Par juridiskiem, morāliem un materiāliem aspektiem

Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns, Valsts prezidents Guntis Ulmanis, prezidenta padomniece Vineta Uškāne un tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs

Satversmes tiesas tiesnese Ilma Čepāne, Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis un Satversmes tiesas tiesneši Anita Ušacka, Aivars Endziņš, Romāns Apsītis, Andrejs Lepse

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts prezidents — Tiesnešu konferencē 1997.gada 18.aprīlī:

Es nepārspīlēšu, teikdams, ka šī sanāksme ir viena no svarīgākajām un būtiskākajām notikumu ziņā, jo pēdējā laika aktivitātes ap tiesu varu, tās darbību, funkcijām un atbildību ir nonākušas visaugstākajā virsotnē.

Nevienam nav noslēpums, ka, pilnveidojoties mūsu valstij, mums sākotnēji šķita — visgrūtākais ir garām. Bija atgūta brīvība, neatkarība un sakārtotas svarīgākās valsts funkcijas. Tomēr mēs arvien biežāk sastopamies ar daudz sarežģītākiem, smalkākiem valsts varas mehānismiem, kuru realizācija prasa daudz lielāku atbildību, daudz labāku likumdošanas kārtību. Arvien nozīmīgāki kļūst ne tikai tīri juridiskie un likumiskie faktori, bet ļoti nozīmīgs kļūst morālais faktors un tas, kā sabiedrība šobrīd jūtas no morāli psiholoģiskā viedokļa, kā realizējam jēdzienu “demokrātija”, kuru plaši lietojam ikdienā.

Pēdējā laikā tieši šajā jomā sastopamies ar daudzām negatīvām parādībām, ar negatīvu attieksmi pret mūsu darbību. Manuprāt, šodien šajā sanāksmē mēs ļoti daudz runāsim atklāti un patiesi, vērtējot arī trešo varu.

Mums visiem acu priekšā ir Tiesu pilī rakstītais. Tā nu ir iznācis, ka šodien šie vārdi ir virs mūsu izpildvaras galvām — “Viena taisnība, viens likums visiem”. Būtu labi, ka šīs devīzes iespaidā mēs spētu izvērtēt arī pagājušos gadus kopš atmodas sākuma.

Mēs kopā dodam zvērestu — ne laika ziņā, bet pēc būtības. Zvērestā apliecinām ne tikai savu stāju, bet arī savu vēlmi, savu gribu spriest tiesu stingrā saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi. Šim moto, kas šodien droši vien izskanēs ļoti bieži, ir jāsniedz atbildes uz daudziem jautājumiem.

Vai tas ir moto, ar kuru saskaņā dzīvojam? Kas mums traucē, kur vainīgi objektīvi apstākļi? Šodien neviens nestrādā ideālos apstākļos. Kur esam vainīgi mēs paši? Nevar neredzēt, ka šodien, runājot par tiesu institūciju darbību, tiek konstatēts, ka nav pienācīgu darba apstākļu, nav paredzēts viss nepieciešamais tiesnešu sociāli ekonomisko un tiesiskās aizsardzības garantiju nodrošināšanai un ir vēl daudz apstākļu, kas traucē tiesu institūcijām pilnvērtīgi strādāt.

Tad mums jāuzdod jautājumi: kas būtu jādara valstij, kas būtu jādara mums pašiem? Vai tiesnesis savā darbā vienmēr ir objektīvs un taisnīgs, un vai tiesa vienmēr visu izskata tikai caur likuma prizmu, neietekmējoties no ārējiem apstākļiem? Droši vien šodien mēs pieminēsim ne vienu vien gadījumu, kad tiesu varas nekonsekventā darbība nav devusi vēlamos rezultātus. Vēl jo vairāk, sabiedrībā rodas nepareiza izpratne par tiesu varas iespējām, darbību un patiesajiem mērķiem. Vai tiesa šodien veltī pienācīgu uzmanību sadarbībai ar pārējām varām valstī? Vai tiesa ir pietiekami aktīvi, objektīvi, uzskatāmi atainojusi savu darbību saziņā ar masu informācijas līdzekļiem? Vai šodien sabiedrībā ir pareizs atspoguļojums trešās varas darbībai un tam, kā tā tiek realizēta?

Esmu pārliecināts, ka šodien esam sanākuši ne tikai izteikt savu sašutumu vai izbrīnu, bet saprast un apzināties, ko īsti vēlamies sasniegt. Ja mēs spēsim šo vēlamo rezultātu formulēt, tad tas būs trešās varas noteikts spēks.

Es gribētu šodien arī dzirdēt daudz pozitīva un nešaubos, ka tā arī ir. Mēs visi zinām, ka tiesneša darbs nav pats drošākais, pats vieglākais. Bet vai mēs to spējam novērtēt, vai spējam atbalstīt tiesnešus viņu ļoti atbildīgajā darba procesā? Varbūt ir jārunā par dažādu institūciju darbību, par tiesnešu mācību centriem, par tiesnešu biedrības darbu. Jārunā arī par reformu gaitu Latvijā. Vai tiesu reforma ir citu reformu priekšgalā un realizējas ar dinamismu un pārliecību, kā tam būtu jānotiek īsti demokrātiskā valstī, par kādu mēs sevi uzskatām un ko Eiropai vienmēr arī apliecinām?

Atļaujiet man noslēgumā izteikt pārliecību, ka šodien esat gatavi nopietnam, atbildīgam darbam, ka esat pilni apņēmības rūpēties par tiesu varas nostiprināšanu, par tiesas prestiža celšanu, izvērtēt paveikto un sasniegto, pieņemt izsvērtus, sevis cienīgus lēmumus.

Atļaujiet novēlēt, lai jums šodien pietiek izturības, enerģijas, pacietības, veicot šo darbu, un lai šīs īpašības jūs nepamestu arī ikdienā!

Plašāk par konferenci — 13.lpp.