problēmas

Būs akadēmiķi, bet nebūs asistentu un profesoru

Aivars Tabūns, socioloģijas doktors, Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Pašreiz vairākums bijušo LZA institūtu jau ir sagatavojuši dokumentāciju to integrācijai universitātēs.

— Kādos virzienos tiek virzītas pašreizējās LZP aktivitātes?

— Pašreiz LZP uzmanības centrā ir Habilitācijas un promocijas komisiju darbs un to struktūras jautājumi. Ja šeit nebūs kārtības, kārtības nebūs ne universitātēs, ne zinātnē.

— Kas vislielākā mērā traucē zinātnes turpmāko attīstību Latvijā?

— Zemais finansējums. Ir pilnīgi nereāli gaidīt, ka teicamnieks ar labām valodas zināšanām un maģistra grādu pēc augstskolas beigšanas četrus gadus būs gatavs gatavot disertāciju un dzīvot ar 56 latiem mēnesī. Ar šādiem nosacījumiem un šādu valsts zinātnes politiku jaunie cilvēki neveiks zinātnisko darbu. Pašreiz Latvijā ir tikai divi zinātņu doktori, kas jaunāki par 30 gadiem.

— Kas notiks, ja pašreizējā situācija turpināsies?

— Vēl straujāk notiks universitāšu pasniedzēju deprofesionalizācija, valdībai nāksies tērēt ievērojamus līdzekļus ārzemju speciālistu darba apmaksai (PHARE konsultantu vienas dienas darba apmaksa svārstās no 460 līdz 600 latiem), tautsaimniecības konkurētspēja turpinās kristies. Lauksaimniecībā 65 gadu robežu pēc diviem gadiem sasniegs 39% zinātnieku, vēsturē, valodniecībā, ekonomikā — 25%, medicīnā — 22%. Mežzinātnē pēc diviem gadiem tikai 32% zinātnieku (8 cilvēki) vēl nebūs sasnieguši 65 gadu vecumu.

— Latvija ir ceļā uz Eiropas Savienību. Vai tās zinātne arī?

— Jā un nē. Daudzi neideoloģizēti zinātnes virzieni nekad Eiropu nav “pametuši”, tie vienmēr ir bijuši starptautiski. Tomēr arī šo nozaru un virzienu pētījumu koordinācijas līmeni ar attiecīgām Eiropas programmām nosaukt par apmierinošu es neriskētu. Vājāk attīstītiem virzieniem, lai tie varētu iekļauties Eiropas programmās un saņemt no tām finansējumu, sākumā ir jāpalīdz tepat uz vietas gan finansiāli, gan arī administratīvi. Bet attiecībā uz zinātnes un augstākās izglītības finansējumu man liekas, ka mūsu valsts vadītāji ir nolēmuši integrēties Āfrikā.

— Kāpēc zinātnes prestižs arvien samazinās? Vai zinātnieki ar savām gudrajām galvām nespēj to celt?

— Te varētu nosacīti izdalīt augšu un apakšu krīzi. Komunistu laikos daudzu nozaru zinātnieki tika pieradināti neinteresēties par to, no kurienes nāk nauda un kam vajadzīgi viņu pētījumu rezultāti. No otras puses, vara zinātni izmantoja gan sistēmas efektivitātes celšanai, gan tās reklāmai, gan arī sabiedrības pašapziņas vairošanai. Daudzi zinātnes vadītāji apzinās šīs pārmaiņas, tomēr no saviem pieradumiem nespēj vai nemāk atteikties. Arī varas gaiteņos valda juceklis. Vienu brīdi mums mēģināja iestāstīt, ka visi būsim ja ne baņķieri, tad vismaz kasieri. Tagad par Latvijas nākotnes cilvēka prototipu varasvīriem ir kļuvis pārmijnieks, bet zinātnieki nespēj pārvarēt aizvainojumu.

— Kā jūs redzat zinātnes attīstību pēc desmit gadiem Latvijā. Vai būs jaunie, kas nomainīs septiņdesmitgadīgos akadēmiķus? Vai ar palēninātu zinātnes reformas gaitu būs iespējams saglabāt akadēmiskās skolas?

— Atļaušos sākt ar otro jautājumu. Zinātni pārraugošie ministri mainās vidēji reizi gadā. Tomēr sliktākais ir tas, ka šim ciklam pielāgojas visa administratīvā sistēma. Reformēšana daudziem ir kļuvusi par dzīvesveidu un eksistences attaisnojumu. Pretējā gadījumā nav skaidrs, par ko viņiem maksā algu. Vienu revolucionāru nomaina nākamais, un brīvo vietu gatavs ieņemt vēl kāds cits. Visbiežāk šīs personas raksturo demagoģija un vēlme paraustīt jau tā plāno zinātnes finansējuma deķīti, turklāt obligāti ignorējot atklātības un demokrātijas principus. Lai šī prakse nekļūtu par tradīciju, ir nolemts izstrādāt Latvijas zinātnes attīstības koncepciju. Ja šis dokuments tiks izstrādāts kvalitatīvi, tad ar zinātni saistītās personas varēs labāk apzināties gan savas funkcijas, gan darbības noteikumus, un katra jauna ministra apstiprināšana amatā netiks sagaidīta ar jautājumu — kas nu būs? Es pietiekami ilgi esmu saistīts ar zinātni un izglītību, tāpēc zinu, ka mani priekšgājēji nebija muļķi un mūs neglābs vienkārši un lēti risinājumi. Kas attiecas uz pirmo jautājumu, tad ir iespējami vairāki attīstības scenāriji. Optimistiskais — kardināli mainoties finansējuma apjomam, ir iespējams panākt, ka pēc desmit gadiem parādās pirmās zinātnes atveseļošanās pazīmes. Rietumu valstu pieredze liecina, ka, lai sagatavotu starptautiskām prasībām atbilstošu zinātņu doktora darbu, ir vajadzīgi 6–8 gadi. Habilitētā doktora sagatavošanai ir nepieciešams aptuveni uz pusi lielāks laiks.

Negatīvā scenārija rezultātā mums būs akadēmiķi, bet nebūs asistentu un profesoru. Pēc trekniem auniem nāk liesie, bet aiz tiem nāk bads.

— Kādi pētījumi būs un ir prioritāri Latvijas Zinātnes padomei?

— Līdz šim galvenais kritērijs bija pētījumu kvalitāte. Līdzekļu trūkuma dēļ nav veltīta pietiekama uzmanība Latvijai ļoti svarīgiem, bet līdz šim zinātniski vāji attīstītiem virzieniem. Manuprāt, aktīvāk jāveicina arī tas, lai zinātnisko pētījumu rezultāti kalpotu par sākumpunktu tautsaimnieciskiem projektiem. Veidojot Latvijas zinātnes politiku, nedrīkstētu ignorēt ES pētnieciskās prioritātes, jo tieši ES programmām ir jākļūst par ievērojamāko Latvijas zinātnes ārpusbudžeta līdzekļu avotu. Un neapšaubāmi, vienmēr mums būs svarīgi tie zinātnes virzieni, no kuriem ir atkarīga Latvijas līdzsvarota attīstība.

Publicēšanai sagatavoja

Helēna Grīnberga