Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Ilmārs Blumbergs

Par sevi — atmiņu zibšņi

Savulaik aicināts uzrakstīt izstādes katalogam kaut ko par sevi, Ilmārs Blumbergs mazliet atritinājis gadu kamolu un tagad šos atmiņu uzplaiksnījumus piedāvā arī mums. Viņš dzimis 1943. gada 6. septembrī Rīgā. Pirmais atmiņu zibsnis — no sešu gadu vecuma:

1949. gads. Ļoti gara anfiliāde. Ir atvērtas daudzas durvis, un es skrienu. Klusums. Miris vectēvs.

1953. gads. 10. decembrī izbraukšana no Krasnojarskas apgabala Tjuhtetas ciema. Atgriešanās no Sibīrijas.

1967. gads. Vasara. Šāviens no padomju tanka T–34. Dienests Sarkanajā armijā.

1968. gads. Saruna ar ārsti homeopāti Lūciju Krastiņu, manas mātes māsu. “Es tev tās grāmatas nedevu tāpēc, ka tu man tās neprasīji.”

1969. gads. Aktieris Juris Strenga ieved mani pirmo reizi Dailes teātrī Dostojevska “Idiota” mēģinājuma laikā. Aktieris Āris Rozentāls ar gludekli met pa Kurta Fridrihsona dekorācijām, nosaukdams tās par sakņu rīvēm. 18 gadus vēlāk es no teātra aizeju.

1969. gads. Izlasīju Vivekanandas “Radža jogu”. Tad es pateicu — tas ir mans, tam es ticu.

1969. gads. Vasara. Vidzemes jūrmalā satieku Imantu Tilbergu. Pēc 10 gadiem viņš man raksta: “Māksla un mākslinieks ceļas no nevarēšanas. Intīmi silts, intīmi auksts, intīms nevarētājs.”

1970. gads. Vasara. Mājas “Lāči” pie jūras. Daži smilšu graudiņi kopā ar sāļūdens garšu uz meitenes ādas, kad tikko norietējusi saule un no jūras nākošais siltums nemanāmi apņem ķermeni.

1971. gads. Pēteris Pētersons spiests aiziet no Dailes teātra. Paliek nepabeigta iecerētā un jau maketa stadijā gatavā scenogrāfija Raiņa traģēdijai “Indulis un Ārija”. Šī iecere tiek realizēta 1991. gadā, veidojot vizuālo interpretāciju grāmatai “Indulis un Ārija” izdevniecībā “Sprīdītis”.

1972. gads. Izrādes “Spēlē, spēlmani!” fināls Jaunatnes teātrī — tolaik man vēl neizprotamu iemeslu dēļ skatītāji negaidīti ceļas kājās pēdējās dziesmas laikā.

1975. gads. Laiks pirms Jāņiem. “Branda” izrādes nodošana. Acumirklī uzzibsnī vēl līdz šim neizjusta atziņa — no šķietami nesaderīgām un pretrunīgām lietām piedzimst veselums — izrāde.

1978. gads. 7. oktobris. Lifts nestrādā. Lēns kāpiens līdz devītajam stāvam. Rokās es nesu mazu, nedēļu atpakaļ dzimušu zēnu.

1985. gads. Pavasaris. Ābrams Feldhūns atnes Hēsioda eposa “Teogonija” tulkojumu no sengrieķu valodas.

1988. gads. Brokastis Rietumberlīnē kopā ar transvestītu Žoržeti Dī, diviem pelēkiem kanārijputniņiem un kadmijdzeltenu apelsīnu sulu.

1989. gads. Kāds mirklis, skanot Aretas Franklinas dziesmai, ātra nakts “brauciena” laikā ar mašīnu uz “haiveju” no Čikāgas līdz Leiksaidai, kad mašīnu vada tikai skaistas meitenes, saulē iedegušas, gaišbrūno ceļgalu vieglie pieskārieni “Chrysler” spožajai stūrei.

1991. gads. 7. janvāris. Pirmdiena. Saruna ar Juri Podnieku par filmu “Jāzeps un viņa brāļi”. Darbnīcas lielie logi vairākkārtīgi nodreb no dobja skaņu viļņa. Kā vēlāk izrādījās, spridzināts tika pie Dzelzceņieku slimnīcas. Aizejot Juris paņem līdzi H.Heses “Sidhartu”.

1992. gads. Pulkstenis ir 10 no rīta. Brīdis pirms muzeja un reizē manas darbu izstādes atvēršanas. Klusumu iztraucē kāds pavecāks vīrs — ienākot telpā, rokās nesdams garu bonierētāja suku. Vai ir uzsprodināts? — viņš jautā. Mirkli nesaprotu, par ko ir runa. Atbildi nesaņēmis un nereaģēdams uz manu neizpratni, viņš pārliecinoši saka: Jāuzspodrina. Un sāk spēcīgi un lēni, ritmiski kā airētājs rīvēt grīdu. Tas ir Pārcēlājs, nodomāju.

Pieraksti ir visai skopi, kaut arī saturā un iztēles ainās ietilpīgi. Gribas labāk izprast mākslinieka personības veidošanās saknes, ceļu uz “Ciešanu atziņām”, kā viņš nosaucis vienu no jaunākajiem grafikas cikliem. Un tā es 1997. gada aprīlī viesojos pie Ilmāra Blumberga viņa mākslinieciski ļoti apdzīvotajā darbnīcā Purvciemā. Te ir aizsākti darbi, kur labi var redzēt, ko nozīmē gruntējums un pagleznojums, te ir materializējušās atmiņas no darba mēnešiem Amerikā un citās zemēs. Smaržo kafija, ko smalkās porcelāna tasītēs lej mākslinieka dzīvesbiedre Dailes teātra aktrise Marina Janaus, tālu lejā aiz lielajiem logiem zaro vēl kaili liepu un kļavu vainagi un debesīs šopavasar greznojas Heila–Bopa komēta. Jā, te var veidoties “intīmas attiecības ar mūžību”, kā par savu astoņdesmitajos gados tapušo darbu ciklu izteicies pats mākslinieks.

Jautāju, kāpēc Blumbergu ģimene tika deportēta, kādas atmiņas ar to saistās.

— Izveda tēvu. Viņš bija dienējis vācu armijā. Kā man vecāki vēlāk stāstīja, tēvs mācījies Olava komercskolā, tur laikam sarakstos bijis redzams, kuri audzēkņi tikuši iesaukti. Pēc tam visi saņemti. Tēvam 1945. gadā piesprieda septiņu gadu izsūtījumu, bet vēlāk lika parakstīties, ka Latvijā viņš nekad vairs neatgriezīsies. Vislielāko upuri nesa māte. Viņa 1951. gada vasarā devās garajā un bīstamajā ceļā uz Krasnojarskas novadu, lai palīdzētu tēvam. Pati būdama trausla augumā, fiziski vārga, viņa uzņēmās visas šīs grūtības, lai saglabātu ģimeni un garīgi spēcinātu tēvu. Pēc gada viņa atbrauca man pakaļ, vēlāk, pēc Staļina nāves, kad radās cerības uz pārmaiņām, viņa mani atveda mājās, bet pēc tam — jau trešo reizi! — atkal mēroja ceļu uz Sibīriju. Tur piedzima arī mana māsa. Viņi visi trīs Latvijā atgriezās tikai 1954. gadā.

Par Ilmāra Blumberga vecākiem Margrietu un Valteru savā grāmatā “Veļupes krastā” raksta Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Melānija Vanaga. Rakstniece atradās izsūtījumā tai pašā lēģerī, bet viņas dēlu Alni Rīgā sirsnīgi uzņēma Margrieta un viņas māsa Lūcija.

Dažas lappuses no grāmatas “Veļupes krastā”:

Valda Blumberga sieva Grietiņa atbrauca ciemā pie vīra. Viņu satikām kur nu kurā un kā nu kurā. Mani vispirms pārsteidza tas, ka šajos skaudrajos laikos vēl varēja saglabāties tāds maigums, atklāts smaids, tik balta blūzīte.

Grietiņa sāka nākt arī uz manu būdu. Atnesa kādu ziedu, kādu cepumu, māsas Lūcijas vēstuli izlasīt. Viņa centās nepalaist garām gadījumu darīt otram prieku. Un, kad aizgāja, aiz sevis vienmēr atstāja kādu siltu vēlējumu.

No Alņa skopām vēstulēm spriedu, ka viņam pie radiņiem iet varbūt pārāk grūti. Šīs savas nojautas es kādreiz atklāju Grietiņai. Viņa brīdi satumsa, tad solījās padomāt, kā varbūt no savas puses varētu zēnam palīdzēt. Alnim tak nav ne bērnības, ne audzināšanas, ne jaunības! Grietiņa jau tagad žēloja bāreni, kurš bērnībā pārcietis rūgto Sibīriju un tagad bez ģimenes atbalsta viens cīnījās par savām tiesībām pie dzīves galda.

Šī pirmā iepazīšanās un pārrunas ar Grietiņu notika 1951. gada vasarā. Rudenī viņa aizbrauca atpakaļ uz Rīgu. Kā notikumi risinājušies tālāk, par to Grietiņa man pastāstīja nākošajā vasarā, kad viņa — šoreiz arī ar jau dēlēnu Ilmāru — atkal atbrauca ciemā pie sava izsūtītā vīra un Ilmāra tēva.

Jau tūliņ pēc atgriešanās Grietiņa uzrakstījusi Alnim atklātni.

Kādā nejaukā dienā, pārnācis no darba, Alnis saņēma šo atklātni ar visai noslēpumainu tekstu: “Atnāciet parunāties! Adrese: Jumāras ielā 1, dz. 26. M. Blumberga.”

Nepusdienojis Alnis tūliņ uzvilka sava istabas biedra Imanta jauno mēteli un lieliem lēcieniem devās uz iegūto adresi, kas bija turpat ap stūri.

Piezvanīja un pats uztraukumā nosvīda. Kas gan nāks pretī?

Durvis atvēra jauna sieviete iesirmiem matiem, atklātu smaidu un nepierasti laipni aicināja iekšā. Alnis iegāja stipri uztraukts.

— Jūs droši vien varat iedomāties, kāpēc jūs atsaucu. Mamma būs rakstījusi.

— Nav rakstījusi. Es nekā nesaprotu.

— Nu, tad tā, — sacīja Grietiņa un norādīja uz dziļo krēslu pie grāmatu plaukta. — Lūdzu, apsēdieties!

— Esmu jūsu mammas pazīstama. Tikko atbraucu no Tjuhtjetas. Jūsu mamma lūdza mani par jums parūpēties. Sauciet mani par tanti Grietiņu.

Alnis nedabūja ne atbildēt, kad istabā ienāca dzīvokļa saimniece — Grietiņas māsa tante Lūcija. Viņa (..) izstaroja tādu gara smalkumu, ka Alnim gandrīz vai reiba acīs. Šo seju laikam nekad nebija apēnojušas ļaunas domas. Viņa silti runāja ar katru skatienu, ar rokas kustību un arī saprata zēna pat neizrunātus vārdus.

Alnis vairs lāgā nejuta zemes smagumu. Viņam likās, it kā senās mājās būtu pārnācis, it kā tūlīt, tūlīt istabā ienāks arī tētis...

Pēc sātīga azaida abas māsas Alni saudzīgi iztaujāja un solījās mēģināt viņu pierakstīt savā dzīvoklī kā radinieku. Citādi neļaus.

— Mēs parunāsimies ar pārvaldnieku un jums paziņosim, — atvadoties teica Grietiņa.

(..) Alnis negaidīja Grietiņas ziņu. Viņš bija klāt jau otrā vakarā. Šoreiz viņam mugurā bija vecais tēta mētelis, rokās drāšu riteņi, stangas, kāpšļi. Imants nesa mazu veļas koferīti un lielāku čemodānu ar grāmatām. (..)

Alni saņemt koridorā iznāca arī Grietiņas tēvs un arī viņas dēls Ilmārs.

Alnim tika ierādīta liela istaba ar dīvānu guļvietai, lielu palmu, klavierēm, četrkantīgu galdu vidū. Viņš paēda sen nebaudītas vakariņas un zināja, ka rīt būs brokastis. Vāzē smaržoja ziedi. Apkārt skanēja laipna valoda. (..)

Klusi gultai pienāca pirmais svētdienas rīts. Skopi padalīja saules starus un vēsām plaukstām noglāstīja puisim vaigus. Decembra svētdienas vēlais rīts.

Tāpat klusi istabā ienāca tante Lūcija un silti padeva labrītu. (..)

Alnis jau vairākas dienas dzīvoja mājā, kurā valdīja mīlestība un kalpošana otram — pats skaistākais cilvēku attiecībās, bet vēl arvien viņam likās, ka nav atmodies no laba sapņa.

Dzīvē šīs retās cilvēku īpašības kopā pamanām tikai mātē. Un arī gandrīz tikai pret saviem bērniem. Ārpus šo rūpju apvāršņa arī tikai reta māte vairs ir māte — ar mātes saprotošo, mīlošo sirdi.

(..) Kāpēc te visi tik labi? Varbūt šo māju atstājuši neskartu laikmeta skarbie vēji? Varbūt uz šo māju nekad savu melno ēnu nav metusi ļaunā diena? Varbūt lielajā palmā zilam laimes putnam ligzda?

Tā varēja likties katram ienācējam. Tā sākumā likās arī Alnim. Īstenībā šīs mājas vēsturē tumšo dienu varbūt bija pat vairāk nekā citās lielās, aukstās mājās. Un palmā arī nesēdēja laimes putns.

Labi te bija tāpēc, ka šo māju svētīja tantes Lūcijas labās un stiprās rokas, kas ik dienas nenogurstoši gludināja savējo ceļus. Silti te bija tāpēc, ka pār visiem neizsīkstoši staroja tantes Lūcijas saules sirds. Arī visvētrainākos dzīves krustceļos tante Lūcija vienmēr skatījās tālāk par sevi, pāri sev.

Vācu okupācijas laikā Grietiņa sāka studēt, apprecējās ar studentu Valteru Blumbergu, kuru mājā visi sāka saukt par Valdi. Kaut arī Grietiņa un Valdis strādāja, tomēr īstā ģimenes galva un apgādniece bija Lūcija.

Lūcijai bija draugs, bet viņa liedzās ar to savienot savu dzīvi, pirms Grietiņa ar Valdi nebūs beiguši universitāti. Bez Lūcijas atbalsta viņi neiztiktu.

Blumbergiem piedzima dēls Ilmārs. Lūcijas rūpes daudzkāršojās.

Tuvojās krievu fronte. Cilvēki, kas reiz bija izcietuši sarkanās briesmas, sāka bēgt uz Vāciju. Arī Lūcijas izvēlētais dzīvesdraugs posās projām no nelaimes. (..) Lūcijai vajadzēja braukt līdzi, bet viņa nespēja atstāt Grietiņu, kurai visu laiku bijusi arī mātes vietā. Lūcija atteicās no mīlestības, no laimes, no savas rītdienas. Viņa svētīja drauga ceļu un pati palika Rīgā.

Kad apcietināja māsasvīru Valdi, Lūcija uzņēmās visas rūpes par Grietiņu un Ilmīti.

(..) Arī jaunpieņemtajā audžudēlā tante Lūcija ar savu mīlestību izraisīja visas viņa labā rezerves, un Grietiņa par Alni man uz Sibīriju rakstīja daudz laba.

Alni tante Lūcija sauca par Briedīti. Rītos viņam sildīja mutes ūdeni, gatavoja atsevišķas brokastis, uz darbu deva līdzi trīs veidu sviestmaizes. Visu to viņa darīja ar īstas mātes smaidu un bezgalīgām rūpēm.

— Lūcīte cienī un mīlē katru, kas mūsu mājā ienāk ar atvērtu sirdi, — Grietiņa teica. — Alnis tā pierada, ka mūsu mājā jutās kā savējo vidū. Vienmēr pateica, kur bijis, kur iet. Turēja vārdu. Algas dienās apspriedās ar mums, ko pirkt. Bija rūpīgs un uzmanīgs arī pret mums, sevišķi pret Lūcīti. Tantes vēlēšanos Briedītis nolasīja no acīm. Ja Lūcīte saslima, Alnis pat no darba skrēja viņu lūkot. Par tanti Lūciju viņš rūpējās kā par savu vismīļo māti.

Mani paklausīt Alnis bija kūtrāks. Bet, ja jāpiešuj poga vai jāsasien kaklasaite, tad gan nāca tikai pie manis.

Ilmārs Alni respektēja. Kā Alnim ciemiņi, tā arī Ilmis tūdaļ jauno uzvalku mugurā un tikai tad gāja viņa istabā. Arī piena pudeles Ilmis nesa tikai portfelī — tāpat kā Alnis.

Ilmārs Blumbergs nevar aizmirst, nespēj piedot lielo pāridarījumu. Arī pēc atgriešanās mājās bija jācieš dažādi pazemojumi. Viņam, tādam tikko no Sibīrijas atbraukušam, bija slēgts ceļš uz mākslas izglītību. Jaņa Rozentāla mākslas skolā nemaz neņēma dokumentus pretī. Tikai pēc trim četriem gadiem varēja iestāties Lietišķās mākslas vidusskolā. Un tomēr ar Sibīriju saistās arī kāda dārga piemiņa. Tā ir matemātikas skolotāja dāvinātā grāmata. Rasuls Rza — “Ļeņins”.

— Atceros, toreiz biju ļoti sarūgtināts. Kāpēc tieši par Ļeņinu, kāpēc skolotājs veltījumu rakstījis ar tušu un pa virsu vēl uzlicis tik lielu neglīti zilu zīmogu?! Tikai ar gadiem esmu sapratis, ko man gribējis uzdāvināt šis inteliģentais krievu virsnieks. Man, toreiz desmitgadīgam puišelim, neko neizteica atdzejotāja vārds — Arsēnijs Tarkovskis. Es tikai daudz vēlāk iepazinu viņa dzeju un viņa dēla filmas. Ne jau azerbaidžāņu poēma par Ļeņinu bija galvenā, bet gan atdzejotājs! Un glītais, ar zīmogu apliecinātais ieraksts man tagad ir vienīgais dokuments, kas apstiprina, ka tādā Tjuhtetā tiešām esmu bijis un vēl skolā gājis. Lai vieglas smiltis šim krietnajam vīram, skolotājam Gitalovam! Viņš arī, šķiet, bija izsūtītais un jau toreiz daudz slimoja.

Ekskursu pa tālākas un tuvākas pagātnes takām mākslinieks nobeidz ar uzrakstu par ciemošanos Abavas ielejā:

Par darbu, dzīvi mākslā — Amats ir visa pamats!

Ilmārs Blumbergs mākslas dzīvē ienāca sešdesmito gadu beigās — septiņdesmito gadu sākumā, kad notika jaunu formu meklējumi teātrī un tēlotājā mākslā, uzplaukumu piedzīvoja plakāts. Jau kā Mākslas akadēmijas students viņš 1969. gadā veido scenogrāfiju profesionālā teātrī un sāk piedalīties izstādēs. Teātrī notiek cieša saskare ar pasaules dramaturģiju un literatūru, kam ir ievērojama ietekme mākslinieka radošajā darbībā. No 59 scenogrāfijas darbiem visplašāko rezonansi sabiedrībā raisījušas tādas izrādes kā Ibsena “Brands” (1975), Čehova “Kaija” (1976), Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” (1981) un Heses “Stepes vilks” (1981) Dailes teātrī, Čaka “Spēlē, Spēlmani!” (1972) Jaunatnes teātrī un Blaumaņa “Indrāni” Pori teātrī Somijā (1981). Mākslas zinātniece Helēna Demakova šos klasikas iestudējumus ar Ilmāra Blumberga veidoto scenogrāfiju, tērpu dizainu un teātra plakātiem nosauc par kultūras spēkā uzturēšanas mehānismu, par svētuma ielaušanos pasaulē. Tajos ir “ne nacionālā mitoloģija, ne žuburainā dievturība, ne mitoloģija “vispār”, bet gan kāds vispārcilvēcisks kultūras sākums”.

Divdesmit ar teātri saistītajos darba gados bijuši gan atradumi, gan zaudējumi. Tas, kas devis gandarījumu māksliniekam, ne vienmēr paticis arī pārējiem izrādes veidotājiem un publikai. Šķiet, vislielāko prieku sagādājis Čaka “Spēlē, Spēlmani!”.

Ilmārs Blumbergs veidojis māksliniecisko ietērpu daudzām labām grāmatām. Leipcigas starptautiskajā gadatirgū pasaules skaistāko grāmatu konkursā balvu izpelnījās Imanta Ziedoņa “Epifānijas”. Savukārt Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas godalga piešķirta Hēsioda “Teogonijas” izdevumam. Šis sengrieķu eposs gadiem ilgi nodarbinājis mākslinieka prātus un iztēli. Ilmāra Blumberga darinātās poētiskās eposa ilustrācijas 1988. gadā tika izstādītas Rietumberlīnē pirmajā lielajā mūsdienu latviešu mākslas izstādē “Rīga — latviešu avangards”, bet 1995. gadā Amerikā notika izstāde “Viss no Hēsioda”. Iedzīvinot sengrieķu eposa rosinātās izjūtas gleznās un grafikas ciklos, mākslinieks tēlo cilvēces attīstību no tās pirmsākumiem cauri visiem laikmetiem līdz pat sarežģītajai mūsdienu pasaulei. Tā ir kā metafora par dzīvi un pasauli.

Grāmatu grafikā pie Ilmāra Blumberga spožākajām veiksmēm pieder arī Senekas “Traģēdijas”, Raiņa “Indulis un Ārija”, Māras Zālītes “Divas dramatiskas poēmas” un “Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības”.

Ilmārs Blumbergs piedalījies vairāk nekā 150 izstādēs gan Latvijā un bijušajā PSRS, gan Vācijā, Anglijā, Somijā, Dānijā, Norvēģijā, ASV, Kanādā, Argentīnā, Austrālijā, Kongo un Bangladešā. Viņa darbi ir vairāku valstu muzeju kolekcijās. Bet no daudzajām zīmēm un nozīmēm nevar neminēt drošo, pamatīgo un atturīgi skaisto Kultūras fonda laivu un XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku emblēmu ar asociācijām bagāto tautas likteņgaitas un dzīvības ceļa simboliku.

Varbūt labi vien ir, ka rozentālieši toreiz neņēma zēnu pretim. Lietišķās mākslas vidusskola savus audzēkņus orientēja uz amata prasmes apgūšanu, lai viņi ar darbu varētu maizi pelnīt. Iemācīja krāsu jaukšanu, dažādas tehnikas, zīmēšanas veidus, izpratni par fresku un mozaīku, par eļļu un temperu. Amats tika apgūts ļoti vispusīgi.

— Es mācījos dekoratoros. Ap 1970. gadu to nosauca par Dizaina nodaļu. Un amata māksla ir pats vērtīgākais, ko skolā guvu. Amats kā pamatu pamats. Amata prasme noderējusi visu mūžu. Ceļu esmu meklējis un atradis pats. Šajos meklējumos bijis arī daudz neapzināta, intuitīva. Tieši caur amata prasmi nākusi pārliecība, ka darbs, ko es daru, tiek pamatīgi darīts. Ka protu pareizi izvēlēties papīru, nogruntēt audeklu, sajaukt krāsas. It kā vienkāršas lietas — bet dod pārliecību. Sagatavošanās ir daudz ilgāka par pašu gleznošanu. Tāpat kā dzīvē — ilgi jānodzīvo, lai pienāktu mirklis, kas gandarī. Nekad nevajag steigties! Un ir labi, ja skola dod izpratni, ka jāsāk no pamatiem. Uzreiz ķerties pie gleznošanas — tas ir kā māju sākt ar skursteni. Pamatu likšana ir ilga un neinteresenta. Ja tas dod prieku un sagādā gandarījumu, tad viss kārtībā. Gleznā, jebkurā darbā katrā laukumiņā jājūt, ka tā ir māksla. Ka tas klājums ir dziļš. Pagleznojums dod to, ka pamatam spīd kaut kas cauri, kāds apakšējais, dziļākais slānis, kāda cita doma. Tāpat tas ir dzīvē. Tu sarunājies ar kādu cilvēku. Viņš stāsta jokus. Starp tiem jokiem gadās arī kāda gudrība, dziļāka doma. Tev liekas, ka viņš visu laiku plēš jokus. Bet viņš būtībā ir pateicis visu, ko gribējis. Pie laba mākslas darba vajadzētu būt tāpat kā satiksmē ar gudru cilvēku — tu kaut ko vari nolasīt, uzreiz uztvert, bet paliek sajūta, ka tur vēl kaut kas ir, kāds noslēpums, kāds dziļāks saturs.

Kādas potences slēpjas cilvēkā pašā, ko var iemācīt skolotājs?

— Ne tēva, ne mātes rados mākslinieki nav bijuši. Kādās trīs četrās paaudzēs esmu pilsētnieks. Mātes dzimta sakņojas tepat Rīgā, tēva vecāki nāk no Kurzemes, vectēvs esot bijis Kuldīgā mežsargs. Labi skolotāji man bijuši gan Lietišķās mākslas vidusskolā, gan Mākslas akadēmijā. No skolotāja var mācīties dzīves uztveri, vērtības izpratni, dzīves un arī mākslas jēgu. Un var mācīties, kā notīrīt paleti, kā sajaukt krāsas. Tās lietas reti kad apvienojas vienā skolotājā. Biežāk ir tā, ka vieniem labāk izdodas iemācīt amata noslēpumus, bet otri ir dzīves skolotāji, ko austrumnieki sauc par guru.

Mākslinieks daudz lasījis Austrumu filozofu darbus un ir pārliecināts, ka gara bagātības vairāk meklējamas Austrumos. Tomēr viņš arī par savu tautu ir vislabākajās domās, jo, kā mēdzis apgalvot Juris Soikans, visi latvieši grib būt lieli dzejnieki, lieli dziedātāji un lieli gleznotāji. Latviešiem arī ir daudz labu gleznotāju. Un dzejnieku. Ilmāram Blumbergam dzeja ir ļoti tuva. Gan klasika, gan mūsdienu. Patīk dzejoļi, ko raksta viņa amata brālis Andris Breže.

Ne dzejnieki, ne gleznotāji paša rados neesot bijuši. Bet vai uz mākslas tempļiem neved tās garīguma stīgas, kas cauri gadiem un pāri kilometriem, lika turēt savu blūzīti spodri baltu arī dzīves pelēcībā un vest savu dēlu uz mākslas skolu?

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Foto: no mākslinieka albuma

Amats ir visa pamats. Arī mākslā. “Visvairāk man patīk zīmēt!” — saka mākslinieks

Izstādē “Viss no Hēsioda” 1995.gadā Ņujorkā

ANO mītnes pagalmā 1993.gadā

“Time” skverā Ņujorkā 1993.gadā