Celulozes rūpnīcas projekts gaida politisko ceļavēju

Arnis Treimanis, celulozes rūpnīcas projekta tehniskais vadītājs, un Grigorijs Rozentāls, projekta ekonomiskais vadītājs,— “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Tā kā mēs atrodamies Baltijas jūras baseinā, tad mūsu rūpnīcai būtu jāstrādā pēc pašlaik pasaulē visaugstākajām prasībām — Helsinku komisijas jeb “Helkom” prasībām.

— Šīs prasības pašlaik pilnā mērā ievēro tikai dažas rūpnīcas,— piebilda Arnis Treimanis.— Taču tirgus piespiež ražotāju maksāt naudu par morāli. Prasības Brazīlijas celulozes rūpnīcām var būt stipri vien pielaidīgākas, protams, ja šis uzņēmums neeksportē celulozi Vācijai vai kādai citai Baltijas jūras baseina valstij.

Piedalīšanās konferencē ir devusi apstiprinājumu informācijai, kas līdz šim ir bijusi tīri teorētiska. FAO atskaitēs minētā prognoze par to, ka Indonēzija nākamajos 30 gados celulozes rūpniecības attīstības tempu ziņā pārspēs ASV, vairs nešķiet tikai teorētisks prātojums. Taču nopietnās atsauksmes par Latvijas rūpnīcas projektu ir pierādījums tam, ka “Jakko Pöyry” speciālisti nav velti dāļājuši savu labvēlību. Tagad tikai jāsagaida politiskais ceļavējš mūsmājās.

Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijas presē parādījušās ziņas, ka Igaunijas celulozes rūpnīcas projekta realizēšanai jau ir atrasti investori ASV, kas piekrīt segt 80 procentus no projekta vērtības. Arnis Treimanis jau iepriekšējās sarunās par celulozes rūpnīcas būvēšanu Latvijā minēja Igaunijas rūpnīcas projektu. Par to sarunas bijušas arī ar konferences delegātiem Brazīlijā. Nav jau labi celt degunu gaisā, bet Igaunijas projektu dažādu valstu speciālisti vērtē kā diezgan nenopietnu. Tās plānotās jaudas, kas ir trīsreiz mazākas nekā Latvijas celulozes rūpnīcai, nespēs nodrošināt rūpnīcas atmaksāšanos pietiekami īsā laikā.

— Nav saprotams, kādēļ rūpnīcai priekšprojektā plānota tik maza jauda,— teica Arnis Treimanis.— Tas ir kaut kas neticams, un līdz ar to projekts izskatās vājš un rūpnīca, ja tā tiks uzcelta, atmaksāsies ļoti lēni. Tādēļ ziņas, ka igauņi atraduši investorus, šķiet dīvainas. Visādā ziņā diezin vai kāda firma gribēs ieguldīt līdzekļus neperspektīvas rūpnīcas celtniecībā.

— Es arī nedomāju, ka ziņa par investoriem Igaunijas celulozes rūpnīcai būtu vērā ņemama,— papildināja Grigorijs Rozentāls.— Mēs paši esam nokļuvuši situācijā, kad presē melns uz balta tiek publicēti Latvijas celulozes rūpnīcas investori, kaut gan mums šādu datu nav bijis. Tas visādā ziņā apgrūtina darbu. Taču, ja Igaunijā tiešām uzbūvētu rūpnīcu ar šobrīd plānoto jaudu, tad Latvijai tā nebūtu nopietna konkurence.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore