, kuru intereses lielākā vai mazākā mērā ir pārstāvētas republikas pilsētās, Latvijas mērogā ir ievērojams.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas 1991. gadā pakāpeniski kļuva skaidrs, ka "pastalās uz neatkarīgo valstiskumu" ir jāvirzās prasmīgi, ar minimālu patēriņu sasniedzot maksimālu efektu, saudzējot visu veidu mums atvēlētos resursus: cilvēkus, laiku, sarūpētās finanses, noplicinātos dabas krājumus, intelektuālās spējas un iestrādes.

Pilsēta kā organisms ir sarežgīta struktūra, kas veidojas ne tikai telpiski, bet arī attīstās laikā. Tajā nepārtraukti veidojas interešu konfiktsituācijas, funkcionālas grūtības un problēmas. Pasaules pilsētās ar strauju, nekoordinētu attīstību pieaug pārapdzīvotība, antropogēnās slodzes, transporta un komunikāciju sastrēgumi, sociālās spriedzes un vides nepieļaujams piesārņojums, ekonomiski nesabalansētas aktivitātes.

Uzsākot ikvienas pilsētas ģenerālplāna izstrādāšanu, pašvaldībai ir jāpieņem saistošs lēmums par plānojuma uzsākšanu, jāveido plānošanas grupa, kurā jābūt pārstāvētiem dažādiem speciālistiem: arhitektiem - pilsētplānotājiem, ģeogrāfiem, ekonomistiem, sociologiem, kā arī citiem atkarībā no projekta uzdevuma un sastāva. Pilsētas ģenerālplāna izstrāde veiksmīga var būt tikai sadarbojoties.

Pirmā darba stadija ir esošās plānojamās teritorijas situācijas izvērtēšana, izmantojot uzkrāto datu bāzi. Šajā stadijā pats svarīgākais ir skaidri noteikt pilsētas attīstības mērķus un novērtēt pilsētu veidojošos resursus - darbaspēku, infrastruktūru, brīvos zemesgabalus. Būtiski ir arī saglabāt pēctecības principus, tas nozīmē maksimāli ievērot jau esošo pilsētas stuktūru un pieņemtos plānojuma risinājumus, protams, ja tie nav krasā pretrunā ar kopējo attīstības stratēģiju un nostiprinātajām īpašuma un lietošanas tiesībām. Izvērtējot agrāko gadu ģenerālplānus, daudz korekcijas paredzamas saistībā ar īpašumu attiecību maiņu, privatizāciju, sabiedrības interešu ievērošanu.

Arvien lielāku nozīmi nākotnē iegūs izstrādāto ģenerālplānu sabiedriskā apspriešana, sabiedrības un interešu grupu iesaistīšana plānošanā. Šīs ir dažas būtiskākās atšķirības pieejai plānošanas procesā mūsdienu apstākļos no padomju laika tradicionālās, pārsvarā gadījumos no realitātes atrautās pilsētu plānošanas prakses.

Laba pieredze pilsētplānošanā ir uzkrāta Rīgas pilsētas plānošanas nodaļā, ar ārvalstu konsultantu palīdzību ir izstrādāti ģenerālplāni Rīgai un Jūrmalai, tie ir pieņemti arī Rīgas un Jūrmalas pilsētu domēs. Pēc izvērtēšanas spēkā ir stājies Liepājas pilsētas 1988. gadā izstrādātais ģenerālplāns. Pilsētu plānošanas procesā un plāna realizēšanā lielākā loma ir tieši pašvaldībai, arī atbildība saviem iedzīvotājiem par plāna secīgu, konsekventu realizēšanu. Liela nozīme ir tam, ka jauna sasaukuma pašvaldība turpina realizēt stratēģiskos pilsētas attīstības virzienus, koriģējot plānu detaļās un detalizētāk izstrādājot atsevišķas plāna daļas - tām teritorijām, kurās ir paredzama kaut kāda attīstības aktivitāte (privātuzņēmēju, valsts vai pašvaldību institūciju).

Pilsētas ģenerālplāna tālāka detalizācija tiek veikta detālplānojumos, to izstrādi reglamentē jau pieminētie Ministru kabineta noteikumi nr.194, un katra pilsētas ģenerālplāna sastāvā ir uzrādāmas teritorijas, kurā ģenerālplāna darbības laikā ir izstrādājami detālplānojumi:

47. Pēc ģenerālplāna stāšanās spēkā pašvaldība nodrošina ģenerālplānā paredzētos:

- detālplānojumus pilsētu un ciemu rekonstruējamām teritorijām un teritorijām, kurās paredzēta izbūve, arī pilsētbūvniecības un citu kultūras pieminekļu aizsardzības zonu reģenerācijas detālplānojumus;

- inženierkomunikāciju attīstības shēmas visiem paredzētajiem transporta un inženierkomunikāciju veidiem.

Detālplānojumam jānodrošina saikne starp pilsētas ģenerālplānu un konkrētu zemesgabala attīstības projektu vai būvprojektu. Visi detālplānojuma elementi kopā ar apbūves noteikumiem būtībā nosaka dažādu veidu ierobežojumus un apgrūtinājumus zemesgabala izbūvei un apbūvei. Detālplānojums, kas ir ticis pieņemts pašvaldībā, izmantojams par instrumentu, vietējo normatīvo aktu un datu bāzes veidošanas pamatmateriālu pilsētas attīstības vadīšanai un pārvaldei. Tādēļ jo precīzāk ir izstrādāts detālplānojums, jo efektīgāk pašvaldībai ir iespējams pārvaldīt pilsētas saimniecību. Pasaules attīstīto valstu prakse rāda, ka komplicētu pilsētas teritoriju (centri, transporta mezgli, u.c.) rūpīgai plānošanai un sagatavošanas darbiem veltī daudz vairāk laika nekā projekta īstenošanai. Projekta realizācija notiek intensīvi un efektīgi, jo investīcijas, kredīti, darbaspēka un laika resursi ir jāizlieto visracionālākajā veidā.

Tuvākās nākotnes uzdevums būtu izstrādāt detālplānošanas metodiku un normatīvus, vēl jo vairāk sagaidot, ka pēc mērķdotāciju piešķiršanas pašvaldībām visu līmeņu plānojumiem pieaugs plānošanas aktivitātes.

Daudzu valstu pilsētu attīstības plānu realizēšanai sekmīgi tiek pielietota metode, ko sauc par rīcības plānošanu, un šīs metodes pamatā ir pašvaldības vai organizācijas mērķus, problēmas interešu secīga, vispusīga un analītiska izvērtēšana ar pamatnostādni: pieņemtajam rīcības plānam jātiek realizētam un jābūt sabiedrības interešu kontekstā, jāatbilst ilgtermiņa un stratēģiskajiem plāniem. Šī metode pati par sevi nav brīnumlīdzeklis, bet var nodrošināt resurstaupīgas, pakāpeniskas attīstības un reālas rīcības pozitīvu efektu. Rīcības plānošana kā konkrētu īstermiņa uzdevumu izpildes programma var realizēt pārejas posmu no citu, augstāku līmeņu plānojumiem (pilsētas attīstības stratēģiskais plāns, ģenerālplāns, detālplānojums), kas ir ļoti svarīgi pašvaldībām ikdienas darbā, jo izstrādāts plānojums- ģenerālplāns vai detālplānojums pats par sevi nav pašmērķis. Mērķis ir atbilstoši pieņemtajam plānojumam pildīt pašvaldības galveno misiju - nepārtraukti uzlabot dzīves kavalitāti. Bet tā jau ir cita tēma saistībā ar pilsētplānošanu - pilsētas pārvalde un vadīšana.

Foto: Atis Ieviņš

---

Likums jauns, bet jau - "caurs"...

Egils Vīgants, Rīgas pilsētas Zemes komisijas priekšsēdētājs

Viens no jaunākajiem likumiem, kas skar arī zemes reformas norisi Latvijā, ir 25. februārī izsludinātais Aizsargjoslu likums. Līdz šim spēkā esošie Satversmes 81. panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr. 216 "Par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu ar energoapgādes uzņēmumu ārējiem objektiem" līdz ar Aizsargjoslu likuma izsludināšanu ir spēku zaudējuši.

Pēc šiem noteikumiem zemes komisija jau bija izveidojusi zināmu darbības shēmu, mums bija kontakti ar visiem pilsētas inženieru dienestiem un organizēts sadarbības mehānisms, kā aprobežojumus saskaņot un apstiprināt.

Jaunais likums mūs nostāda dilemmas priekšā: pārtraukt zemes reformu Rīgā vai, pieņemot lēmumus, nelikt zemes gabaliem aprobežojumus. Jo tagad likumā ieviesta gluži cita shēma, turklāt bez pārejas posma. Pārskatot jauno kārtību, kļūst skaidrs, ka jaunais likums varēs darboties labi ja pēc pusgada vai vēl vēlāk. Paredzēts, ka aizsargjoslu noteikšanas metodiku nosaka Ministru kabinets pēc šajā likumā minēto attiecīgo valsts institūciju priekšlikumiem. Tātad vispirms tos izstrādās ministrijas, pēc tam Ministru kabinets apkopos, izstrādās savu metodiku, pēc tam acīmredzot tā jānodod Valsts zemes dienestam un Pilsētas attīstības departamentam, kas atbildīgs par Rīgas pilsētas teritoriālplānojumu. Pēc tam saskaņā ar šo metodiku aizsargjoslas ir iestrādājams pilsētas detālplānojumā. Un tikai tad, kad tas viss būs veikts, cilvēks, kas kārto savas zemes lietas, varēs saņemt šādu plānu ar visām iezīmētajām aizsargjoslām. Tas būs vēl viens papildu plāns, kas maksās papildu naudu. Atbilstoši mēs iestrādāsim dokumentācijā īpašuma tiesību apgrūtinājumus, kas pēc tam likumā noteiktajā kārtībā ierakstāmi zemesgrāmatā.

Pagaidām šādas metodikas nav nevienā līmenī. Pilsētas attīstības departaments tādus darbus nav paredzējis - ne finansējuma, ne kadru ziņā. Paredzams ārkārtīgi liels darba apjoms: Rīgas teritoriālplānojumā uznest siltumtrases ar visām aizsargjoslām, gāzes un ūdens vadus, mežus un kultūras pieminekļus... Tas nav ātri paveicams. Šim nolūkam budžetā jāparedz ievērojamas summas. Tātad varu teikt: līdz ar Aizsargjoslu likuma stāšanos spēkā aprobežojumu uzlikšana ir mirusi uz vairākiem gadiem.

Tagad ir jautājums - vai turpināt zemes reformu, vispār neņemot vērā nekādus aprobežojumus, vai strādāt nelikumīgi, pēc vecajām metodēm? Taču, turpinot iesākto ceļu, jau esam sastapušies ar " pirmajiem putniņiem" - saņemot Rīgas pilsētas zemes komisijas lēmumu,viens kungs tikko iebilda:" Es nepiekrītu šādiem aprobežojumiem, tie ir nelikumīgi!" Pareizi, viņš ir izlasījis likumu.

Ja mēs sāksim apstiprināt īpašuma tiesības bez aprobežojumiem, tam var būt ļoti smagas sekas. Strādājot pēc iepriekšējās sistēmas, uzrādījām visus apgrūtinājumus, kas saistīti gan ar virszemes, gan apakšzemes komunikācijām. Bijis samērā daudz šādu gadījumu. Cilvēks vēlas atgūt zemi. Pēc plāna izskatās, ka tas ir liels un skaists zemes gabals. Iztaisām saskaņojumus, tiekam skaidrībā ar pazemi - izrādās, tur nav " dzīvas" vietas: cauri iet augstspiediena kanalizācijas, gāzes vadi, elektrokabeļi. Galā iznāk, ka šis zemes gabals ir absolūti nelietojams. Protams, to ieraudzījis, iespējamais īpašnieks no šīs zemes atsakās. Tagad, kad neuzrādīsim aprobežojumus, viņš to var paņemt un velti tērēt laiku un līdzekļus, sarežģītās īpašuma lietas kārtojot. Bet pēc tam šo zemi var arī pārdot kā viltotu zelta monētu, un pircējs būs apkrāpts. Protams, visus iespējamos gadījumus, kad iznāks nesaprašanās un ciešanas, te nav iespējams uzskaitīt. Bet vainīgo atkal nebūs. Jo atkal pieņemts likums " ar caurumiem", pa kuriem derīgais saturs birtin birst laukā. Kas un kā tos salāpīs?

Mudīte Luksa, "LV" privatizācijas lietu redaktore

---

Noderēs vienīgi pamati

Valsts Rīgas sadalošās saldētavas nepabeigto celtniecības objektu nodeva privatizācijai pērnā gada nogalē. Noteiktajā termiņā uz tā privatizāciju neviens nepieteicās, turklāt nepabeigto ēku konstrukcijas laika apstākļu ietekmē bija deformējušās. Tāpēc Privatizācijas aģentūras (PA) valde nolēma izdarīt grozījumus privatizācijas noteikumos, samazinot objekta nosacīto cenu no 90 000 līdz 20 000 tūkstošiem latu, un pagarināt pretendentu pieteikšanās termiņu līdz 18.februārim. 1.martā PA rīkotajā izsolē šis nepabeigtais celtniecības objekts par 25 000 latiem tika pārdots uzņēmējam Andrim Vīksnam.

Ko nebija varējuši nodarīt laika apstākļi, to paveica bezsaimnieciskā attieksme, jo objekts faktiski vairākus gadus bija pamests likteņa varā. Tur staigāja visi vēji un katrs, kam kaut kas no objektā esošās mantas šķita noderīgs, varēja to pievākt, nomontēt, salauzt.

Saldētavas galvenais korpuss ir izdemolēts, norauti kabeļi un vadi, iebrucis jumts un bojāta jumta pārseguma konstrukcija, jumta segums deformēts par 60 procentiem. Izdemolēta somu firmas konteinertipa kompresoru stacija ar četriem lieljaudas kompresoriem, kas bija paredzēti sadalošās saldētavas galvenā korpusa saldēšanas iekārtu apkalpošanai. Logi un durvis ir izlauztas, iekārtas sabojātas, četri elektrodzinēji nomontēti, izjaukti. Nesamontēto tehnoloģisko iekārtu krājumi - elektroinstalāciju, pārvades, saldēšanas iekārtu un siltumtehnikas elementi, kas atradās būvlaukumā, ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, kastes un iepakojumi atlauzti, iekārtas un komplektējošie elementi izvazāti, izdemolēti un salauzti.

Būvlaukums, kura platība ir 31 860 kvadrātmetru, ir apžogots ar dzelzsbetona paneļu konstrukciju 720 metru garumā, vārtu ailes, kas aizklātas ar koka vairogiem, ir izlauztas un līdz ar to žogs savas funkcijas nepilda, tam vairāk ir simboliska nozīme.

Privatizācijas aģentūra šā gada 29. janvārī noslēdza līgumu ar uzņēmēju Aleksandru Avdoņkinu par objekta īpašuma apsardzi diennakts režīmā, lai nodrošinātu objekta saglabāšanu un sabiedriskās kārtības ievērošanu tā teritorijā. Objektu pārdodot, pircējam tiek nodotas visas saistības pret personu, kas objektu apsargā. Tikai maz vairs palicis ko sargāt.

Kā un kāpēc izveidojās šāda situācija ar sadalošās saldētavas nepabeigto objektu, kuru sāka celt 1989.gadā, bet celtniecības darbi tika pārtraukti 1991.gadā? Privatizācijas aģentūra šo būvi 1996.gada 1.martā pārņēma no Zemkopības ministrijas, tātad objekta saimnieks līdz pagājušā gada martam bija Zemkopības ministrija. Uz turieni arī devos, lai sarunā ar Zemkopības ministrijas Valsts īpašuma uzskaites un saglabāšanas departamenta direktoru Raineru Juri Sproģi un Lauku attīstības un kooperācijas nodaļas vecāko referentu Genādiju Tolstikovu (toreiz vinš bija Lauksaimniecības ministrijas celtniecības pārvaldes priekšnieka vietnieks), mēģinātu rast atbildi uz šo jautājumu.

- Ko jūs varētu pastāstīt par Rīgas sadalošās saldētavas nepabeigtā celtniecības objekta tapšanas vēsturi?

- 1989. gadā to sāka celt Rīgas pilsētas tirdzniecības pārvalde. Tā bija paredzēta kā centralā bāze Rīgas apgādei ar parasti un dziļi saldētiem pārtikas produktiem - gaļu un dārzeņiem. Vēl šeit bija paredzēts iekārtot saldētās produkcijas fasēšanas nodaļu. Celtniecības darbi virzījās lēni, un 1991. gadā naudas trūkuma dēļ saldētavas celtniecību apturēja. Toreizējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers bija ieinteresēts šo objektu nodot Lauksaimniecības ministrijai, galvenokārt gaļas un citu lauksaimniecības produktu uzglabāšanai.

1992.gadā ar Ministru Padomes rīkojumu šis objekts tika nodots Lauksaimniecības ministrijai, lai gan Rīgas pilsētas izpildkomiteja to tāpat atdot nevēlējās, jo tā celtniecībā bija ieguldījusi lielu naudu. Tika pieprasīta kompensācija. Tapa nākamais Ministru kabineta lēmums - Lauksaimniecības ministrijai risināt jautājumu par celtniecībā ieguldītās naudas līdzekļu kompensāciju Rīgas pilsētas izpildkomitejai. Celtniecības darbi apstājās. Pa to laiku nomainījās arī lauksaimniecības ministri. Kompensāciju Rīgas pilsētai izmaksāt nevarējām līdzekļu trūkuma dēļ. Sekoja ilgstošas sarunas, variantu meklējumi. Viens no variantiem bija mēģinājums piedāvāt nepabeigto objektu Latvijas putnkopības apvienībai, lielākajiem šīs apvienības uzņēmumiem - Ķekavas un Iecavas putnu fabrikām, bet ar to naudu, kas bija uzņēmumu rīcībā, nepietika, lai turpinātu celtniecību. Pastāvēja cerība, ka naudu objekta celtniecības turpināšanai piešķirs no valsts budžeta, bet tā netika piešķirta. Tolaik Lauksaimniecības ministrijas pakļautībā esošajai Valsts akciju sabiedrībai "Rīgas miesnieks" tika dots rīkojums nodrošināt nepabeigtā objekta apsardzi.

No 1992.gada oktobra līdz 1994.gada 1.aprīlim sadalošās saldētavas nepabeigtais objekts tika apsargāts. Tostarp tika meklēti risinājumi. Piedāvājām Rīgas pilsētas izpildkomitejai ņemt nepabeigto objektu atpakaļ, taču tā atteicās. Tad griezāmies Valsts īpašuma fondā, gribējām šo celtni nodot tam, sekoja ilgāka sarakstīšanās. Valsts īpašuma fonds objektu pieprasīja apsekot un iesniegt detalizētu aktu par tā tehnisko stāvokli. Zemkopības ministrijas komisija šādu aktu sastādīja, bet Valsts īpašuma fonds atteicās būvi pārņemt, kā galveno iemeslu minot tā slikto tehnisko stāvokli un to, ka tas nav pabeigts , nav reāli izmantojams. No valsts budžeta līdzekļi celtniecības darbu turpināšanai un celtniecības direkcijas uzturēšanai netika piešķirti. Tā arī celtne palika bez saimnieka līdz 1996. gada l. martā to pārņēma Privatizācijas aģentūra.

- Tātad līdz 1996. gada martam tas faktiski atradās Zemkopības ministrijas pārziņā? Kāpēc tas no 1994. gada aprīļa līdz 1996. gada martam bija atstāts bez apsardzes, un kas, jūsuprāt, būtu atbildīgs par tā izdemolēšanu un izlaupīšanu?

- Objekta apsardzi nodrošināja Valsts akciju sabiedrība "Rīgas miesnieks". Tolaik tā atradās Zemkopības ministrijas pakļautībā, bet 1994. gadā "Rīgas miesnieks" kļuva par neatkarīgu uzņēmējsabiedrību un tā kā par pēdējo gadu Zemkopības ministrija jau bija tam parādā, tad, iepriekš brīdinot ministriju, "Rīgas miesnieks" apsardzi noņēma, jo no savas kabatas maksāt nebija ieinteresēts.

Tikos arī ar uzņēmēju Andri Vīksnu, kas PA rīkotajā izsolē 1.martā nopirka nepabeigto celtniecības objektu.

- Pastāstiet, lūdzu, dažos vārdos par sevi un savu biznesu!

- Esmu aparātu būves zinātņu doktors, savulaik aizstāvēju disertāciju Maskavas enerģētikas institūtā, līdz l990. gadam strādājis zinātnē, bet 1991.gada vasarā uzsāku uzņēmējdarbību. SIA "LBC" nodarbojas ar saldētu pārtikas produktu tirdzniecību.

- Kādas ir jūsu ieceres attiecībā uz šo nepabeigto objektu, kas ir visai bēdīgā stāvoklī ?

- To, kas palicis pāri no šī objekta, domāju nolīdzināt ar buldozeru līdz pamatiem un būvēt jaunu saldētavu. No visas tās būves noderēs vienīgi pamati, pārējais ir galīgi sagruvis, izdemolēts un salauzts. Man ir stabili sadarbības partneri Luksemburgā. Tā ir Eiropā plaši pazīstama firma, kas nodarbojas ar saldētu pārtikas produktu tirdzniecību. Šai firmai Eiropā pieder vairāk nekā 15 rūpnīcas. Otrs potenciāls sadarbības partneris ir Vācijā. Abas firmas ir ieinteresētas iekarot Krievijas tirgu un, ja izdosies uzbūvēt šo sadalošo saldētavu ar muitas noliktavu, kā iecerēts, tas būtu izdevīgi gan viņiem, gan mums. Viņi savu produkciju vestu šurp, un mēs to nogādātu tālāk Krievijā. Patlaban notiek sarunas, aprīlī pats došos uz Luksemburgu. Ja izdosies dabūt investīcijas, tad šo sadalošo saldētavu varētu uzcelt aptuveni gada laikā, ja celšanā piedalītos 10-15 strādnieku.Otra svarīga lieta - man ir jāiegūst savā īpašumā zeme, uz kuras atrodas objekts. Ceru drīzākajā laikā atrisināt šo zemes jautājumu, jo, kamēr tas nebūs nokārtots, būvēšana nav iespējama. Nevar uz nomātas zemes sākt tik nopietna un apjomīga objekta būvi, ieguldot lielus līdzekļus un, piesaistot investīcijas.

Ināra Zalcmane

Izdemolētais valsts Rīgas sadalošās saldētavas nepabeigtais celtniecības objekts