Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns

Par tiesu prestiža paaugstināšanu

Vērtējot laika posmu no pagājušās tiesnešu konferences līdz šodienai, ir jāsecina: šajā laikā ir notikušas būtiskas pārmaiņas tiesu darbā, kas skārušas gan materiālo, procesuālo likumdošanu, gan pārveidojušas tiesu strukturālo uzbūvi, gan arī veidojušas tiesnešu izpratni par apelācijas un kasācijas procesu būtību.

Pagājušais gads bija pirmais darba gads, kad pēc tiesu reformas izdarītajām strukturālajām pārmaiņām un attiecīgajiem grozījumiem procesuālajā likumdošanā pilnā apjomā darbojās apelācijas un kasācijas tiesu instances. Viens gads ir niecīgs laika posms, lai izdarītu nopietnus secinājumus — vai tiesu reforma ar apelācijas un kasācijas procesu ieviešanu ir sasniegusi savu mērķi. Vairāk nekā pēc piecdesmit gadiem Latvijā tika atjaunota trīspakāpju tiesu sistēma, apelācijas un kasācijas tiesu instances. Latvijas pieredze nav salīdzināma ar Anglijas, Francijas vai Zviedrijas tiesas attīstības vēsturi, kas mērojama vairākos gadu simtos. Latvijas pieredze nav salīdzināma arī ar Vācijas tiesu attīstību, kad, apvienojoties ar austrumu zemēm, bija iespējams izmantot gan rietumu speciālistus, gan teorētiskās un praktiskās zināšanas, gan saņemt finansiālo un materiāli tehnisko atbalstu. Latvijas tiesu sistēmas attīstība un tiesu prakse sastopas ar tādām grūtībām, kādas ir raksturīgas daudzām bijušajām sociālisma zemēm. Latvijā pāreja uz trīspakāpju tiesu sistēmu, apelācijas un kasācijas tiesvedību diemžēl nepamatojās uz pietiekamu teorētisko un finansiālo bāzi. Līdz šim mēs vēl joprojām izmantojam vecos procesuālos kodeksus, kas ir papildināti ar tiesību normām, kuras daļēji pārņemtas no trīsdesmitajiem gadiem, un pilnīgi no jauna radītām tiesību normām. Šāda procesuālā likumdošana ir nepilnīga un bieži vien pretrunīga. Ne apgabaltiesu, ne Augstākās tiesas tiesnešiem nebija iepriekšējas pieredzes darbam jaunajos apstākļos, zināšanas un pieredze tika iegūta ikdienas darbā, tas, protams, negatīvi ietekmēja tiesas darba kvalitāti un tiesu prestižu kopumā.

Latvijas Republikas Augstākā tiesa, kas sastāv no divām patstāvīgām apelācijas un kasācijas tiesu instancēm, pagājušajā gadā ir pabeigusi savu struktūrvienību izveidošanu atbilstoši tiesu reformas prasībām. Vēl joprojām nav izveidots Administratīvais departaments Augstākās tiesas Senātā, jo nav nepieciešamās materiālo un procesuālo tiesību bāzes, kas nodrošinātu šī departamenta darbu. Tiesnešu skaits Augstākajā tiesā kopumā atbilst tam darba apjomam, kas pašreiz ir jāveic. Augstākā tiesa ir pilnībā pārgājusi uz jaunām telpām Tiesu pilī, kur, pateicoties valdības atbalstam, bija iespējams veikt kvalitatīvu remontu un būtiski uzlabot Augstākās tiesas tiesnešu un pārējo darbinieku darba apstākļus, nodrošināt mūsdienīgas tehnikas ieviešanu, kas kopumā vērtējams kā pozitīvs piemērs valsts attieksmei pret tiesu varu.

Pagājušā gada darba rezultāti skaitļu izteiksmē nepilnīgi atspoguļo faktisko situāciju, jo visās apgabaltiesās vēl joprojām nav nepieciešamā tiesnešu skaita un pieredzes trūkums ietekmē ne tikai tiesas nolēmumu kvalitāti, bet arī kvantitāti. Tādēļ, lai nenogurdinātu jūs ar pārmērīgu skaitlisko rādītāju analīzi, es minēšu tikai dažus, kas, manuprāt, ir svarīgi.

Pārskata periodā Augstākajā tiesā apelācijas kārtībā izskatītajās krimināllietās pirmās instances tiesas spriedumi pārsūdzēti pavisam par 446 personām, no kuriem atstāti negrozīti par 306 personām, tas ir, 68,6 procenti, atcelti spriedumi un taisīti jauni spriedumi par 140 personām (31,4 procenti). Galvenie spriedumu atcelšanas iemesli — nepareiza izdarītā nozieguma kvalifikācija, nepilnīga lietas apstākļu un pierādījumu pārbaude, izraudzītā soda neatbilstība izdarītā nozieguma sabiedriskai bīstamībai un tiesājamā personībai. Augstākās tiesas apelācijas instance konstatēja, ka nepamatoti attaisnotas ir 2 personas, bet nepamatoti notiesātas 8 personas.

Kasācijas kārtībā no izskatītajām krimināllietām par 320 personām bez grozījumiem atstāti spriedumi par 276 personām, tas ir, 86,3 procenti.

Analizējot šos skaitļus, ir jāsecina, ka gan apelācijas, gan kasācijas instances, izskatot krimināllietas pietiekami aktīvi, savas kompetences robežās piedalās zemākstāvošo tiesu spriedumu pārbaudīšanā, kas pats par sevi ir normāls tiesvedības process, tomēr šie skaitļi liecina arī par to, ka pirmās instances tiesas spriedumi nav kvalitatīvi. Gandrīz par katru trešo personu apelācijas instance ir grozījusi vai atcēlusi pirmās instances tiesas spriedumu. Vismaz par 8 personām pierādījumu vērtēšana pirmās un apelācijas instances tiesās ir bijusi pilnīgi pretēja, pārbaudot pirmās instances tiesas spriedumus, apelācijas tiesa uzskatīja, ka nav pierādījumu, lai atzītu par vainīgiem un notiesātu 8 personas. Par šīm personām ir taisīti attaisnojoši spriedumi. Šie apstākļi liecina par ļoti nopietnām kļūdām, vērtējot pierādījumus pirmās instances tiesā.

Pabeidzot jautājumu par krimināllietām, es gribu minēt nedaudz skaitļus, kas raksturo sodu dinamiku. Pēdējos trijos gados noziedzības līmenis mūsu valstī ir bijis pietiekami augsts un stabils, tomēr, kā liecina pēdējo trīs gadu kriminālsodu statistika, vērojama tendence samazināties sodiem ar reālu brīvības atņemšanu. 1994.gadā ar brīvības atņemšanu tika sodīti 31,25% no visiem notiesātajiem, 1995.gadā 27,2%, bet 1996.gadā jau tikai 21%. Šajā pašā laikā ir pieaudzis nosacīti notiesāto personu skaits, kuriem piemērots KK 42.p.: 1994.gadā — 41,74%, 1995.gadā — 42,9%, 1996.gadā — jau 51,2%. Svarīgi ir minēt arī to, ka no visiem 1996.gadā notiesātajiem (10428 personas) tikai 2272 jeb 21,8% ir agrāk sodīti, tas nozīmē, ka gandrīz 80 procenti no notiesātajiem ir pirmo reizi tiesas priekšā, ko, protams, tiesas ir ņēmušas vērā, nosakot sodu. Šis skaitlis liecina arī par to, ka salīdzinoši zemais dzīves līmenis un nenokārtotās sociālekonomiskās problēmas ir cēloņi tam, ka noziegumu izdarīšanā iesaistās arvien jaunas personas.

Piespriesto sodu atbilstība izdarītā nozieguma sabiedriskai bīstamībai un tiesājamo personībai ir ļoti sarežģīts jautājums, kur nav iespējams dot konkrētus norādījumus un apgalvot, ka sodu politika Latvijas tiesās ir aplama. Piespriežot sodu, katra tiesa individuāli vērtē lietas apstākļus un tiesājamā personību, un šajā procesā nevienam nav tiesību iejaukties. Tomēr statistikas analīze ļauj izdarīt secinājumu, ka noteiktie sodi ne vienmēr atbilst līdzšinējai sodu politikai, kas paredz, ka par noziegumiem ar lielu sabiedrisko bīstamību ir piespriežami reāli likumā paredzēti sodi.

1996.gadā no notiesātajiem par izvarošanu ar nosacītu sodu, piemērojot KK 42.p., tika notiesāti 26,9%, no notiesātajiem par laupīšanu 31%. Šeit derētu piezīmēt, ka pagājušajā gadā tika reģistrēta 1031 laupīšana, un šis skaitlis liecina, ka laupīšanu skaits 1996.gadā ir pieaudzis, no notiesātajiem par smagu miesas bojājumu izdarīšanu 33,6%, bet par tādu noziegumu kā izspiešana, kuram mūsu apstākļos ir īpaša aktualitāte, ar nosacītu brīvības atņemšanu notiesāti 45,7%. Šie skaitļi, manuprāt, paši par sevi liecina, ka piespriestie sodi par smagiem noziegumiem ir apšaubāmi un ne vienmēr atbilst izdarītā nozieguma sabiedriskajai bīstamībai.

Pārskata periodā apelācijas kārtībā Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā ir pārsūdzēti 119 spriedumi un 181 lēmums, no tiem bez grozījumiem atstāti 65,8% spriedumu un 70,7% lēmumu. Kasācijas kārtībā no pārsūdzētajiem otrās instances 180 spriedumiem 39 spriedumi (21,1%) atcelti pilnīgi vai daļēji un lietas nosūtītas jaunai izskatīšanai apelācijas vai pirmās instances tiesām. Vērtējot skaitliskos rādītājus civillietās, ir jāsecina, ka spriedumu un lēmumu kvalitāte jeb likumība un pamatotība nav apmierinoša.

Bez kasācijas un apelācijas tiesu instancēm Augstākās tiesas sastāvā ir vēl divas svarīgas struktūrvienības: Augstākās tiesas Reabilitācijas daļa un Plēnumu un tiesu prakses vispārināšanas daļa. Augstākās tiesas Reabilitācijas daļa, kas darbojas saskaņā ar LR Augstākās padomes 1990.gada 3.augusta likumu "Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju", veic ļoti svarīgu un humānu darbu. Lielāko daļu darba apjoma sastāda arhīva krimināllietu izskatīšana un slēdzienu sagatavošana par personām, kuras padomju okupācijas laikā bija represētas ar kara tribunālu un tiesas spriedumiem. No 1991.gada Reabilitācijas daļa pavisam sastādījusi 20223 slēdzienus. Pagājušajā gadā tādi slēdzieni ir sastādīti pavisam par 4743 personām.

Plēnumu un tiesu prakses vispārināšanas daļa pagājušajā gadā ir apkopojusi tiesu praksi un sagatavojusi septiņus vispārinājumus, kuri ir nosūtīti zemākstāvošām tiesām un kurus ir iespējams izmantot tiesas darbā, analizējot kļūdas un veidojot vienotu tiesu praksi. Tiesu prakses vispārinājumi ir izmantoti, sagatavojot AT Plēnuma lēmumu projektus. AT Plēnums kā institūts, kas pieņem tiesām saistošus izskaidrojumus par likuma piemērošanu, tiek izmantots nepietiekami. Tas lielā mērā ir izskaidrojams ar atsevišķu tiesību normu nepastāvību un biežajiem papildinājumiem un grozījumiem, kas nesekmē noturīgas tiesas prakses veidošanos, uz kuras bāzes tiek gatavoti Plēnuma lēmumu projekti. Kopš 1990.gada vairākkārt ir izdarīti grozījumi likumos par nekustamā īpašuma denacionalizāciju, Pilsonības un imigrācijas departamenta darbību regulējošās normās u.c. Pagājušajā gadā AT Plēnums pieņēma grozījumus savā lēmumā "Par dzīvokļu strīdu izskatīšanas praksi tiesās", sakarā ar kārtējām izmaiņām likumdošanā mēs atkal gatavojam jaunu Plēnuma lēmuma grozījumu projektu. Kopš 1995.gada AT darba plānā ir lēmuma projekta sagatavošana "Par neatļautām darbībām ar šaujamieročiem", bet līdz šim to nebija iespējams pabeigt, jo īsā laikā vismaz trīs reizes ir grozīti un papildināti likumi.

Tiesas darbu nav iespējams vērtēt tikai skaitļos, kaut arī skaitļi konkrētajā situācijā neliecina par pozitīviem rezultātiem. Tādas kategorijas kā tiesas prestižs, autoritāte, ticība tiesai ir ļoti plaši jēdzieni, kurus nevar mērīt kādās konkrētās mērvienībās.

Tiesas prestižs, kā to liecina sabiedriskās aptaujas rezultāti un masu medijos izteiktie viedokļi, ir zems. Masu medijos paustie viedokļi bieži vien ir vispārēji, kā, piemēram, tas bija 1996.gada 23.oktobra laikrakstā "Diena" intervijā ar Saeimas deputātu J.Lagzdiņu, kurā norādīts uz tiesu sistēmas pērkamību, ietekmējamību un gļēvulību. Šādi vispārēji un nepamatoti apgalvojumi ir īpaši sāpīgi tiem tiesnešiem, kas ikdienā godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas pilda savus pienākumus. Līdz šim nevienā no presē paustajiem viedokļiem par tiesas darba zemo prestižu nav mēģināts atrast tam pamatojumu vai cēloņus, aprobežojoties tikai ar bieži vien šķietamu faktu konstatāciju, kas balstās uz personīgu izpratni par dažādiem juridiskiem jautājumiem. Tomēr masu mediji ir viena no iespējām, kā plašāku sabiedrību informēt par tām problēmām, kas traucē normālu tiesas darbu un grauj tās prestižu.

Kā panākt un kas ir jādara, lai pieaugtu Latvijas tiesu prestižs? Šis jautājums ir galvenais, ko mēs apspriežam gadskārtējās konferencēs nu jau vismaz trīs gadus pēc kārtas. Ir jāatzīst, ka pēdējo gadu laikā ir notikušas konkrētas izmaiņas, tomēr tās situāciju nav būtiski mainījušas.

Ņemot vērā to, ka tiesnešu konference ir tiesnešu pašpārvaldes institūcija un tās kompetencē ir apspriest materiālās un sociālās nodrošināšanas un citus būtiskus tiesnešu darba jautājumus, es tomēr vēlreiz minēšu jums labi zināmos cēloņus, kas traucē normālu tiesas darbu, un izteikšu savu viedokli par to risinājumu.

Ja valstij ir vajadzīgi godīgi, gudri un augsti profesionāli tiesneši, tad valstij ir nepieciešams nodrošināt attiecīgus darba apstākļus, materiālās un sociālās garantijas šī amata augstam prestižam sabiedrībā. Ja valsts to nodrošinās, tad nebūs nepieciešams Tieslietu ministrijai likt laikrakstos sludinājumus ar aicinājumu pieteikties uz vakantajām tiesnešu vietām, jo normālā konkurence dos iespēju izraudzīties šim darbam piemērotākos. Valstīs, kur tiesneša amats ir prestiža lieta, tiesnesis savu karjeru sāk ap 40 gadiem, kad šis cilvēks ir uzkrājis pietiekamu dzīves un profesionālo pieredzi un ir bijis iespējams novērtēt viņa amata un cilvēciskās īpašības. Es nekādā gadījumā negribu aizskart tos kolēģus, kas ir šajā zālē un ir krietni jaunāki. Starp citu, arī es sāku strādāt par tiesnesi tūlīt pēc Universitātes beigšanas un tādēļ ļoti labi saprotu, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka pieredzes un zināšanu uzkrāšana notiek vienlaikus ar konkrētā darba veikšanu. Tomēr tāda prakse maksimāli palielina risku pieļaut kļūdas, tas apstiprinās ar tiesas statistiku par grozītajiem un atceltajiem spriedumiem.

Strauju sociālekonomisku pārmaiņu laikā, kad notiek intensīva tiesību normu jaunrade, kas objektīvi ir saistīta ar dažādām nepilnībām un pretrunām, mums ir grūti cerēt uz stabilu likumdošanu tuvākajā laikā. Biežie grozījumi likumdošanā, Eiropas standartu un prasību ieviešana vistiešākā mērā ietekmē tiesnešu darbu un loģiski izvirza prasību celt tiesnešu profesionālo sagatavotību. Ne Tieslietu ministrijas, ne AT budžetā nav paredzēti līdzekļi tiesnešu kvalifikācijas celšanai, līdz ar to nav programmu, nav sistemātiska darba šajā jomā. Tiesnešu mācību centrs, kas ir izveidots un darbojas ar dažādu starptautisko organizāciju finansiālo atbalstu, nevar nodrošināt nepieciešamo līmeni, jo tā iespējas ir ierobežotas. Vienas dienas seminārs, ko AT nesen rīkoja apgabaltiesas tiesnešiem, bija pēdējos gados gandrīz vienīgais plašāka mēroga pasākums kvalifikācijas celšanai. Ar rajonu un pilsētu tiesu tiesnešiem šāda mēroga semināri pēdējos gados vispār nav rīkoti, kaut gan tie ir īpaši nepieciešami. Līdzekļu taupīšana uz tiesnešu kvalifikācijas celšanas rēķina nav attaisnojama, jo zemā kvalifikācija rada tiesas kļūdas, kuru labošana sadārdzina jau tā pietiekami dārgo tiesas procesu.

Gatavojot nākamā gada budžeta projektu, AT paredzēja izdevumus AT Senāta nolēmumu publicēšanai. Šāda izdevuma publicēšana pirmām kārtām ir atzīta starptautiska tiesu prakse un prasība, kas garantē iespēju visām ieinteresētajām personām iepazīties ar augstākās tiesu instances nolēmumiem, turklāt tas ir izziņas avots, ko savā darbā var izmantot visas tiesu varas iestādes un kas varētu sekmēt tiesas darba kvalitāti. Diemžēl pašreizējā budžeta apspriešanas stadijā Finansu ministrijai ir nopietni iebildumi pret šo projektu un līdzekļi tam netiek paredzēti.

Viens no iemesliem, kas tieši ietekmē tiesas prestižu, ir tiesnešu skaita neatbilstība veicamajam darba apjomam, īpaši tas attiecas uz apgabaltiesām, kas ir ļoti svarīgs tiesu sistēmas posms. Lietas ilgstoši atrodas dažādās tiesu instancēs, līdz tiesas nolēmumi galīgi stājas spēkā. Lielās darba slodzes dēļ tiesneši ne vienmēr pietiekami iedziļinās konkrētas lietas izskatīšanā.

Ja pareizi ir saprasta informācija, ko mēs saņēmām no Latgales apgabaltiesas pa tālruni, tad 1997.gada maijā tiks izskatītas apelācijas kārtībā tās civillietas, kas tiesā ir ienākušas jau 1996.gada aprīlī, līdzīgi termiņi ir arī krimināllietu izskatīšanā.

1996.gadā piecās apgabaltiesās pirmajā instancē tika izskatītas 1894 civillietas, bet nepabeigto lietu atlikums 1997.gada 1.janvārī bija 1959 lietas, apelācijas instancē šie skaitļi ir attiecīgi 1154 un 1360 lietas. Šie skaitļi liecina par katastrofālo stāvokli civillietu izskatīšanā apgabaltiesās. Tas nozīmē, ka apgabaltiesās gan pirmajā, gan apelācijas tiesu instancēs uz nākamā gada sākumu atlikumā ir vairāk lietu, nekā ir izskatīts visa iepriekšējā gada garumā. Viskritiskākā situācija ir Rīgas, Latgales un Zemgales apgabaltiesā. Nepabeigto lietu atlikums procentuāli pret pabeigto lietu skaitu Rīgas apgabaltiesā pirmajā instancē ir 133%, bet apelācijas instancē — 116%, Zemgales apgabaltiesā — attiecīgi 141% un 197%, bet Latgales apgabaltiesā apelācijas instancē — 348%. Nav grūti prognozēt situāciju, jo, summējot neizskatītās, no jauna ienākušās un atliktās lietas, mēs viegli konstatēsim, ka pavisam drīz civillietas apgabaltiesās pirmo reizi izskatīšanai tiks nozīmētas nevis pēc gada, bet gan pēc diviem un vairāk.

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā.

Pārmērīgi lielais lietu skaits un darba slodze, kas ir izveidojusies Latvijas apgabaltiesās, neatbilst šīs konvencijas prasībām un nesekmē lietu savlaicīgu izskatīšanu. Tiesnešu trūkums apgabaltiesās nav vienīgais iemesls lielajai darba slodzei. Lai to novērstu, nepieciešams rūpīgi izanalizēt, kāpēc ir tik liels neizskatīto lietu skaits, un apsvērt iespējas izdarīt grozījumus CPK, lai samazinātu civillietu piekritību apgabaltiesām.

Pavisam piecās apgabaltiesās šobrīd ir 32 vakantas tiesnešu vietas, Latgales apgabaltiesā 18 tiesnešu vietā strādā tikai 7. Tiesnešu trūkums nenozīmē, ka fiziski trūkst cilvēku, kas būtu spējīgi strādāt tiesneša darbu, bet gan liecina par to, ka valsts negarantē tiesnešiem pienācīgus darba apstākļus, atalgojumu un sociālās garantijas.

Likuma "Par tiesu varu" 119.p.nosaka, ka Augstākās tiesas tiesnešu amatalga tiek pielīdzināta 1.kategorijas valsts ierēdņu amatalgai, no šīs algas procentuāli tiek aprēķināta apgabaltiesu un rajonu tiesu tiesnešu alga. Minētā panta norma ir spēkā kopš 1993.gada 16.decembra, tomēr līdz šim brīdim AT un TM budžetā tiek iedalīti līdzekļi, kas atbilst tikai valsts ierēdņa kandidāta algai. Tas nozīmē, ka tiesneši vairākus gadus pēc kārtas nesaņem likumā noteikto atalgojumu.

Es gribu jūs informēt, ka Ministru prezidentam ir nosūtīta vēstule, kuru ir parakstījuši visu tiesu varas institūciju vadītāji un tieslietu ministrs, ar priekšlikumu pārskatīt tiesnešu un prokuroru atalgojumu.

Nobeigumā es gribu atgādināt, ka tiesu varas neatkarības pamatprincipi ir pieņemti ANO 7.kongresā un apstiprināti Ģenerālajā asamblejā 1985.gada 29.novembrī, šie principi ir iekļauti arī likumā "Par tiesu varu", un tie valstij uzliek pienākumu nodrošināt pietiekamus resursus, lai tiesu vara varētu atbilstoši veikt savas funkcijas.

Tiesnešu konferencē var apspriest problēmas, izvirzīt priekšlikumus un pieņemt lēmumus, uz kuriem, kā rāda iepriekšējā pieredze, nav pat atbildēts, tomēr tā nav vieta, kur iespējams atrisināt izvirzītās problēmas.

Ņemot vērā to, ka situācija ir pietiekami nopietna un ir pamats runāt par krīzi tiesu sistēmā, es aicinu apspriest priekšlikumu par darba apspriedes organizēšanu ar valdības pārstāvju piedalīšanos un konkrētu problēmu un to risinājumu apspriešanu.

Referāts nolasīts Latvijas Tiesnešu konferencē 1997.gada 18.aprīlī