Par mūsu valsti, par mūsu sabiedrību, par mums pašiem

Ministru prezidents Andris Šķēle — savā ikmēneša preses konferencē, piektdien, 25. aprīlī:

— Labdien! Atkal ir klāt kārtējā mēneša beigas. Šis mēnesis ir bijis bagāts ar notikumiem — veiksmīgākiem un neveiksmīgākiem, priecīgiem un bēdīgiem. Varbūt vispirms runāšu par trīs lietām, kuras varbūt nepavisam nav tās galvenās, bet par kurām tomēr man būtu jāpauž savs viedoklis.

Viena lieta saistīta ar pagājušās nedēļas sākumā notikušo autoavāriju, par ko jau ir rakstīts daudzās avīzēs. Tātad man piekomandētais Drošības policijas apsardzes dienesta šoferis alkohola reibumā sadauzīja valdības autobāzei piederošo automašīnu. Šobrīd vēl tiek noskaidrotas šī gadījuma detaļas, bet ir skaidrs, ka īstas kārtības policijas personālapsardzes dienestā nav bijis. Esmu pieprasījis, lai Dainis Turlais atbrīvo attiecīgo atbildīgo vadītāju. Varbūt šī ir tā reize mums vēlreiz apskatīties uz šīm apsardzes lietām valstī kopumā, varbūt uz zināmām tradīcijām. Es esmu nolēmis drusku tās lauzt. Esmu būtiski samazinājis savas apsardzes cilvēku skaitu. Braukšu tāpat kā visi kārtīgi, godīgi, vienkārši cilvēki ar vienu automašīnu un vienu pavadošu miesassargu. Tas droši vien ietaupīs valsts naudu. Varbūt arī būs vieglāk tīri organizatoriskā ziņā. Domāju, ka tā nebūs problēma, ka varbūt pietrūks cilvēku pilnai basketbola komandai spēlēm brīvajā laikā. Ceru, ka tomēr es ar puišiem sarunāšu vecas draudzības vārdā un viņi piekritīs atnākt uzspēlēt bumbu.

Attiecībā uz vēl vienu tradīciju, kur mums ir izveidojušās tādas speciālas automašīnu numuru sērijas. Es pats esmu atteicies no šiem numura sākumcipariem “66”, lai, man pārvietojoties, nebūtu kaut kādas eventuālas priekšrocības tādēļ vien, ka esmu izmantojis šādu speciālu valdības automašīnas numuru. Ceru, ka šis piemērs liks arī citiem domāt, kādā veidā šī parādība ir redzama, raugoties no mūsu līdzpilsoņu viedokļa. Viņi bieži vien, manuprāt, jūtas ne visai apmierināti ar to situāciju, ko viņi redz uz ielām.

Vēl viena lieta. Es katru mēnesi skatu cauri valdības deklarācijas punktu izpildi. Arī burtiski šodien paskatījos, kā ir veicies, kādi rīkojumi ir doti ministriem. Un tiešām ir vairāki jautājumi, pie kuriem mums jāpiestrādā. Jo esam pārāk lēni, pārāk kūtri, varbūt kaut ko nespējam, kaut ko nesaprotam. Protams, kā arvien, man ir bažas par studiju kreditēšanas sistēmu. Ir problēmas ar akcīzes nodokļa atmaksu zemniekiem, kur ir gluži formālas lietas, ko var ļoti elementāri atrisināt Finansu ministrijas Valsts kases ietvaros, bet tas netiek izdarīts. Tas pats attiecas uz tādiem būtiskiem jautājumiem kā paredzētā pierakstu atcelšana, kas ir viens no deklarācijas punktiem, “nulles” deklarācijas ieviešanu, likumu par “netīrās naudas atmazgāšanas” ierobežošanu. Visas šīs lietas atkal ir prasījušas manus papildu rīkojumus vai rezolūcijas, atsevišķas sarunas, lai piespiestu aktivizēt darbu.

Trešais punkts, kas arī ir nedaudz šajā kontekstā. Neesmu apmierināts ar to, kā mēs spējam skaidrot valdības politiku. Dažreiz rodas sajūta, ka vai nu ministri baidās tikties ar sabiedrību, iet pie cilvēkiem, vai ir kādi citi iemesli. Lietas, kuras ir ļoti būtiskas, kuras prasa rūpīgu izskaidrošanu, lielu pacietību un labu argumentāciju, paša cilvēka pārliecību, ka tas ir jādara, netiek novadītas līdz cilvēkiem. Tas, protams, bieži noved pie tā, ka sabiedrībā nav skaidrības, kāpēc ejam to vai citu ceļu. Ir, protams, ministri, kas šo darbu labāk veic. Tas ir Birkava kungs, kas regulāri dodas uz Limbažiem un citām vietām, skaidro savus jautājumus. Tā ka mums te visiem ir ko darīt, ir ko mācīties. Varbūt tur ir arī mana vaina. Bet es nevaru visu laiku, katru dienu atrasties auditorijā. Taču par to ir jādomā. Es aicinu, protams, visus žurnālistus uz labāku sadarbību, nevis tik daudz domājot vienu otru reizi par kādu joku izcelšanu, kādu pārpratumu veiksmīgu atspoguļošanu, kas, protams, ir ļoti svarīgi katram masu medijam, bet tiešām pievērsties tai problēmai, ar ko visa mūsu sabiedrība ir slima, tam, ka mums jāmaina šī psiholoģija, šī domāšana, ka mums pietrūkst izpratnes par lietām, kas vērstas uz tirgus ekonomiku, uz brīvu pilsoņu kopu.

Tagad esmu gatavs atbildēt uz jūsu jautājumiem.

Jautājums: — Jūs nupat sacījāt, ka sabiedrībā slikti izprot valdības politiku. Bet varbūt vaina ir pašā politikā?

Andris Šķēle: — Domāju, ka tomēr vissvarīgākais ir šis darbs — precīzi argumentēt visu, izstāstot, par ko ir runa. Jo sabiedrība, ko mēs veidojam, un tas, ko gribam sasniegt, balstās uz tādām vērtībām, kas gadu tūkstošus ir jau sevi apliecinājušas. Mums ir grūti izrauties no tā, kur mēs piecdesmit gadus esam dzīvojuši. Diemžēl visgrūtākais ir tas, ka mums katram ir kauns atzīties par to sev pašam. Mēs paši, ikviens iekšēji tam nepiekrītam. Mēs katrs domājam, ka visu saprotam pareizi. Tā ir problēma. Ir jau arī labi piemēri. Piemēram, esmu dzirdējis no cilvēkiem labas atsauksmes par to ar policiju saistīto televīzijas sižetu par negadījumiem. Tur ir profesionāli sakārtots un pasniegts materiāls par to, kā un kāpēc tie notiek un kas ir atklāts. Ir jāskaidro, jārāda, jāstrādā.

Jautājums: — Ministri nenāk ne tikai pie tautas, bet arī pie žurnālistiem. Neskaidro likumprojektus, kas iet caur Ministru kabinetu. Ko premjerministrs šajā sakarā domā darīt?

Andris Šķēle: — Tas ir vēl sliktāk, ja pat pie žurnālistiem neiet un ar viņiem netiekas. Acīmredzot vistuvākajā laikā, vienā no nākamajām valdības sēdēm, es speciāli veltīšu laiku, lai ar ministriem pārrunātu šos jautājumus un noskaidrotu, kādi tam ir iemesli. Kāpēc viņi nav gatavi tikties ar žurnālistiem, kāpēc neiet pie Dreiblata kunga no “Rīgas Balss”, kāpēc nav gatavi ar viņu diskutēt un kādi ir tie jautājumi, uz kuriem viņi nav atbildējuši. Es noteikti par šo jautājumu runāšu nākamajā valdības sēdē.

Jautājums: — Jūsu ironija šoreiz ir galīgi nevietā. Katru otrdienu pulksten piecos paredzētā valdības preses konference parasti laikā nesākas un žurnālisti nevar sagaidīt ministru ierašanos uz to.

Andris Šķēle: — Jā, un tā varbūt ir mana vaina. Varbūt laiks jānoliek uz pulksten pussešiem vai jārīkojas citādi. Pašlaik es valdības sēžu darba kārtībā iekļauju ļoti daudzus konceptuālus un informatīvus jautājumus, kas liek ministriem iesaistīties diskusijās, un līdz ar to esmu daļēji vainīgs, ka nespēju nodrošināt valdības sēžu reglamenta ievērošanu un to punktuālu pabeigšanu laikā. Par to es jums atvainojos, ka izsludinātajā laikā — pulksten piecos — valdības sēde nebeidzas. Mēs noteikti pārrunāsim, kā šo lietu nokārtot. Varbūt pat citā laikā ir jārīko šī tikšanās ar žurnālistiem, atskatoties uz iepriekšējo valdības sēdi.

Jautājums: — Ko jūs darīsit 30. aprīlī?

Andris Šķēle: — 30. aprīlī ir saplānota pilna darba diena. Nekādu speciālu pasākumu nav.

Jautājums: — Vai nedosities pie zemniekiem, kas iecerējuši rīkot šajā dienā nemiera izpausmes?

Andris Šķēle: — Domāju, ka katram mūsu valsts pilsonim ir tiesības uz dažādām akcijām — piketiem, streikiem un tā tālāk. Likums nosaka kārtību, kā tas ir jādara. Domāju, ka tur nekā slikta nav, ja zemnieki arī savas prasības un viņu vadītāji savas politiskās prasības vēlas šādā veidā asāk manifestēt. Šobrīd neredzu tur neko sliktu.

Jautājums: — Vai brauksit 30. aprīlī pie zemniekiem?

Andris Šķēle: — Nē.

Jautājums: — Vakar bija sarunas ar “Lattelekom” partnera sabiedrības “Cable&Wireless” izpilddirektoru. Kāda varētu būt iespējamā kompensācija par līguma punktu maiņu?

Andris Šķēle: — Man tiešām bija nopietna saruna. Bet katrā gadījumā par kompensāciju šobrīd vispār nevar būt runas. Jo var jau gadīties, ka angļiem kaut kas jākompensē. Tā ir auditoru vērtēšana un spriešana. Bija manā uztverē tāds samērā neveiksmīgs materiāls vienā no avīzēm par šo jautājumu. Kāda ir situācija, un kādu mēs redzam tai risinājumu? Tiešām, kā jūs redzat, ir šis līgums ar kompāniju “Tilts Communication”, kas dod ilgtermiņa monopoltiesības līdz 2013. gadam. Tas Latvijai, protams, šajā ļoti mainīgajā pasaulē, sevišķi šajā ļoti dinamiskajā sektorā, kas saistīts ar komunikācijām, rada gluži politiskas problēmas, raugoties no ārpolitikas un politekonomijas viedokļa. Tas saistīts ar mūsu iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā, ar mūsu attiecībām ar Eiropas Savienību. Eiropas Savienība pieprasa nojaukt monopolus šajā jomā, sākot ar 1999. gadu. Pasaules tirdzniecības organizācija pašlaik ir piekritusi mūsu priekšlikumam atlikt šo termiņu līdz 2003. gadam. “Lattelekom”, protams, ir veiktas apjomīgas un vērienīgas investīcijas. Un tagad mēs ļoti daudzi apzināmies, kā ir mainījusies telefona sakaru kvalitāte vismaz dažās vietās valstī. To nebūt nevar attiecināt uz visu valsti. Domāju, ka daudzos aspektos mēs nekādā veidā neesam sliktāki par rietumvalstīm. Un tomēr mums šī monopolsituācija ir jāmaina. Tādēļ ir sākušās pārrunas. Arī vakar, runājot ar vienu no galvenajiem “Tilts Communication” akcionāriem — “Cable&Wireless” izpilddirektoru, apspriedām vairākas konceptuālas lietas, un mums bija pilnīga viedokļu sakritība. Pirmām kārtām tas attiecas uz to, ka periodā, kamēr pastāv monopols, ir jānodrošina universāls pakalpojumu minimums. Tas ir tas, kam visu laiku ir pretojies “Lattelekom”. Ja ir monopolsituācija, ir zināms apjoms saistību, kas tam jāpilda. Bet to viņi nav vēlējušies darīt. Otrs jautājums. Mums noteikti ir jācīnās un jārūpējas par to, lai mūsu tarifu regulatorā būtu daudz labāk izglītoti cilvēki šajā jomā, jo šobrīd ir ļoti vienkāršota izpratne. Faktiski runā par vienu vai divām regulējamām lietām. Telekomunikāciju sektorā pasaulē regulatori regulē aptuveni astoņus dažādus parametrus vai dažādas saistības. Līdz ar to, protams, parādās jautājumi par cilvēkiem, kas nosaka politiku un kaut kādā mērā tomēr ir saistīti ar šo konkrēto uzņēmumu. Uzņēmums ir jāgatavo akciju sabiedrības statusam. Jāsāk strādāt arī pie šī jautājuma. Nevienu reizi nav veikts šī “jumta līguma” audits. Ir veikts kompānijas līgums vispār — jā, peļņa ir tāda, zaudējumi tādi. Līgumaudits, kas Latvijas pusei šobrīd var būt visbūtiskākais, nevienu reizi nav veikts. Tie ir jautājumi, par ko mēs runājām un radām pilnīgu saskaņu. Līdz ar to sabiedrība “Lattelekom” tiks nodota Privatizācijas aģentūras valdījumā, sākot arī gatavot jautājumu par iespējamo Latvijas kapitāla daļu pārdošanu. Protams, tas būs viens no pēdējiem posmiem, kad būs veikti grozījumi gan “jumta līgumā”, gan arī atrisināti attiecīgie jautājumi, kas saistīti ar šī monopolstāvokļa likvidēšanu. Katrā gadījumā mums ļoti uzmanīgi par šīm lietām jārunā, ir jāstrādā. Bet tajā pašā laikā jāsaprot, ka šis sektors ārkārtīgi dinamiski attīstās. Vienkārši būtu žēl, ja Latvija izkristu no tā ritma, ar ko pašreiz pasaule elpo mums apkārt.

Jautājums: — Kā jūs vērtējat Uzņēmumu reģistra pārvēršanu par privātu akciju sabiedrību? Un ko domājat par Privatizācijas aģentūras darbinieku augstajām algām?

Andris Šķēle: — Tas ir jautājums, kas varbūt ir saskarē ar vienu no pirmajiem — par mūsu domāšanu, par mūsu domāšanas rāmjiem. Faktiski valstī maksimāli ir jāiet uz to, lai visas funkcijas, kuras ir iespējams veikt privātajā sektorā, tam tiktu nodotas. Uzņēmumu reģistra gadījumā galvenais ir, lai datu bāze, informācijas korektums un atbilstība, tās kvalitāte, atjaunošanas temps un viss pārējais būtu tas, kas valstij ir svarīgs un vajadzīgs. Bet, kas to dara — valsts iestādes darbinieki vai privātas kompānijas darbinieki —, tas būtu pilnīgi vienalga. Pirms kāda laika mums tas šķita tā jocīgi. Bet tagad, kad mēs vairāk braukājam, ceļojam, vairāk skatāmies un iepazīstamies, man bija patīkami, ka viens otrs ministrs konstatēja: redziet, cik interesanti — Anglijā pases izsniedz privāta firma. Tā veic šo pakalpojumu. Protams, pase ir un paliek valsts atribūtika un tai jāveic savas funkcijas, lai cilvēkiem būtu šīs pases. Bet, kas to izdara un kā to izdara — to var pilnīgi nodot privātās rokās. Es negribētu šodien runāt par tādu lietu kā, pasarg' Dievs, mūsu pases. Mūsu domāšana līdz tam vēl nav tikusi. Bet es domāju, ka ir virkne citu jautājumu. Un valdība, domājot vispār par valsts administrācijas aparāta pilnveidošanu un tam neraksturīgu funkciju nodošanu citiem, strādā pie šī jautājuma par aģentūrām. Lai funkcijas, ko varētu veikt nevis ierēdņi, bet citi, ne par valsts budžeta līdzekļiem algoti cilvēki, mēs maksimāli atdotu projām. Tas noteikti būs lētāk valsts budžetam, tieši visiem nodokļu maksātājiem. Ideja visumā, manuprāt, ir pilnīgi atbalstāma.

Attiecībā uz algām Privatizācijas aģentūrā. Domāju, ka tās ir pilnīgi atbilstošas tam darbam, tam apjomam un tai lietai, lai cilvēki nekristu kārdinājumā, strādājot tik sarežģītā laukā kā valsts īpašumu pārdošana, ko Privatizācijas aģentūra veic kā aģentūra. Tieši te parādās tas jautājums par aģentūru. Nevis ierēdņi pārdod, bet šo pārdošanas funkciju veic specializēts uzņēmums — aģentūra.

Jautājums: — Vai esat nopietni gatavojies tiesāties ar Juri Bojāru?

Andris Šķēle: — Neuzskatu šo tiesāšanos par īpaši nopietnu lietu. Šobrīd par to negribētu runāt. Pirms tiesas tas vienkārši nebūtu korekti. Otra puse par šīm lietām vairāk runās, skaļāk iznāks. Lai viņi tā dara.

Jautājums: — Kāpēc saskaņā ar valdības rīkojumu tagad pašvaldībām labākās ēkas jāatdod valstij?

Andris Šķēle: — Atbilstoši likumam par valsts un pašvaldību dzīvokļu privatizāciju valdībai bija tiesības līdz 31. martam pieteikt savas īpašuma tiesību pretenzijas uz mājām, kuras līdz 1940. gadam ir bijušas piekritīgas vai varētu būt piekritīgas valstij un kurām varbūt nav atradušies līdz šim īpašnieki vai arī tās ir vajadzīgas kādu valsts funkciju veikšanai. Tas nav pārāk liels ēku skaits, uz ko valsts ir pieteikusi savas pretenzijas jeb tiesības. Daļa no tām, izskatot sarakstu, attiecas uz potenciālām vajadzībām, kas saistītas ar piedāvājumiem ārzemju vēstniecībām. Birkava kungs, piemēram, ir piedāvājis virkni ēku. Tāpat, protams, daļa no šīm ēkām tuvākajā nākotnē veidotu naudas plūsmu, saglabājot pārējās valsts īpašumā esošās mājas, kuras izmanto valsts iestādes, un Nekustamā īpašuma aģentūrai tās vajadzīgas tīri saimnieciskās aprites veikšanai. Tā ka valdība ir rīkojusies pilnīgi saskaņā ar likumu. Es te neredzu nekādas problēmas.

Jautājums: — Vai jūs neuztrauc tas, ka Krievija neatzīst Latvijas nepilsoņu pases?

Andris Šķēle: — Domāju, ka mēs līdz šim pārāk maz esam runājuši par šiem jautājumiem. Būtu pareizi, ka katrs nepilsonis būtu saņēmis savā pastkastītē īsu un konspektīvu informatīvu papildu paskaidrojumu par šiem jautājumiem, par naturalizācijas procesiem. Par tām priekšrocībām, kādas viņam būs, saņemot šo nepilsoņa pasi. Domāju, ka šis arī ir jautājums, kas saistīts ar skaidrošanu, lai tā Latvijas sabiedrības daļa, kas nav pilsoņi, precīzāk izprastu situāciju un tad izdarītu savu izvēli. Kas attiecas uz nepilsoņu pasu saņemšanu vai nesaņemšanu, tur izvēles faktiski nav. Viņiem tāds dokuments būs jāsaņem, jo pretējā gadījumā viņi pēc zināma laika nevarēs stāties kontaktos ar valsti. Viņi nevarēs šķērsot robežu, viņi nevarēs kārtot vairākas savas formalitātes. Domāju, ka jaunā nepilsoņu pase ir ļoti kvalitatīvi izgatavota. Tā atbilst labākajiem standartiem. Tā ir labākā līmenī nekā pilsoņa pase. Es tiešām domāju, ka tas ir darbs galvenokārt cilvēkam.

Jautājums: — Vai šo jautājumu par nepilsoņu pasēm jūs varētu apspriest ar Krievijas premjerministru Černomirdina kungu? Kā noris gatavošanās jūsu vizītei Maskavā?

Andris Šķēle: — Redziet, ja Krievija runā par to, ka kaut kādā veidā šīs pases nevēlas atzīt, jāsaka, ka lielākā daļa no tām valstīm, kam mēs esam aizsūtījuši mūsu pasu paraugus un tos caur diplomātiskajiem kanāliem saskaņojuši, tās ir atzinušas. Domāju, tas atkal ir netiešs mēģinājums ietekmēt šo nepilsoņu situāciju. Faktiski nevis tālab, lai tiktu uzlabota šī situācija, bet taisni otrādi — šajā gadījumā. Bet es domāju, ka visi šie jautājumi ir pārrunājami un visas šīs nianses, ja tādas ir, ir iespējams uzlabot ar valsts ierēdņu darbību. Nepolitizējot šo jautājumu. Par to mēs noteikti varētu runāt, tiekoties ar Černomirdina kungu. Jāsaka godīgi, ka tikšanās datums joprojām nav saskaņots. Visu laiku it kā eksistē kaut kāda nesaskaņošanas iespēja attiecībā uz konkrētiem termiņiem. Tie atkal ir atlikti. Un man godīgi jāsaka, ka es pašlaik nezinu, kad tā varētu notikt. Latvijas puse ir gatava tikties. Mums šobrīd ir sagatavoti pietiekami daudzi parafēti līgumi un mēs esam gatavi tos parakstīt.

Jautājums: — Vai jūsu pievienotās īres maksas ir paredzētas budžeta iestāžu īres maksu izdevumu kompensācijai?

Andris Šķēle: — Kaut kādā ziņā tas varētu būt atbilstoši jūsu jautājumam. Jāsaka, ka es neredzu tur neko sliktu, ja daļa no šīm ēkām ir piederējusi Latvijas valstij un tā atjauno savas īpašuma tiesības. Un precīzi realizē šīs īpašuma tiesības tad, kad šī manta ir piekritīga valstij un tai nav cita īpašuma. Latvijas valdība šīs ēkas pārņem savā īpašumā. Un mēs, protams, risināsim šos jautājumus. Piemēram, es skaidri zinu, ka Rīgas Dome grib runāt ar valdību par dažām ēkām. Mēs esam gatavi šai sarunai. Bet šie jautājumi, protams, parādīsies. Un valdībai vajadzība pēc noteiktām ēkām būs. Kā zināms, Latvijas valdībai jāaiziet no šīs ēkas. Birkava kunga vārdā nolemts šo ēku pilnībā atdot Tiesu pilij. Daudzus tādus piemērus varētu minēt. Te es tiešām neredzu neko sliktu, ja Latvijas valdība realizē savas īpašuma tiesības.

Jautājums: — Cik varētu maksāt valdības aiziešana no šīs ēkas?

Andris Šķēle: — Es nedomāju par to, ka būs iestādes, kas tādēļ nestrādās. Vai jūs pieļaujat tādu situāciju, ka, valdībai pārceļoties, tā mēnesi vai nedēļu nestrādās? Tāda situācija, manuprāt, nav iespējama. Kas attiecas uz šo pieņemto lēmumu, ka šī vēsturiskā ēka ir jāatdod īpašniekam un jārūpējas par to, lai šeit būtu tikai visi ar tiesām saistītie jautājumi, tad jāsaka, ka šis nams, kā zināt, ir pildījis ļoti specifiskas funkcijas. Bet tomēr šis jautājums ir izlemts, ir veikti attiecīgi sagatavošanās darbi. Augstākā tiesa ir ievākusies šajā ēkā, Tieslietu ministrija ir atnākusi un darbojas šajā ēkā. Domāju, ka loģiski ir šo procesu pabeigt. Protams, tas prasīs kaut kādu naudu. Bet es arī nedomāju, ka tas ir pareizais veids, kā pašlaik funkcionē Latvijas valdība un Valsts kanceleja, kas ir Latvijas valdības darba organizācijas administrācija. Tātad būs jāpilda pieņemtie lēmumi. Protams, jautājums loģiski aptver Ārlietu ministriju. Un piespiest Rīgas Domi pārvākties uz citām ēkām — tas, domāju, neizdosies. Mēs jau esam sākuši sarunu par to ar Rīgas Domes priekšnieku. Ārlietu ministrija ir atradusi manā uztverē pietiekami prestižas ēkas, kas līdz 1940. gadam Tērbatas ielas spārnā nebija izbūvētas un neeksistēja. Ir jautājumi, kas jāizskata. Bet ir iesāktas lietas, kas jāpabeidz līdz galam. Vienmēr tās prasa naudu. Tas tā tiešām ir.

Jautājums: — Vai parakstīsit pašvaldību valsts ministra Ērika Zundas sagatavoto pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas likumprojektu?

Andris Šķēle: — Es droši vien parakstīšu to likumprojektu, par ko valdība nobalsos gala versijā. Par šiem jautājumiem tika spriests Sadarbības padomē. Vislielākā problēma, kā es secināju no šīs diskusijas un arī no citām, saistīta ar to pašu mūsu domāšanu. Jo mēs esam pieraduši domāt hierarhiskās pakāpēs. Bet pasaule iet uz priekšu, un mums ir jādomā vairāk dinamiskās kategorijās. Tas nozīmē, ka pasaulē ir mainījušās tehnoloģijas. Lai nedod Dievs, ka kāds mēģinātu iestāstīt cilvēkiem, ka, veidojot lielāku apriņķi vai novadu, nu visiem būs jābrauc ar autobusiem vai vilcieniem uz kaut kādu centru kārtot kaut kādas savas darīšanas. Neviena funkcija, kas ir saistīta ar cilvēkiem, tos konkrēti apkalpojot, nav pārceļama uz šiem apriņķu centriem. Domāju, ka šeit atkal ir darbs — jāspēj to paskaidrot. Runājot vispār par šo reformu, atkārtošu to, ko jau agrāk esmu teicis. Ja šis jautājums netiks principiāli atrisināts līdz šīs vasaras vidum, tas būs kārtējais šīs administratīvi teritoriālās reformas nokavējums. Reformu ir mēģinājuši veikt kopš 1992. gada. Kopš 1992. gada ir eksistējuši visādi plāni, visādi projekti, kas tikai nav solīts. Bet tā arī nav spēts. Vienmēr ir pietrūcis apņēmības, sapratnes un modernas domāšanas par šiem jautājumiem. Vienmēr ir runāts un mēģināts iestāstīt: latvietim ir jāsaprot, ka viņš ir piestiprināts tikai konkrētai vietai. Ka ir gluži vai dzimtbūtnieciski saistīts ar konkrēto pagastu un ar kaut kādiem konkrētiem ierobežojošiem mērogiem, kas nez kā ir radušies.

Jautājums: — Vai jums bija arī viedokļu sakritības sarunās ar Lielbritānijas telekomunikāciju sabiedrības “Cable&Wireless” pārstāvi?

Andris Šķēle: — Mēs nedaudz pieskārāmies atsevišķiem jautājumiem, bet tos nedetalizējām. Protams, šīs vienas no pasaules lielākajām kompānijām šajā laukā izpilddirektors nevar sīkumos pārzināt Latvijā esošās nianses. Bet mēs tiešām nedaudz parunājām par dažiem jautājumiem, kas svarīgi, raugoties no Latvijas puses. Tas, ka ir ieguldīta nauda, ko attiecīgi paredzēja līgumā, tas ir labi. Bet, manuprāt, svarīgākais ir tas, ka tā nauda nebūt nav ieguldīta saskaņā ar to programmu, kas tika akceptēta. Svarīgi ir, lai tā būtu ieguldīta tieši tā, kā mēs to vēlējāmies. Tas ir viens no jautājumiem, par ko jārunā. Otrs jautājums attiecas uz kaut kādām iespējamām kompensācijām vai citiem labumiem. Kā zināms, viens no momentiem, uz ko balstījās ekonomiskie apsvērumi sakarā ar šo līgumu, paredzēja lata strauju devalvāciju šo gadu laikā. Par laimi, šīs sliktās prognozes nepiepildījās. 1995. gadā lats nekļuva vienāds ar dolāru. Lata kursu Latvijas Banka spēja noturēt pietiekami stingru un nemainīgu. Līdz ar to varbūt viens otrs moments, kas saistījās ar peļņas negūšanu uz tarifu tik strauju necelšanu, ir pilnībā kompensēts ar to, ka lats nav devalvēts. Tātad ir virkne momentu, par ko ir jārunā profesionāliem ekonomistiem un finansistiem, protams, arī juristiem. Esmu pārliecināts, ka mēs tuvākā pusgada laikā droši vien visas pamatdiskusijas būsim pabeiguši un abas puses būs apmierinātas ar panākto vienošanos, lai mēs būtu gatavi tiem nākotnes pārbaudījumiem, kādi vispār gaida šo industriju kopumā.

Jautājums: — Pagājušajā gadā tika nodibināta privatizācijas sertifikātu novērtēšanas komisija. Kādi ir tās darba rezultāti?

Andris Šķēle: — Jā, tieši šodien es runāju ar ministru Guntaru Krastu un viņa padotajiem. Attiecīgā informācija tuvākajā laikā tiks iesniegta Valsts kancelejā, un mēs to apspriedīsim. Varu atkārtot tās pamatlietas, par kurām iedzīvotājiem nevajadzētu būt nekādām ilūzijām. Latvijā sertifikātu ir izsniegts vairāk, nekā mēs spēsim tos nodrošināt. Kāpēc? Tāpēc, ka visa valsts zeme un visi valsts meži bija iekļauti kā nodrošinājums šiem privatizācijas sertifikātiem. Netiek plānota visu Latvijas valsts mežu izpārdošana par sertifikātiem, netiek plānota visas Latvijas valsts zemes pārdošana par sertifikātiem. Tātad skaidrs, ka seguma pietrūks. Šobrīd tādēļ maksimāli ir aktivizētas un palielinātas tās proporcijas, ko mēs pārdodam publiskajā izsolē par sertifikātiem — proti, uzņēmumus. Vēlreiz atkārtoju, ka katru dienu publiskā piedāvājumā ir pieejams kāds no uzņēmumiem. Šobrīd — “Latvijas Krājbanka”. Jūs zināt speciālu projektu, kas paredz, lai pietiekami liela kapitāla daļa tiktu pārdota maksimāli plašai tautas daļai attiecībā uz “Ventspils naftu”. Par to vēl pirms pusgada viens otrs skeptiķis teica, ka Latvijas puse tur gan klāt netikšot. Būtiski ir mainīta līdzdalība caur publisko piedāvājumu “Latvijas gāzes” sakarā. Desmitkārt mēs esam palielinājuši to normu, ko bija noteikusi iepriekšējā valdība, lai izdarītu piedāvājumu Latvijas iedzīvotājiem par sertifikātiem. Mēs tuvākajā laikā valdībā spriedīsim par Ekonomikas ministrijas sagatavoto materiālu šajā sakarā un skatīsimies, kādā veidā mēs varbūt varam šos jautājumus atrisināt. Vēlreiz aicinu visus — ieguldiet savus sertifikātus publiskos piedāvājumos, neturiet tos pie sevis! Nāk tie uzņēmumi, par kuriem noteikti ir vērts domāt.

Jautājums: — Kā varēja rasties tāda situācija, ka Latvija ir kļuvusi par tā saucamo beznodokļu jeb “offshore” zonu? Kā to novērst?

Andris Šķēle: — Pirmkārt, es nedomāju, ka pats nosaukums “offshore” kompānija ir kaut kas piedauzīgs vai slikts. Ļoti daudzās valstīs tas tiek praktizēts. Piemēram, Eiropas Savienības valsts Īrija šāda veida pakalpojumus sniedz ļoti plaši, arī Luksemburga, Šveice, Beļģijas provinces. Tā ka jautājums nav par to, lai šādas speciālas regulācijas, speciālas atļaujas atvieglotu reģistrācijas procedūras. Latvijā nav šādas speciālas likumdošanas, nav noteiktu speciālu atvieglotu procedūru. Ja kāds saka, ka tomēr Krievijas uzņēmējiem ir izdevīgi šeit reģistrēt savas kompānijas un darboties, tas acīmredzot liecina, ka Latvijā ir pietiekami liberāls šis režīms. Mēs, kā zināt, esam viena no liberālākajām valstīm kapitālu naudas plūsmas pārvietošanas ziņā. Jautājums ir tāds — kas tā ir par naudu. Protams, tas saistīts ar citu likumu, ko šobrīd valdība faktiski jau ir akceptējusi un tuvākajā laikā iesniegs Saeimā. Tas ir likums par “netīrās naudas atmazgāšanu”. Domāju, ka tas, ka pie mums ir nauda, nav nekas slikts. Bet tai ir jābūt godīgai, lai tā neradītu problēmas. Tāpēc mums ir vajadzīgs minētais likums.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu

redaktors

Pēc ieraksta “LV” diktofonā