"Latvija gatavojas valdības maiņai"

"Izvestija"

— 2000.04.08.

Apvainojumi pedofilijā būs tikai formāls iemesls īpašumu pārdalīšanai.

Septiņpadsmit Latvijas Saeimas deputātu parakstīja prasību par premjera un divu ministru demisiju. 13. aprīlī Latvijas Saeimas prezidijs apspriedīs jautājumu par iespējamo premjera Andra Šķēles demisiju.

Līdz šim apsūdzība, kuras lomu uzņēmās Ādamsons, ko Saeimā ir iesaukuši par "kapteini Haizivi", tika izteikta ar nepieciešamu piebildi - "iespējams". Uz ko apsūdzētie atbildēja: "Nē, nekad, nevar būt, nav pierādījumu". Šķēle vēl joprojām turpina tā apgalvot.

6. aprīlī premjers nolēma atstādināt no amata Latvijas ekonomikas ministru Vladimiru Makarovu … Tajā pašā laikā Jānis Ādamsons paziņo, ka izmeklēšanas komisijai "ir tieši pierādījumi Andra Šķēles un Valda Birkava līdzdalībai skandālā". Parlamentārā opozīcija pavisam ātri savāca parakstus ārkārtas sēdei Saeimā. Parlamentārieši lems par "Latvenergo" privatizāciju un izvirzīs balsošanai 13. aprīlī jautājumu par neuzticības izteikšanu premjeram, finansu un izglītības ministriem Mārim Vītolam un Edmundam Krastiņam. Visi trīs ir "Tautas partijas" pārstāvji.

Rodas jautājums, kāds ir patiesais Makarova atstādināšanas iemesls, ja tiek apdraudēta visa kabineta darba drošība? Makarovs ir vainīgs pie tā, ka liedz privatizācijas aģentūras vadītājam paraksta tiesības. Līdz šim Makarovs bija par to, lai atstādinātu Nagli no ieņemamā amata, apvainojot viņu pārsteidzīgu lēmumu pieņemšanā gan privatizācijas jautājumos kopumā, gan jautājumos, kas saistīti ar "Latvenergo" privatizāciju, jo šie lēmumi var dārgi izmaksāt valsts budžetam.

Seksuālā skandāla robežās patiesībā Latvijā norisinās ietekmes sfēru pārdalīšana starp diviem valsts lielākajiem ražošanas grupējumiem. Karo "tranzītnieki" un "pārtika". Šķēle, kas pirms premjera amata vadīja milzīgu koncernu Ave Lat Group, pārstāv otros. "Latvenergo" privatizācijai ir jāspēlē galvenā loma pakāpeniskā visu "pārtikas pārstāvju" resursu apkopošanā, kur lielais vairākums ir "iedzimti" latvieši. Premjera oponenti, izmantojot arī "seksuālos" resursus, pārgāja uzbrukumā…

Viktorija Sokolova

"Lunkanās mēles"

"Subbota"

— 2000.03.31.

Nesen pēc kādas privātpersonas pieprasījuma Valsts kanceleja saskaitījusi, cik lielas summas pa telefonu nopļāpājuši trīs Latvijas premjeru — Krasta, Krištopana un Šķēles — biroju līdzstrādnieki. Lūk, kas no tā iznāca.

Krasta valdības laikā 12 viņa darbinieki tikai 4 mēnešos vien par sakariem iztērējuši 6004,38 latus. Bet 10 Krištopana cilvēku 8 viņa valdības mēnešos norunājuši 7959,93 latus. Pašreizējā valdības galvas Šķēles biroja 8 darbinieki pusgadā samaksājuši 3787,58 latus. No budžeta, protams.

Guntars Krasts savu neapstrīdamo līdera godu apstiprinājis arī vēlāk, kļūdams par premjerministra biedru Viļa Krištopana valdībā. 8 mēnešos viņa 4 cilvēku komanda pamanījusies nopļāpāt 8774 latus un 20 santīmus. Viskomunikablākā no līdzstrādniecēm bijusi Iveta Sers, kas norunājusi gandrīz pusi no šīs summas. Tikai februārī vien valsts kase par viņas sarunām samaksājusi 2150 latus un 40 santīmus. Vareni! Bet "Latvijas mobilā telefona" speciālisti bija pārsteigti par tik izcilu sasniegumu. Izrādās, lai iznāktu tāds rēķins, Sers kundzei vajadzēja vai nu katru dienu pa iekšējo tīklu runāt 10 stundu no vietas vai katru dienu vienu stundu kontaktēties ar Ameriku. Lūk, tā nu gan ir komunikabilitāte!

Bet par vispieticīgāko atzīts pašreizējais MK vadītājs Andris Šķēle, kas no pērnā jūnija līdz janvārim sarunām bija iztērējis tikai 34 latus un 59 santīmus. Mazāk tērēt tikai mēmais spētu. Tajā pašā laikā premjera ārlietu padomnieka tēriņš bijis 1164,71 latu liels.

Sacensībās ar devīzi "Kurš pļāpīgāks" neatminēta palikusi tikai viena intriģējoša detaļa. Interesanti, kas tā par privātpersonu, kuras pieprasījums tik labvēlīgi tika pieņemts Valsts kancelejā, kura darījusi zināmu atklātībai pļāpu sarakstu. Droši vien dižs cilvēks.

"Krisbergs prasa miljonus"

"Subbota"

— 2000.03.31.

Valdis Krisbergs ir bijušais Saeimas deputāts un partijas "Saimnieks" biedrs, bankrotējušās a/s "Auseklītis" īpašnieks.

Sakarā ar šīs firmas mahinācijām 1997.gadā viņa deputāta mandātu apturēja. Vēlāk V.Krisbergu notiesāja. Brīvībā viņš iznāca 1999.gada vasarā.

Pašlaik Krisberga kungs ir juridiskā biroja "Temīda" prezidents. Kā viņš apgalvo, birojs specializējas prasību iesniegšanā Strasbūras Starptautiskajā tiesā. "Mēs esam iesnieguši jau četras prasības. Viena no tām ir mana." Starp citu, pats Krisberga kungs nolēmis iztiesāt no Latvijas Temīdas diezgan ietekmīgu summu — 10 miljonus dolāru. Starp citu: birojs "Temīda" sniedz bezmaksas konsultācijas šoferiem par autoceļu problēmām. "Ja nu kur mahinācijas ir, tad tas ir uz ceļiem".

Nākotnē Krisberga kungs raugās ar optimismu: "Es grasos dzīvot ne sliktāk kā pirms cietuma". Kā apgalvo eksdeputāts, ģimene viņu šajā ziņā atbalstot: "Abas manas meitas (23 un 25 gadi) ir tikpat darbīgas kā es — gan mācās, gan strādā".

"Arī igauņi nemīl savu valdību"

"Postimees"

— 2000.04.04.

31.martā Igaunijas valdības preses centrs un ES "Market Research Ltd") prezentēja socioloģisko pētījumu par Igaunijas sabiedrības attieksmi pret valdības darbību.

Pētījumā salīdzināta iedzīvotāju attieksme pret valdības darbību 1999.gada septembrī un 2000.gada martā.

Cilvēku skaits, kas valdības darbu novērtē kā sliktu, audzis par 8% (no 46% līdz 54%).

Salīdzinot respondentu atbildes 1999.gada septembrī un 2000.gada janvārī par to, cik labi viņi ir informēti par valdības darbību, arī ir vērojama negatīva ievirze.

Pētījumā apskatīta arī sabiedrības uzticēšanās dažādām Igaunijas partijām. Visnopietnākais popularitātes pieaugums novērojams Centra partijai – no 21% 1999.gada septembrī līdz 26% 2000.gada martā.

Kopumā populārākās ir Centra partija (26%), Tēvzemes apvienība (17%), Mērenie (16%) un Reformu partija (10%).

Interesants bija Mēreno partijas ģenerālsekretāra Tonu Koiva komentārs presē par partijas popularitātes kritumu. "Mēreno vēlētāji ir visgudrākie, līdz ar to ar viņiem ir grūtāk sadarboties nekā ar parastiem vēlētājiem … Vēlētāju viedoklis nenozīmē, ka viņi ir no mums novērsušies, tas nozīmē tikai to, ka mums ir jāstrādā vēl labāk."

Tika uzdots jautājums, vai igauņi kopumā uzticas Igaunijas partijām: kopumā partijām uzticas tikai 42% aptaujāto.

Pētījumā novērtēts arī atsevišķu valdības ministru darbs. Pozitīvs reitings ir ārlietu ministram Ilvesam (37), kultūras ministrei Signei Kivi (33), aizsardzības ministram Juri Luikam (21) (viņi ir trīs populārākie ministri). Savukārt negatīvi novērtēti lauksaimniecības ministrs Ivari Padars (—33), finansu ministrs Sīms Kallass (—32), sociālo lietu ministrs Eiki Nestors (—22) (trīs zemākie reitingi).

Kopā ārlietu ministru negatīvi novērtējuši 14%, savukārt pozītīvi 51% aptaujāto, salīdzinot ar 1999.gada martu tas ir ievērojams kāpums no 29 līdz 37 punktiem.

Prezentējot pētījumu presei, sociologs Juhans Kivirahks atzina, ka situācija nav nekāda spožā. Viņš arī atzīmēja, ka nav ievērojamu atšķirību igauņu un neigauņu atbildēs. Tikuši aptaujāti visdažādākā vecuma cilvēki, līdz ar to var uzskatīt, ka tajā atspoguļots vidusmēra viedoklis.

Igaunijas prese, rakstot par minēto aptauju, atzīmēja, ka tikai mazāk nekā puse Igaunijas iedzīvotāju atbalsta Lāra valdību, bet tas arī ir viss. Kā raksturīgi igauņiem, ar pārmērīgu sevis kritizēšanu viņi nav aizrāvušies.

"Prezidenta kandidatūra ir tikai spekulācija"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.04.05.

"Tā ir tikai spekulācija." To, apmeklējot Helsinkus, par savas partijas plāniem izvirzīt viņu par prezidenta amata kandidātu Igaunijas prezidenta vēlēšanās 2001. gada rudenī saka bijušais Igaunijas premjerministrs Andress Tarands.

Viņa partija, moderāti jeb konservatīvie, šo lietu izmantoja pat pirms Igaunijas pašvaldību vēlēšanām pagājušā gada oktobrī. "Tarandu par prezidentu!" bija lozungs partijas reklāmas kampaņā. Šīs kampaņas ideja bija tāda, ka gadījumā, ja nevienam kandidātam neizdosies iegūt divu trešdaļu atbalstu parlamentā, Rīgikogu, tad Igaunijas prezidentu ievēlēs parlamenta un pašvaldību deputātu organizācija. Tādēļ spēku samēram pašvaldībās bija visai mazs iespaids uz prezidenta vēlēšanām.

"Tas nebija sevišķi veiksmīgi", šodien saka Andress Tarands un piebilst, ka kopš tā laika nekas īpaši jauns nav noticis. Viņš netic, ka izšķirošo lēmumu pieņems parlaments, lai gan šķiet, ka visām trim valdības koalīcijas partijām ir savi prezidenta kandidāti. Tie ir — tātad pats Tarands no Moderātu partijas, parlamenta priekšsēdis Tomass Savi no Reformu partijas un parlamenta priekšsēža vietnieks Tunne Kelams no Tēvzemes savienības. Šīm trim valdības partijām Rīgikogu ir tikai ļoti nepārliecinošs vairākums.

Andress Tarands vada Konservatīvo tautas partiju, ( Möödukat ), kas par spīti savam nosaukumam ir sociāldemokrātiska partija. Divkāršais nosaukums radās pagājušajā gadā pēc apvienošanās ar ārlietu ministra Tomasa Hendrika Ilvesa Tautas partiju.

"Mēs esam Sociālistiskās Internacionāles biedrs, un mūsu sadarbības partneris ir ESP Eiropas parlamentā. Mēs tomēr vairāk pārstāvam blērisku sociāldemokrātiju. Igaunijas sociāldemokrātisko partiju tradīcijas vairs nav saglabājušās. Pasaule ir mainījusies, un lielās ideoloģijas ir zaudējušas savu nozīmi", Tarands teica.

Viņš piekrīt, ka nosaukuma maiņa ir saistīta ar sociālisma slikto slavu Igaunijā.

"Igaunijā tas nozīmē atgriešanos padomju sistēmā, tādēļ mēs paņēmām vārdu moderāti jeb konservatīvie un skaļi nepasludinājām, ka esam sociāldemokrāti."

Sabiedrības aptaujā atklājās, ka pārējo divu valdības partiju piekritēji ir apmierinātāki ar valdību nekā moderātu atbalstītāji.

"Tas ir saistīts ar tradicionālo iedalījumu labējos un kreisajos, lai gan tālākā perspektīvā tam nav nekādas nozīmes, pat ne Somijā", Tarands paskaidroja.

Viņaprāt, daudz svarīgāka ūdensšķirtne Igaunijas politikā ir tas, cik lielā mērā vēl aizvien asinīs ir saglabājušies padomju paradumi. Pašreizējās koalīcijas partijas veic reformas un ir eiropeiskāk orientētas.

"Ne visiem mūsu piekritējiem tas ir pa prātam, jo sevišķi tādēļ, ka algas ir mazas un tamlīdzīgi. Pagājušais gads turklāt bija slikts gads, kad mēs bijām spiesti samazinātun budžetu un veikt līdzīgas lietas", viņš konstatēja.

No 1994. līdz 1995. gadam Andress Tarands bija premjerministrs.

Lai gan viņš ir valdības partijas priekšsēdis, viņš neatrodas pašreizējā valdībā, ko vada Tēvzemes savienības vadītājs Marts Lārs. Tarands toties ir parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdis. Igaunijas centieni iestāties Eiropas Savienībā un NATO, kā arī attiecības ar Krieviju ir jautājumi, ar kuriem viņam nākas nodarboties.

Ar Krieviju Igaunijai robežlīgums ir gatavs jau kopš 1996. gada novembra.

"Tehniski viss ir gatavs vissīkākajās detaļās. Vienīgās grūtības ir radīt Krievijā politisko gribu", Tarands norādīja.

Viņam pašam bija galvenā loma, kad vajadzēja likvidēt Igaunijas pusē pastāvošos šķēršļus. Apmeklējot Helsinkus kā premjerministrs, Tarands konstatēja, ka Igaunijai nav nekādu teritoriālo pretenziju pret Krieviju.

"Es uzskatīju, ka Tērbatas miera līguma robežu, kas bija svēta juridiskā izpratnē, nav iespējams sasniegt. Patiesībā kritika Igaunijā nebija sevišķi asa. Rietumos visi zina, ka mēs esam izdarījuši visu nepieciešamo."

Par pašsaprotamu lietu viņš uzskata, ka Krievija iebildīs pret Igaunijas iestāšanos NATO.

"Krievu politiķiem gandrīz vai obligāts pienākums ir saglabāt NATO kā ienaidnieka tēlu. Tas jau ir bijis tik ilgi, ka notiek gandrīz automātiski. Tomēr viens no viņu analītiķiem Sergejs Karaganovs teica, ka "patiesībā mēs pretojamies (Baltijas valstu dalībai NATO), taču ko gan mēs tur varam darīt".

Baltijas valstis un citas bijušās padomju republikas Krievijā mēdz saukt par "tuvajām ārzemēm" atšķirībā no īstajām ārzemēm.

"Tas ir segvārds centieniem atgriezties padomju periodā, kad Krievijas impērija bija visvarenākā. Gluži tāpat pēc koloniālisma sistēmas sabrukuma arī Francijā un Lielbritānijā bija tādi ļaudis, kas vēlējās kaut ko līdzīgu", Tarands apgalvoja.

To valstu vidū, kas tagad risina sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, pieņemas bailes, ka ES dalībvalstis patiesībā nevēlas jaunas dalībnieces. Tarands par gluži dabīgu lietu uzskata nacionālo interešu uzsvēršanu un to, ka tas procesu padara lēnu.

"Šo grūtību dēļ precīzais grafiks droši vien netiks ievērots, un būs vajadzīgs ilgāks laiks. Tas tomēr nenozīmē, ka mēs grafikā esam sākuši veikt grozījumus, jo pretējā gadījumā mūsu pašu iestādes kļūs slinkas. Tādēļ mēs stingri turamies pie 2003. gada 1. janvāra."

Viņš ņem vērā to, ka ne visi maksā vienlīdz daudz un ne visi tikpat daudz saņem no kopīgās kases.

"Tomēr ir jāpatur prātā, ka Eiropas integrācijas pamatdoma ir izvairīties no kara. Karš vienmēr būs dārgāks nekā neliela nonivelēšana, kas ir labi zināms arī Somijā."

Igaunijas parlamentā pārstāvētās partijas ir vienisprātis par valsts ārpolitikas galvenajām līnijām, tas ir, iestāšanos ES un NATO.

"Es tomēr domāju šādi — sarunām kļūstot aizvien konkrētākām, varbūt radīsies vairāk strīdīgu jautājumu. Tautā ir audzis pretinieku skaits, tomēr tas ir gluži normāli. Iestāšanās neatbilst visu interesēm, tādēļ droši vien ir gaidāmi arī politiski strīdi", norādīja Andress Tarands.

Bjarne Nitovuori

"Zviedrija Igaunijā ir ieguldījusi 1,5 miljardus"

"Dagens Industri"

— 2000.04.07.

1999. gadā zviedri nopirka igauņu uzņēmumus par 1,5 miljardiem igauņu kronu (apmēram 825 miljoni zviedru kronu).

Kopējās tiešās ārvalstu investīcijas Igaunijā pērn bija 4,5 miljardi igauņu kronu (2,5 miljardi zviedru kronu).

Salīdzinot ar 1998. gadu, kas bija ārkārtīgi labs gads, tas ir gandrīz uz pusi mazāk.

Līdz ar to ārvalstu ieguldījumi 1999. gadā atgriezās pie normālāka līmeņa, kas pastāvēja pirms Zviedrijas banku ienākšanas Igaunijā.

1998. gadā ārzemnieku izdarītie uzņēmumu pirkumi Igaunijā sasniedza fantastisku skaitli — 8,1 miljardu igauņu kronu. Tikai "Föreningssparbanken" un SEB attiecīgi veiktais "Hansapank" un "Ühispank" pirkums nozīmēja vairāk nekā 4 miljardu igauņu kronu ieplūšanu jeb pusi no kopējās summas.

1999. gadā gandrīz puse no tiešajām investīcijām tika novirzītas uz rūpniecību, transporta un sakaru sektoru, bet ievērojama daļa ieplūda arī finansu sektorā. Tas redzams "Eesti Pank" statistikā.

Somija un Zviedrija, tāpat kā agrāk, bija lielākās ieguldītājas, un tās izdarīja divas trešdaļas no visiem uzņēmumu pirkumiem. 1999. gadā Somija ieguldīja vairāk nekā 1,6 miljardus igauņu kronu un Zviedrija 1,5 miljardus. ASV, Dānija un Norvēģija ieņem nākamās vietas, taču ar daudz mazākām summām.

Kopš neatkarības atgūšanas līdz 2000. gadam Zviedrija ir nopirkusi uzņēmumus par 15,6 miljardiem igauņu kronu jeb 8,5 miljardiem zviedru kronu. Zviedrijas daļa no kopējiem tiešajiem ieguldījumiem tādējādi ir 41,1 procents. Somija ir ieguldījusi kopumā 11,4 miljardus jeb 30,1 procentu.

"Igaunija liek cerības uz Putinu"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.04.05.

Ar jauno Krievijas līderi Tallina saista iespēju atkausēt divpusējās attiecības.

Pašlaik, kad Vladimirs Putins ieņem divus pašus svarīgākos amatus valstī un ir jau ievēlēts par valsts prezidentu, divpusējo Krievijas un Igaunijas attiecību dienas kārtībā nav iekļauti tikai paši vienkāršākie jautājumi. To starpā ir jautājumi par divkāršā muitas nodokļa atcelšanu, kuru Krievija noteica Igaunijas precēm par sodu tam, ka tiek ierobežotas cittautiešu tiesības, kā arī jautājums par savstarpēju Krievijas un Igaunijas ražošanas uzņēmumu izveidošanu un par ciešu abu valstu muitas dienestu sadarbību.

Daudzu problēmu atrisināšanu bremzē tas, ka Igaunijas puse nepilda daudzus pienākumus, kurus tā uzņēmās, parakstot 1991. gadā Vienošanos par sadarbības pamatiem … , kas pirmām kārtām attiecas uz bijušās PSRS pilsoņu tiesībām.

Ņemot vērā Igaunijas perspektīvu iestāties ES, ir vērts pagaidīt 7 gadus, kuru laikā Igaunija būs spiesta pārtraukt masu bezpilsoņu taktiku un ierobežojumus izmantot dzimto valodu nepilsoņu vidū. Taču Krievijas pusei nogaidoša un pasīva taktika nav pieņemama.

Kā bijušais FDD vadītājs Putins acīmredzot labāk par visiem saprot sāpīgo, bet vēsturiski attaisnoto Igaunijas attieksmi pret Čečenijā notiekošo. Pēc staļiniskā šoka daudzus igauņus ir grūti par to vainot. Nav izslēgts, ka pirmā Krievijas prezidenta atvadu vārdos igauņi, tāpat kā viņu kaimiņi baltieši, cerēja dzirdēt "piedod" arī adresētu sev. Pēdējos desmit gadus tur gaidīja oficiālu līdzjūtību no Maskavas par tās valdības darbiem 40. gados. Nožēlas vārdus no Jeļcina nedzirdēja ne Igaunijas, ne citu Baltijas valstu, ne arī NVS valstu krievvalodīgie iedzīvotāji. Viņa "piedod" bija adresēts tikai Krievijas iedzīvotājiem.

Igaunijas pozīcija pret Krievijas rīcību Čečenijā var mainīties tikai pēc tam, kad mūsu Rietumu kolēģi daudz vēsāk novērtēs notiekošo.

EPPA, kā zināms, neuzstāj, lai Krievijas delegāciju atstādinātu no dalības šajā organizācijā sakarā ar Krievijas karaspēka darbībām Čečenijā. … Jaunā Eiropas pozīcija ir NATO ģenerālsekretāra Džordža Robertsona un ASV valsts sekretāres Madlēnas Olbraitas vizīšu rezultāts, to "pozitīvā sadarbība ar Putinu", kā arī ASV un Igaunijas sevišķās attiecības Baltijas hartas ietvaros, kas tika parakstīta 1998. gadā, tā dod iespēju, arī ar Rietumu palīdzību, noslēgt "Čečenijas" punktu Krievijas un Igaunijas attiecību dienaskārtībā.

Nedrīkst palaist garām tādu iespēju, ka bagātās igauņu bankas varētu investēt daudzos mūsu kopīgos projektus ar noteikumu, ka no Krievijas puses tiem tiks radīti pieņemami noteikumi. Turklāt igauņu baņķieriem būtu jāsteidzas, jo Krieviju uzskata par ļoti svarīgu ekonomisko partneri viņu kolēģi Latvijā un Lietuvā.

Gadā, kad tiek atzīmēta vēl viena ievērojama diena visas Eiropas vēsturē — 55. gadadiena kopš fašisma sakāves — Krievijas un Igaunijas attiecību dienaskārtībā parādās vēl viens punkts. Daži igauņu radikāļi, kā arī viņu kolēģi Baltijas kaimiņvalstī galīgi ir sajaukuši visus veterānus, kas Otrā pasaules kara laikā karoja dažādās frontes līnijas pusēs.

Ne velti Igaunijas frontinieki pieprasa no saviem parlamentāriešiem skaidru novērtējumu Igaunijas pilsoņu dalībai pēdējā pasaules karā un atbilstošu atbildi uz jautājumu, kurš karoja par pareizo lietu un kurš — pret. Šī atbilde interesē ne tikai viņus vien …

Jāatzīst, ka Otrā pasaules kara laikā lielu daļu igauņu, kā arī pārējo Baltijas valstu iedzīvotāju ar varu padarīja par ienaidniekiem. Vieni uzskatīja, ka aizstāv tēvzemi, bet otri— ka to atbrīvo.

Tāpēc atbildei frontiniekiem būtu jābūt kopīgai, ņemot vērā izpratni par tā laika sarežģīto vēsturisko situāciju. … Krievijas pozīcija vienmēr būs antifašistiskās pretošanās karavīru pusē. … Krievija nevar pieļaut cīnītāju pret fašismu vajāšanu Baltijas valstīs. Kā nesen lika saprast Vladimirs Putins, Krievija, veidojot savas attiecības ar Baltiju, izskata šo aspektu kā visa humanitāro problēmu kompleksa neatņemamu sastāvdaļu.

Divpusējās sadarbības straujš progress un savstarpējās uzticēšanās atmosfēra palīdzēs atrisināt arī pašu grūtāko dienaskārtības jautājumu — Igaunijas un tās kaimiņu tiekšanos uz NATO.

Tallina ir nopietni noskaņojusies iestāties NATO jau 2002. gadā, uzreiz pēc tā sanāksmes. Tajā pašā laikā Igaunijas izdevumiem militārajā jomā ir jāpieaug līdz 2% no iekšzemes kopprodukta.

Igaunijas un citu Baltijas valstu tiekšanās uz Ziemeļatlantijas aliansi pašreizējā starptautiskajā situācijā vairāk ir prestiža lieta, nevis aizsardzības meklējumi no "austrumu kaimiņa". …Igaunijas aizsardzības ministrs paziņoja, ka Igaunija neredz nekādus draudus no Krievijas puses. Un šajā sakarā diezvai Rietumi ir gatavi spert soļus, kas var saasināt to attiecības ar Krieviju, lai tikai celtu Baltijas valstu prestižu, katrai no tām cenšoties nonākt NATO ātrāk par saviem kaimiņiem.

Reālā situācija rāda, ka tieši Krievija un nevis Igaunija vai pārējās Baltijas valstis dzird teritoriālas un cita rakstura pretenzijas.

Turklāt Krievijas un NATO attiecību "atsaldēšana", kas notika 2000. gada februārī pēc Putina un lorda Robertsona pārrunām, atkal nostādīja Tallinu un viņas kaimiņus nepieciešamības priekšā savas atlantiskās politikas realizēšanā ņemt vērā Krievijas pozīciju NATO paplašināšanā. Lai arī kā to nevēlas Baltijas valstis, to ceļš uz Briseli iet caur Maskavu.

Anatolijs Trinkovs

"Pozitīvs Putina vērtējums"

"Gazeta Wyborcza"

— 2000.04.05.

No Jaceka Komara intervijas ar Lietuvas prezidentu Valdu Adamku.

JK

: Kā jūs vērtējat Lietuvas gatavības pakāpi līdzdalībai NATO un Eiropas Savienībā?

VA

: Tas, ko mēs esam izdarījuši līdz šim brīdim, tiek vērtēts ārkārtīgi augstu. Tomēr ir jāatzīst, ka ir radušās zināmas šaubas par iespējām īstenot Lietuvas apņemšanos divos gados paaugstināt valsts militāro izdevumu līmeni līdz NATO dalībvalstu izdevumu līmenim. Tomēr es vēlos uzsvērt: lai gan mums ir ievērojamas ekonomiskās grūtības, mēs tomēr neatsakāmies no šīs apņemšanās. To, iespējams, nāksies tikai nedaudz koriģēt.

JK

: Vai Lietuvas orientācija nemainīsies, ja parlamenta vēlēšanās rudenī uzvarēs kreisie [kas kritizē aizsardzības izdevumu palielināšanu un uzskata, ka labāka par līdzdalību NATO Lietuvai būtu neitralitāte]?

VA

: Nevēlētos uzstāties pareģa lomā un prognozēt vēlēšanu iznākumu, taču uzskatu, ka šīm partijām savus solījumus realizēt neizdosies.

JK

: Premjers Andrjus Kubiļus, pirms nedēļas uzturēdamies Briselē, izteicās, ka Lietuva vēloties iestāties NATO jau 2002.gadā. Vai pašreizējā jaunā situācija Krievijā neizraisīs aizkavēšanos NATO un ES paplašināšanās procesā, ietilpinot tajās Baltijas valstis?

VA

: Nedomāju, ka tas būtu iespējams. Starp citu, vēl ir pāragri ielaisties kaut kādās politiskās spekulācijās. Man šķiet, ka Krievijas uzmanība tagad tiks pievērsta galvenokārt savu iekšējo problēmu risināšanai, kā, piemēram, Čečenijas kara seku likvidācija un saimnieciskās dzīves atjaunošana.

Pret mums naidīgi paziņojumi galvenokārt nāk no Krievijas deputātu aprindām. Daži no viņiem vienmēr ir bijuši noskaņoti pret Baltijas valstīm. Kā piemēru varu minēt neseno Žirinovska izteikumu, ka viņš uz Baltijas valstīm nomestu atombumbu. Vai tad kāds var noticēt tādām lietām? Es tādiem paziņojumiem nepiegrieztu ne mazāko vērību.

Es uzskatu, ka Putina ievēlēšana par prezidentu ir pozitīvs fakts. Krievijas politiskajā ainā viņš ienesīs zināmu stabilitāti. Nostabilizēsies arī attiecības ar Krievijas kaimiņiem.

JK

: Polijas un Lietuvas politiskās attiecības šobrīd ir ļoti labas. Tomēr saimnieciskā sadarbība ir ārkārtīgi vāji attīstīta. Nesen Lietuvas masu medijos bija lasāms, ka poļi, kuri Panevēžā ir nopirkuši stikla fabriku, "politiskojot" pilsētu, pieprasot no rūpnīcas strādniekiem poļu valodas zināšanas.

VA

: Kā jūs redzat, man nāk smiekli, klausoties šo jautājumu. Uz to es atbildētu tā: kā Polijā, tā arī Lietuvā netrūkst bļauru. Nopietni cilvēki tādiem jautājumiem uzmanību nepievērš. Tas ir attiecināms arī uz nopietniem biznesmeņiem. Es vēlētos uzsvērt, ka kopumā klimats ekonomiskajai sadarbībai ar Poliju ir ārkārtīgi labvēlīgs, un to mums vajadzētu maksimāli izmantot.

Tomēr pašlaik mēs neizmantojam visas iespējas šādai sadarbībai. Ņemot vērā mūsu labās politiskās attiecības, ir grūti izprast, kādēļ tā notiek. Tas, ka braucienā uz Poliju mani pavada grupa lietuviešu biznesmeņu, ir mēģinājums atdzīvināt ekonomiskās attiecības.

"Lietuva — lielo interešu cīņas laukā"

"Lietuvos rytas"

— 2000.04.04.

Neņemot vērā Amerikas Savienoto Valstu deklarēto atbalstu, Lietuvai ir palielinājies pret Rietumiem noskaņoto lietuviešu skaits.

Vēl aizvien ļoti negatīvi tiek vērtēta ASV kompānijas "Williams International" dalība "Mažeiķu naftas" koncerna privatizācijā. Savukārt Krievija uz šī fona mēģina stiprināt savu ietekmi.

Vērtējot pastāvošo situāciju, ASV vēstnieks Lietuvā Keits Smits pateica, ka par spīti demokrātijas uzvarai un Lietuvas progresam ekonomiskā krīze spiež cilvēkus aizmirst sasniegumus politiskajā sfērā. Viņš atzina, ka pagaidām tirgus ekonomikas attīstība Lietuvā ir pārlieku lēna. Keits Smits uzskata, ka lietuviešiem jākoncentrējas uz ilglaicīgiem projektiem, jo paies vairāki gadi, kamēr valsts ekonomiski atgūsies.

Pozitīva ietekme ir Lietuvas integrācijas procesam Eiropas Savienībā. Tā gaitā noskaidrosies reformējamās jomas un uzlabosies tautsaimniecības stāvoklis. ASV vēstnieks ir pārliecināts, ka šobrīd pastāvošajās negatīvajās, pret Rietumiem vērstajās tendencēs ir vainojama ekonomiskā krīze un dažas personas, kas realizē savus politiskos mērķus. Kā piemēru Keits Smits minēja protesta demonstrāciju, kas bija noorganizēta pret kompāniju "Williams". Šajā kampaņā piedalījās arī politiķi, kā norāda ASV vēstnieks, kuriem bija vajadzīgs kaut kāds iegansts sevis apliecināšanai un pierādīšanai.

Par to, ka Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca nesaņem no Krievijas izejvielas, cilvēki apvaino ASV kompāniju "Williams", bet arī pirms amerikāņu atnākšanas naftas piegādes jautājums nebija atrisināts.

Keits Smits pateica, ka ASV ir ieinteresēta Amerikas investīciju piesaistīšanā Lietuvai un citās Austrumeiropas un Viduseiropas valstīs. Bet kompānijas "Williams" atnākšana uz Lietuvu tika atbalstīta tikai pēc tam, kad tika parakstīta ASV un Baltijas valstu harta.

ASV vēstnieks iestājas, lai starp Lietuvu un Krieviju tiktu uzturētas labas ekonomiskās attiecības, kā arī starp Krieviju un Eiropu. Viņš vēlētos, lai demokrātiska Krievija integrētos Eiropā, tāpat kā to dara Lietuva. Bet šim procesam nevajadzētu būt politiskam. Tam ir jābalstās uz atklātiem un skaidriem uzņēmējdarbības mērķiem.

Keits Smits norāda, ka ASV atbalsta Lietuvas enerģētisko neatkarību, bet ne jau Vašingtona atvedusi "Williams", šī kompānija pati atrada Lietuvu. Krievija mēģina kontrolēt enerģētisko sektoru ne tikai Lietuvā, bet arī Moldovā, Bulgārijā un Ukrainā.

Vērtējot politiskos aspektus, ASV vēstnieks teica, ka Vašingtona ir ieinteresēta Lietuvas dalībā NATO un Eiropas Savienībā. Viņš uzskata, ka pēc vēlēšanām arī jaunais ASV prezidents turpinās NATO paplašināšanās procesu.

Marus Laurinavičus

"Vai oligarhus gaida pavasara pēriens?"

"Argumenti i fakti"

— 2000.04.05.

Pirmā aprīļa avīzes krietni izsmīdināja lasītājus.

Visveiksmīgākās izrādījās "iecelšanas" jaunajā ministru kabinetā. Atradās vieta gan B.Berezovskim, gan A.Čubaisam, gan gandrīz aizmirstajam O.Soskovecam.

Patiesībā viss ir daudz garlaicīgāk. Uzvarējusī komanda gatavojas vadību veidot divos posmos. Pirmajā sagaidāms maz pārmaiņu. Un tikai septembrī — oktobrī, kad G.Grefa ekonomiskā programma iegūs apzinātas aprises, sāksies nopietnas kadru maiņas. Taču arī šeit jaunajam prezidentam ir it kā izpratne, ka šis process nedrīkstot izraisīt atklātu karu starp Maskavas un Pēterburgas klaniem. Kaut arī pēterpilieši ir savējie, taču daudziem no viņiem federālā līmeņa pārvaldes pieredzes acīm redzami nepietiek.

Taču viens, turklāt ļoti svarīgs lēmums var tikt pieņemts jau visdrīzākajā laikā. Valdības struktūrā, liekas, tikko likvidēta Informācijas ministrija. Pats par sevi saprotams, ka šajā gadījumā ministra nosaukumu zaudēs arī M.Ļesina kungs. Viņa ministriju izveidoja, lai speciāli kontrolētu informācijas plūsmas vēlēšanu laikā. Liekas, ka tagad nepieciešamības pēc tās vairs nav.

 

Vai "Jabloko" jānoriet?

Nenoteikts ir vicepremjeres V.Matvijenko stāvoklis. Tūliņ pēc A.Sobčaka nāves likās, ka viņa nomainīs pašreizējo Pēterburgas mēru V.Jakovļevu. Taču tagad, kad priekšvēlēšanu aptaujās Jakovļevs apsteidz Matvijenko attiecībā 3:1, viņa nevar cerēt uz atklātu prezidenta atbalstu.

Taču Kremlim ar tā šķietamo vai reālo V.Matvijenko atbalstu ir arī maskēti mērķi. Nepieļaut vēlēšanās "Jabloko" pārstāvim I. Artemjevam gūt uzvaru vai vienkārši labu rezultātu. Bet Matvijenko kundze atņems balsis tieši viņam — pašreizējā mēra opozicionāram.

Var jautāt, kādēļ jaunajai prezidenta komandai ir nepieciešams "gremdēt" demokrātisko opozīciju". Kādēļ "Jabloko"būtu jāsakauj vēl trešo reizi pēc parlamenta un prezidenta vēlēšanām? Kā domā eksperti, jaunā vara ar tās spēcīgo "valstībnieku" pozīciju ir ļoti neapmierināta ar "Jabloko" un tās līdera G.Javlinska prorietumniecisko pozīciju. Neapmierināta tā ir arī ar ciešajiem tā paša Javlinska un mediju magnāta V.Gusinska sakariem, vispirms jau ar telesabiedrību NTV. Tieši viņi V.Putina štāba darbiniekiem vēlēšanu laikā sagādāja vislielākās nepatikšanas.

Viņi nervozē arī par to, ka Javlinskis (telekanālā NTV) asi kritizēs jaunā prezidenta ekonomisko programmu. Ka Grigorijs Aļeksejevičs nenoturēsies, par to nav nekādu šaubu. Tādēļ "Jabloko" zvaigznei, kā plāno, jānoriet, bet tās vietu ieņems prognozējamie B.Ņemcovs, S.Kirijenko un, iespējams, I.Hakamada. Pats par sevi saprotams, arī Labējo spēku savienība (LSS).

Taču apklusināt NTV ir ļoti sarežģīti, ja grib vienkāršāk izteikties, pat neiespējami. Miljoniem mūsu un Rietumu televīzijas skatītāju NTV ir kļuvusi par mīļāko un, šķiet, Krievijā labāko telesabiedrību. Un arī visdažādākie ārzemju demokrātiskie institūti neļaus to darīt, nenodarot pāri jaunajam prezidentam. Atliek spiest uz Gusinska kungu ar ekonomiskām svirām. Lūk, arī "Gazproma" vadītājam R.Vjahirevam dots mājiens, lai viņš no Gusinska kunga atprasītu lielu kredītu. Citādi, tā teikt, "saraustīs gabalos" pašu Vjahirevu.

Starp citu, oligarham Businskim likts priekšā iekļauties vienotajā Kremļa informācijas politikā, tad viņu likšot mierā. Nē, raidījumu licenci viņam nost neņems. Taču, ja līdz brīdim, kad V.Putins oficiāli stāsies amatā , "MediaMost" neies uz kompromisu, tad, kā izteicies kāds ierēdnis, "sāksies NTV informatīvā apgraizīšana". Tas nozīmē, ka tās žurnālistus nekur nelaidīs iekšā.

Tostarp visu šo klapatu dēļ it kā otrajā plānā aizgājusi jaunā prezidenta nodarbošanās ar valsts lietām — ar to pašu ekonomiku. Vēlēšanas jau pagājušas, bet Vladimirs Vladimirovičs vēl aizvien braukā pa valsti. Bet mums no viņa gribas jau kaut ko konkrētāku.

 

Kas aizstāvēs Berezovski

Bet atgriezīsimies pie jaunajiem amatiem. Liekas, ka prezidenta administrācija jūtami mainīsies. Saskaņā ar kādu projektu to sadalīs divos blokos. Viens kļūs par pašu prezidenta aparātu 25—30 cilvēku sastāvā. Otrs — ar visām nodaļām — nokļūs Drošības padomes pakļautībā, kur visdrīzāk nodarbosies ar "konstitucionālo reformu" un nomirs lēnā nāvē: V.Putins kopā ar valdību pats nodarbosies ar reģionu problēmām. Tādēļ arī A.Vološinu nevajadzēs atbrīvot — viņu "reorganizēs".

Vēl viena iecere — liekas, ka pati galvenā — ir padarīt prezidenta aparātu un valdību par vienu komandu. Lai nākamā premjera galvu neapdullinātu patstāvības fluīdi. Pārāk svaigā atmiņā ir tas, ka, prezidentam dzīvam esot, premjerministrs nokļuva oligarhu ietekmē un sāka spēlēt savu spēlīti.

Šādā skatu leņķī acīmredzot var raudzīties vai nu uz brīdinājumu vai priekšlikumu B.Berezovskim atdot KST telekanālu apmaiņā pret brīvu kā naftas, tā alumīnija biznesu. Stāsta, ka Boriss Abramovičs nav bijis ar mieru un gatavojas karam.

Visdrīzāk V.Putinu tas nebiedētu, ja nebūtu viens apstāklis. Stāsta, ka Tatjana Djačenko iestājusies par Berezovska kungu un lūgusi tēvu Borisu Jeļcinu viņu aiztāvēt. Tādēļ ir iespējams, ka pirmais prezidents iejauksies konfliktā Berezovska pusē.

Bet to, lūk, V.Putina komandā neviens nevēlas. Ķīviņš ar Borisu Nikolajeviču viņam nav vajadzīgs.

Andrejs Uglanovs

"Kādēļ Jeļcins solīja?"

"Le Monde"

— 2000.04.04.

Kas gan norisinājās aiz stingri apsargātajiem "Gorki—9" vasarnīcas mūriem naktī no 28. uz 29.decembri 1999.gadā?

Šajā naktī Tatjana Djačenko sarunājās ar savu tēvu Borisu Jeļcinu, ko mocīja bezmiegs. Boriss Jeļcins raksta: "Mēs norunājām visu nakti. Tatjana no manis nekā neslēpa. Es sapratu, ka nav citas izvēles." Nekādas citas izvēles, kā vien atkāpties un nodrošināt sava izvēlētā pēcteča Vladimira Putina ievēlēšanu.

Boriss Jeļcins raksta memuārus, kuru pirmās nodaļas tiek publicētas laikrakstā " Moskovskij komsomoļec ". Šajā liecībā ir atrodamas atsevišķas 1999.gada decembra mīklas atminējuma sastāvdaļas.

22.decembrī Boriss Jeļcins uzaicināja pie sevis Vladimiru Putinu un viņam teica: "Vai atceraties, ka es runāju ar jums par premjerministra posteni ar zināmu nākotni?" Putins uz to atbildēja: "Es domāju, ka jūsu atkāpšanās valstij būs milzīgs zaudējums...Es neesmu tam gatavs."

Boriss Jeļcins likās vīlies: "Es gaidīju daudz aktīvāku reakciju, daudz atklātāku. Pēdējās dienās mani ir mocījušas šaubas. Vai es esmu izdarījis pareizo izvēli?" Kremli un tā vadītāju Aleksandru Vološinu pārņēma panika. Jeļcins raksta: "Vološins neskaitāmas reizes aicināja mani atteikties no šīs domas. Tādēļ es biju nolēmis atlikt demisiju." Un viņš pieņēma lēmumu pēc ilgstošas sarunas ar Tatjanu Djačenko, savu iemīļoto meitu, uzticības personu un padomnieci. Kādus gan argumentus viņa izmantojusi, lai Jeļcins apgalvotu, ka viņam "nav citas izvēles"? Neviens to nezina.

Nākamajā rītā prezidents uzaicināja pie sevis Vladimiru Putinu. Arī viņš likās mainījis savus uzskatus: "Boriss Nikolajevič, man nebija taisnība. Es spēju...es vēlos." Tajā pašā vakarā Aleksandrs Vološins un Valentīns Jumaševs ieradās "Gorkos—9" un paziņoja: "Mēs esam uzrakstījuši Jaungada apsveikuma tekstu." Tekstu, kas kļuva par prezidenta atvadu runu, ko 31.decembrī nolasīja televīzijā.

Fransuā Bonē

"Krievija: kādas uzvaras neskaidrība"

"Le Nouvel Observateur"

— 2000.04.03.

Vladimirs Putins 26.martā netika ievēlēts plebiscītā.

Viņš patiesībā sagrāba savās rokās Krievijas prezidenta vēlēšanas. Un tas notika pēc tam, kad viņš izmantoja bez izņēmuma visus iespējamos savā rīcībā esošos "administratīvos resursus". Maskavā, kur viņš saņēma vairāk nekā 40% balsu, nebija redzami ne automašīnu eskorti, ne pūtēju orķestri, ne ielu manifestācijas, pretēji tam, kas bija redzams Spānijā vai Taivānā pēc Hozē Marijas Aznara un Čena Šuibena uzvarām. Šādu maskaviešu atturību nevar izskaidrot ne ar viņu raksturu, ne pārāk vēlu rezultātu publicēšanu. Viņi gluži vienkārši uzskatīja, ka viņiem nav pamata svinībām.

26.marts bija pirmo brīvo vēlēšanu gadadiena, kuras PSRS bija organizējis Mihails Gorbačovs. Ir pagājuši 11 gadi, kopš demokrāti mobilizēja spēkus cīņai pret komunistiskajiem aparatčikiem un ievēlēja Augstākajā padomē Borisu Jeļcinu, kas vienmēr ir bijis liels privilēģiju aizstāvis. Neviens nespēja iedomāties, ka viņš kļūs par caru, kurš aizstāv korumpētos un kurš par savu pēcteci izvēlēsies VDK, visnīstākās padomju institūcijas, virsnieku. Šodien nav daudz ekspertu, kuri spētu izskaidrot to, kas veicināja tik ārkārtīgi nepievilcīgā Vladimira Putina nākšanu pie varas.

Sociologs Sergejs Kolmakovs to skaidro ar varas sistemātisko pievēršanos tā saucamajiem "administratīvajiem resursiem" kopš prezidenta vēlēšanām 1996.gadā un parlamenta vēlēšanām decembrī. Kolmakovs, kas ir strādājis gan pie Jeļcina, gan vēlāk arī pie Primakova, to pats ir pieredzējis. Viņš labi pazīst vēlēšanu urnu pārpildīšanas tehnoloģiju un apstiprina, ka "Vienotības" partija esot izmantojusi kara viltību. Patiesībā partija ieņēma trešo vietu aiz komunistiem un Primakova vēlēšanu saraksta. Ir skaidrs, ka šādi rezultāti nespēja Putinam palīdzēt nospraust ceļu uz prezidentūru.

Šādas vēlēšanu krāpšanas detaļas izraisa pārsteigumu. Kādēļ pārējās partijas un to vēlētāji neprotestēja? Visi eksperti to skaidro vienādi: Kremlis kontrolē tiesas, kas nodarbojas ar šādu sūdzību izskatīšanu.

Profesors Voronovs jautā: "Vai jūs zināt, ka Genādija Zjuganova 1996.gadā nospraustais virziens, falsificējot vēlēšanu rezultātus Tatarstānā, netika pārbaudīts un pagājušā gada decembrī tiesnešiem tika dots rīkojums novilcināt 465 iesniegto sūdzību izskatīšanu pēc Domes vēlēšanām?"

Taču Voronovu visvairāk sarūgtina tas, ka liels skaits viņa draugu tagad ir pievērsušies Putinam cerībā saņemt izdevīgus posteņus jaunā prezidenta režīmā. Viņš nosauc vairāku perestroikas aktīvistu vārdus, kuri bija pārmetuši Gorbačovam viņa reformu gausumu, bet kuri pašlaik ir gatavi kronēt cilvēku, kas nekā nesola. Šīs kampaņas laikā Čubaisa un Kirijenko Labējo spēku savienība sevi uzlūko kā viņa pārstāvi. Voronovs žēlojas: "Šie tā saucamie liberāļi ir pārliecinoši Krievijas demokrātijas kaprači. Es neesmu ne Komunistiskās partijas biedrs, ne arī vēlētājs."

"Demokrātiskie" intelektuāļi, kuri ir pievērsušies "putinismam", ir gatavi savam vadītājam piedot viņa vulgāro valodu un viņa runu viduvējību, tomēr cenšas izlikties, ka viņi spēj ietekmēt cilvēku, kuram, pēc visa spriežot, trūkst savu ideju. Karš Čečenijā viņus nemulsina; viņiem situācija šajā mazajā republikā ir neciešama, turkāt viņi uzskata, ka tā mērķis ir atjaunot armijas prestižu pasaules un Krievijas republiku acīs, kuras apdzīvo nacionālās minoritātes. Viņi uzskata, ka Rietumi, kuri "piešķir pārāk lielu vērību čečenu nožēlojamajam liktenim", kopš Persijas līča kara vai kara Dienvidslāvijā paši pārāk mazu uzmanību pievērš cilvēktiesību ievērošanai. Krievu tauta netiek taupīta; tā neesot spējīga radīt pilsonisku sabiedrību, pielāgoties tirgus ekonomikai un izturēties atbildīgi. Politologs Androniks Migranjans, kas ir sabiedriskās domas aptauju speciālists, saka: "Tā nav tauta, bet gan dzērāju bars."

Ir veltīgi runāt par šiem "putinisma" pirmsākumiem, visapkārt redzamo postu, miljoniem neizglītoto bērnu, sabiedrības vispārējo kriminalizāciju. Putins visu nokārtos. Viņš publiski nekā nesola un neatbild saviem konkurentiem. Viņu acīs šis nerunīgais virsnieks cenšas izskatīties kā džentlmenis, kas nepakļaujas politiskiem strāvojumiem.

Kopš kampaņas sākuma Putins nav nozudis no televizoru ekrāniem. Martā vien viņš bija redzams kopumā 22 stundas: sanāksmēs Maskavā, St.Pēterburgas operā, pie Volgas, Urālos un Sibīrijā. Nevajadzētu aizmirst arī Čečeniju, kur viņš parādījās lidmašīnā, lai demonstrētu savu jauneklību un enerģiju. "Spēcīgs cilvēks", kurš izmanto bumbvedēju, lai iznīcinātu "zvērus", kā viņš mēdz saukt "čečenu teroristus". Maskavā ir cilvēki, kuri domā, ka viņš ar savu lidotāja ķiveri vēlējies iebiedēt arī krievus.

Divi valsts televīzijas kanāli, kas raida visā valsts teritorijā, ir pazīstami ar savu antičečenisko noskaņojumu. Privātais televīzijas kanāls NTV ir demonstrējis Rietumu nofilmētas ainas no Čečenijas, tomēr tajā trūkst pietiekami spēcīgu pretargumentu pret citu kanālu korespondentu reportāžām par "teroristu" izdarītajām zvērībām.

Komunistu līderis Genādijs Zjuganovs nav apsveicis jauno prezidentu ar uzvaru. Viņš uzskata, ka Putins savu uzvaru ir panācis krāpšanas ceļā.

Kā ir izteicies Krievijas žurnālistu veterāns Jegors Jakovļevs, "Obščaja gazeta" direktors, "26.marta vēlēšanas iezīmē intermēdiju Krievijas politikā" pēc desmit gadu aktivitātes. Savukārt Mihails Gorbačovs neapskauž Putina uzdevumu, jo viņš ir mantojis Jeļcina izraisītu katastrofu. Viņš uzskata, ka Putinu nopietni apdraud karš Čečenijā, kas kalpoja viņam par tramplīnu uzvarai vēlēšanās: "Tas bija gan uzvaras solījums. Tomēr nav iespējams saglabāt varu tikai militāriem līdzekļiem. Krievu vilšanās var viņam dārgi maksāt."

Vladimirs Putins ātrāk par maiju nepaziņos jaunās valdības sastāvu un savu programmu.

K.S.Karols

 

"Spēcīgākais prezidents Putins"

"Der Standard"

—2000.04.06.

Starptautisko organizāciju pārstāvji visi pēc kārtas, iepazīstoties ar stāvokli Ziemeļkaukāzā, sevi parādīja no vājās puses.

Neaizmirstama ir aina, kad Norvēģijas ārlietu ministrs Knuts Vollebaeks, būdams Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas priekšsēdētājs, pagājušajā gadā smaidot pozēja kādas sagrautas čečenu mājas priekšā.

Tā bija ANO cilvēktiesību komisāre Mērija Robinsone, kura pagājušajā nedēļā izbeidza šo blamāžu. Bijusī Īrijas prezidente parādīja, ka ir iespējams saglabāt diplomātisku izturēšanos un tomēr saukt lietas īstajos vārdos — proti, krievu "drošības spēku" neakceptējamo izturēšanos pret čečenu civiliedzīvotājiem. Tas Krievijas vadību noveda aizsardzības pozīcijās.

Vladimirs Putins, kas pēc pārliecinošās uzvaras vēlēšanās it kā ir spēcīgs prezidents, acīmredzot nejutās pietiekami spēcīgs, lai tiktos ar Robinsoni. Tas ir ievērības cienīgs notikums jau tikai tāpēc vien, jo Maskava joprojām cenšas uzsvērt ANO lomu krīžu pārvarēšanā.

Taču vienlaikus rodas jautājums: vai Putins bija pats sev kungs, kad viņš strupi noraidīja tikšanos ar ANO komisāri, vai arī viņam bija jāņem vērā militāristi? Ja tas ir tā, ka Kremļa šefam par savu popularitāti ir jāpateicas gandrīz vienīgi karam Čečenijā, tad par atbildi nav jāšaubās.

Un, tā kā karš nebeigsies vēl ilgi, tad tas arī turpmāk ietekmēs prezidenta rīcības brīvību.

Jozefs Kirhengasts

"Ūdensšķirtne Putinam"

"Izvestija"

—2000.04.06

ASV Čečenijas karu uzskata par kritisko punktu Krievijas attīstībā.

Nedēļas sākumā ASV Senāts apsprieda Krievijas un Amerikas attiecības. ASV valsts sekretāra vietnieks Stroubs Talbots pauda ASV izpildvaras pozīciju šajā jautājumā, kas izrādījās diezgan stingra.

Lai arī kas notiek Krievijā, ASV netaisās novērsties no savas palīdzības programmas Krievijai "tirgus reformu veikšanā", kā arī bruņojuma samazināšanā. Tas ir pats svarīgākais jautājums ASV, galvenais, lai Krievija pildītu "savu starptautisko apņemšanos". Sākot ar 1992. gadu, ASV valdība ir iztērējusi ne vairāk nekā 9 miljardus dolāru "ekonomisko reformu atbalstam Krievijā un tās pārejai uz tirgus ekonomiku un atbilstoši demokratizācijas procesam". "Aukstais karš", pēc Talbota domām, ASV izmaksājis 4,5 triljonus dolāru.

Valsts sekretāra vietnieks nepiekrita stingrākiem pasākumiem pret Krieviju, ko ierosināja senatori, pirmkārt jau "kontrteroristiskās" Čečenijas operācijas dēļ. Pēc viņa domām, "tās galvenā problēma ir tā, ka Čečenija atjauno vienu no sliktākajiem Krievijas pagātnes paradumiem, padomju paradumiem - izturēties kā pret ienaidnieku pret veselu tautu, ar savu iedzīvotāju, savu pilsoņu palīdzību".

Tieši Vladimira Putina pozīcija pret Čečeniju acīmredzot visvairāk nodarbina senatoru prātus. Krievija tikko ir ieguvusi jaunu prezidentu, un tagad diplomāti ir mainījuši taktiku - no nogaidošas kritikas par karu Čečenijā tie ir pārgājuši uz brīdinājumiem. Pēc Talbota domām, karam Čečenijā bija "noteicošā loma" Vladimira Putina ceļā uz valdību, taču tagad šis karš būs ūdensšķirtne Krievijas centieniem "kļūt par normālu, mūsdienīgu, demokrātisku, plaukstošu valsti". Un Talbots brīdina: "Lai arī kur Krievija sāks atjaunot šos zaudējumus, pie sevis mājās vai ārzemēs, jebkurā gadījumā tā riskē nonākt izolācijā, ar ko sastapsies misters Putins".

Viktors Sokolovs

"Eiropas Padome konfliktā ar Maskavu"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.04.06.

Padome pirms lēmuma

pieņemšanas par Čečeniju

Pēc Eiropas Padomes asamblejas janvāra paziņojuma par Krievijas dalības pārbaudi gadījumā, ja Krievija Čečenijā nepārtrauks cilvēktiesību pārkāpumus, tagad Strasbūrai jārīkojas. Trešdien uz sēdi sapulcējās komisijas, bet ceturtdien notiks atklātas debates.

Dienu pirms diskusijām par Čečeniju Eiropas Padomē Strasbūrā iezīmējas nopietns konflikts ar Krieviju. Nobeidzot sarunas par Krievijas rīcību Kaukāzā, ceturtdien Parlamentārā asambleja uz savas atbildīgās Komisijas trešdienā Strasbūras organizācijai izvirzīto pieprasījumu lems par pasākumu pieņemšanu pret Krievijas armiju par tās cilvēktiesību pārkāpumiem Ziemeļkaukāzā. Bez tam vēl no pirmdienas uz ceturtdienu sagaidāma atliktā lēmuma par Krievijas delegācijas pilnvarām apstiprināšana, kurš pēc Domes vēlēšanām pagājušajā decembrī pilnībā tika veidots no jauna.

 

Attiecības ar Putinu turpinās

Eiropas Parlamentārā asambleja janvārī asi nokritizēja Krieviju dēļ nesamērīgās rīcības Čečenijā un aicināja Maskavu tūlīt pārtraukt karu pret civiliedzīvotājiem. Prasība bija saistīta ar paziņojumu, ka aprīļa sesijā tiks pilnībā pārbaudīta Krievijas dalība Eiropas Padomē. Asambleja esot grūtā situācijā, trešdien rezignēti atzina tās prezidents lords Rasels Džonsons, jo arī Ministru komiteja starplaikā neko nav sākusi, lai parlamentāriešu rezolūcijai piešķirtu lielāku spiedienu, kā bija prasīts janvārī. Galvenokārt lielo valstu prasību dēļ, kuras pūlas, lai ar jauno prezidentu Putinu izveidotu labas attiecības, nekas neesot noticis, tādas ziņas atskanēja no diplomātisko pārstāvniecību vidus Strasbūrā.

Gandrīz visi vēstnieki deputātu delegācijām atkārtoti lūdza informāciju par jaunajām attīstības tendencēm un savu valdību nostāju. Asambleja, izņemot ANO augsto komisāri Robinsoni, šajā laikā esot vienīgā organizācija, kura nepiever acis uz cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā, tādu kritiku izteica britu ziņojuma izstrādātājs Džads. Apkaunojoši esot tas, kā valdības slēpjoties aiz Asamblejas muguras.

 

"Šāviens mugurā"?

Atšķirībā no agrākās Krievijas delegācijas, kas vēlējās patiesi sadarboties, jaunās Maskavas delegācijas vadītājs Dmitrijs Rogozins lika skaidri saprast, ka viņš nav gatavs nekādai pretimnākšanai. Viņš gan izdarīja piedāvājumu, ka Eiropas Padomes eksperti varētu sadarboties ar Domes izveidoto izmeklēšanas komisiju, lai izmeklētu noziegumus Čečenijā, tomēr sankcijas esot pilnībā neakceptējamas. Tās visi krievi uzskatītu par šāvienu karavīru mugurās. Balsojums parādīšot, vai asambleja ir gatava dialogam, vai arī tā aizcērtot durvis.

Uz šī fona ziņojumu sastādītāji un frakcijas mēģina atrast kopsaucēju. Kristīgi demokrātiskā frakcija pieprasīšot Krievijas dalības apturēšanu Eiropas Padomē uz īsu laiku, tā paziņoja luksemburgietis Glezeners. Tā kā tas, iespējams, neizdosies, tad frakcija atbalstīs no vācu puses ziņojuma sastādītāja Bindinga pārstāvēto pozīciju, lai Krievijai atņemtu balsstiesības, kura spēkā stātos tūlīt. Turpretim politiskās komisijas iesniegtā nostādne ietver tikai trīs atturēšanās, tā Krieviju gan ļoti kritizē, bet jaunajai valdībai un jaunajam prezidentam līdz maijam iesaka noteikt vēl vienu termiņu, lai tā varētu izpildīt veselu virkni konkrētu prasību. Netieši šo nostāju atbalsta cilvēktiesību organizācija Human Right Watch , kura baidās, ka, pārtraucot sadarbību Strasbūras un Maskavas starpā, cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšana beigās paliks bez rezultātiem.

"Citplanētiešu prognozes"

"Subbota"

— 2000.03.31.

Gribi — tici, gribi — netici.

Pirms vairākiem mēnešiem Maskavas laikraksta "Megapolis–Ekspress" redakcijā ieradās kāds vīrietis un stādījās priekšā kā kontaktpersona, kam esot regulāri sakari ar ārpuszemes civilizāciju tālā galaktikā ar nosacītu nosaukumu Stengers. Kontaktieris, nodēvējis sevi par Juliānu, no pietūkuša portfeļa izņēma rokrakstu un nolika to uz galvenā redaktora galda.

Juliāns paskaidroja, ka kosmiskais saprāts esot satraukts par stāvokli uz Zemes, bet šajos rokrakstos esot prognozes dažiem tuvākajiem mēnešiem. Piemēram, tādas: "Maskavā tiks uzspridzinātas divas dzīvojamās mājas. Ies bojā cilvēki: sievietes, sirmgalvji, bērni. Esiet uzmanīgi!" Tālāk: "Sāksies jauns karš Čečenijā". Pēc tam sākās neskaidra gaušanās par mūsu vispasaules stulbumu. Un vēl: "2000.gada sākumā gaidāms asiņains teroristu iebrukums Indijas Kašmiras štatā". Un vēl daudz kā tamlīdzīga.

Avīzes komentētāji atcerējās noslēpumaino pareģi pēc bēdīgajiem notikumiem Maskavas Pečatņikos un pie Kaširas šosejas. Viņi gandrīz vai vienojās, ka situāciju Kaukāzā viņš ir vienkārši izskaitļojis un izdarījis savus secinājumus. Bet, kad tālajā Kašmirā patiešām lija asinis un pēc tam sāka piepildīties arī citi pareģojumi, žurnālisti nolēma tūdaļ pat sameklēt noslēpumaino kontaktieri. Vēl jo vairāk tādēļ, ka atcerējās: presē (gan krievu, gan ārzemju) ne reizi vien nācies lasīt par šādiem kontaktieriem, kas izskaidro pagātni un pareģo nākotni...

— Juliān, kad beigies militārā operācija Čečenijā?

— Martā vai mazliet vēlāk. Pārliecinošu uzvaru gūs federālie spēki. Kaujiniekiem kopējie zaudējumi šajā karā sasniegs 15 tūkstošus. 6200 no viņiem ir čečenu tautības teroristu.

— Kāds liktenis gaida teroristu vadoņus?

— Hatabs ies bojā. Līdzīgs liktenis var piemeklēt arī Basajevu. Mashadovs noteikti paliks dzīvs.

— Kurš reāli komandēja agrāk un turpina vadīt kaujiniekus pašlaik?

— Hatabs. Mashadovs tikai formāli savā vārdā izziņo viņa pavēles.

— Cik vērienīgs būs partizānu karš Čečenijā pēc aktīvās karadarbības beigšanas?

— Būs tikai nenozīmīgas epizodes. Jūsu "MI" un "SU" labi darbosies atlikušajā laikā, un teroristiem nebūs lielu pretdarbības iespēju.

— Vai Krievijai jābaidās par jaunām dzīvojamo namu eksplozijām?

— Notikušajiem analoģiski terora akti visvairāk iespējami ir šā gada vidū.

— Kas notiks ar dolāru?

— Krievu rublis joprojām kļūs arvien lētāks. Gada beigās par dolāru dos gandrīz 33 rubļus. Pēc tam rubļa krišana ievērojami palēnināsies. Līdz 2001. gada vidum dolārs kļūs tikai par 2 rubļiem dārgāks. Starp citu, tā reālā cena šobrīd ir 13 rubļu un 20 kapeiku. Viss pārējais ir spekulācija.

— Cik gadu Putins vadīs valsti?

— Atbildēšu tikai daļēji: pirmos četrus gadus viņš nostrādās godam.

— Vai sodīs oligarhus, ka viņi nekaunīgi izlaupījuši valsti?

— Nekādu tiesas darbu nebūs. Nekad. Jūsu oligarhi sazagušies tik daudz naudas, ka viņiem nav problēmu nopirkt jebkuru tiesu.

— Vai uzvara pār čečenu bandītiem mums nedraud ar Rietumu ekonomiskajām sankcijām?

— Viņi būtu ļoti priecīgi sariebt Krievijai, taču stipri baidās. Sekmīgās operācijas pret teroristiem Čečenijā ir atjaunojušas Krievijas garu, un tā kļūst par stipru valsti. Un Rietumi labi saprot, ka aktīva pretdarbība Krievijai to tikai dara stiprāku.

— Vai šogad jāgaida dabas kataklizmas, lielas epidēmijas?

— Krieviju šis nelaimes skars tikai daļēji. Apmierinājumu neviens negūs, būs, tā sacīt, jāpamokās, taču bez liekām ciešanām.

— Runā, ka dažādas vīrusu epidēmijas, kas atkārtojas no gada gadā, ir vadošo pasaules farmakoloģijas korporāciju plānotu akciju rezultāts. To specvienības izkaisa pa pasauli slimību mikrobu sporas...

— Trīs gadījumos no četriem tik tiešām tā arī notiek, un tas ir saistīts ar uzņēmumu īpašnieku cenšanos pastāvīgi gūt lielu peļņu. Viņi jau sen apguvuši, ka nauda nesmird.

— Krievijā jau vairākus gadus dažādu iemeslu dēļ no dzīves aiziet vairāk cilvēku nekā piedzimst...

— Situācija mainīsies tikai 2025.gadā.

— Kad būs iespējams sagaidīt ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanos pasaulē?

— Diemžēl, turpmākajos gados cilvēka tehniskā darbība turpinās postīt zemes ekoloģiju. Pozitīvas pārmaiņas sāksies ne agrāk kā tajā pašā 2025.gadā.

— Pēdējos gados daudz nācies dzirdēt par pasaules galu...

— Jūsu civilizāciju patiešām gribēja iznīcināt pirms sešiem gadiem pārliekās agresivitātes un varaskāres dēļ.

— Kas?

— Jūsu kosmiskie "vecāki", kuri radījuši planētu Zeme un jūs pašus Dieva vadībā. Par jautājumu "Dzīvot vai nedzīvot zaļajai civilizācijai?" tika balsots Lielajā planētu padomē. Zemes iedzīvotājiem par laimi divas trešdaļas civilizāciju balsoja pret pazudinošo lēmumu. Zemei tika dots viena miljona gadu ilgs labošanās laiks.

— Interesanti, cik liels pašlaik ir Zemes iedzīvotāju pretinieku skaits šajā galaktiskajā padomē?

— Tas ir samazinājies līdz 25 procentiem.

— Daži zinātnieki apgalvo, ka tuvākajā laikā dzīvību uz Zemes var iznīcināt kāds asteroīds...

— Nevajag uztraukties. Jūs atrodaties drošā savu "vecāku" aizsardzībā. Ja Zemei nebūtu viņu aizbildniecības, to jau 5000 reižu būtu iznīcinājuši klejojošie gigantiski meteorīti. Jūs droši aizsargā arī planētas elektromagnētiskais lauks, kas savulaik apturēja Mēnesi — kādas tālas milzīgas planētas šķembu. Tā ka jūs pagaidām izkļūsit sveikā.

— Jūsu novēlējumi Krievijas tautai šajā gadā?

— Pacietību un vīrišķību.

"Klintona pēdējo mēnešu desmit prioritātes"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.31.

Ieroču kontrole, pacientu tiesības,

skolu reforma

Preses konferencē prezidents Klintons kongresu aicinājis kooperēties pašreizējo problēmu risināšanai. Vairāki likumu projekti, kā asāka šaujamieroču kontrole, medicīniskās aprūpes uzlabošana, minimālās algas paaugstināšana un normālu tirdznieciskās attiecību ar Ķīnu sankcionēšana, jau agrāk tika pasludināti kā nepieciešami.

Atgriežoties no ne īpaši izdevušās vizītes Dienvidāzijā un pēc tikšanās ar Sīrijas prezidentu Asadu Ženēvā, prezidents Klintons trešdien preses konferencē galvenokārt izklāstīja savu nostāju tajos iekšpolitiskajos jautājumos, kurus viņš grib atrisināt vēl sava amata laikā. Indijas un Pakistānas tēma netika apspriesta. Par Amerikas starpnieku centieniem starp Izraēlu un Sīriju viņš domāja, ka Asads tagad pietiekami daudz zinot par Izraēlas nostāju; pretēja priekšlikuma izteikšana esot atkarīga no viņa. Jauno Krievijas prezidentu Putinu viņš slavēja par tā apņēmību veikt ekonomikas reformas un centieniem izveidot komandu no pirmklasīgiem cilvēkiem.

 

Ekstrēma retorika par ieroču lobijiem

Kas attiecas uz Ķīnu, tad prezidents tāpat kā agrāk uzskata, ka priekšzīmīgas ekonomiskās attiecības ASV un Ķīnas starpā abām pusēm esot izdevīgas. Ar Ķīnu paveroties jauns tirgus, un tādējādi amerikāņiem rodoties vairāk darba, no kā labumu gūst arī arodbiedrības, kuras vēl joprojām esot pret tirdzniecības līgumu noslēgšanu. Ja kongress rudenī izstrādāto līgumu neratificēs, tad Ķīnas atvēršana nāks par labu Japānai, nevis ASV. Kā ziņots, tad Ķīnas jautājums novedis pie politisko alianšu pārveidošanās; republikāņi ir par ratifikāciju, tomēr pieprasa, lai arī vismaz puse demokrātu pieņem šādu lēmumu. Iekšpolitisko svārstību pirmajā vietā vēl desmit mēnešu ilgajā amata pildīšanas laikā ir Klintona cīņa pret noziegumiem, kas izdarīti ar šaujamieročiem. Klintons problēmu grib savaldīt ar asāku kontroli, vairāk policistiem un šaujamieroču mēlīšu izgatavošanu tā, lai bērni tās nevarētu nospiest. Viņš kritizēja kongresu, ka tas ar formalitātēm kavējot procesuālo atšķirību novēršanu starp senātu un kongresu. National Rifle Associations (NRA), kurā tiek runāts par personiskās brīvības ierobežošanu, neesot pareiza. Drošības pasākumi neesot pretrunā ar šaušanas sporta un mednieku interesēm.

Kurš sekojis pēdējo nedēļu debatēm, tas brīnījās par prezidenta mazrunību attiecībā uz NRA pamatīgajiem pārmetumiem. Tādi apgalvojumi, ka prezidentam, lai realizētu savu politiku, esot nepieciešams zināms vardarbības klimats, esot pelnījuši asāku reakciju. Klintona pārstāvji preses jautājumos apmierinājās ar to, ka izteikumus apzīmēja par slimīgiem. Šādas idejas rodas tad, ja NRA prezidents Čarlstons Hestons savā runā Losandželosā amerikāņu ieroču īpašnieku ierobežošanu salīdzināja ar ebreju diskrimināciju Trešā reiha laikā. Acīmredzot Klintona autoritāte nav pietiekama, lai radušos problēmu novērstu. Vai tās ir pietiekami daudz, to nākamajās dienās parādīs arī pieņemtais lēmums sešus gadus vecā kubiešu zēna Gonzalesa lietā.

Sociālajā un veselības politikā prezidents iestājas par iedarbīgu likumu, kas aizsargātu pacientu tiesības, un to nosauca par abu partiju lietu. Pēc viņa uzskatiem, kopējām partiju interesēm atbilst arī skolu modernizācija, acīmredzami neatliekama prasība pēc skolnieku spēju palielināšanas. Pēc tam, kad pārtikas un medikamentu iestādei ar tiesas lēmumu tika atcelta atbildība par tabakas lietošanas reglamentēšanu, kongress tiek aicināts izdot atbilstošu likumu. Minimālās darba algas par stundu paaugstināšana par dolāru, tas ir, līdz 6 dolāriem 25 centiem, kongress gan nepieņēma, tomēr tā tika saistīta ar republikāņu prasību par nodokļu atvieglojumiem labāk atalgotajiem, par ko Klintons nevēlas dzirdēt, jo viņš pārpalikumus budžetā vēlas izmantot valsts parāda atmaksāšanai un sociālās nodrošināšanas nostiprināšanai.

Klintona apelācija par piekrišanu pēcapmaksas kredītiem, tostarp arī miera uzturēšanas misijai Kosovā, Kolumbijas valdības atbalstam cīņā pret narkotiku tirdzniecību un palīdzība lielo plūdu upuriem Ziemeļkarolīnā. Kas attiecas uz politiski strīdīgajiem jautājumiem, tad lielākā šo priekšlikumu un prasību daļa pēdējā kvartālā jau vienreiz ir dzirdēta; tie acīmredzot palikuši bez iedarbības. Tomēr Klintons cer, ka kongress vasarā atskatīsies un konstatēs, ka ar kopīgiem centieniem situācija Amerikā pakāpeniski esot kļuvusi labāka.

"Solidaritātes ētika"

"Le Monde"

— 2000.04.06.

Pirms vairākiem mēnešiem Francijas prezidents Žaks Širaks, ierosinot "solidaritātes ētiku", pieprasīja, ka industriāli attīstītajām valstīm ir stingri jāpilda savi solījumi norakstīt nabadzīgāko valstu parādus.

G–7 sanāksme Ķelnē 1999.gada jūnijā uzņēmās stingras saistības šajā jautājumā. Gaidāmajai sanāksmei Okinavā šā gada jūlijā Širaks piedāvāja paredzēt simtprocentīgu šo parādu norakstīšanu. Negaidot šo izdevību, Francijas prezidents jau Eiropas un Āfrikas sanāksmē izteica šo cēlsirdīgo priekšlikumu.

Kopš vairākiem gadiem arvien vairāk tiek izteiktas iniciatīvas, lai palīdzētu attīstības valstīm izvairīties no parāda pieauguma. Tā nav nejaušība, ka Francija soļo šīs iniciatīvas pirmajās rindās. Ir ļoti nozīmīgi, lai kreditorvalstis pieņemtu paziņojumus par šādu soli.

Francijas jaunais ekonomikas un finansu ministrs Lorāns Fabiuss, atbildot uz Nacionālās Asamblejas jautājumiem par šo pasludināto pasākumu iespējamām sekām budžetā, 4.aprīlī paziņoja: "Francijas tradīcijas un gods prasa rādīt ceļu un ne tikai izteikt idejas, bet arī pieņemt lēmumus."

Šādi lēmumi ir pelnījuši atzinību. Lorānam Fabiusam ir bijis iemesls izteikt aicinājumu uz augstsirdību, ņemot vērā to, ka 4 no planētas 6 miljardiem iedzīvotāju ir spiesti iztikt ar mazāk nekā 12 frankiem dienā. Parādu nasta arvien smagāk gulstas uz nestabilajām ekonomikām. Turklāt Āfrikas valstu parāds vairāk nekā četras reizes pārsniedz kopējos veselības aprūpes izdevumus. Eiropas un Āfrikas "jaunās partnerattiecības" rada pamatu jaunām iespējām.

Pasaules mērķis ir līdz 2015. gadam uz pusi samazināt nabadzību, ņemot vērā to, ka Āfrikā 260 miljoni iedzīvotāju no 600 miljoniem dzīvo zem nabadzības robežas, kādu ir noteikusi Pasaules banka (tas ir 1 dolārs dienā), un ka ekonomiskais pieaugums neļaus reaģēt uz iedzīvotāju vajadzībām. ES paredzētais rīcības plāns ir vairāk nekā nepieciešams.

Tā ir taisnība, ka šiem priekšlikumiem nākas izturēt stingru pretestību. Visi eiropieši neiet vienotā solī. Un pēdējie lēmumi, kā Briseles pieņemtā direktīva, kas atļauj šokolādes ražošanā izmantot arī citas taukvielas, ne tikai sviestu un kakao, kas ar ārkārtīgi lielām aizdomām tiek uztverta Kotdivuārā, liecina, ka pat veiksmīgāki lēmumi neļaus izvairīties no interešu konfliktiem. Tiek saprasts, ka kreditorvalstis ir norūpējušās, lai piešķirtie resursi palīdzētu iedzīvotājiem, nevis ļautu iedzīvoties šo valstu vadītājiem.

Nedrīkst atslābināt centienus. Starptautiskā solidaritāte ir globalizācijas pozitīvā seja.

"Japānas kontinuitāte ir nodrošināta"

"Der Standard"

— 2000.04.04.

Pēc Obuči aiziešanas lielākais izaicinājums būs ekonomikas politika.

Pēdējās dienas pirms triekas Obuči bija īpaši saspringtas. Tikai dažas stundas pēc ziņojuma par vulkāna izvirdumu Hokaido pienāca nākošā: Darba ministrija ziņoja par jaunu augstāko bezdarba līmeni. Līdz ar to Obuči kļuva skaidrs, ka par spīti gigantiskajai stimulēšanas paketei konjunktūras motors joprojām strādā ar traucējumiem. Visbeidzot sestdien neveiksmi cieta sarunas ar liberāļiem par trīs partiju koalīcijas turpināšanu: viņi atstāja valdības koalīciju ar pārmetumu, ka Obuči un viņa Liberāli demokrātiskā partija (LDP) ir novilcinājuši svarīgas ekonomiskās reformas. Tā valdības vadītājam bija vairāk nekā tikai neomulīga situācija vien.

Taču stāvoklis neomulīgs būs arī nākamajam ministru prezidentam, kas atkal nāks no liberālo demokrātu rindām. Viņam ir jābūt tautā populāram un vienlaikus jāsaglabā nepopulārā savienība ar Komeito gadījumā, ja viņš grib pārvaldīt valsti ar mazākumu abās parlamenta palātās. Obuči laimīgā kārtā bija politiķis, kas spēja panākt konsensu un bija arī spējīgs politiķis. Kā par viņa pēctečiem pašreiz runā par partijas ģenerālsekretāru Joširo Mori, kam ir liela ietekme LDP, kā arī par ārlietu ministru Johei Kono, kas ir guvis panākumus diplomātiskajā normalizācijas procesā ar Ziemeļkoreju un spēcīgākas Japānas drošības politikas lomas nodrošināšanā Austrumāzijā. Ar šīm divām personām tiktu nodrošināta Japānas iekšējās un ārējās politikas kontinuitāte.

Tomēr pasaules sabiedrību pēdējos divos gados vairāk interesē Japānas ekonomiskās politikas ievirze. Obuči pie premjerministra pienākumu pildīšanas stājās 1998. gadā, kad Tokija piedzīvoja finansu krīzi. Ar gigantisku impulsu palīdzību Obuči aizkavēja vēl smagākas recesijas iestāšanos. Tomēr viņš valsti nenoveda noturīgā ekonomiskās attīstības kursā. Pašreiz Japāna atkal atrodas recesijā un tai ir vislielākais parāds starp industrijas valstīm.

Nākamajam ministru prezidentam vislielākais izaicinājums būs ekonomikas politika. Arvien vairāk pazīmju gan norāda, ka Japāna varētu atrast ceļu laukā no recesijas. Taču šai nolūkā ir nepieciešama sāpīga iejaukšanās, ko var izdarīt tikai tāds politiķis, kurš ir ļoti populārs. Turklāt jaunajam valdības vadītājam ir ātri jākļūst populāram arī starptautiskajā arēnā, jo Japāna jūlijā būs G - 8 industriālo valstu grupas tikšanās vieta.

Tam, kurš stāsies Obuči vietā, būs trīsreiz tik grūti: viņam iekšpolitiski vajadzēs turpināt nepatīkamo aliansi ar Komeito, būs ātri jāgūst panākumi ārpolitikā un jāpieņem nepopulāri lēmumi ekonomiskajā politikā.

Ārzemēs bažas izraisa tas fakts, ka Japāna ir pazīstama ar strauju valdības vadītāju maiņu. Tā bez valdības vadītāja nepaliek arī bez vadības, jo par spīti daudzajiem skandāliem gan centrālajā, gan vietējā līmenī valsts paliek stingrajā birokrātijas kontrolē. Un iespējams, ka arī politikas atbrīvošana no pārāk varenās birokrātijas būs viens no viņa vislielākajiem izaicinājumiem.

Andrē Kuncs

"Holokausta amerikanizācija"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.04.03.

Provokatīva ASV vēsturnieka

Pītera Novika grāmata

Holokausts Amerikas kultūrā ieņem galveno lomu. Tas tā nav bijis vienmēr. Līdz sešdesmito gadu sākumam ebreju masu iznīcināšana tikpat kā nebija sabiedrībā apspriesta tēma. Tomēr tagad holokausts Amerikas ebrejiem kļuvis par svarīgu pašu identitātes elementu. Un caurmēra iedzīvotājiem tas satur morālu vēsti, kura gan tiek interpretēta ļoti atšķirīgi.

Jautājums, kāpēc šis notikums tieši ASV un tieši tagad, piecdesmit gadu pēc kara beigām, ieņem tādu nozīmi, nepārprotami pastāv. Slavenais vēsturnieks Pīters Noviks, Čikāgas universitātes goda profesors un "ebreju studiju" speciālists, savā pirms dažiem mēnešiem izdotajā grāmatā uz to mēģina sniegt atbildi. Viņa provokatīvās tēzes vadošajās amerikāņu publikācijās jau izraisījušas rezonansi.

 

Nekāda identifikācija ar upuri

Novika atainojums sākas ar novērojumu, ka kara gados Eiropas ebreju liktenis Amerikas ierindas iedzīvotāju vidū nebija sabiedrībā apspriesta tēma. Arī ebreju organizācijas dažādu iemeslu dēļ ne pārāk intensīvi centās tajā kaut ko mainīt. Viņi baidījās par antisemītisku uzbrukumu pieaugumu Rūzvelta administrācijai, kurai tāpat jau tika pārmests, ka tā vienīgi ebreju ietekmes dēļ iesaistījusies karā; turklāt cionistiskās aprindas no šīs traģēdijas gribēja iegūt svarīgu impulsu Izraēlas valsts izveidei, lai uz visiem laikiem izbeigtu līdzīgu katastrofu. Noviks šajā sakarībā citē — savā ziņā šausminošus — Dāvida Ben—Guriona izteikumus : "Jo lielāks posts, jo spēcīgāks cionisms."

Šajā sakarībā koncentrācijas nometņu "atklāšana" un atbrīvošana īsi pirms kara beigām nekad nav bijusi saistīta ar šodien dominējošiem ebreju iznīcināšanas izteikumiem. Savos rakstos šokētie reportieri, kuri kopā ar atbrīvotājiem varēja iekļūt nometnēs, pārsvarā rakstīja par nacionālsociālistu nožēlojamajiem upuriem. Tas vēlāk viņiem atnesa vēsturnieka Debora Lipštata pārmetumu, ka viņi bijuši gala risinājuma aculiecinieki un par to esot klusējuši.

Tomēr, pēc Novika uzskatiem, šis pārmetums apejot vēsturiskos faktus. Vismaz nometnēs, kuras atbrīvoja sabiedrotie, augstākais 20% ieslodzīto bija ebreji. Turklāt Amerikas ebreji visiem spēkiem centās izvairīties no tā, ka viņus uzlūko par upuriem. Viņi tāpēc pretojās tam, ka holokausts tiek izprasts kā viena no daudzu karu laikā izdarītajām šausmām. Nācijā, kura uzvarēja karā un bija kļuvusi par pasaules lielvaru, ko apbrīnoja Garijs Kūpers un Džons Veins, šajā nācijā ebreji nevēlējās, ka viņus identificē ar sakautajiem un mocītajiem ticības brāļiem no vecā kontinenta. Visi dzīvi palikušie, kuri pēc kara beigām pārcēlās uz dzīvi Savienotajās Valstīs, gan vairs nebija spējīgi runāt par iznīcinošo nometņu šausmām; daudzie, kuri par piedzīvoto gribēja stāstīt, tika aicināti pagātni "atstāt aiz sevis" un lūkoties nākotnē.

Turklāt šī nākotne pasaules politikā atnesa pārmaiņas, kuras šo tendenci vēl vairāk pastiprināja. Aukstajam karam sākoties, radās nepieciešamība sakauto pretinieku ierindot Rietumu blokā. Amerikas politiķi un komentētāji sāka argumentēt, ka holokausts nav vācu noziegums, bet gan totalitārisma šausmīgais auglis, kas Padomju savienībā attīstoties vēl joprojām. Šīs perspektīvu maiņas vēl turpināja relativizēt holokaustu un pastiprināt, tā Noviks, "jau pastāvošo tendenci, kura nacionālsociālismu vairāk definē politiskajās nekā nacionālajās kategorijās".

No 1945. līdz 1960. gadam par holokaustu ASV sabiedrībā atklāti nerunāja. Ebreju mērķis šajā laikā bija pilnīga integrācija amerikāņu sabiedrībā, kuru viņi realizēja ar milzu panākumiem, ne tikai tāpēc, ka līdz Otrajam pasaules karam daļēji virulentais antisemītisms bija izzudis: sajūta, jā, pat lepnums būt par pilnīgiem amerikāņiem kļuva par dominējošo sajūtu. Nonāca pat tik tālu, ka Annes Frankas dienasgrāmatu adaptācija uz skatuves un filmās pēc ebreju aprindu vēlmes tika attīrīta no pārāk tiešas saistības ar judaismu un holokaustu. Priekšplānā izvirzījās humānisma jūtas.

 

Eihmana process kā lūzuma punkts

Pirmā paradigmas nomaiņas pazīme nāca ar Ādolfa Eihmana procesu 1961.gadā. Nonāca līdz intensīvai diskusijai par izraēlieša rīcības likumību un viņam piespriesto sodu. Pēc tam Hanaha Arenda "New Yorker" izdotā rakstu sērija "Eihmans Jeruzālemē: ziņojums par ļaunuma banalitāti" kalpoja par pamatu satrauktām diskusijām, kuras jaunu vielu ieguva ar Brodvejā adaptēto Rolfa Hohutsa lugu "Vietnieks". Pīters Noviks uzskata, ka šie trīs notikumi salauza "gandrīz piecdesmit gadu ilgušo klusēšanu par holokaustu". Turklāt amerikāņu apziņā tādēļ pirmo reizi nostiprinājās specifisks fakts, vārdā "holokausts", "notikums ar savu nozīmi, nevis kāds īpašs nacisma barbarisma aspekts".

Drīz pēc tam tēma ieguva pastiprinātu un konkrētu aktualitāti: abi kari, kuros Izraēla 1967. un 1973. gadā uzvarēja savus arābu kaimiņus, jaunu ebreju masu iznīcināšanu padarīja reāli iespējamu. Kāpēc Izraēla pasaules politikas kontekstā šķita tik lielā mērā izolēta un 1973.gadā bez amerikāņu atbalsta atrastos ļoti smagā situācijā, Amerikas ebreji to varēja izskaidrot vienīgi ar zūdošajām atmiņām par holokaustu. Tomēr šī tēma tika atklāta ne tikai kā iedarbīgs veids, lai mobilizētu palīdzību Izraēlai. Vienlaikus pirmo reizi atskanēja norūpējušās balsis, kuras ebreju identitāti ASV saskatīja iedragātu — katrā ziņā ne tik bieži, kā bijis līdz šim vēsturē, kā tiesību aizstāvības un vajāšanas sekas, bet gan paradoksālā veidā kā praktiski pilnīgas ebreju integrācijas konsekvenci amerikāņu sabiedrībā, kālab reliģiskās saistības un jauktās laulības samazinājās.

 

Identitāte, pateicoties holokaustam

Ebreju identitātes stiprināšanai reliģija netika ņemta vērā. Pārāk liela šajā jomā bija sadrumstalotība, liels skaits, kuriem vispār nebija nekādas saistības ar Bībeli. Arī Izraēla pārsvarā varēja kalpot par ierobežojumu, lai uztvere par iekšējo valsts un tās pozīciju nostāju Tuvajos Austrumos ļoti atšķirtos. Kā vienīgā iespēja bija holokausts. Tādējādi, kā to kritizē Noviks, sākās tā "instrumentalizācija" un "sakralizācija", kā arī dalība ASV ebreju organizāciju "sacensībā": kurš visvairāk ir cietis? Saskaņošanu ar tā laika garu tās sāka "ar savu kā upuru vēstures definēšanu, un šajā sakarībā holokausts kļuva par ebreju identitātes galveno simbolu". Integrācija vairs nebija pieprasīta, toties vairākuma diferenciācija. Tagad, piemēram, palielinājās Simona Vīzentāla centra brīdinājumi Losandželosā par antisemītisma palielināšanos, kas bieži bija saistīts ar aicinājumu ziedot līdzekļus ebreju interešu aizsardzībai.

Turklāt, kā raksta Noviks, antisemītisms Amerikas vēsturē pašreiz ir tik niecīgs kā vēl nekad; vienlaikus ebrejus varētu apzīmēt kā panākumiem bagātāko minoritāti ASV jaunāko laiku vēsturē. Tomēr tas neattur sacensties par lielāko upura statusu. Tiklīdz holokaustu sabiedrības apziņā izdevās iesakņot kā vienreizēju un nenoliedzamu notikumu, šīs cīņas iznākums bija izlemts. Noviks šajā sakarībā norāda uz Holokausta muzeja izveidi Vašingtonā. Atbilstoši sākuma koncepcijai, tam vajadzēja būt veltītam arī amerikāņu tautas iznīcināšanai, tomēr, kā to novērst, zināja "Izraēlas diplomātu un svarīgāko ebreju un amerikāņu koalīcija". Tā paradoksālā ceļā "Amerikas ebreju bagātība un ietekme" par iespējamu padarīja to, ka Vašingtonā varēja izveidot ekskluzīvu "savas aizvainojamības un ievainojamības monumentu".

 

Kāpēc tieši ASV?

Tas viss neatbild uz jautājumu, kāpēc šis monuments pašreiz ir visvairāk apmeklētais Amerikas muzejs, citiem vārdiem, kāpēc holokausts caur ebreju kopienu tik lielā mērā iespiedies amerikāņu " mainstream" . "Atbilde pa lielākai daļai slēpjas faktā, ko vēl joprojām no antisemītu puses uzskata kā pārmetumu —, ka ebreji svarīgu un ietekmīgu lomu spēlē Holivudā, TV industrijā, avīzēs, žurnālos un izdevniecību sistēmā". Šajā sakarā sešu sēriju filmai "Holokausts", kura 1978.gadā četrus vakarus pie televīzijas ekrāniem pulcināja vairāk par 100 miljoniem amerikāņu, pienākas ievērojama nozīme. Apziņā jēdzienu "holokausts" atdalīt no vēstures kļuva par sava veida mītisku notikumu, uz kura varēja projicēties dažādas vērtības un bailes, uz kā arī dažādie "skolotāji". Tā, piemēram, apkārtējās vides aizstāvji, AIDS, pretabortu aktīvisti runā par holokaustu, ja viņi vēlas izcelt savu prasību neatliekamību, šī pati retorika izpaudās arī tad, kad prezidenti Bušs un Klintons centās pamatot savu intervenci Irākā un Kosovā. Tā ir ikdienas politikas daudzfunkcionalitāte, kas veicināja kritisko Novika nostāju.

Atslēgas atbilde tam, lai izprastu milzīgo holokaustam piešķirto vērību ASV, meklējama šeit: nevis ebreju organizāciju ietekme ir par to primāri atbildīga, bet gan sabiedrības nosliece savas garīgās nepieciešamības apmierināt pasaulīgi, turklāt sevi nepārprotami sajūtot labā pusē. Tam holokausts ir gandrīz vai ideāls: tas ir neaizklātā ļaunuma notikums, un tāpēc tas ( jo tas jau Eiropā noticis pirms ilga laika) zaudējis jebkuru iekļaušanos vēsturiskajā kontekstā. Šādā veidā, vienlaikus sakralizēts un politizēts, šis amerikāņu skatījums uz holokaustu — starp citu, ar Amerikas valdības palīdzību — atkal tiek eksportēts atpakaļ uz Eiropu.

Tas acīmredzot ir tas, kāpēc Pīters Noviks pašreiz noliedz holokausta instrumentalizāciju. Tomēr viņa grāmata ir kas vairāk par polēmiku, tā ir balstīta uz īpaši rūpīgi iegūtiem faktiem un dokumentiem. Viņa kritika nebūs tik viegli apgāžama.

"Kopīga atbildība par pasaules nākotni"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.04.04.

ANO ģenerālsekretārs Anans nosaucis svarīgākos cilvēces izaicinājumus.

ANO ģenerālsekretārs Anans pirmdien apelēja pie starptautiskās sabiedrības, lai 2000.gadā beidzot tiktu pārņemta kopīga atbildība par pasaules nākotni. Savā pēdējā gada pārskatā, kas kalpo arī kā iesniedzams dokuments rudenī paredzētajai tautas sapulcei un ko viņš uzskata par nozīmīgāko sava amata laikā, Anans apkopo svarīgākos cilvēces izaicinājumus: sociālo drošību un labklājību, konfliktu novēršanu, kā arī ilgstošu apkārtējās vides aizsardzību. Šajā sakarībā Anans globalizāciju aplūko kā iespēju, lai sasniegtu lielāku ekonomisko attīstību un augstāku cilvēku dzīves līmeni. Pasaules tirgos viņš saskata arī riskus, jo tie vēl nedarbojas pēc kopīgiem sociāliem standartiem un visiem pasaules reģioniem nenes vienādu labumu. Tāpēc pēc Otrā pasaules kara ANO hartā ietvertās vīzijas vajag atdzīvināt un 21.gadsimtam izstrādāt jaunas, izklāsta Anans.

Gandrīz sešdesmit lappušu garais ziņojums ar virsrakstu: "Mēs, tautas: Apvienoto Nāciju loma 21.gadsimtā" dažviet atgādina tautību kopas neizdarīto darbu apkopojumu, kaut arī daudzi tajā iekļautie risinājumi izstrādāti jau bijušajā pasaules konferenču sērijā. Anans uzrāda, ka nabadzība, iedzīvotāju skaita pieaugums, analfabētisms, AIDS, pārtikas produktu nepietiekamība un ūdens resursu nabadzība cilvēcei kopumā rada draudus, kuriem tā līdz šim nav pietiekami pievērsusies. Viņš turpina, ka nabadzība un trūkums esot papildu faktori, kas izraisa bruņotus konfliktus, kuri postu palielina vēl vairāk. Anans valstu sabiedrību aicina, lai tā septembrī apstiprina bijušās saistības vai vienojas par jaunām. Šajā sakarībā ģenerālsekretārs īpašā pielikuma nodaļā pievienojis priekšlikumus; kā teica kāds augsta ranga ANO ierēdnis, tad Anans cerot, ka dalībvalstis šo iepriekšveikto darbu ievērojušas un iekļāvušas Millēniuma deklarācijā.

Līdz 2015. gadam, pēc Anana priekšstata, to cilvēku skaits, kuri dzīvo ekstremāli nabadzīgi, būtu jāsamazina uz pusi. Pēc ANO aprēķiniem, pašreiz nabadzības dēļ cieš vairāk nekā miljards personu. Lielākā pasaules valstu daļa līdz šim neesot izstrādājusi nacionālus plānus, kā apkarot nabadzību, teica ANO ierēdnis, kaut arī par tā nepieciešamību vienotība valdīja jau sociālajiem jautājumiem veltītajā galotņu sanāksmē Kopenhāgenā 1995.gadā. Tāpat līdz 2015.gadam bija jārada priekšnoteikumi, lai katrs bērns iegūtu pamatskolas izglītību. Šim mērķim, pēc ANO aprēķiniem, pietiktu jau ar septiņiem miljardiem dolāru gadā. Nākamajos piecpadsmit gados to cilvēku daļai, kuriem nav iespējas piekļūt tīram dzeramajam ūdenim, jāsamazinās uz pusi (šobrīd aptuveni viena piektā daļa visas cilvēces). Līdz tam laikam jāsamazina arī AIDS izplatība. HIV inficēto skaits pašreiz sasniedz aptuveni 35 miljonus cilvēkus, lielākā daļa no tiem dzīvo Āfrikā.

Tālāk Anans līdz 2020.gadam iesaka uzlabot to simts miljonu cilvēku stāvokli, kuri mīt nabagu rajonos. Visbeidzot viņš aicina pēc iespējas ātrāk visiem cilvēkiem radīt iespējas piekļūt informācijas tehnoloģijām, lai tādējādi viņi varētu piedalīties globalizācijas procesā.

Pagātne esot parādījusi, tā raksta Anans, ka panākumus drīzāk gūst tās valstis, kuras esot iekļautas globālajā tirgū, kam stimulēti sociālie dienesti, attīstīta izglītības sistēma un ievēroti " good governance " likumi. Atsevišķām valstīm, bet jo vairāk valstīm kopumā, vajadzētu reaģēt saskaņā ar pamatprincipiem. No bagātajām industrializācijas valstīm Anans kā solidarizācijas zīmi prasa nodrošināt nabadzīgajām valstīm brīvu un neierobežotu piekļūšanu viņu izstrādājumiem. Viņiem vissliktāk attīstītajās valstīs vajadzētu atlaist visus parādus, ja tās pretī veic ievērojamus pūliņus cīņā ar nabadzību, kā arī piešķir līdzekļus attīstības palīdzībai.

Iedaļa par mieru un drošību ir īsa. Nesen nodibinātajai komisijai, kurā ietilpst arī bijušais NATO ģenerālsekretārs no Vācijas Naumans, līdz jūnijam jāizstrādā ANO priekšlikumi miera aktivitāšu uzlabošanai. Bet jau tagad Anans prasa, lai stingrāk tiktu kontrolēta mazo ieroču tirdzniecība, jo tā vainojama lielākajā daļā pašreizējo nāves gadījumu.

Lielu uzmanību Anans velta trešajam lielākajam cilvēces izaicinājumam — apkārtējai videi. Viņš pieprasa ziņojumus un vienošanās attiecībā uz Kioto protokolu par oglekļa dioksīda samazināšanu izplūdes gāzēs līdz pat sugu daudzveidības saglabāšanai, jo citādi valstu savienībai iedzīvotāju skaita pieaugumu dēļ draud briesmas, ka tā pati sev grauj pamatus.

Lai sekotu šīm trijām prioritātēm — sociālajai drošībai, mieram, saudzīgai apiešanās ar dabas resursiem — ANO jākļūst par "efektīvu līdzekli" tautu sabiedrībā. Tālab vajadzīga ne tikai reforma Drošības padomē, bet arī pietiekams finansiāls ANO nodrošinājums. Līdz šim dalībvalstis vēl nav piekritušas galvenajiem Anana 1997.gada reformu priekšlikumiem. Tas, piemēram, attiecas arī uz tā saucamo "saulrieta klauzulu", pēc kuras tiek paredzēts ieviest mandātus ar konkrētu laika ierobežojumu.

Anans ar savu ziņojumu acīmredzot grib, lai pašreiz uz vietas stāvošās starptautiskās sarunas tiktu iekustinātas par jaunu. Tas galvenokārt attiecas uz ieroču samazināšanas centieniem Ženēvā paredzētajā konferencē, kas ir kā Kopenhāgenas sociālajiem jautājumiem veltītās galotņu tikšanās sekas, kam jānotiek jūlijā, kas būs veltīta Drošības padomes reformām un jaunajai ANO finansu strukturizācijai. Kā teica augstais ierēdnis, tad millēniuma pasākumam jākļūst par darba tikšanos un nevis reprezentatīva rakstura pasākumu. Runa esot par "fundamentālu" starptautisko pamatprincipu pārstrādi, kā arī par jaunu partnerību ar nevalstiskajām organizācijām un privāto saimniecību.

"Pasaule — milzu monetārs kazino"

"Les Echos"

— 2000.03.27.

Dolāra superzvaigzne, eiro Jo–Jo, interneta banka, virtuālā nauda... monetārajā kazino nekad nav valdījis tāds sajukums.

Tā tomēr ir starptautiskās monetārās sistēmas pārveide, kas rodas globalizācijas un interneta tehnoloģijas rezultātā. Jaunās saites iegūst jaunas formas valstu politikā, naudā un globālajos tīklos. Tās var vērtēt gan no ģeopolitiskā, gan tehnoloģiskā viedokļa.

Ģeoekonomikas jomā var runāt par četru veidu naudu: gan parasto naudu, gan arī supernaudu Reāla nauda un pseidonauda.

Kopš ilgāka laika dolārs ir kļuvis par espresonaudu, un dažādās valstīs tas tiek izmantots paralēli vietējai naudai.

Argentīna ir izbaudījusi it visas supernaudas sekas un ir piešķīrusi saviem pilsoņiem tiesības atvērt dolāru kontus: tas ir padziļinājis atšķirību starp šo valsti un Brazīliju.

Taču tieši eiro izveide piešķir pārnacionālas naudas jēdzienam visaptverošu leģitīmu politiku: pēc savas izveides eiro ir supernauda, jo tā paļaujas uz 11 eiro valstu "kopējo suverenitāti." Šāda attīstība pārspēj visus radītājus, jo tādas valstis kā Slovākija iztēlojas eiro pieņemšanu vienpusēji, negaidot iestāšanos ES.

Eiropiešu paraugs nodrošina jaunu attieksmi pret dolarizāciju, kas kļūst par politisku izvēli vispiemērotākajā formā. 1999.gada pavasarī amerikāņu Kongress organizēja "noklausīšanos" par dolāra pieņemšanu ārvalstīs savu naudu vietā. Bijušie finansu ministri pierādīja, ka monetārā suverenitāte jau kopš ilgāka laika Latīņamerikā ir bijusi vienīgi ilūzija un ka par etalonu ir ticis pieņemts dolārs.

SVF kopš šī brīža sastāv no 182 dalībvalstīm, taču monetārajās lietās tajā valda spēcīga hierarhija, ko vēl vairāk pastiprina nacionālo valūtu vienkārša izzušana, kas iezīmēja gadsimta beigas. Eiro ir izprovocējis sava veida "Kopernika" revolūciju.

Espresonauda un virtuālā nauda dod iespēju Eiropai, jo tā nespēj tikt pāri eiro ieviešanai un vilcinās arī attieksmē pret informācijas sabiedrības izveidi. Tā ir iespēja iekļūt Eiropas izpratnes globālajā vidē starp suverēnu valstu valūtu vērtībām valstu, regulatoru, uzņēmumu un pilsoņu starpā.

Dolarizācija primitīvākajā nozīmē ir nauda, kas tiek ieviesta citās valstiskajās vidēs. Eiro savukārt balstās uz kopējām institūcijām un projektiem. Eiropa spēj piemērot savu espreso naudu un kibernētiskās spējas, lai apliecinātu plašās pārvaldes iespējas pasaules līmenī.

Albērs Bresāns

No alfas līdz omegai

Pasaules presē

— 2000.03./04.

Dzīvokļi augu diennakti

Maskavā tagad jebkurā diennakts stundā var nopirkt ne tikai plikkažociņu, bet arī dzīvokli. Lai samazinātu milzīgās rindas, kas bija izveidojušās reģistrācijas punktos pēc jauno nekustamā īpašuma darījumu noteikumu ieviešanas, galvaspilsētas ierēdņi izšķīrās par oriģinālu gājienu. Tagad centrs Zaļajā prospektā strādā augu diennakti visu darba nedēļu. Apmeklētājus sāk pieņemt pirmdienās 9 un beidz sestdienās 15.

 

Šņabis kubiešu gaumē

Pēc daudzu gadu pūliņiem Kubā beidzot izlaista pirmā cukurniedru degvīna partija. Jauno stipro alkoholisko dzērienu sauc "Cubanos". Taču uz etiķetes attēlots krievu karavīrs ar baznīcu kupoliem fonā. Acīmredzot Kubā vodka asociējas ne ar ko citu kā vien ar krievu zaldātu.

 

Virtuālais midzenis — tikai vecpuišiem

Ievērojusi, ka vīrs pēdējā laikā pret viņu atvēsis, Mičiganas izdzīvotāja Sjūzena Kveida noalgoja detektīvus, kuri pieķēra Džonu virtuālā seksa grēkā kādā interneta kafejnīcā. Sjūzena iesūdzēja tiesā kafejnīcas saimnieku, ka tas organizējis kaut arī virtuālu, tomēr zaņķi, kas ārda ģimeni un sēj netikumību. Advokāts tiesai uzrādīja medicīnisku pētījumu rezultātus, ka nodarbošanās ar virtuālo seksu par 40 procentiem samazina vēlmi gulēt ar reālo partneri. Kafejnīcas saimniekam pieprieda izmaksāt greizsirdīgajai sievai 300 tūkstošus dolāru kā atlīdzību par morālo kaitējumu. Tagad saimnieks savā iestādē ar virtuālo seksu atļauj nodarboties tikai vecpuišiem.

 

50 tūkstošu — no miskastes

Prese jau ziņojusi, ka Amerikas kinoakadēmijas šīgada ceremonijai izgatavotās "Oskaru" statuetes bija pazudušas un tikušas atrastas. Tagad kļuvis zināms, ka balvu atradējam piesolīto atlīdzību — 50 tūkstošus dolāru — atkritumu konteineru revidētājs deklasētais Vilijs Fulgers tomēr saņems, jo policija noskaidrojusi, ka viņš nav līdzvainīgs balvu pazušanā. Veiksminieks tagad cer, ka šis gadījums padarīs viņu populāru un par viņu uzņems filmu vai uzrakstīs grāmatu. Par iegūto naudu Fulgers grib uzcelt māju savam 22 gadus vecajam dēlam Allenam. Vēl viņš cer, ka negaidītā popularitāte viņam palīdzēs atrast savu bijušo sievu, ko viņš nav redzējis kopš 1983.gada.

 

Holivudas miljoni

Holivudas studiju tēriņi vienas filmas radīšanai pērn bija 51,5 miljoni dolāru. Vēl 24,5 miljonus prasījusi tās reklāma un tiražēšana. Kopā: 76 miljoni dolāru! Taču tas nenozīmē, ka kinobizness nestu mazāk peļņas. Amerikāņu kinoindustrijas ienākumi no biļešu pārdošanas valstī pastāvīgi aug. Pērn sasniedza rekordsummu — 7,5 mlrd. Kinoteātrus apmeklējuši 1,5 mlrd. cilvēku — tas ir visaugstākais rādītājs pēdējos 40 gados. Viena biļete gada beigās caurmērā maksāja 5,08 dolārus.

 

Batjka būvējas

Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko gatavojas savas dzīves pēcprezidenta posmam. Viņš sācis būvēt ģimenes māju Žukovkas ciematā tuvajā Piemaskavā. Mājas tāmes vērtība ir vairāk nekā 1,5 miljoni dolāru. Tas nozīmē, ka Aleksandrs Grigorjevičs necer vēl ilgi būt Baltkrievijas valsts galvas postenī. Bet varbūt viņš plāno visdrīzākajā laikā par savu pamatdarba vietu izvēlēties Maskavu, iespējams, Krievijas un Baltkrievijas savienības vadītāja kapacitātē.

 

Bītli paši par sevi

Pols Makartnijs, Džordžs Harisons un Ringo Stārs rudenī laidīs klajā 360 lappušu biezu "The Beatles" biogrāfiju, ko sarakstījuši paši leģendārā kvartera dalībnieki. Iecerēts, ka 50 mārciņu vērto grāmatu vienlaikus izdos daudzās pasaules valstīs un tā dos 1,6 miljardu dolāru peļņu. Sagaidāms, ka jaunajā grāmatā būs atvēlēta liela vieta bītlu attiecībām ar narkotikām un viņu 1970. gada strīda aprakstam. Trīs bītli nolēmuši dalīties ar Džona Lenona ģimeni — viņa atraitne Joko Ono saņems savu daļu honorāra.

 

ASV — simtiem tūkstošu vergu

CIP laidusi klajā slēgtu ziņojumu par verdzību Savienotajās Valstīs. Izrādās, ka gadā valstī iebrauc līdz 50 000 cilvēku, kuri beigu beigās nokļūst vergu stāvoklī. Tās parasti ir meitenes un jaunas sievietes, kas uzķērušās uz darba piedāvājumiem strādāt Amerikā par mājkalpotājām, pārdevējām, sekretārēm vai viesnīcu kalpotājām. Amerikā viņas nokļūst mafijas rokās un ir spiestas nodarboties ar prostitūciju vai strādāt par vēdera tiesu. To valstu skaitā, kuras piegādā vergus bagātajiem jeņķiem, ir Taizeme, Vjetnama, Ķīna, Meksika, Krievija un Čehija. Gada laikā tikai niecīga daļa — apmēram 250 noziegumu upuru — nokļūst brīvībā.

 

Kapa kopiņa ministram

Zimbabves galvaspilsētā Hararē notika masu nekārtības, kuru rezultātā tapa kapa kopiņa, ko rotāja pieticīgi ziedu pušķīši un uzraksts "Kangaj, dusi saldi!" Lauksaimniecības ministram Kumbirajam Kangajam vajadzēja steigšus uzstāties televīzijā un atsaukt baumas par savu pašnāvību. Viens no vecākajiem valsts politiķiem Kangajs ir kļuvis par viskorumpētāko Zimbabves valdības locekli. Viņš tiek saukts uz tiesu par krāpšanu, iepērkot kukurūzu par 6 miljoniem amerikāņu dolāru.

 

Arī troņmantniekam jāgavē

Britu troņmantnieks sācis diētu — pēc anglikāņu baznīcas kalendāra pašlaik ir gavēnis. Lai gan Velsas princim dienas gaitā jāapmeklē daudz lietišķu pasākumu, viņš vīrišķīgi panes atturības grūtības un laikā no brokastīm līdz vakariņām neko neēd. Pēdējoreiz nabadziņam klājās pavisam grūti — Velsas princis rīkoja britu liellopu gaļas prezentāciju 22 vadošiem Eiropas šefpavāriem un nenobaudīja ne kumosiņa.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors