problēmas

Būs akadēmiķi, bet nebūs asistentu un profesoru

Aivars Tabūns, socioloģijas doktors, Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kā jūtaties Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētāja amatā?

— Decembrī notikušo LZP vēlēšanu rezultātā padomes sastāvs nomainījās vairāk nekā par pusi. Tika izveidota komisiju struktūra, nominēti to vadītāji, apstiprināti komisiju sastāvi, un tās sāka pildīt savas funkcijas.

— Vai zinātne Latvijā patiešām saņem mazāku finansējumu nekā citās Austrumeiropas valstīs?

— Zinātnes izdevumi pret iekšzemes kopproduktu: Latvijā — 0,45%, Igaunijā — 0,70%, Polijā — 0,84%, Ungārijā — 0,89%, Čehijā — 1,25%. Par attīstītām valstīm labāk nerunāt. Mēs atpaliekam arī no Krievijas, toties apsteidzam Albāniju.

— Vai šī situācija ir subjektīvu politisko lēmumu vai ekonomisko procesu izpausme?

— Galvenokārt pirmais iemesls. Ja salīdzina dažādu Austrumeiropas valstu IKP un zinātnes finansējumu (abus rādītājus pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju), tad var konstatēt, ka Latvijas atpalicība pirmajā rādītājā nav tik liela kā otrajā. To demonstrē arī valdības budžeta politika: zinātnes izdevumu īpatsvars valsts kopējā izdevumu struktūrā gan 1996., gan 1997. gadā kritās.

Arī nodokļu politika neveicina tautsaimniecības struktūru interesi ieguldīt līdzekļus zinātniskajās iestrādēs.

— Cik lielā mērā atbilst patiesībai uzskats, ka zinātnieki uz valsts rēķina apmierina savu ziņkāri?

— Tas ir visai tālu no patiesības. Pat akadēmiskie zinātnes institūti (LZA un universitāšu) 1995. gadā aptuveni 30% līdzekļu ieguva, slēdzot līgumus ar Latvijas saimnieciskām personām un ap 10% — ar ārvalstu juridiskām personām. Pēdējā rādītājā nav ietverti tie līdzekļi, kurus zinātnieki ieguva kā dažāda veida ārvalstu stipendiju vai grantu veidā (tos saņem atsevišķas personas, nevis institūti, tāpēc institūtu finansu atskaitēs šie līdzekļi netiek atspoguļoti). Par velti naudu neviens nemaksā.

Izvērtējot Latvijas zinātnieku projektu pieteikumus, LZP eksperti skatās arī uz to, cik lielā mērā viņu pretendentu darbi tiek publicēti ārvalstu zinātniskajos žurnālos. Te ir vērts atgādināt, ka zinātniskie žurnāli visbiežāk ir komercizdevumi, t.i., izdevēju labklājība ir atkarīga no izdevumu tirāžas, bet tā savukārt — no publicēto darbu kvalitātes. Tādā veidā zinātnisko žurnālu un grāmatu izdevēji ietekmē ne tikai zinātnisko aktivitāšu virzienus, bet arī to kvalitāti.

— Varbūt līdzekļu sadales un administrēšanas mehānisms Latvijā ir sliktāks nekā citās Austrumeiropas zemēs?

— Gan Dānijas valdības finansētajās un ar Ziemeļvalstu ekspertu palīdzību 1992. gadā veiktajās, gan 1996. gadā NSF Eiropas biroja vadītāja sagatavotajās atskaitēs Latvijas zinātnes administratīvā sistēma ir vērtēta pozitīvi, uzsverot Latvijas pāreju uz grantu sistēmu, t.i., sistēmu, kas nodrošina iekšēju konkurenci. Arī Latvijas zinātnieki ļoti retos gadījumos apelē pie LZP. LZP ekspertu pārvēlēšana ir viens no tiem sistēmas elementiem, kas nodrošina pret ļaunprātībām. 1995. gadā tika nodalīta projektu recenzēšana no līdzekļu sadales, t.i., abas šīs funkcijas veic atšķirīgi cilvēki. Lai paaugstinātu prasīguma līmeni, 1996. gada ekspertu vēlēšanās varēja piedalīties tikai aktīvu zinātnisku darbību veicoši zinātnieki, bet par ekspertiem varēja pieteikties tikai tās personas, kuras atbilda noteiktiem formāliem zinātniskās ekselences kritērijiem. Līdzekļu racionālu sadali veicina tas, ka sadales rezultāti ir brīvi pieejami ne tikai IZM amatpersonām, bet arī katram interesentam — tie tiek publicēti laikrakstā “Zinātnes Vēstnesis”. LZP savas darbības nodrošināšanai izlieto aptuveni 0,7% no sava budžeta.

Abos ārvalstu vērtējumos par Latvijas zinātnes sistēmas vājākiem posmiem ir nosaukts zemais finansējuma līmenis, zinātnes “novecošana”, aprīkojuma kvalitāte, vāja zinātnes sasaiste ar izglītību un tautsaimniecību.

— Vai Latvijai nav kroplas nozaru proporcijas?

— Atšķirības starp Latvijas un citu Ziemeļvalstu zinātnes finansējuma proporcijām zinātņu bloku līmenī (t.i., starp eksaktām, dzīvības, inženierzinātnēm, sociālām un humanitārām zinātnēm) visumā nav nozīmīgas. Nozaru griezumā atšķirības ir lielākas, un tās galvenokārt raksturo vai nu Latvijas tautsaimnieciskās realitātes, teiksim, lielos mežu resursus vai farmaceitisko rūpniecību, vai arī padomju laiku mantojumu: piemēram, Latvijā zinātniskajās aktivitātēs iesaistītie deviņi socioloģijas doktori vai divpadsmit psiholoģijas doktori nespēj apmierināt augstākās izglītības vajadzības, nerunājot par sociālo pieprasījumu.

— Vai zinātnes finansējuma proporcijas ir mainījušās no deviņdesmito gadu sākuma?

— Ir mainījušās gan nozaru, gan apakšnozaru griezumā. Krasākās pārmaiņas saistās ar jaunu finansējuma shēmu ieviešanu: pirmkārt, ar tirgus orientēto pētījumu uzsākšanu un, otrkārt, ar 1995. gadā sāktajām pētniecības programmām. Apakšnozaru ietvaros izmaiņas ir vēl lielākas — te reizi trijos gados izvērtējums sākas no nulles cikla.

— Kas visbūtiskāk kavē zinātņu proporciju pārstrukturēšanu?

— Pirmkārt, Latvijā nav deklarētas tautsaimnieciskās prioritātes, līdz ar to zinātne ir spiesta savas prioritātes definēt patstāvīgi. Otrkārt, arī zemāka līmeņa pārvaldes institūcijas līdz šim visbiežāk nav bijušas gatavas definēt savas ilgtermiņa vajadzības un par zinātni atceras tikai tad, kad konstatē, ka tām trūkst nepieciešamās informācijas, lai, teiksim, nākamnedēļ pieņemtu kādu lēmumu. Zinātniekiem laba sadarbība pašreiz ir tikai ar Zemkopības, Satiksmes un IZM ministrijas speciālistiem.

— Cik lielā mērā augstākās izglītības sistēma un zinātne ir saistītas?

— Apmēram 40% grantu līdzekļu saņem augstskolu speciālisti. Aktīvo zinātnieku proporcijas 1996. gada decembrī bija šādas: augstskolās — 47%, institūtos — 45%, citās institūcijās — 7%.

Celulozes rūpnīcas projekts gaida politisko ceļavēju

Arnis Treimanis, celulozes rūpnīcas projekta tehniskais vadītājs, un Grigorijs Rozentāls, projekta ekonomiskais vadītājs,— “Latvijas Vēstnesim”

Pavisam nesen no Kopakabanas piekrastes Riodežaneiro, Brazīlijā, atgriezās Latvijas celulozes rūpnīcas projekta darba grupas tehniskais vadītājs Arnis Treimanis un eksperts Grigorijs Rozentāls. Brazīlijā — valstī, kuras platības 63 procentus sedz meži un kura ir pasaulē pirmajā vietā lapu koksnes krājas ziņā,— notika pirmā pasaules konference par celulozes un papīrrūpniecības finansēšanu un tirgu.

Tirgus ir nopietna lieta arī celulozes un papīrražošanas nozarē, jo visas valstis, kas ar to nodarbojas, paralēli jau tradicionālajam tirgum rosīgi meklē aizvien jaunu noietu. Diemžēl pēdējo divdesmit gadu rezultāti Vakareiropā, Skandināvijā un Ziemeļamerikā liecina, ka celulozes rūpniecības rentabilitāte ir tikai 5 — 10 procenti. Tas ir — valstīs, kuras celulozes ražošanas tempu ziņā var nosaukt par lejupslīdošām. Piemēram, Skandināvijā šobrīd ir uzkrājušies 2 miljoni tonnu celulozes un tās cena pamazām krīt. Savukārt šajā nozarē “uzlecošā” valsts ir Indonēzija, Dienvidaustrumāzijas un Dienvidamerikas reģioni, tur šī nozare attīstās pietiekami strauji. Latīņamerikā celulozes patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir gandrīz 40 kilogrami.

Runājot par Eiropu, vienīgās zemes, kurās varētu attīstīties celulozes ražošana, ir tā sauktās pārveides perioda valstis Austrumeiropā un Viduseiropā. To vidū, nenoliedzami, ir arī Latvija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijai jau ir pabeigts celulozes rūpnīcas priekšprojekts, ko kuluāru sarunās daži konferences delegāti novērtēja kā vienīgo nopietno celulozes rūpnīcas projektu šajā reģionā.

— Ļoti pozitīvi tika vērtēts tas, ka mēs — vienīgie no Austrumeiropas un Viduseiropas valstīm — piedalījāmies konferencē,— sacīja Arnis Treimanis. — Arī tas, ka mūsu konsultanti un kolēģi — Skandināvijas firma “Jakko Pöyry”, kas ir pasaulē pazīstama kā liels, stabils uzņēmums,— ņēma mūs savā aizgādniecībā, izraisīja citu uzņēmēju un tirgotāju uzticību.

— Būtiskākais bija, ka mēs parādījāmies šajā sabiedrībā un pārstāvējām Latvijas projektu,— savu viedokli izteica Grigorijs Rozentāls.— To pamanīja ne tikai uzņēmēji un tirgotāji, bet arī prese. Protams, ne jau visi konferences dalībnieki zināja, kur atrodas Latvija. Taču tagad viņi zina, ka ir tāda zeme un ka mūsu valsts domā par modernas celulozes rūpnīcas būvēšanu.

Tagad svarīgākais ir norises mūsu pašu valstī. Proti, meža nozares tālākā attīstība un Valsts meža dienesta liktenis. Starp citu, kopš brīža, kad tika likvidēts meža valsts ministra amats, celulozes rūpnīcas projekts ir palicis bez tiešās vadības. Protams, dzīve nestāv uz vietas, un arī projekta darbi nav apstājušies, taču visus termiņus “norauj” birokrātija — tas, ka nav atbildīgās personas. Līdz ar to jau iesāktās sarunas ar dažiem iespējamajiem investoriem ir palikušas pusvārdā, ar pārējiem vēl nav uzsāktas, un diezin vai šajā aspektā Latvija izskatās pietiekami nopietni...

— Mēs šobrīd esam dīvainā situācijā,— secina Grigorijs Rozentāls .— It kā vajadzētu procesu turpināt un piesaistīt investīcijas, taču norisošās partiju nesaskaņas rada neskaidru situāciju. Tādēļ šobrīd jābūt uzmanīgiem, lai sāktu sarunas par vienu miljardu ASV dolāru vērta projekta realizēšanu.

— Mēs arī nevaram sarunas sākt patvaļīgi, bez Ministru kabineta pilnvarojuma,— papildināja Arnis Treimanis,— tādēļ kavējam grafiku. Taču nedomājam mest plinti krūmos. Pamazām valsts sakārtosies gan politiski, gan ekonomiski. Tikai nelietderīgi tiek zaudēts laiks.

Vissīvākie konkurenti celulozes ražošanā ir tropu un subtropu joslā — Brazīlijā, Čīlē, Indonēzijā. Pasaule ir kļuvusi tik “maza”, ka dienvidzemju celulozi tās lētuma dēļ izmanto arī mūsu ziemeļu kaimiņi — Zviedrijas un Norvēģijas papīrražotāji. Kaut arī vislabākā — tā saucamā garšķiedru celuloze tiek iegūta no ziemeļu skujukoksnes, tomēr īsšķiedru celuloze, ko iegūst no eikaliptiem, nenovēršami iekaro savu vietu pasaules tirgū. Tas tālab, ka garšķiedras celulozes izejvielas aug ievērojami lēnāk nekā koki tropu joslā. Eikaliptus celulozes ražošanai var cirst jau pēc 7 — 8 gadiem, kad koka stumbrs ir sasniedzis 35 centimetrus diametrā. Gada laikā krājas pieaugums ir 45 kubikmetri uz hektāra. Brazīlijas kolēģi ir sapratuši, ka garšķiedru celuloze ir neaizvietojama, un tādēļ, lai uzlabotu savas celulozes kvalitāti, veido priedes, piemēram, Paranas priedes, stādījumus. Tropu klimatiskajos apstākļos šos ziemeļu kokus celulozes ražošanai var cirst jau pēc 22 gadiem. Protams, ātri izaugušās priedes kvalitātes ziņā nestāv līdzās savām ziemeļu māsām, taču koksne nav arī pārmēru slikta. Nemitīgi attīstībā esošā papīrrūpniecības tehnoloģija droši ļauj izmantot no tropu kokiem ražoto celulozi, un garšķiedru celuloze no īstiem ziemeļos augušiem skuju kokiem kļūst kā delikatese — maz un dārga. Tā pielietojumu atrod pārsvarā augstas kvalitātes papīram.

— Pasaulē pieprasījumam pēc celulozes ir tendence paaugstināties,— sacīja Arnis Treimanis. — Tādēļ nav nevienas bagātas valsts, kura neražotu celulozi. Ja šāda ražotne būtu Latvijā, tad valsts iegūtu gan jaunas darba vietas, gan arī kase papildinātos ar nodokļiem. Taču cerēt uz to, ka Latvijā ražotā celuloze un papīrs būs lētāks nekā tas, ko ievedam no Skandināvijas, būtu naivi. Vienīgi vairāk mūsu naudas paliktu mūsu valstī, nevis aizplūstu ārvalstu ražotājam. Mēs būtu vienīgais uzņēmums Baltijā, kas arī nav nesvarīgi.

— Bet mums nav nekādas garantijas, ka pēc pieciem gadiem lielākais Latvijas meža īpašnieks, kam pieder apmēram puse meža— valsts — nepaaugstinās papīrmalkai cenu,— Grigorijs Rozentāls šķita stipri pesimistisks.— Un vēl mums jārēķinās ar ekoloģiskajām prasībām, kādas diktēs tā valsts, kura iegādāsies Latvijā ražoto celulozi.