Piektdien, 7. aprīlī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāja izstādi "Sēlijas kultūrvēsturiskais mantojums", kas jau gadu ceļojusi pa Latviju

Izstādes iekārtotāja Baiba Prikule, Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks; Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš un viceprezidents Tālis Millers              &n Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Izmantojot Latvijas Nacionālās bibliotēkas fondu bagātības un novadnieku lielo atsaucību, izstāde "Sēlijas kultūrvēsturiskais mantojums" tika iekārtota par godu pirmajam Sēlijas kongresam, kas no 1999.gada 20.līdz 22.maijam notika Viesītē un Aknīstē. Visu šo laiku tā ir raženi strādājusi, ar savām dokumentālajām liecībām, fotoattēliem, atmiņu pierakstiem, grāmatām un dažādajiem uzskates materiāliem ļaujot tuvāk iepazīt un izprast Sēļu zemi. Tās dzīve rit Latvijas likteņupes Daugavas kreisajā krastā, tai cauri vijas Susēja, bet robežu ar Lietuvu iezīmē Mēmele.

Piektdien, 7. aprīlī, izstāde tika atklāta Latvijas Nacionālās bibliotēkas pagaidām pašaurajās telpās. Šauri tur bija gan bagātīgās izstādes eksponātu klāstam, gan vēl jo vairāk — lielajai sēļu un Sēlijas draugu saimei.

Izstādi atklāja Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks:

— Svētki bibliotēkā nav tik bieži. Man tiešām ir liels prieks redzēt jūs visus šajās telpās. Latvijas liktenis tā lēmis, ka ļoti daudzas dokumentālas vērtības, kā grāmatas, žurnāli un kartes, ne vienmēr ir saglabājušās tajās vietās, par kurām šīs liecības runā. Daudz kam pāri gājis laika rats un aiznesis līdzi šīs liecības.

Andris Vilks: — Bieži vien tikai Nacionālajā bibliotēkā, Akadēmiskajā bibliotēkā vai arhīvā ir saglabājušās liecības, kas ļauj pilnīgi izprast kāda novada, kādas mazpilsētas vai pagasta vēsturi. Mūsu bibliotēkā ir arī Letonikas nodaļa, kurā konkrēti tiek dokumentētas katra Latvijas novada vērtības.

Nacionālās bibliotēkas atbalstītāji jau likuši pamatus lasītavai, kas būs saistīta ar Sēlijas novadu. Tā ir Veltas Tomas lasītava. Šī izstāde ir liecība Sēlijas atdzimšanai pēdējos desmit gados. Mums bibliotēkā arī ir savi Sēlijas patrioti, un tāda ir arī izstādes iekārtotāja Prikules kundze. Paldies par to!

Izstādes iekārtotājus un viesus sveic Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš :

— Pašlaik ir tādas dienas, kad mēs runājam par valdības krīzi, par partiju krīzi. Un dažreiz rodas tāda kā rūgtuma sajūta. Bet šodien, pulcējoties šajās šaurajās telpās, mēs varam teikt pretējo. Latvija ceļas! Latvija ceļas ar saviem novadiem. Ir liels kultūrvēsturisks pacēlums. Un ir ļoti jauki, ka šoreiz tas saistīts arī ar Nacionālo bibliotēku. Jo mēs gaidām, ka celsies arī Gaismas pils. Lai paliek visi tie finansējuma avoti, lai paliek visi strīdi, mums visiem kopā jāuzceļ šī simboliskā Gaismas pils. Un es gribētu sagaidīt, ka šīs Gaismas pils jaunajā ēkā būtu arī Sēļu istaba, lai sava istaba būtu katram Latvijas novadam. Jaunās informācijas tehnoloģijas — tas ir labi, internets — tas arī ir labi, bet kaut kam ir jābūt redzamam. Lai ir datori un interneti, bet lai paliek arī Sēlijas pauguri, Latgales ezeri, Kurzemes meži un purvi. Es ļoti pateicos par to, ka šodien tiek pieminēts viens no piemirstākajiem Latvijas novadiem. Mēs to savā ziņā varētu saukt par Latvijas pameitu. Tā ir Augšzeme, tā ir Sēlija. Jaunie plānošanas reģioni to sašķeļ vēl vairāk: Jēkabpils paliek pie Zemgales, Krustpils — pie Latgales plānošanas reģiona. Bet sēļi ir vienoti — vienoti caur kultūru, vienoti caur tradīcijām, vienoti caur Daugavu. Senākais Daugavas nosaukums ir Fluvius Selianus , tātad Sēļu upe. Mūs vieno Jaunsudrabiņš, mūs vieno Aleksandrs Grīns, vieno Sēlijas mākslinieki, tādi kā Skulmju dzimta, vieno kultūras darbinieki, vieno zinātnieki lauksaimniecības un medicīnas laukā.

Es gribētu novēlēt, lai sēļi celtos savā kultūrā un arī ekonomiskā ziņā. Lai būtu arvien vairāk entuziastu.

Lai ceļas Sēlija, lai ceļas Gaismas pils un lai ceļas visa mūsu valsts!

Izstāde jau gadu ceļojusi pa Latviju. Es gribētu, ka to aizvestu arī uz Lietuvu, jo lietuvieši tā kā nosmādē tos sēļus un saka, ka nekādi sēļi nekad neesot bijuši, ka esot tikai augštaiši. Vajadzētu viņiem parādīt, kāda tad ir Sēlija un kādi ir sēļi.

Sēļu tradīcijas tiek koptas arī tālajā Austrālijā. Par to stāsta svētku viesis Guntars Saiva: — Es esmu dzimis Madonā, bet māte nāk no Saukas pagasta, tāpēc arī es Sēliju varu uzskatīt par dzimto pusi. Mēs Sēliju pieminējām 1997. gadā, kad Sidnejā un Melburnā bija ieradies Sēlijas asociācijas viceprezidents Sigizmunds Timšāns, kas tagad jau ir augstākā amatā. Viņa priekšlasījumi par Sēliju bija ļoti labi apmeklēti. Pēc tam parādījās raksti Austrālijas presē un "Latvijas Vēstnesī".

Šī gada sākumā manās rokās nonāca kādreizējā Latvijas Universitātes tēlotājas ģeometrijas profesora Jēkaba Vītola atmiņu pieraksti. Viņš vispār ir ļoti daudz rakstījis. Bet šīs atmiņas saistās tieši ar viņa dzimto pusi Sēliju. Es varu apsolīt, ka šīs atmiņas tiks ierakstītas datorā un kādu eksemplāru varēs atsūtīt arī uz Latviju.

Izstādes iekārtotāja Baiba Prikule īsi raksturo tās saturu. To ievada ekspozīcija "Sēlijas vēsture un ainava". Sēlijas ainavu veido mežaine, Sēlijas valnis. Lielāko daļu aizņem pauguraine. Daudz ezeru. Valodnieki Sēlijas nosaukuma izcelsmi saista ar kādu senu romiešu karti — tā saukto Poitingera tabulu, kurā iezīmēta upe Fluvius Selianus, kas ietek jūrā. Tas varētu būt Daugavas senākais nosaukums. Konstantīns Karulis Sēlijas nosaukumu saista ar pirmindoeiropiešu selos — ezers un grieķu helos — purvs un izsaka versiju, ka "sēlis" varētu nozīmēt — ezeriem bagāta, purvaina apvidus iedzīvotājs.

Izstādes sākumdaļā iezīmējas Sēlijas vēsturiskās attīstības modelis. Pirmās ziņas sniedz pilskalnu un kapulauku liecības. Arī Livonijas Indriķa hronikas dati. Zinātnieku hipotēzes — rakstu krājuma "Arheoloģija un etnogrāfija" laidienos, grāmatās un periodiskajos izdevumos. Dažādu gadu kartes ar dažādi iezīmētām Sēlijas robežām. Kaut arī pēc XIII gadsimta informācija par Sēliju apsīkst, pētījumi ir turpinājušies. Īpaši atzīmējams Atmodas laika darbinieka, etnogrāfa, neretieša Skruzīšu Mikus paveiktais darbs un viņa grāmata "Sēļi — Kurzemes Augšgala senči", kas sarakstīta 1889.gadā.

Nodaļa "Sēļu dzīvesziņa un skaistuma izjūta" stāsta par tautas mākslas tradīcijām. Te ir Sēlijā dzimušo folkloristu Almas Ancelānes un Jāzepa Rudzīša savāktie folkloras materiāli un ziņas par folkloristu ekspedīcijām. Tiek godināti čaklākie teicēji, starp kuriem ir arī Ieva Jaunsudrabiņa. Bagātajā muzikālajā vākumā atzīmējamas vijīgās sutartīnes, ko dzied gan Latvijas, gan Lietuvas sēļi. Tās skan arī izstādes atklāšanas svētkos. Sēļu skaistuma izpratne ieaudusies tautas tērpu rakstos, sadzīves priekšmetu līnijās un tautas celtniecības savdabībā.

"Sēļu valodas ritums". Sēļi paši smej par savu šauro "e", no kura neviens īsts sēlis nevarot tikt vaļā līdz mūža galam. Un savu valodu viņi uzskata par vienu no svarīgākajām sēliskās identitātes lieciniecēm. Taču valodnieku pētījumi uzdod arī kādu mīklu. Šīs valodas lietotāju areāls ir bijis daudz plašāks nekā pašlaik zināmās sēļu zemes robežas, tātad kādreiz sēļi varbūt dzīvojuši arī Daugavas labajā krastā, stūrī starp Daugavu un Aivieksti, un Vidzemes dienvidaustrumu daļā.

Plaša un daudzkrāsaina ir nodaļa "Sēlijas izauklētas personības. Pārnovadnieku mūži Sēlijā". Patiesi, Latvijai daudz kā pietrūktu, ja mums nebūtu Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatu un tās lielās dzejnieku un rakstnieku plejādes no Vecā Stendera līdz Veltai Tomai, Ārijai Elksnei un Imantam Auziņam, ja nebūtu gleznojuši brāļi Skulmes, ja mums nebūtu Pētera Barisona un Arvīda Žilinska dziesmu un nebūtu skanējušas Pētera Sīpolnieka ērģeles. Vai Sēlijas vārdu dzirdētu, ja to nedaudzinātu zinātnieku Stradiņu dzimta, ja novada tradīcijas netiktu koptas skolās, kultūras dzīvē.

Izstādes iekārtojuma māksliniece Inese Siliniece savukārt mudina pievērst uzmanību novada pilskalnu attēliem: "Kaut arī dažkārt aizauguši un grūti samanāmi, šie pilskalni, atrazdamies līdzās, liecina un atgādina par gadsimteņus attālo sēļu kultūru un vēsturi. Gribētos, lai, savās domās pakāpjoties kādā no šiem kalniem, jums paveras skats gan uz pašu Sēļu zemi, gan tās cilvēkiem."

Literatūras zinātniece un esejiste Saulcerīte Viese kā liecinājumu Sēļu zemes cilvēku nesatricināmajai dzimtenes izjūtai un sakņu sīkstumam nolasīja dažus fragmentus no nesen aizsaulē aizgājušās Vanagu mātes vēstules, kurā turpat simt gadu slieksni sasniegusī māmuļa uztic viņai savu dzīves stāstu. Šis stāsts vēl gaida izdevēju, bet sēļu svētkos (tā gribētos nosaukt šo izstādes atklāšanas dienu) jau varēja iegādāties gan pirms gada iznākušo Valdemāra Ancīša "Sēlijas grāmatu", gan tikko klajā laisto Lūcija Ķuzānes dokumentālo stāstu par Sēļu novada ļaudīm "Annas Pumpures dzīve" un Skaidrītes Gailītes romānu "Viens vienīgs elpas vilciens". Sēlijas novada žurnāliste un tautas daiļamata meistare Skaidrīte Gailīte sevi kā rakstnieci pieteica 1998.gadā ar grāmatu "...un tad ienāca postītājs". Tajā tēlots kādas latviešu dzimtas traģisma cauraustais dzīves ceļš, pār kuru krīt čekas neģēlīgo darbu ēna. Kaut pati būdama uz slimības gultas, autore grāmatai devusi gaišu izskaņu: Visa dzimta ir atguvusi līdzsvaru, un "vesela paaudze zaļoksnēju, dzīvības sulas pilnu dzinumu stiepjas pretim saulei un Dzīvei". Jaunais romāns stāsta par kādas citas dzimtas ne mazāk traģisko likteni gandrīz gadsimta garumā. Centrālais tēls ir vienkārša, stipra un neordināra lauku sieviete Leontīne, kura ar savu mīlestības spēku izglābj ģimeni no posta un iznīcības. Par Leontīnes vedeklu kļūst grāmatas "...un tad ienāca postītājs" galvenā varone Signe, un līdz ar to šis darbs ir kā netiešs pirmās grāmatas turpinājums. Kaut arī Leontīnes mūžs pagājis kā viens vienīgs elpas vilciens", viņa savai tautai atstājusi nenovērtējamu mantojumu. Tā ir bērniem un mazbērniem nodotā gara bagātība, kas viņiem palīdz iet pasaulē un gūt panākumus. (Gaiša liecība tam ir arī Leontīnes mazmeita Dina, kas no šīs lielās un bezgala labestīgās dzimtas šūpuļa ienāca Rīgā kā bikla lauku meitene, jau kā augstskolas studente atrada ceļu uz "Latvijas Vēstneša" redakciju, pieteicās konkursā, izcīnīja stipendiju pusgadu ilgai praksei Vācijas Bundestāgā un tagad ir galvenā redaktora vietniece.)

Svētkus vainagoja koncerts, ko vadīja aktrise, rakstniece un režisore Venta Vecumniece, ievijot to Ārijas Elksnes dzejas lokā. Savus dzejoļus lasīja Velta Kaltiņa. Imants Auziņš atzinās, ka vismaz puse no viņa dzejoļiem radušies Sēlijā un vismaz puse ir par Sēliju. Kopā ar Ilzi Arni muzicēja brāļi Klišāni. Kaut taurei un mežragam vārdu nav, tā bija viena vienīga mīlestības dziesma. Jānis to pateica arī vārdos: "Es spēlēšu Romualda Kalsona tautas dziesmu apdares. Tās ir latgaliešu dziesmas. Tēvs bija dzimis Latgalē, māte Sēlijā. "Aiz ezera augsti kalni"... to viņš arī varētu būt viņai spēlējis."

Citējot savas bērnības, skolas gadu un visa mūža draudzenes Ārijas Elksnes dzejas vārdus, Venta Vecumniece atgādina: "Kopība ir no vārda "kopt". Tas ir kluss un mūžīgs vārds. Kur pietrūkst tā, tur dvēseles sāk pelēt."

Bagāta izstāde, un bagāta atklāšanas diena. Un bagātīgs guvums gaida visus izstādes apmeklētājus.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Lūcija Ķuzāne. Annas Pumpures dzīve. 1999. Ievads

Latvijas atdzimšanas laikā, kad cilvēki atguva drosmi un vārda brīvību, manās rokās nonāca divas rūtiņu burtnīcas, ko mūža beigās blīvi pierakstījusi veco ļaužu pansionāta iemītniece Anna Pumpure. Lasot šīs piezīmes, radās godbijīga apbrīna. Viņa, kas nevienu dienu nebija skolā gājusi un rakstīja bez pieturas zīmēm, tekstu nesadalot teikumos, prata izteikt to visgudrāko dzīves filosofiju, ko rakstniece Anna Brigadere ietvērusi trijos vādos — Dievs, Daba, Darbs. Izrādījās, ka Anna Pumpure ir dzīvojusi tajās neretiešu un zalviešu mājās, kur kalpones gaitās gājusi arī mana māte — Mare Atlaviņa. Un manā apziņā atkal augšup pacēlās mātes nostāsti par tām vietām un sen dzīvojušiem cilvēkiem — Balnānos, Vanagos, Strados… Tāpēc radās vēlēšanās no mūžības upes viņa krasta aicināt atpakaļ aizgājušos Sēlijas novada ļaudis, lai uzrunā tās paaudzes, kas stāv uz trešā gadu tūkstoša sliekšņa.

(..) Gribējās Annas Pumpures dzīvesstāstu padarīt daudziem lasāmu. Abās burtnīcās par bērnības gadiem viņa bija rakstījusi daudz un sīki. Kā mīkstā kokā iegriezti un saglabāti visādi atgadījumi. Bet, ak pasaulīt, cik ātri skrej laiks! Rīta svīdumam atvēlēti kādi sešpadsmit gadi. Kaut gan rasa vēl mirdz katra stiebra galiņā, saulīte kāpj augstāk — sākas dienas tveice. Dzīve sāk dilt strauji, kā no ārējām malām uz vidu aparams lauks. Notikumu, kas šķiet pieminēšanas vērti, paliek it kā mazāk. Tādēļ Annas Pumpures jaunības tēlojumā nācās vairākus robus aizpildīt. Izmantoju manas mātes pieredzējumus, kalpojot pie saimniekiem, kā arī par pasaules kara bēgļu plūsmu pie Skrīveru stacijas. Pāršķirstīju savas piezīmju klades, kur uzkrātas dažādu stāstītāju atmiņas. No Mildas Zepas teiktā paņēmu Jēkabpils ainavu pēc Pirmā pasaules kara. No Lonijas Zobenes — par šejienes skolām. Aptaujāju cilvēkus, kas Annu Pumpuri pazinuši. Tomēr neizdevās noskaidrot dažus būtiskus viņas dzīves notikumus, kas starp agro jaunību un atvasaru. Vai tie seši kopdzīves gadi ar negaidīti ātri apprecēto Vili Zāmuru bija laimīgi? Varbūt — jo starp 21. un 27. cilvēka mūžā viskrāšņākā ziedēšana. Un tomēr… ne! Viņiem nebija bērnu. Kāpēc? Šķiet, ka vainīgi augstu pār galvu cilātie ūdensspaiņi, ko mazajai Annītei vajadzēja izsmelt no akām simtiem un tūkstošiem, lai saimnieku staļļos piepildītu lopu dzirdīšanai noliktos toverus.

(..) Stāsta trešajai daļai izmantoju Annas rakstītās vēstules, ko man uzticēja viņas draudzene — sauciete Inta Mežaraupe. Tā, saaužot kopā visādus dzīparus, tapa šis stāsts — sēļu sievietes mūža vēstījums.

.