INTERVIJAS. SARUNAS

Ir visas Latvijas un katra tās cilvēka vajadzības

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — vakardienas, 21. aprīļa, sarunā Latvijas Valsts radiofonā

Turpinājums no 1.lpp.

Guntis Ulmanis: — Nē, man šī diskusija jau ir kļuvusi pārāk garlaicīga un nekorekta no dažādām pusēm. Šeit ir jāizdara, un viss.

Jautājums: — Nākamais jautājums acīmredzot ir lieta, kas varētu būt sāpīga noteiktai iedzīvotāju daļai — mēs šoreiz runājam par poļiem. Jūs dodaties uz Poliju, un acīmredzot tas jautājums tieši tāpēc šobrīd aktualizēts. Tātad viņu iespējas iegūt pilsonību, naturalizācija. Vispirms jūsu viedoklis šajā sakarā.

Guntis Ulmanis: — Jā, kārtējā valsts vizīte, un tā nu ir iznācis, ka šinī gadā ir mazlietiņ vairāk nekā iepriekšējos, tas liecina par mūsu aktivitātēm, sadarbojoties ar citām valstīm, un arī par citu valstu vēlmēm ar mums tikties un izrunāt, veidojot arī savu perspektīvu, runājot par Eiropas Savienību un NATO struktūrām. Nu, mūsu Pilsonības likums netiek veidots pēc nacionālā principa, tāpēc runāt, ka tikai poļiem pilsonību dot vai čigāniem nedot un ukraiņiem, un baltkrieviem, un vāciešiem, un ungāriem... Šeit tas tautību saraksts ir ļoti garš. Un tomēr. Poļi ir viena no vecākajām minoritātēm Latvijā, šobrīd dzīvo 64 vai 62 tūkstoši poļu. Lielākajai daļai no viņiem, pāri par 30 tūkstošiem, ir pilsonība, 24 tūkstošiem poļu nav pilsonības. Tie ir poļi, kas ir iebraukuši 1939., 1940. gadā, meklēdami šeit darbu, un tie ir poļi, kas iebraukuši arī pēc 1945. gada, tad, kad daudzi patriotiski poļi Poliju atstāja. Un šeit nevar būt nekādā ziņā runa par okupantiem vai kolonizatoriem, šeit nevar būt runa par cilvēkiem, kas noskaņoti ļauni pret Latviju, šeit ir runa par principu un par pareizu politisko pieeju šī jautājuma risināšanai. Un tāpēc mans ieteikums ir Saeimai un lielākajām frakcijām un partijām rūpīgi piesēsties pie galda un pārdomāt — vai mēs varam radīt precedentu, vai Latvijai tiek nodarīts liels ļaunums, ja dodam šo pilsonību, un, ja mēs nedodam, tad mums ir jāpasaka skaidri un gaiši argumentācija. Man šo argumentāciju ieraudzīt ir samērā grūti, un es ceru, ka partijas un frakcijas šo jautājumu tuvāko pāris nedēļu laikā izskatīs.

Jautājums: — Jūs gribētu, lai tas notiktu pirms jūsu Polijas vizītes, vai uz to cerat?

Guntis Ulmanis: — Es varētu cerēt, bet, zinot Saeimas darba programmu un darba plānu, domāju, ka tas diez vai notiks ātrāk kā pāris nedēļās. Bez tam šeit nepieciešama arī diskusija starp Saeimas frakcijām un partijām un tad jau nu labāk atrisināt šo jautājumu pāris nedēļu vēlāk nekā risināt steigā un sniegt atbildes, kas varbūt apgrūtinātu gan mūsu braucienu uz Poliju, gan arī sarunas ar Polijas valdību un poļu cilvēkiem.

Jautājums: — Kāds ir jūsu Polijas vizītes mērķis, ja reiz esam sākuši runāt par to?

Guntis Ulmanis: — Līgumiskā bāze, brīvās tirdzniecības līguma parakstīšana, jāatzīstas, ka mums ir mazs tirdzniecības apjoms ar Poliju. Jautājums — kāpēc? Šeit ir jānoskaidro visi viedokļi par un pret. Polija kā zeme, kas varētu saistīt mūs visus kopā ap Baltijas jūru, Polija kā tranzītzeme, kas saista Rietumus ar Austrumiem, un vienota tranzīta politika. Bez tam poļiem ir ļoti lielas iespējas iekļūt vieniem no pirmajiem NATO struktūrās, jo poļi ir ļoti nopietni kandidāti uz Eiropas Savienību, poļi ir Eiropas lielvalsts, to apliecina gan viņu iedzīvotāju skaits, gan arī viņu ekonomiskais potenciāls.

Ar Poliju mums vēsturiski ir bijuši vienmēr ļoti cieši un intensīvi dialogi. Un varbūt pirms 1940. gada viens no trūkumiem, kāpēc mūsu politika nebija pietiekami izsvērta, līdzsvarota un viss beidzās tik traģiski, bija arī tas, ka pēc Bulduru konferences, kas notika 30. gados, mums kontakti ar poļiem daudzās jomās bija gandrīz pārtrūkuši. Un mums ar prezidentu Kvašņevski ir nopietni nodomi par visām šīm lietām izrunāties un veidot attiecības atkal, lai tad cilvēki un tauta, un biznesmeņi, un politiķi, un ekonomisti varētu ciešāk sadarboties savā starpā.

Jautājums: — Vēl par attiecībām ar Krieviju. Jūs droši vien esat lietas kursā par to, kādas attiecības veidojas starp Daugavpili un Maskavu. Kā jūs to vērtējat?

Guntis Ulmanis: — Redziet, Daugavpils ir mūsu iekšpolitisko kļūdu rezultāts. Pieņemts likums, kuru nepilda, tiesa, kas nepieņem lēmumus un netiesā, bet politiskās partijas pašreiz ap šo “karsto kartupeli” staigā riņķī, neviens negrib šo lietu atrisināt līdz galam. Protams, Maskava priecīgi izmanto šādu situāciju. Kad mēs noņēmām Daugavpils teātrim lielu daļu finansējuma un neatbalstījām teātri, šis teātris arī izputēja. Mēs nesniedzam pietiekamu atbalstu varbūt latviešu plūsmām skolās un latviešu valodas apmācībai Daugavpilī, tai laikā Daugavpilī ar lielu prieku ieradīsies Maskavas misionāri ar skaistām, labām mācību grāmatām krievu skolā, ar savām domām, ar savām idejām, un tad būs jautājums — kur ir mūsu iekšpolitika, kāda tā ir attiecībā uz vienu ļoti nopietnu Latvijas novadu, es pat teiktu, reģionu. Un, manuprāt, mēs nevaram atkal ar varu aizliegt Lužkovam sūtīt grāmatas uz Daugavpili, mēs nevaram aizliegt kontaktēties, jo tā nav politika un valstu attiecību veidošana. Bet mums ir jāveido sava politika, lai Vidavska kungs vairāk kontaktētos ar Rīgu, nevis ar Maskavu. Tā kā mani šī situācija ļoti uztrauc, es vēlētu politiķiem, lai viņi pievērš šai lietai maksimāli lielāku uzmanību.

Jautājums: — Kļūda ir pieļauta. Kā, jūsuprāt, vajadzētu veidot šos kontaktus, attiecības tālāk, labot šo kļūdu?

Guntis Ulmanis: — Tiesas process rit, es nesaprotu, kāpēc tiesa pašreiz tik ilgi atkal ir izdarījusi pārtraukumu.

Neņemos spriest, domāju, ka tas nav tik vienkāršs process — nomaiņa vai noņemšana. Jo tauta ir izteikusi atbalstu ar milzīgu pārsvaru un politiķi nevar neņemt vērā tautas domas un viedokli. Viņiem bija jāpārliecina cilvēki, pirms viņi gāja uz šiem likumiem, pirms viņi izvirzīja šos jautājumus. Bet es esmu pret kādu administratīvu noņemšanu, domājot, ka ar to būsim atrisinājuši visas problēmas Daugavpilī un citur.

Jautājums: — Otra problēma, kas varētu būt šobrīd zināmā mērā nepilsoņiem, proti, Krievija neatzīst nepilsoņu pases. Kā jūs to vērtējat?

Guntis Ulmanis: — Laika jautājums. Te viss ir korekti, viss ir kārtībā. Es domāju, ka Krievija spēlē lielo politiku, un lai Dievs viņiem stāv klāt. Pēc kāda laika viņi noteikti tās atzīs. Jo to savukārt nedz Latvijā, nedz ārpus Latvijas neviens nesapratīs, kā var neatzīt vienu korektu, solīdu un ārēji pat vēl skaistāku pasi, nekā ir pilsoņu pase noformēta. Jo tās vēlāk tika pasūtītas un izgatavotas, juridiski viss ir pareizi, starptautiskiem standartiem atbilstoši. Tātad tas ir laika jautājums.

Jautājums: — Nākamais jautājums — administratīvi teritoriālā reforma. Kā jūs atbalstāt pašreizējo situāciju, kā tas virzās uz priekšu?

Guntis Ulmanis: — Man nav informācijas, ka pēdējās nedēļās būtu kas sevišķi pavirzījies uz priekšu, es domāju, ka ministrija strādā un jaunais ministrs arī strādā. Mums ar viņu bija tikšanās, norunājām, ka nebūs pārsteidzīgu lēmumu. Domāju, ka ministrija ir spējīga dot savus priekšlikumus tā, lai tie atbilstu mūsu valsts un valsts iedzīvotāju interesēm.

Jautājums: — Jums šāda koncepcija ir pieņemama — iespējamais dalījums četros reģionos?

Guntis Ulmanis: — Es vienreiz izteicos, ka jā. Bet pēc tam kad sākām skatīties, ko nozīmē četri dalījumi, mēs nezinām funkcijas. Mēs nezinām, kas būs jādara šiem četriem reģioniem no teritoriāli administratīvā viedokļa. Un tad mēs runājām ar ministru, ka vispirms ir jāizstrādā visi pienākumi, atbildība, kas no tā iegūs, kas zaudēs, kas mainīsies, un kāda mērķa, kāda ideāla vārdā mēs to darām. Pēc tam ir jāuzliek uz papīra četri, septiņi, desmit vai nemaz.

Jautājums: — Tātad nogaidām, skatāmies, kā iet?

Guntis Ulmanis: — Nevis nogaidām, bet rēķinām, ko darīt, kādi būtu uzdevumi šīm teritoriālajām vienībām, un pēc tam tās ir jāsadala. Bez tam arī vēsturiski un tīri mentāli nevar griezt valsti tādos rajonos, novados vai apgabalos, kā katram ienāk prātā, jo cilvēki tomēr gadu simtiem ir dzīvojuši kādā vidē un saistījuši savu priekšteču un pēcteču nākotni ar kādu noteiktu pagastu, pilsētu, ciematiņu, novadu, rajonu, te pēkšņi vienā jaukā dienā viss mainīsies. Cilvēkiem pazudīs ticība, to mēs nedrīkstam pieļaut.

— Paldies, Ulmaņa kungs, ka atnācāt uz studiju.

Izklāstā pēc raidījuma “Pusdiena” radio žurnālistam Aidim Tomsonam vakar, 21. aprīlī, pulksten 12.35