Barikāžu laikā ikviens kļuva līdzdalīgs Latvijas liktenī

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga — intervijā Latvijas televīzijā vakar, 20. janvārī

TV tiešraidē 20.janvāra raidījumā "Ceturtā studija" pl. 19.00 ar Valsts prezidenti sarunājās žurnāliste Sandra Eihmane

— Esiet sveicināti! Ir pagājušas divas nedēļas, un tas nozīmē, ka tradicionāli mūsu studijā savu viedokli par notikumiem valstī paudīs Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Tradicionāli mēs gaidām arī jūsu zvanus tiešraidē. Janvārī mēs parasti atceramies 1991.gada barikādes. Tieši 21.janvārī notika OMON apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Šobrīd notiek piemiņas dievkalpojums Rīgas Domā. Arī Zaķusalā būs liels notikums, veltīts Andra Slapiņa piemiņai. Ar kādām sajūtām, ar kādām domām jūs šodien piedalījāties šajos atceres pasākumos?

V.Vīķe–Freiberga: — Pirmkārt jau tās ir skumjas dienas, jo daudzi zaudēja savas dzīvības. Kā, piemēram, Andris Slapiņš, par kura nāvi man paziņoja mans dēls, kurš tobrīd kā žurnālists strādāja Rīgā un arī piedalījās barikādēs. Es tiešām biju satriekta, kad viņš man piezvanīja un pateica, ka Andris ir nošauts. Man tas šķita ļoti netaisni, ka tik sirdsšķīstam cilvēkam, ka tieši viņam bija jākrīt. Lasot mūsu saraksti, kā arī pēdējā mūsu tikšanās reizē, laikam augustā, man bija sajūta, ka viņam bija priekšnojauta par savu nāvi. Man bija iespaids, ka viņš bija izvēlējies šo savu dzīves misiju kā tāds upurjērs pie altāra. Tā bija tāda ļoti dīvaina sajūta. Tāpat arī visu pārējo kritušo nāve ārkārtīgi mobilizēja visu tautu. Šie asins upuri lika visiem savilkt sevi kopā un sakopot savus spēkus tajā pārliecībā, ka tā vairs nevar turpināties, ka mēs vairs nevaram dzīvot tādā sistēmā un jādara viss, lai lietas mainītos. Man šķiet, ka upuri bija tādi kā katalizatori, lai virzītu šos vēstures procesus uz priekšu. Tā bija mūsu laime, ka šo upuru bija tik maz, salīdzinot ar daudzām citām revolūcijām. Tas ir dīvaini, bet viņiem bija sava loma visā šajā procesā.

— Barikāžu atbalsta fonds kopā ar Izglītības ministriju aicināja skolēnus vākt informāciju par šiem notikumiem. Tam atsaucās 130 skolēni. Vai šis skolēnu paveiktais jums atklāja kādu jaunu informāciju?

V.Vīķe–Freiberga: — Tur ir savākts ļoti daudz kas tāds, ko nezina pat paši barikāžu dalībnieki. Tā ir ļoti svētīga akcija. Man šķiet, ka to varētu paplašināt un vākt vispār ļaužu atmiņas par viņu dzīvēm. Mums vēl ir tik daudz cilvēku, kas ir pārdzīvojuši daudz neparasta, kas ar saviem piedzīvojumiem ir liecinieki mūsu tautas tik raibajiem un dažādajiem likteņiem. Laimīgā kārtā mums ir "Likteņstāstu" sērija, kurā ir publicētas daudzas atmiņu grāmatas. Bet tomēr vajadzētu gandrīz katrai ģimenei padomāt par savas dzimtas vēsturi, apkopot to, ierakstīt kasetēs. Jaunieši varētu pierakstīt vecāku un vecvecāku atmiņas. Jauniešu šobrīd savāktais par barikādēm ir vērtīgas liecības, kas noderēs vēsturniekiem tad, kad viņi sāks pētīt šo vēstures posmu. Tās ir dzīvas liecības, ko snieguši notikumu dzīvi līdzdalībnieki. Šīs atmiņas jauniešos atmodināja to laiku, kuru viņi paši nevar atcerēties, izņemot vienu meiteni, kurai tad jau bija vienpadsmit gadi. Toreiz viņi bija par mazu, lai saprastu, kas notiek. Tagad, izvaicājot aculieciniekus, viņi ieguva pilnīgu priekšstatu par to laiku. Barikāžu dalībniekiem par jauniešu interesi bija milzīgs gandarījums.

— Sakiet, kur jūs pati bijāt 1991. gada janvārī?

V.Vīķe–Freiberga: — Tieši tajā dienā es biju Monreālā savā dzīvesvietā. Tūlīt pēc notikumiem man piezvanīja mans dēls Kārlis, no kura es arī visu uzzināju. Tā kā mums bija vairāki tuvi draugi starp kinocilvēkiem, tad arī kinolentes es redzēju ļoti drīz pēc notikumiem.

— Kā Monreālas sabiedrība toreiz uztvēra Latvijā notiekošo?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs visi to ļoti pārdzīvojām. Mēs jau bijām pārdzīvojuši iepriekšējos notikumus Lietuvā. Protams, mēs ļoti uztraucāmies un baidījāmies. Dažas dienas vēlāk man bija izdevība doties uz Toronto, kur Svētā Andreja baznīcā notika liels pasākums, veltīts Latvijas neatkarības de jure gadadienas atzīmēšanai. Tā man bija izdevība lielai auditorijai pastāstīt par to, kas bija noticis Rīgā, tad es arī pieminēju Andri Slapiņu kā cilvēku, kuru es personīgi pazinu. Tas pievērsa arī ļoti lielu masu mediju uzmanību, es runāju arī Kanādas televīzijā, sniedzu intervijas Kanādas radio. Tā kā man bija izdevība šo informāciju darīt zināmu plašai Kanādas sabiedrībai.

— Turpinot Latvijas aktualitātes. Jūs nācāt klajā ar ierosinājumu atbalstīt Ģenerālprokuratūras iniciatīvu sasaukt kopā tos ārvalstu prokurorus, kas ir strādājuši Konrāda Kalēja lietā. Sakiet, ko galvenokārt gribat pateikt Latvijai un starptautiskajai sabiedrībai?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tas būtu apliecinājums mūsu viennozīmīgajai attieksmei pret kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Latvijā tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas tika pieņemti likumi, kas nosoda genocīdu, noziegumus pret cilvēci un specifiski pret ebreju tautu holokausta laikā. Šajā kontekstā mēs esam gatavi tiesāt jebkuru aizdomās turamo par šādiem noziegumiem. Mūsu valstī pretēji Zviedrijai nav noilguma šādiem noziegumiem, tātad jebkuru cilvēku, uz kuru krīt aizdomas, ir iespējams saukt tiesas priekšā. Ārzemēs ir parādījušās ziņas, ka tāds cilvēks ir, kā arī parādījušās jaunas liecības. Mūsu prokuratūra aicina darīt zināmas šīs liecības. Tā kā šis cilvēks ir daudz ceļojis no vienas valsts uz otru un stājies daudzu tiesu priekšā, es domāju, mums būtu ļoti svarīgi vienreiz tikt ar šo lietu skaidrībā. Mums ir jāpieliek punkts šai lietai, lai atkal pēc kāda gada kādā ārzemju preses izdevumā neparādītos drūmas lietas par latviešu tautu. Man šķiet prokuratūras iniciatīva ir teicama. Tādējādi parādot savu labo gribu un gatavību izmeklēt šo situāciju. Ja kādam cilvēkam no jebkuras valsts ir zināmi jauni pierādījumi, laipni lūdzam darīt mums to zināmu.

— Šodien Saeima pieņēma Ārlietu komisijas aicinājumu pārtraukt karadarbību Čečenijā. Pasaules masu medijos aizvien vairāk tiek runāts par nevainīgu cilvēku slepkavībām Čečenijā. Arī Krievijas karavīru mātes ir pieņēmušas aicinājumu. Sakiet, kāda ir jūsu attieksme pret notikumiem Čečenijā, kā tas iespaidos Latvijas un Krievijas attiecības?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, jo ilgāk tās lietas tur turpinās, jo grūtāk mums ir klusēt. Tās darbības, kas tur notiek, kļūst aizvien nesamērīgākas iepretim sākotnējam cēlonim — cīņai pret terorismu. Jo vairāk laiks iet uz priekšu — dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, jo vairāk tiek iznīcināti mierīgie iedzīvotāji, pieaug upuru un bēgļu skaits. Čečenija faktiski tiek noslaucīta no zemes virsmas.

— Eiropas Savienības valstī Somijā šobrīd notiek prezidenta vēlēšanas. Vai jūs vēlat panākumus sievietei? Ja uzvarēs Halonenas kundze, vai tas nozīmēs, ka pasaulē sāk mainīties stereotipi un domāšana, ka politika ir vīriešu prerogatīva?

V.Vīķe–Freiberga: — Es gribētu vēlēt labas sekmes abiem kandidātiem. Lai Somijas iedzīvotāji paši izšķir, kurš ieņems prezidenta amatu. Ja somi par prezidenti izvēlēs sievieti, es, protams, būšu ļoti priecīga par savu kolēģi sievieti tik tuvā kaimiņu zemē.

— Janvāra beigās jūs dodaties uz Šveici, uz Davosu, kur piedalīsieties pasaules ekonomikas forumā un uzstāsieties ar runu pasaules sieviešu līderu padomē. Ko jūs gribat akcentēt savā runā?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, tur notiks tāds kā apaļā galda forums. Šo grupu īpaši interesē tādu sieviešu personīgā pieredze, kas ieņēmušas tādus augstus amatus, kur sieviete vairāk ir izņēmums nekā kas cits. Tur katrai no panelistēm ir paredzētas īsas prezentācijas, pēc tam notiks debates. Cik es noprotu, Šveicē par šāda veida pasākumiem ir liela interese. Tā ka tas varētu būt interesanti.

— Sakiet, kādi ir jūsu novērojumi, kāda ir latviešu vīriešu attieksme pret sievieti politikā, salīdzinot ar citu valstu vīriešiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neesmu manījusi nekādas uzkrītošas starpības. Es priecājos par to, ka, manuprāt, vīrieši gan Saeimā, gan arī citur uzvedas cienījami un pieklājīgi, korekti un koleģiāli. Nekādu sūdzību man nav.

— Šonedēļ jūs devāties uz Latgali, uz Līvāniem. Kā zināms, viena no smagākajām problēmām Līvānos ir augstais bezdarba līmenis. 2000.gada janvārī tie ir 20 procenti no Līvānu iedzīvotājiem. Kā jums šķiet, cik daudz tur var vainot valsti, un cik daudz cilvēkus? Varbūt ir jābūt lielākai pašu iniciatīvai un ieinteresētībai? Jo, kā zināms, Latgalei ir piešķirts arī PHARE finansējums.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, nav tik daudz jādomā par to, ko vainot. Tas ir ļoti neproduktīvi. Ir jādomā, ko darīt, lai situāciju uzlabotu. Tādēļ arī bija šis brauciens, lai iepazītos ar to, kas tiek veiksmīgi risināts, kā arī ar iecerēm, kas vēl tikai būs. Bezdarbs Līvānos, kas tagad kļūs par novadu, pievienojot divus ciemus, kādreiz ir bijis pat lielāks, sasniedzot 28 procentus. Tas ir katastrofāli, tas ir kaut kas nenormāls. Vainojami ir padomju laiki, kad Latgalē notika apstākļiem nepiemērota nenormāla industrializācija visas Padomju savienības industrializācijas politikas ietvaros. Tur tika savesti iekšā ļaudis no citām padomju republikām. Sabrūkot Padomju savienībai, tie ļaudis palika kā uz sēkļa, bet viņu darbavietas — fabrikas, kas viņus nodarbināja, izputēja līdz ar visu savienību. Tagad šie ļaudis ir kā izmesti no laivas. Viņiem tagad ir ļoti smaga situācija, jo tā izglītība, tās iemaņas, kas agrāk viņiem deva iztiku, tagad viņiem nepalīdz, jo tie uzņēmumi ir pazuduši. Tagad ir jāsāk domāt un risināt, ko varētu darīt. Te ir dažādas pieejas. Viena no tām būtu — ieguldīt naudu dažādos uzņēmumos, kas spētu atjaunot savu darbību, piemēram, "Līvānu stikls". Man šķiet, ka "Līvānu stikla" potenciālās tirgus iespējas ir lielākas nekā viņu šobrīd saražotā produkcija. Ja būtu ieguldījums viņu infrastruktūrā un aparatūrā, viņi varētu paplašināties un piedāvāt vairāk darbavietu. Tāpat arī ir ar "Anda optec", kas savu produkciju simtprocentīgi eksportē uz Ameriku un citām ārvalstīm. Arī pašiem iedzīvotājiem būtu jāsāk domāt, kā pārkvalificēties, kā turpināt savu izglītību un gatavoties jaunām darba iespējām, jeb kā pašiem gudrot un atrast sev iztiku. Es tur satiku tiešām brīnišķīgu ģimeni, kas bija izveidojusi savu "Rūķīšu" saimniecību. Viņi sāka savu darbību krīzes apstākļos. Lopiņiem, kurus viņi audzēja, nebija noieta. Tajā brīdi viņi sāka lopiņus ne tikai paši audzēt, bet arī kaut un pārstrādāt. Viņiem veicās, starpnieki viņiem nebija vajadzīgi, viņi paši kļuva par pārstrādātājiem un savas produkcijas pārdevējiem. Tā bieži ar lielu talantu, darbu un izdomu iespējams pat krīzes situācijā rast savu veiksmi. Es domāju, tā ir tā nostāja, kas ir nepieciešama, lai izkļūtu no šī bezdarba purva.

— Kurš būs nākamais Latvijas reģions, novads vai pilsēta, uz kuru jūs domājat doties?

V.Vīķe–Freiberga: — Ir vairāki varianti, patlaban mēs vēl neesam nonākuši pie gala sprieduma.

— Šovakar ir arī ļoti daudzi telefona zvani, kas vēstī daudz un interesantas lietas. Geriša kungs no Liepājas jautā, vai nebūtu pienācis laiks ar Interpola palīdzību sameklēt latviešu tautas bendi Simonu Šustinu.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ja mūsu prokuratūrā būtu savāktas liecības par šo vai kādu citu personu un norādes par to veiktajiem noziegumiem pret cilvēci, tad jā. Patiesībā tas būtu jāvaicā prokuratūrai, jo tas ir prokuratūras jautājums, vai viņiem ir šādi materiāli.

— Kāda skolotāja jautā, vai būs algas pielikums maģistriem? To varētu ierosināt prezidente, pati būdama izglītots cilvēks.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir ļoti precīzs jautājums, bet tad mēs varētu jautāt, vai arī doktoriem un tā tālāk būs lielākas algas. Tas ir jautājums, kas ir jāskatās plašākā kontekstā.

— Par skolotāju algām Kaktiņu ģimene jautā, kā jūs vērtējat skolotāju algu palielināšanas mehānismu, kad vairāk maksās tikko no augstskolas sola nākušiem topošiem skolotājiem nevis ilggadīgiem pedagogiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas mazliet neparasti ir. Tas jāatzīst. Tajās zemēs, kur ir arodbiedrības, ir ļoti stingras likmes un noteikumi, kas algas palielinājumu saista ar darba izpeļņas ilgumu. Jo ilgāk cilvēks kādā darbā strādājis, jo viņam vairāk tiesību uz lielāku algu. Pieredze ir kaut kas tāds, kas būtu pelnījis lielāku atalgojumu. Bet šobrīd situācija ir tāda, ka, ņemot vērā iesācēju nenormāli zemās algas, zūd iespējas piesaistīt jaunus un gaišus cilvēkus, kurus mēs vēlētos redzēt kā savu bērnu skolotājus, darbam skolās. Jo mums ir jādomā par pedagoga darbu konkurencē ar citām profesijām, kas tiek piedāvātas jaunam augstskolu beigušam cilvēkam. Ir jauni cilvēki, kas, beiguši pedagoģijas augstskolu, aiziet strādāt kur citur, jo saprot, ka ar tādu algu nevarēs nodibināt ģimeni un izskolot bērnus. Šie cilvēki saprot, lai cik tuvu pie sirds viņiem būtu pedagoģija, ir jāiet uz citu vietu, kur viņiem maksā vairāk. Ja mēs gribam, lai mums būtu jauni pedagogi, tad mums ir jānodrošina, lai skolotāju algas spētu sacensties ar citās darbavietās piedāvātajām.

— Laika limita dēļ mūsu raidījums diemžēl tuvojas izskaņai. Mēs esam saņēmuši arī ļoti daudz skatītāju vēstuļu, kuras mēs nodosim prezidentei. Paldies tiem, kas mūs skatījās un mums zvanīja. Paldies jums, prezidentes kundze!

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā