pūrs

Latvijas laukiem, mūsu lauksaimniecībai

Pāri profasora Pētera Starca simtgadei

Oļģerts Krastiņš, LZA īstenais loceklis, Dr. h. ekon., profesors, — “Latvijas Vēstnesim”

Agronomijas profesors Pēteris Starcs (Starcis) dzimis 1887. gada 29. janvārī Lubejas pagastā lauksaimnieka ģimenē. 1911. gadā iestājies Pēterpils lauksaimniecības kursos. 1919. gadā turpat beidzis universitātes Juridisko fakultāti. Šajā laikā strādājis dažādus ar lauksaimniecību saistītus darbus Krievijā. Pēc Valmieras skolotāju semināra — pedagoga gaitas netālajā Vestienā, turpat savā dzimtajā novadā. 1920. gadā P. Starcs atgriezās Rīgā un viņu ievēlēja par lektoru Latvijas Universitātē. No 1921. līdz 1925. gadam strādājis dažādus amatus Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrībā. No 1925. līdz 1935. gadam vadījis šīs centrālbiedrības Lauksaimniecības ekonomikas institūtu, organizējis agronomisko palīdzību apriņķu pašvaldībām, lauksaimniecības grāmatvedības, cenu, zemes pirkšanas un pārdošanas, nomas un darba birojus. Vienlaikus no 1921. līdz 1938. gadam P. Starcs bija LU mācībspēks, no 1938. gada — profesors. Pēc Lauksaimniecības akadēmijas izveidošanas kļūst tās profesors un strādā tur līdz 1944. gadam. No 1932. līdz 1935. gadam P. Starcs ir Latvijas agrārās savienības priekšsēdētājs, bet no 1935. līdz 1940. gadam — Lauksaimniecības kameras nodaļas vadītājs. 1944. gadā P. Starcs emigrēja uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz ASV, kur ievēlēts par Ņujorkas ZA locekli. Miris 1968. gada 13. oktobrī. Viņš ir ap 40 lielāku darbu, pavisam ap 400 publikāciju autors.

Savas darba dzīves pirmo daļu Pēteris Starcs veltījis dažādu agronomiskās palīdzības organizāciju veidošanai Krievijā un Latvijā, šajā jomā uzkrājot lielu pieredzi. Darbā gūtās atziņas sakopotas 1923. gadā izdotajā grāmatā “Agronomiskās palīdzības sistēmas un organizācijas principi”. Šis darbs varētu dot ierosmi agronomisko dienestu organizēšanai arī mūsdienās.

Grāmatā aplūkojamā laika posmā agronomiskā palīdzība Eiropā tika nodrošināta, izmantojot valsts institūcijas (Francija, Beļģija, Holande), pašvaldību uzturētas struktūras (Itālija, Krievija) vai izveidojot lauksaimniecības kameras (Vācija); sabiedriskas agronomiskās palīdzības sistēmas darbojās Dānijā, Zviedrijā, Somijā. Izmantojot visu šo valstu pieredzi, P. Starcs nonāk pie šādiem secinājumiem:

— agronomiskajai palīdzībai jābūt apolitiskai, un tādēļ valsts nedrīkst atvēlēt pabalstus agronomiskās palīdzības sniegšanai politiskām vai politisku aģitāciju piekopjošām organizācijām. Agronomiskai palīdzībai ir jābūt neatkarīgai no veikalnieciskām interesēm, valsts nedrīkst izsniegt pabalstus agronomiskās palīdzības sniegšanai veikalnieciskām organizācijām;

— agronomiskajai palīdzībai jābūt sabiedriskai. To realizētu pašu lauksaimnieku organizācijas, tomēr valstij un pašvaldībām jāpabalsta šīs organizācijas ne vien ar līdzekļiem, bet arī ar savu pārvaldes un tehnisko aparātu, jānodrošina kontrole pār atvēlēto līdzekļu pareizu izlietošanu;

— agronomiskajai palīdzībai jābūt vienotai un saskaņotai. Lai novērstu paralēlismu un dažādu lauksaimniecības organizāciju savstarpēju apkarošanos, ar likumu jānoteic viņu darbības lauks un kompetence. Agronomiskajai palīdzībai jāatrodas tuvu lauksaimniekiem.

Organizatoriski agronomisko palīdzību ieteicams veidot trīs pakāpēs: maza rajona (iecirkņa) biedrības, apriņķu vai rajonu savienības un centrālā organizācija. Speciālām biedrībām otrās pakāpes organizācijas dibināmas tikai tad, ja to prasa biedrību darbības raksturs.

Agronomiskās palīdzības darbā jāiesaista arī lauksaimniecības skolu pedagogi. Jāparedz lauksaimniecības pamatu mācīšana lauku obligāti apmeklējamās skolās. Jānodrošina agronomisko darbinieku tiesiskais stāvoklis.

P.Starca grāmata “Darba spēka jautājums Latvijas lauksaimniecībā” jāvērtē kā plašs un būtisks zinātnisks pētījums. Izsekojis lauksaimnieku situācijai daudzās Eiropas valstīs un arī Latvijā kopš pagājušā gadsimta, P.Starcs analizē speciāli veikto socioloģisko aptauju rezultātus, kas izdarītas trīsdesmitajos gados.

Aptaujājot vairāk nekā 400 pilsētās nodarbināto strādnieku, kuri tur ieradušies no laukiem, vissvarīgākie iemesli, kādēļ mainīta darba un dzīvesvieta, sakārtojās šādi:

— darba algas lielums,

— nenormēts darba laiks lauksaimniecībā,

— darba trūkums visam gadam,

— dažādu dzīves ērtību trūkums uz laukiem,

— lauku darbu grūtums,

— uzstrādāšanās grūtības,

— grūtības izglītības papildināšanā,

— nepietiekoša sociālā apdrošināšana,

— dzīvokļu neērtības,

— grūtības bērnu sūtīšanā augstākās skolās,

— ēdināšanas trūkumi,

— saimnieka nelaipnā izturēšanās,

— lauku dzīves vienmuļība,

— grūtības ģimenes dzīves nodibināšanā un

— izpriecu trūkums uz laukiem.

Līdzīgas atbildes deva 1073 aptaujātie strādnieki bezdarbnieki.

Izvērtējot atsevišķi vīriešu un sieviešu atbildes, vīrieši pirmajā vietā izvirza darba algu, bet sievietes — darba grūtumu un normēta darba laika trūkumu, tikai tad algu un darba trūkumu visam gadam. Ja mūsdienās lauku saimniecības sāks plašāk izmantot algotu darbaspēku, ir jābūt gataviem novērst šīs pašas laukstrādnieku darba ēnas puses.

Tālāk P.Starcs cenšas statistiski raksturot minēto grūtību apmērus, salīdzinot tos ar kaimiņvalstīm, un meklēt ceļus laukstrādnieku prestižu graujošo apstākļu novēršanai.

Ļoti plaši P.Starcs iztirzā darba dienas garumu lauksaimniecībā un tā normēšanas nepieciešamību un iespējas. Tomēr viņš ir spiests konstatēt, ka tas vēl nekur nav izdarīts. Tādēļ uz priekšu jāiet pakāpeniski, jo garais darbalaiks atbaida ne vien laukstrādniekus, bet arī saimnieku jaunākos ģimenes locekļus, kuri tāpat masveidā aizplūst uz pilsētām.

Īpatnējs statistikas faktors ir “Uzstrādāšanās iespēja”, jo katram cilvēkam ir vēlēšanās tikt dzīvē uz priekšu. Laukstrādniekam tādu cerību praktiski nav. Autors iesaka, ka “būtu arī uz priekšu (pēc agrārās reformas — Red.) jānāk centīgākiem laukstrādniekiem palīgā tikt pie sava, kaut neliela zemes īpašuma. Šai nolūkā varētu tiem piešķirt aizdevumus pārdodamo saimniecību iegūšanai vai jaunas saimniecības ierīkošanai”. Tas praktiski nozīmē ieteikumu orientēties uz ģimenes saimniecībām agrārpolitikā. Par svarīgu uzdevumu autors uzskata dzīvokļa celšanu ģimenes laukstrādniekiem, mājas darbu atvieglošanu, medicīniskās palīdzības nodrošināšanu, kultūras dzīves veicināšanu laukos. Tāds autora skatījumā ir risināmo jautājumu loks, lai nodrošinātu aicinājuma “Pašu zemei — pašu arājs” īstenošanu.

Trīsdesmitajos gados P.Starcs daudz rakstīja par Latvijas agrāro reformu un agrārpolitiku. Par Latvijas agrāro reformu, kuru sāka 1920.gadā, un tās rezultātiem ir sarakstīts daudz grāmatu un rakstu. Kā lielākos un vispilnīgākos var atzīmēt Zemkopības ministrijas rakstu krājumus “Latvijas agrārā reforma. Agrārās reformas likuma desmit gadu atcerei” (1930) un “Latvijas agrārā reforma. Agrārās reformas izvešanas darbu noslēgums” (1938).

P.Starca agrārekonomista autoritāti apliecina tas, ka abos krājumos viņam dota iespēja ievietot plašu nodaļu “Latvijas agrārās reformas novērtējums”. Kaut gan abu grāmatu norādīto nodaļu virsraksti ir vienādi, to saturs atšķirīgs. Vērtējot Latvijas agrāro reformu, autors iziet tālu ārpus konkrēto likumu un statistikas datu izklāsta un novērtējuma, pievēršoties virknei diskutējamu agrārpolitikas pamatjautājumu.

Pēteris Starcs dod plašu vēsturisku un teorētisku apskatu par to, kā notikusi uzskatu cīņa par dažāda lieluma saimniecību tipu priekšrocībām un trūkumiem kopš XVIII gadsimta. Paša autora simpātijas, kaut gan tās nav īpaši akcentētas, pieder ģimeņu tipa saimniecībām, jo tās “(..) var sagādāt darbu un saimniecisku patstāvību lielākam skaitam cilvēku (..)”. “Mazās saimniecības, kuru galvenais uzdevums ir sagādāt darbu un iztikšanu sava īpašnieka ģimenei, var eksistēt arī sliktākos dabas un ekonomiskos apstākļos, kur lielsaimniecības vairs nevar eksistēt.” “Tomēr veselīgu saimniecisku apstākļu dēļ ir vēlams, lai valstī būtu reprezentētas lauku saimniecību dažāda lieluma grupas, jo katrai no šīm grupām ir savas zināmas priekšrocības”.

Dažāda lieluma grāmatvedības saimniecību faktisko finansiālo un citu rezultātu salīdzinājumu var atrast citu autoru darbos, piemēram, “Lauksaimniecības rentabilitāte 1935./36., 1936./37. un 1927./37. saimniecības gadā”.

Bet 1938. gadā izdotā krājumā ievietotajā nodaļā P. Starcs plaši aplūko agrārās reformas norisi vairākās Eiropas valstīs pirms un pēc Pirmā pasaules kara un salīdzina to īpatnības ar agrāro reformu Latvijā. Autors secina, ka “(..) Latvijas agrārreforma zemes īpašuma sadalīšanā un agrārās iekārtas pārveidošanā ir radikālākā no visām aprakstītām reformām. (..) Tuvāk mums šai ziņā stāv Rumānija, Čehoslovakija un Igaunija”. “(..) Neviena cita valsts savus bezzemniekus nav tik pilnīgi ar zemi nodrošinājusi, kā to esam izdarījuši mēs.”

Profesora Pētera Starca darbos var atrast daudz statistikas datu par Latvijas lauksaimniecību pirms un pēc agrārās reformas, par saimniecību skaitu un to platību pa grupām, apgabaliem un citur.