DOKUMENTI. PROJEKTI. IETEIKUMI

Par administratīvi teritoriālo

reformu Latgalē

Aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis, viņa padomnieki Olga Kokāne un Māris Pūķis apmeklēja Daugavpili, Krāslavu un Preiļus, kur tikās ar Latgales pašvaldību vadītājiem. Šajās sarunās apspriesta gatavošanās LPS kongresam, kas notiks 30. un 31. maijā, analizēts pašvaldību finansējums šajā gadā un tā plānojums 1998. gadam.

Īpaša vieta sarunās ar Latgales pašvaldību vadītājiem tika ierādīta valdības izstrādātajam administratīvi teritoriālās reformas projektam.

Latgales pašvaldību vadītāji ir izstrādājuši alternatīvu teritoriālās reformas projektu, kuru publicējam “Latvijas Vēstneša” šīsdienas numurā.

Paredzams, ka LPS vadība šā mēneša nogalē un maijā tiksies ar Latvijas visu novadu pašvaldību vadītājiem, lai LPS kongresā varētu izstrādāt un valdībai piedāvāt konkrētus priekšlikumus, tostarp arī administratīvi teritoriālās reformas projektu.

Vakar un šodien LPS vadība apspriedās ar Ziemeļvidzemes pašvaldību vadītājiem.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors

Administratīvi teritoriālā reforma

un valsts pārvaldes pilnveidošanas

projekts

Ievadam

Valsts novadu atpalicības pamatā ir saskatāms cēlonis, kas ne tikai Latvijā, bet arī citās, pat industriāli attīstītajās valstīs bāzējas uz objektīvu pretrunu, kas pastāv starp centru un perifēriju. Tāpēc valstij ir jārada visi priekšnosacījumi, lai decentralizētu valsts pārvaldes sistēmu tādā veidā, kas dotu iespēju novadu administratīvajām pārvaldes institūcijām efektīvāk darboties pie novada ģeogrāfiskās vides faktoru un esošā potenciāla iespēju izmantošanas.

Ņemot vērā to, ka neviena politiskā partija savā priekšvēlēšanu programmā nebija akcentējusi domu par administratīvi teritoriālās reformas veikšanu, bet Ministru kabinets savā darbībā pārliecinājies, ka Latvijas valsts administratīvi teritoriālā pārvalde gadsimtu mijā neatbilst modernas valsts pārvaldes sistēmas prasībām, objektīvi ir radusies nepieciešamība veikt administratīvi teritoriālo reformu. No šī jautājuma risinājuma būs atkarīgs, kā Latvijas valsts pārskatāmā nākotnē spēs nodrošināt saviem pilsoņiem ar Eiropas standartiem salīdzināmu dzīves līmeni un kvalitāti.

Integrējoties Eiropas Savienībā, pasaules pieredze rāda, ka pašvaldības ir spējīgas patstāvīgi funkcionēt, ja tajās dzīvo no 5 000 līdz 20 000 iedzīvotāju. Šāds administratīvi teritoriālais iedalījums Latvijas pašvaldībām dotu iespēju vieglāk nodibināt kontaktus ar ārzemju sadarbības partneriem kopīgu projektu realizācijai.

Administratīvi teritoriālā reforma noteiks valsts dzīvi gadu desmitu garumā, tāpēc tās politiskajam risinājumam ir jānodrošina valsts konstitucionālās sistēmas pamatvērtību nostiprināšana, likumdošanas stabilitātes nodrošināšana, konsekventa lēmējvaras, izpildvaras un konstitucionālās uzraudzības tiesas darbības nodalīšana.

Administratīvi teritoriālās reformas veikšana nesaraujami ir saistāma ar valsts konstitucionālās iekārtas un pārvaldes sistēmas pilnveidošanu, valsts administratīvi teritoriālā iedalījuma optimizāciju, vēlēšanu likumdošanas pilnveidošanu un citus no tā izrietošus jautājumus.

Valsts pārvaldes uzbūve un administratīvi teritoriālais dalījums būtu jāīsteno, balstoties uz Satversmes trešajā pantā teikto: Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Respektīvi, administratīvi teritoriālo reformu un valsts pārvaldes pilnveidošanu nepieciešams veikt, balstoties uz novadu principa pamata, izveidojot 5 novadus (zemes), kuri saucas Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Rīga.

Vienlaicīgi ar administratīvi teritoriālo reformu tiek piedāvāts veikt vēlēšanu likumdošanas pilnveidošanu, nomainot esošo vēlēšanu sistēmu ar jauktu. Projekts paredz, ka no 100 Saeimā vēlētiem deputātiem pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas tiktu ievēlēti 50, bet otri 50 deputāti tiktu ievēlēti pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas. Tas nozīmē, ka Saeimā katru novadu pārstāvētu desmit deputāti ievēlētie pēc mažoritāras sistēmas.

1. Administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamība

Administratīvi teritoriālās reformas mērķis ir turpināt attīstīt valsts pārvaldes sistēmu tirgus ekonomikas prasībām, optimizējot valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu, palielināt pašvaldību lomu pagastu un pilsētu teritoriju apsaimniekošanā un iedzīvotāju sociālo jautājumu risināšanā, lai nodrošinātu līdzsvarotu novadu attīstību, lai precizētu valdības ietekmes sfēras tautsaimniecībā notiekošajos procesos.

Lai veiktu administratīvi teritoriālo reformu, pamatojoties uz novadu (zemju) administratīvi teritoriālās vadības sistēmas ieviešanu, ir jārisina šādi uzdevumi:

1. Jānosaka kādas funkcijas jāveic novadu administratīvajām pārvaldes institūcijām un kādas centrālajai valdībai;

2. Jānosaka attiecības, kādas veidojas starp centrālo varu un novadu zemju pārvaldes institūcijām;

3. Jānosaka, ka veidojas novadu un centrālā valsts budžeta ieņēmumi un kādā kārtībā tiek realizēta to izlietošana;

4. Jānosaka kārtība, kā tiek veidota nodokļu politika: kādi nodokļi tiks maksāti, lai nodrošinātu valsts funkciju veikšanai, un kādi — novada pašvaldību funkciju veikšanai;

5. Jānosaka, kā sadalīsies valsts iekšējā un ārējā parāda segšana starp novadiem un centrālo valdību;

6. Jānosaka administratīvi teritoriālās reformas izvešanas etapi un izpildes termiņi.

Reformu ir nepieciešams veikt tāpēc, ka esošā valsts pārvaldes organizācija un administratīvi teritoriālais iedalījums nav sekmējuši līdzsvarotu valsts reģionu attīstību.

Tautsaimniecības sagrūšanas process Latvijas novados ir radījis katastrofālu situāciju. Lai novērstu Latvijas novadu nelīdzsvarotu attīstību un tālāku lauku teritoriju saimniecisko atpalicību, valdība 1997. gadā bija spiesta pieņemt pat speciālu likumu par Īpaši atbalstāmajiem reģioniem. Pieņemtais likums, kas aicina sekmēt saimnieciskās dzīves attīstību reģionos, kurus pārstrukturizēšana skārusi vissmagāk, liecina, ka centrālā vara visus šos gadus pēc valstiskās neatkarības atgūšanas ilglaicīgi visu valsts novadu līdzsvarotas attīstības politikai nav pievērsusi vajadzīgo uzmanību un diez vai tā, bez kompleksas valsts pārvaldes reformas veikšanas spēs pienācīgā apjomā ietekmēt to attīstību turpmāk. Nosauktais likums, kā zināms, nosaka valsts palīdzību tikai īpaši atbalstāmajiem reģioniem, par kuriem likumā paredzēts atzīt tikai ierobežotu Latvijas teritorijas daļu, kurā kopumā nedzīvos vairāk par 15% valsts iedzīvotāju.

Ir vērojama disproporcija starp iedzīvotāju, rūpnieciskās un pakalpojumu sfēras koncentrāciju Rīgas aglomerācijā un nelielo iedzīvotāju blīvumu, darbojošos saimniecisko objektu izvietojumu, bezdarba līmeni u.tml. citos valsts novados. Bezdarbs atsevišķos Latgales pagastos sasniedz 35 līdz 42%, vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju starp dažādiem Latvijas rajoniem atšķiras pat trīskārt. Piemēram, rūpniecības produkcijas izlaide 1995. gadā uz vienu iedzīvotāju bija šāda: Rīgā Ls 747,0; Vidzemes novadā Ls 281,4; Latgales novadā Ls 346,6; Zemgales novadā Ls 319,5; Kurzemes novadā Ls 386,6: vidēji Latvijā Ls 465,5. Savukārt kapitālieguldījumu izvietojums Latvijas novados, rēķinot to faktiskās cenās uz vienu iedzīvotāju 1995. gadā bija šāda: Rīgā Ls 181,5; Vidzemes novadā Ls 62,4; Latgales novadā Ls 38,3; Zemgales novadā Ls 46,9; Kurzemes novadā Ls 99,5; vidēji Latvijā Ls 100,7.

Laukos mazāk attīstīta uzņēmējdarbība, mazāk ienāk investīcijas un mazāk tiek izsniegti kredīti. Rīgā principā dislocētas visas lielākās komercbankas, kuras ir centralizējušas visus finansu resursus. Banku filiāles, kuras ir izvietotas ārpus Rīgas, pašas maz var izlemt jautājumus par kredītu izsniegšanu, jo to parasti izlemj centrālā bankas administrācija. Savukārt mazā kredīta institūcijas krājaizdevu sabiedrību formā Latvijā veidojas ļoti lēni.

Līdzsvarotāku reģionu attīstību sekmētu varas decentralizācija uz novadu centriem. Jo tuvāk varas centri ar saviem finansiālajiem resursiem atrodas novadu teritorijām, jo sekmīgāk uz vietām būs iespējams risināt paātrinātu saimnieciskās darbības attīstību saskaņā ar to iespējām un resursiem, investīciju piesaisti, jaunu darba vietu radīšanu, bezdarba un citas problēmas.

Reformas realizācijas gaitā būtiski ir nodrošināt varas un finansu decentralizāciju tuvāk valsts novadu teritorijām. Funkcijas, kuras reformas gaitā tiks deleģētas novadiem, konstitucionālā kātībā ir jānodod izveidotām novadu pārvaldes institūcijām. Tāpēc ir atbalstāma valsts politika, kura tiek virzīta, lai demontētu centralizēto valsts pārvaldes aparātu un samazinātu valsts centrālās varas lomu ekonomikā.

Likumdošana pēdējos gados krasi ir ierobežojusi pašvaldību pilnvaras. Tām ir aizliegts patstāvīgi noteikt nodokļu un nodevu veidus un likmes, aizņemties naudu bankā vai citādi patstāvīgi ietekmēt infrastruktūras attīstību pašvaldības teritorijā. Atsevišķas pašvaldības ar dotāciju palīdzību tiek uzturētas no pašvaldību izlīdzināšanas fonda.

Sarukušas ir arī rajona padomes funkcijas. Rajonu posmam trūkst savas nodokļu bāzes, kas ir dabisks jebkuras pašvaldības ienākumu avots.

2.Administratīvi teritoriālās iekārtas attīstība

2.1.Priekšlikumi reformas realizēšanai

Latvijas valsts administratīvi teritoriālo uzbūvi veido 26 valsts administratīvie rajoni, 7 republikas nozīmes pilsētas, 69 rajonu pilsētas un 492 pagasti.

Valsts pārvaldes nodrošināšanai tā iedalās šādās administratīvās teritorijās:

1) valsts administratīvajos rajonos; 2) republikas pilsētās.

Valsts administratīvie rajoni iedalās: 1) rajonu pilsētās; 2) pagastos.

Rīgas pilsēta ir iedalīta 6 administratīvajos rajonos.

Latvijas teritorija tradicionāli ir sadalīta 4 novados, bet Latvijas Republikas Satversme nosaka, ka Latvijas valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

Pilsoniskajā Latvijā valsts administratīvi teritoriālās uzbūves pamatā bija apriņķi un pagasti. Latvijas teritorija sadalījās 19 apriņķos —Aizputes, Bauskas, Cēsu, Daugavpils, Ilūkstes, Jaunlatgales (no 1938.gada Abrenes), Jēkabpils, Jelgavas, Kuldīgas, Liepājas, Ludzas, Madonas, Rēzeknes, Rīgas, Talsu, Tukuma, Valkas, Valmieras, Ventspils. Apriņķis bija administratīvi teritoriālā vienība. Apriņķu pašvaldību galvenais uzdevums bija pagastu pašvaldību pārraudzība, apriņķu saimniecību vadīšana un labiekārtošana.

Pagasts kā administratīvi teritoriālā vienība sastāv no vairākām apdzīvotām vietām un centra. Pagasta valde — pagasta pašvaldības izpildorgāns. Vēsturiski pagasts bija arī nodokļu un administratīvi teritoriālais centrs. 1939.gadā Latvijā bija 517 pagasti.

Valsts varu Latvijā realizē trīspakāpju vēlētu varas orgānu sistēma: Saeima; rajonu padomes; pilsētu un pagastu pašvaldības, bet pārvaldi — lēmējvara, izpildvara un tiesu vara.

Latvijā 1996.gadā bija 26 rajonu pašvaldības, 493 pagastu pašvaldības, 66 rajonu pilsētu pašvaldības un 7 republikas nozīmes pilsētu pašvaldības. Valstī 1997.gada 9.marta vēlēšanās 566 pašvaldībās paredzēts ievēlēt 4445 deputātus.

Pašvaldības ar visām tās institūcijām ir valsts pārvaldes sastāvdaļa, kurām nav valsts likumdošanas varas, bet veic, savas kompetences ietvaros, to teritorijās normatīvo dokumentu pieņemšanu.

1993.gadā Ministru kabinetā pieņemtajā pašvaldību reformas koncepcijā tika atzīmēts, ka administratīvi teritoriālo reformu nedrīkst atdalīt no atbilstošas finansu decentralizācijas, pašvaldību tiesību nostiprināšanas un iedzīvotāju lomas palielināšanas.

1996.gadā Saeimā tika izskatīti un neguva atbalstu divi administratīvi teritoriālas reformas projekti. Viens paredzēja, ka vēlēto rajona padomju vietā tiks iecelti Ministru kabineta apstiprinātie pārvaldnieki, kuri tālāk organizēs administratīvi teritoriālās reformas sagatavošanu un realizēšanu. Otrs projekts paredzēja, ka rajonus pārvaldītu no vietējo pašvaldību vadītājiem izveidota padome, kurā ietilptu pilsētu padomju un pagastu padomju priekšsēdētāji.

Ņemot vērā to, ka Saeima ir noraidījusi abus projektus, 1997.gada 10. februārī parakstītā valdību veidojošo frakciju “Deklarācija par Ministru kabineta darbu” paredz līdz 1.05.97. apstiprināt pašvaldību reformas koncepciju un uzsākt tās īstenošanu, nodrošinot pāreju uz efektīvākām un dzīvotspējīgākām pašvaldībām. Reformas rezultātā Latvijā paredzēts izveidot 4—6 apriņķus un līdz 200 pašvaldības ar vēlētām pārvaldes institūcijām, bet līdz 1.01.98. nodrošināt likuma “Par apriņķa pārvaldi” pieņemšanu. Reforma paredz likvidēt kā rajonu vēlētās padomes, tā arī veikt vairāku rajonu apvienošanu apriņķos, nelielu pagastu apvienošanu lielākās teritoriālās vienībās vai to pievienošanu pilsētai. Skaitliska rajonu skaita samazināšana vai to mehāniska apvienošana bez valsts pārvaldes sistēmas reformas nedos gaidītos rezultātrus.

2.2. Valsts pārvaldes modelis pēc administratīvi teritoriālās reformas

Lai pilnveidotu valsts administratīvi teritoriālo un pārvaldes sistēmu, tiek piedāvāts uz novada (zemes) principiem balstīts valsts administratīvi teritoriālās reformas projekts. Priekšlikumu būtība ir šāda:

1. Latvija top par novadu (zemju) valsti.

Ar novadu tiek saprasta: valsts teritorija, kura sastāv no vairākiem valsts administratīvajiem rajoniem un kam ir vienota pārvalde; administratīvā iedalījuma vienība, kurā ietilpst pagasti un rajoni; ģeogrāfiskā un etnogrāfiskā vienība, kurā dzīvo iedzīvotāji ar vienādām saimnieciskās, vēsturiskās, kultūras un sadzīves tradīcijām.

2.Valsts teritorija un iedzīvotāji.

Latvijas teritorija ir 64 600 kv.km liela. Pēc statistikas datiem, uz 1996.gada 1.janvāri valstī dzīvoja 2,5 milj. iedzīvotāju. To sadalījums pa valsts novadiem: Rīgā 826 508; Vidzemes novadā 572 855; Latgales novadā 401 487; Zemgales novadā 359 878; Kurzemes novadā 340 936.

3. Latvijas valsts sastāv no:

Vidzemes novada (zemes), kurā ietilptu Alūksnes rajons, Cēsu rajons, Gulbenes rajons, Limbažu rajons, Madonas rajons, Ogres rajons, Rīgas rajons, Valkas rajons, Valmieras rajons, Jūrmalas pilsēta;

Latgales novada (zemes), kurā ietilptu Balvu rajons, Daugavpils rajons, Krāslavas rajons, Ludzas rajons, Preiļu rajons, Rēzeknes rajons, Daugavpils pilsēta, Rēzeknes pilsēta;

Zemgales novada (zemes), kurā ietilptu Aizkraukles rajons, Bauskas rajons, Dobeles rajons, Jelgavas rajons, Jēkabpils rajons, Tukuma rajons, Jelgavas pilsēta;

Kurzemes novada (zemes), kurā ietilptu Kuldīgas rajons, Liepājas rajons, Saldus rajons, Talsu rajons,Ventspils rajons, Liepājas pilsēta, Ventspils pilsēta;

Rīgas pilsētas, kura sastāv no Centra rajona, Kurzemes priekšpilsētas, Latgales priekšpilsētas, Vidzemes priekšpilsētas, Zemgales priekšpilsētas, Ziemeļu rajona.

4. Novadu (zemju) galvaspilsētas:

Vidzemei — Valmiera — 29 tūkstoši iedzīvotāju;

Latgalei — Rēzekne — 42 tūkstoši iedzīvotāju;

Zemgalei —Jelgava — 71 tūkstotis iedzīvotāju;

Kurzemei — Kuldīga — 14 tūkstoši iedzīvotāju;

Rīgas pilsēta — 827 tūkstoši iedzīvotāju.

Novadu galvaspilsētas tiek piedāvāts izvietot novadu centros.

5. Latvijas Republikas galvaspilsēta — Rīga.

6. Novada (zemes) pārvaldi realizē vēlēta institūcija — Novada (zemes) padome. Tā sastāv no 21 (20—40) padomes locekļa. Novada (zemes) padomes vēlēšanas notiek reizi četros gados. Padomi ievēl no novada teritorijā dzīvojošiem pilsoņiem. Padome ieceļ un atsauc novada (zemes) izpildinstitūciju — valdi. Novada (zemes) padome realizē visas Satversmē deleģētās novada pārvaldes funkcijas. Padome savā novadā (zemē) veic lēmējvaras un izpildvaras pārraudzības funkcijas. Valde veic novada (zemes) izpildvaras funkcijas, stingri vadoties no LR Saeimas pieņemtajiem likumiem. Ministru kabinta lēmumiem, kas ir piederīgi un attiecas uz valsts novadiem (zemēm), novada (zemes) padomes lēmumiem.

7. Pagastu un pilsētu pašvaldības.

Novada (zemes) padome atbilstoši valsts Satversmē paredzētajai kārtībai nosaka novada administratīvi teritoriālo iedalījumu pagastos un pilsētās. Vēlētas pagastu un pilsētu pašvaldības veic pagastu un pilsētu pārvaldi.

8.Valsts un pašvaldību funkcijas.

Valsts funkcijas ir nodrošināt likumdošanas procesu, veikt valsts pārvaldi, realizēt tiesu varu, nodrošināt valsts aizsardzību un pilsoņu drošību, sekmēt infrastruktūras attīstību, organizēt sociālo aprūpi, veikt izglītības, kultūras un veselības aizsardzības vadību. Šo valsts funkciju veikšanai budžetā ir atvēlētie naudas līdzekļi, kuri veidojas no nodokļu maksājumiem un citiem finansu avotiem.

Pašvaldības funkcijas ir nodrošināt novada un pagasta, pilsētas pārvaldi, organizēt teritorijas plānošanu, vadīt pašvaldības teritorijas infrastruktūras attīstību, veikt pašvaldības finansu vadību, sniegt sociālo palīdzību, organizēt iedzīvotāju nodarbinātības, izglītības, kultūras un sadzīves jautājumu kārtošanu.

9. Valsts finansu sistēma.

Tiek veidots valsts centrālais budžets (pamatbudžets un valsts speciālie budžeti) un 5 novadu (zemju) budžeti. Galvenais budžetu ieņēmumu avots ir nodokļi, kur vien nodokļu veidi piederīgi valsts centrālajam budžetam, otri — novadu (zemju) budžetiem. Katrs no budžeta veidiem tiek paredzēts savu Satversmē noteikto valsts un pašvaldību funkciju veikšanai.

Novadu (zemju) padome patstāvīgi atbilstoši Satversmē noteiktajai kārtībai nosaka novada (zemes) budžeta veidošanas un izlietošanas kārtību.

Valsts centrālā budžeta ienākumi veidojas no uzņēmumu ienākuma nodokļa, pievienotās vērtības nodokļa, akcīzes nodokļa, muitas nodokļa, sociālā nodokļa, iedzīvotāju ienākuma nodokļa, dabas resursu nodokļa, izložu un azartspēļu nodevas un nodokļa maksājumiem, valsts nodevām, u.c. maksājumiem.

Pašvaldību budžeta ienākumi veidojas no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, īpašuma nodokļa, zemes nodokļa, dabas resursu nodokļa, ienākumiem no mežiem, valsts dotācijām, valsts mērķdotācijām, pašvaldību nodevām un citiem ienākumiem. Padome savā novadā (zemē) veic budžeta sadali pagasta funkciju veikšanai.

10. Satversme.

Pašvaldību iekārtas un administratīvie teritoriālā iedalījuma pamatprincipi ir ierakstāmi valsts pamatlikumā, kas nodrošinās parlamenta un valdības attieksmes maiņu pret pašvaldībām, adekvāti to konstitucionālajam raksturam.

11.Vēlēšanu sistēma.

Latvijas Republikas augstākais likumdošanas orgāns ir Saeima. Saeima sastāv no 100 vēlētiem deputātiem, kurus ievēl vispārējās, tiešās, brīvās, vien1īdzīgas un aizklātās vēlēšanās uz 4 gadiem.

Tiek piedāvāts ieviest jauktu vēlēšanu sistēmu: 50 deputātus ievēl pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas no partiju vidus un 50 deputātus pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas.

Novadu (zemju) izveidošana atrisinātu šādus jautājumus:

1.Latvijā, bez galvaspilsētas Rīgas, veidotos vēl 4 lieli reģionāli administratīvie, saimnieciskie, kultūras un izglītības centri. Var prognozēt, ka notiktu iedzīvotāju reemigrācija no Rīgas uz novadu centriem, kas sekmētu novadu mentalitātei raksturīgā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, veicinātu iedzīvotāju dzimstības palielināšanos, intelektuālā potenciāla pieaugumu u.tml. Rīgas iedzīvotāju skaits šādā veidā varētu sarukt par 100—150 tūkstošiem iedzīvotāju.

2.Latvijas teritoriālais dalījums atbilstu Eiropas valstu standartu prasībām. Tas ļautu pašvaldībām būt līdzvērtīgiem partneriem starpvalstu municipalitāšu sadarbībā, brīvāk veidot kontaktus ar citu valstu pašvaldībām, kura šobrīd nesekmējas nelielo administratīvi teritoriālo vienību dēļ.

3.Novadi paši valsts deleģēto pilnvaru ietvaros bez centrālās varas iejaukšanās varētu pastāvīgi darboties, izlemt ar novada saimniecisko darbību saistītos jautājumus. Centrālā vara nodrošinātu tikai to funkciju izpildi, kuras piekrīt lemt valsts līmenī un vienlīdz attiecas uz visiem novadiem.

4. Novada izpildinstitūcijām būtu tiesības pieņemt lēmumus novadu interesēs.

5. Valsts ekonomiskā politika šādā veidā nodrošinātu novadu līdzsvarotu attīstību, jo to attīstības tempi būtu atkarīgi no pašu spējas piedāvāt sadarbības partnerim izdevīgus projektus, ieinteresēt ārzemju investorus investīciju ieguldījumos novadu ekonomikas attīstībā u.c.

6. Novadu pārvaldes sistēmas izveide liks pamatus reģionālajai sadarbībai.

3. Valsts pārvaldes reformas realizācijas etapi

1. 1997.gada 9.martā notiek pagastu un pilsētu pašvaldību vēlēšanas.

2. Pagastu un pilsētu pašvaldību līderi izveido rajona sadarbības padomi.

3. Rajona sadarbības padome deleģē pārstāvi uz novada (zemes) padomi, kura veiks organizatorisko un normatīvo dokumentu sagatavošanu novada (zemes) pārvaldes institūciju darba uzsākšanai (skat. 1. pielikumu).

4. No novadu (zemju) pārstāvjiem un speciālistiem izveidotā darba grupa (- as) sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju strādā pie:

4.1. likumprojekta “Par novadu (zemju) pārvaldi” izstrādes;

4.2. citu likumprojektu izstrādes, kuri pēc tautas nobalsošanas iegūtu konstitucionālā likuma spēku;

4.3. teritoriālplānojuma izstrādes pagasta teritoriju optimizācijai.

5. Līdz likuma “Par novadu (zemju) pārvaldi” pieņemšanai Saeimā rajona sadarbības padome realizē rajona un pagastu pašvaldību pārvaldes procesa nodrošināšanu.

6. Saeima nodrošina likuma “Par novadu (zemju) pārvaldi” pieņemšanu, lai tas stātos spēkā ar 1.01.98. (skat. 2. un 3. pielikumu).

7. Saeima līdz 7. Saeimas vēlēšanām sagatavo un pieņem jaunu Saeimas vēlēšanu likumu, kurā būtu reglamentēta jauktās vēlēšanu sistēmas ieviešana.

8. Vienlaicīgi ar 7. Saeimas vēlēšanām, kurās pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas būtu ievēlami 50 deputāti, ir organizējams tautas referendums par sagatavoto likumprojektu (varētu būt jau Saeimas pieņemti likumi) nobalsošanu, lai tie iegūtu konstitucionālu spēku. Gadījumā, ja tautas referendumā nododamie dokumenti negūs tautas atbalstu, 7. Saeimas vēlēšanu likumā būtu jāparedz, ka Saeimas deputātu pilnvaras pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas iegūst nākošie 50 ievēlētie deputāti.

9. Balstoties uz tautas nobalsošanā pieņemtajiem likumiem, pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas novados (zemēs) tiek organizētas otras daļas (50 deputāti) Saeimas deputātu vēlēšanas (skat. 4. pielikumu).

4. Valsts un pašvaldību finanses

Valsts un novadu (zemju) pašvaldību izdevumiem jābūt finansētiem no saviem budžetu veidojošiem avotiem. Reformu rezultātā valsts, atbrīvojoties no tai neraksturīgām funkcijām, daļu budžeta līdzekļu varēs novirzīt novadu (zemju) budžetu papildināšanai. Novadu pārvaldes institūcijas pašas rūpēsies par ienākumu saņemšanu, lai tie būtu pietiekoši izdevumu segšanai.

Novada budžetā tiks paredzēta nauda novada pārvaldes institūciju darba nodrošināšanai, bet naudas izlietošanas lietderību, novada (zemes) padomes darba efektivitāti varēs vērtēt pagastu un novadu pilsētu vadītāji un vēlētāji.

Neizbēgami, ka administratīvi teritoriālās reformas rezultātā radīsies izmaksas, kas būs saistītas ar pašvaldību centru, kultūras objektu, skolu, medicīnas iestāžu u.c. objektu dislokācijas vietu maiņu. Transporta plūsmu organizēšana var radīt neērtības cilvēkiem, jo, lai nokļūtu uz administratīvās vienības centru, attālums var krietni palielināties ceļu un to kvalitātes trūkuma dēļ. Ar administratīvi teritoriālo reformu ir jāsaista arī veselības aprūpe, vides aizsardzība, ceļu, telekomunikāciju un citu teritorijas infrastruktūras objektu sakārtošana.

Veidojot novadu budžeta sistēmu un esošā valsts parāda sadali, ir jāņem vērā valsts novados investīcijās ieguldītais kapitāls. Loģiski būs, ka novadiem, kuri saņēmuši lielākas investīcijas, tās likuši lietā novada ekonomikas attīstībā, pienāksies dzēst attiecīgo daļu valsts parāda.

5. Administratīvi teritoriālās reformas politiskais risinājums

Latvijas Republikas Satversmē ir aprakstīta tikai daļa no praksē īstenojamās politiskās sistēmas elementiem. Tajā netiek runāts par pašvaldībām un to vēlēšanu sistēmu, par pilsoņu tiesībām un pienākumiem, par valdības veidošanas mehānismu, par partijām, frakciju veidošanu, to darbības reglamentāciju u.c. jautājumiem. Šie valsts pārvaldei aktuālie jautājumi ir vienlīdz svarīgi, lai tie iegūtu konstitucionālā likuma spēku, būtiski neizmainot spēkā esošo Satversmi. Visi papildinājumi, kas attīsta konstitucionālo iekārtu valstī, varētu tikt pieņemti tautas nobalsošanas kārtībā, neskarot Satversmē sabalansētos valsts iekārtas pamatprincipus, bet gan pieņemot Satversmi papildinošus 3 – 4 konstitucionāla rakstura likumus, kuri kļūtu par vienota valsts pamatlikuma līdzvērtīgām sastāvdaļām. Šādi precedenti starptautiskajā praksē ir vērojami Zviedrijā, kur valsts satversmi veido četri konstitucionālie likumi, kas nosaka valsts politiskās iekārtas uzbūvi, valsts pārvaldi un reglamentē atsevišķu valsts institūciju funkcijas un darbības mehānismu.

Nobeigumā

Administratīvi teritoriālo reformu nedrīkst sasteigt. Saskaņā ar projektu tā ir realizējama vairāku gadu garumā.

Pie novadu (zemju) pārvaldes sistēmas izveides varētu nonākt ar nākamās Saeimas vēlēšanām. Šajā laikā ir paveicami priekšdarbi, kas saistīti ar valsts pārvaldes sistēmas optimizāciju un attīstību.

Novadu administratīvi teritoriālās pārvaldes izveide sekmētu veselības aprūpes, slimokasu sistēmas, skolu pārvaldes un citu projektu realizāciju.

Latvijas tradicionālie novadi atbilstu Eiropas valstu teritoriālajam pārvaldes modelim, kas Latviju tuvinātu Eiropas Savienībai. Tas noskaņotu cilvēkus aktīvai darbībai, bet perspektīvas izjūta radītu pārliecību iekšējās psiholoģiskās pretestības pārvarēšanai.

Administratīvi teritoriālās reformas laikā, realizējot pāreju uz jauno pārvaldes sistēmu, būtu saglabājama kā rajona administratīvi teritoriālā vienība, tā arī vēlētās pašvaldības, lai tās piedalītos nepieciešamo reformu projektu un normatīvo dokumentu sagatavošanā. To darbības turpināšanu vai izbeigšanu reglamentētu likums “Par novadu (zemju) pārvaldi”.

Jautājumu par pagastu skaita optimizāciju izlemtu uz vietām novados, balstoties uz novadu un rajonu pašvaldību vadītāju vadībā organizētajiem pētījumiem par jaunveidojamo administratīvi teritoriālo vienību dzīvotspēju, ņemot vērā izmaksas, iedzīvotāju intereses un pašfinansēšanās iespējas to funkcionēšanai.

Reformas gaitā nedrīkst pieļaut, ka pašvaldību finansējums valsts funkciju veikšanai pāriet valsts institūciju rīcībā.

Dr.oec. S.Keišs

27.02.1997. Balvu rajona padomes priekšsēdētājs A.Kazinovskis

1. pielikums

(Latgales) novada padomes izveidošanas shēma pārejas posmā

2. pielikums

(Latgales) novada padomes izveidošanas shēma pēc 1.01.98

3. pielikums

(Latgales) novada pārvaldes shēma

4. pielikums

Saeimas deputātu ievēlēšana

pēc mažoritārās sistēmas (Latgales) novadā