Nevis savu partiju, bet visas valsts interesēs

Alfreds Čepānis, 6.Saeimas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Saeimā patlaban ir septiņas deputātu frakcijas. Kā jums izdodas paust Saeimas kopējo viedokli, tiekoties ar ārvalstniekiem un arī uzstājoties tepat Latvijā?

— Jautājums ir diezgan sarežģīts. Bet es mēģināšu uz to atbildēt. Kā man, esot vienas frakcijas pārstāvim, izdodas paust Saeimas kopējo viedokli? Tas patiešām ir sarežģīti. Manuprāt, te ir viena vienīgā izeja. Tad, kad mēs dodamies uz ārvalstīm — vienalga, uz kurieni, vai tā ir Krievija, Francija, Austrālija, Ķīna vai jebkura cita valsts —, Saeimas delegācijā tiek iekļauti deputāti no visām lielākajām frakcijām — Demokrātiskās partijas “Saimnieks”, “Latvijas ceļa”, “Tēvzemei un Brīvībai” un tagad pēc pēdējās deputātu pārvietošanās arī no LZS, KDS un LDP frakcijas, jo tā ir kļuvusi par vienu no lielākajām frakcijām. Tātad cenšamies delegācijās iekļaut visus Saeimā pārstāvētos politiskos spēkus. Un, lai Dievs ir man liecinieks — atrodoties ārzemēs, es nekad neesmu izmantojis savu Saeimas priekšsēdētāja posteni, lai kādam no delegācijas locekļiem neļautu runāt vai, būdams piederīgs citai politiskajai partijai, sacītu, ka viņa viedoklis ir nepareizs. Tā tas bija gan Maskavā, kur Krievijas puse uzklausīja vispusīgu mūsu viedokļu izklāstu, gan Austrālijā, gan Francijā, tā tas notiks arī Portugālē, uz kurieni drīz dosimies, un maija sākumā Ukrainā. Tā ir vienīgā iespēja, kā tādējādi man neuzurpēt varu, pārstāvot Saeimas lielāko frakciju, un visiem mūsu sarunas partneriem dot pilnīgu priekšstatu par to raibo politisko spektru, kāds ir mūsu valsts parlamentā. Turklāt es labi apzinos, ka, atrodoties ārvalstīs, es neesmu partijas pārstāvis, bet gan valsts parlamenta pārstāvis. Nezinu, vai man tas vienmēr izdodas — domāju, ka izdodas, vienmēr diezgan stingri cenšos norobežoties no tās partijas, kuru pārstāvu. Tādējādi ārzemēs esmu Saeimas priekšsēdētājs, bet ir vēl viens deputāts no Demokrātiskās partijas “Saimnieks”, kas tad arī pauž savas partijas viedokli. Tikai tādējādi mēs varam izvairīties no politiskās vienpusības. To ne tikai es, bet arī pārējie Saeimas Prezidija locekļi cenšamies ievērot.

Cita lieta, kas man personīgi ir diezgan aktuāla. Es ļoti gribētu, lai ārlietu ministrs Birkava kungs, neraugoties uz to, ka viņš pārstāv citu politisko spēku, biežāk tiktos ar mani un mani konsultētu ārlietu jautājumos pirms atbildīgām valstiskām vizītēm. Sešu mēnešu laikā Birkava kungs nekad to nav darījis. To ir darījis Ārlietu ministrijas valsts sekretārs un citi Ārlietu ministrijas atbildīgi darbinieki, un es nešaubos, ka viņi ir pietiekami kompetenti atsevišķos jautājumos. Bet Birkava kungs pēc savas iniciatīvas nekad nav ieradies pie manis mani konsultēt. Es nezinu, kādēļ. Man ir pietiekami plaša informācija no Ārlietu ministrijas pirms jebkura brauciena uz kādu valsti. Tā ir pietiekami plaša un pietiekami vispusīga, skaidrojot gan politiskās nianses, gan ekonomisko sadarbību, gan cilvēktiesību jautājumu, gan visus citus jautājumus, kas varētu interesēt attiecīgo valsti un varētu tikt skarti sarunās. Bet es tomēr ļoti gribētu dzirdēt Birkava kunga kā Ārlietu ministrijas pirmās amatpersonas viedokli, uzzināt no viņa par kādu niansīti. Jo viņš ar ārlietām nodarbojas katru dienu, ļoti bieži tiekas ar ārvalstu politiķiem un diplomātiem. Un varbūt ir kāda niansīte, ko man vajadzētu zināt un ievērot, tiekoties ar ārvalstu augstām amatpersonām vai dodoties ārzemju vizītēs. Bet šo niansīšu man kādreiz pietrūkst. Tad parasti es kaut kā izgrozos. Bet jebkurā gadījumā es cenšos ārvalstīs pārstāvēt nevis partijas, bet valsts intereses. Un domāju, ka jebkuram politiķim neatkarīgi no piederības kādai partijai vai frakcijai ārzemēs ir jāpārstāv savas valsts intereses. Mums ir jāiemācās pārvērsties no partiju politiķiem par valsts politiķiem. Dažkārt ne visiem tas izdodas. Bet tas ir vienīgais veids, kā mēs varētu nevis stiprināt savas partijas vai frakcijas ietekmi un noteikšanu, bet gan kopīgiem spēkiem vairot Latvijas valsts autoritāti un ietekmi starptautiskā mērogā.

— Vai sestā Saeima ir kļuvusi disciplinētāka un efektīvāk strādājoša salīdzinājumā ar piekto Saeimu un 1990.gadā ievēlēto Augstāko padomi.

— Man šķiet, ka disciplinētāka tā nav kļuvusi. Jo raibāks ir šīs Saeimas politiskais sastāvs.

— Kādas ir jūsu attiecības ar Valsts prezidentu un Ministru prezidentu?

— Principiālu domstarpību mums nav. Mēs kādreiz — tiesa gan, reti — satiekamies trijatā un tad ar tikai vīriešiem raksturīgu humoru pārspriežam to vai citu problēmu, un man šķiet, ka ne tikai es, bet arī abi pārējie kungi ir izteikuši gandarījumu par to, ka mēs tomēr spējam vienoties un atrast kopīgu valodu. Tas ir ļoti svarīgi. Es uzskatu, ka tas ir viens no principiālajiem nosacījumiem, lai valstī virzība notiktu daudzmaz konsekventi izstrādātā kopīgā virzienā. Lai nebūtu tās sīkmanības, savstarpējās neuzticēšanās, kašķēšanās un sava amata nozīmības uzsvēršanas. Ka, lūk, man tas ir jādara, nevis tev vai kādam citam.

Man vienmēr ir šķitis ļoti svarīgi, lai darbs būtu padarīts. Bet, kas to ir paveicis — viens, otrs vai trešais —, tas nemaz nav tik būtiski. Svarīgi, lai darbs būtu padarīts. Un, ja katrs no trijiem valsts vadītājiem domā tāpat, lietas varētu virzīties uz priekšu straujāk.

— Vadoties no līdzšinējiem vērojumiem un secinājumiem, kas gūti, iepazīstoties ar ārvalstu parlamentu darbību, kas, jūsuprāt, būtu pārkārtojams vai uzlabojams Saeimas darbā?

— Šī pusgada laikā, kopš esmu Saeimas priekšsēdētājs, esmu ievērojis un “uz savas ādas izjutis” tos mūsu pašreizējā Kārtības ruļļa, Saeimas iekšējo darbību regulējošā likuma, nepilnības. Negribu atkal būt vienpatnis, negribu teikt, ka tas, lūk, jāmaina tā vai citādi. Esmu konsultējies ar saviem palīgiem, ar Saeimas Juridisko biroju, ko uzskatu par ļoti kompetentu savā jomā, ar citiem cilvēkiem. Esmu runājis arī ar saviem kolēģiem Igaunijā un Lietuvā — ar Tomasu Savi un Vītautu Landsberģi — par to, kā šajās Baltijas valstīs tiek organizēts parlamenta darbs. No turienes esmu aizņēmies vienu otru prātīgu ideju. Sākot ar deputātu uzstāšanos ilguma reglamentāciju. Es personīgi uzskatu, ka pašlaik Saeimā termiņš ir pārlieku garš. Ja cilvēkam ir ko sacīt, viņš var to pateikt piecu minūšu laikā. Bet, ja nav ko teikt, savu sakāmo neizklāstīs arī piecpadsmit minūšu laikā. Vajadzētu arī kaut ko mainīt attiecībā uz deputātu staigāšanu no vienas frakcijas uz citu. Man šķiet, ka tā gluži vienkārši būtu jāpadara neizdevīga deputātiem. Kā to panākt — tā ir tehniska lieta. Bet to var izdarīt. Šādas domas, kas ir man un maniem kolēģiem, mēs šajā Saeimas pavasara sesijā izliksim uz papīra un iesniegsim kā konkrētus grozījumus Saeimas Kārtības rullī. Un ne tikai šajā dokumentā, bet arī vēl vienā otrā, kas regulē Saeimas, Ministru kabineta un citu valsts institūciju darbību. Ar vienu vienīgu mērķi — nevis ierobežot demokrātiju, bet padarīt to darbu racionālāku.

— Pēdējā laikā bieži vien tiek pausts uzskats, ka 1922.gadā pieņemtā Satversme esot arhaiska, novecojusi, ka tā neatbilstot mūsdienu parlamentārās demokrātijas prasībām. Kāds ir jūsu kā valsts pamatlikuma principu galvenā sargātāja viedoklis šajā ziņā?

— Latvijas valsts Satversme nav nedz arhaiska, nedz novecojusi. Tiesa, tā ir ļoti īsa un konspektīva. Tā reglamentē tikai parlamenta ievēlēšanu, parlamenta pilnvaras, Valsts prezidenta ievēlēšanu un viņa pilnvaras, Ministru kabineta apstiprināšanu un tā pilnvaras, tiesu kompetenci un Valsts kontroles statusu. Tādas ir mūsu konstitūcijas sadaļas. Nupat mēs esam sākuši izveidot Satversmes otrās daļas projekta izstrādāšanas komisiju, kurā būs cilvēki no visām pašlaik pie varas esošajām politiskajām partijām. Tā būs cilvēktiesību sadaļa. Es ceru, ka jau šajā, sestajā, Saeimā tiks izdarīti grozījumi Latvijas konstitūcijā. Turklāt šīs izmaiņas nepavisam nebūtu tādas, kas ierobežotu kādas demokrātiskas valsts institūcijas darbību. Gluži otrādi. Tās paplašinātu šo demokrātisko institūciju darbību. Un tādēļ, manuprāt, visnotaļ atbalstāma būtu tāda norma Latvijas konstitūcijā, ka to varētu grozīt tikai trijos balsojumos un ar vismaz divu trešdaļu jeb 67 deputātu balsīm. Tā būtu pietiekami efektīva mūsu konstitūcijas demokratizācijas garantija.

— Bet kādi konkrēti grozījumi varētu būt Satversmē?

— Vispirms vajadzīga sadaļa par cilvēktiesībām. Par to jau ir lemts, un par to jau var droši runāt. Es noteikti esmu arī par to, ka vienai no Latvijas konstitūcijas sadaļām ir jābūt veltītai pašvaldību pilnvarām un funkcijām, pienākumiem un atbildībai. Tādas sadaļas Satversmē šobrīd nav, bet tā noteikti ir vajadzīga.

Tātad attiecībā uz Satversmi runa varētu būt galvenokārt par būtiskiem papildinājumiem.

Ir vēl viena problēma. Daudzi nosaukumi un termini Satversmē ir novecojuši, latviešu valodā tos vairs nelieto. Piemēram — “Kārtības rullis”, “otrreizēja caurlūkošana”. Tie, protams, ir valodniecības jautājumi. Ir jau Saeimā cilvēki, kas uz visu to raugās ārkārtīgi piesardzīgi, uzskatot, ka kādreizējie teksti ir svēti un neaizskarami. Bet es domāju, ka Satversme nekļūtu ne sliktāka, ne nedemokrātiskāka, ja mēs tomēr arī šajā ziņā ietu līdzi laika garam.

— Tagad Saeima galvenokārt apspriež un pieņem grozījumus jau esošajos likumos? Vai tas nenozīmē, ka Latvijā likumu sistēma pamatvilcienos jau ir sakārtota? Kādi vēl jauni likumi tuvākajā laikā būtu vajadzīgi?

— Jā, es tā gribētu apgalvot, ka likumi — labāki vai sliktāki — visas mūsu sabiedrības dzīves politiskās, sabiedriskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras jomas ir “pārklājuši”. Cita lieta — to kvalitāte. Un tieši šīs kvalitātes dēļ tik bieži tiek veikti grozījumi. Protams, tas notiek arī tā sauktā lobisma dēļ. Sevišķi tas attiecas uz ekonomiskajiem likumiem. Saprotams, šīs iniciatīvas vienmēr tiek ietērptas tautas mīlestības vai patriotisma togā, bet gudrs cilvēks aizvien varēs atšifrēt, kas aiz tā visa slēpjas.

Mēs esam atjaunojuši ļoti daudzus 20.—30.gadu likumus. Viens no fundamentālākajiem ir 1937.gada Civillikums ar vairākiem tūkstošiem pantu. Un šajā likumā izdarītie grozījumi to tikai uzlabo vai papildina. Tas ir ļoti fundamentāls, visaptverošs dokuments. Esmu runājis ar daudziem prātīgiem juristiem, arī ar savu dzīvesbiedri, un visi saka, ka šis Civillikums ir viens no fundamentālākajiem valsts likumiem. Tādēļ mēs tajā izdarām grozījumus ļoti prātīgi un apdomīgi, tomēr dažkārt tos izdarām.

Gribu atkārtot — Latvijas likumdošana pamatā aptver visas sabiedrības dzīves sfēras. Ar to izskaidrojams tas, ka mēs galvenokārt strādājam pie likumu grozījumiem. Bet rodas jau arī pilnīgi jauni likumdošanas akti — gan ekonomikā, gan sociālajā sfērā, gan citās nozarēs. To nav daudz. Bet man šķiet, ka 1996.gadā aptuveni desmit jauni likumi tika sagatavoti un pieņemti.

— Civillikumu savulaik nevis pieņēma Saeima, bet tas tika apstiprināts un izsludināts 1937.gadā autoritārā režīma apstākļos. Vai līdz ar to nav apšaubāma šā un citu tā laika likumu leģitimitāte?

— Jā, es piekrītu. Bet gudri juristi man ir teikuši, ka faktiski Civillikuma pamatā ir daudzu valstu un arī cariskās Krievijas likumdošanas akti. Jā, cars bija monarhs, tad neapšaubāmi bija autoritārs režīms, bet likumā daudz kas pārņemts no Stolipina laikiem, varbūt arī no Kerenska laikiem. Domāju, ka Civillikums ir daudzu demokrātisku likumdošanas aktu sakopojums. Un man neliekas, ka tikai tāpēc, ka to izsludināja 1937.gadā, tas būtu mums nepieņemams.

— Joprojām daudziem, kas seko līdzi Saeimas darbam, nav iespējams dzirdēt radiotranslācijas no Saeimas sēžu zāles? Vai ir paredzami kaut kādi uzlabojumi šajā ziņā?

— Šis jautājums vēl nav līdz galam izdiskutēts un izlemts. Viss aizķeras pie Saeimas budžeta līdzekļu apjoma. Otrdien, 22.aprīlī, es kopā ar Saeimas Kancelejas darbiniekiem došos pie finansu ministra aizstāvēt Saeimas 1998.gada budžetu. Ceru, ka šo jautājumu mēs finansiāli atrisināsim un beidzot panāksim, lai it visi cilvēki spētu noklausīties Saeimas sēžu radiotranslācijas.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu

redaktors