Satversmes sapulces sasaukšanas 77. gadadienā, Satversmes pieņemšanas 75. gadskārtā, Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 7. gadareizē

Saeimas priekšsēdētāja Alfreda Čepāņa uzruna

Saeimas svinīgajā sēdē 1997.gada 1.maijā:

Augsti godājamais Valsts prezidenta kungs, godājamais Ministru prezidenta kungs, cienījamie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Divi datumi mūsu valsts vēsturē ir īpaši nozīmīgi — tie ir 18. novembris, kad tika likti pamati mūsu nacionālajam valstiskumam, un 1. maijs, ko ar pilnām tiesībām mēs varam saukt par Latvijas Republikas demokrātisko un tiesisko tradīciju sākuma laiku. Šķiet gaužām simboliski, ka tieši šajos datumos savulaik tika piešķirti valsts augstākie apbalvojumi.

Kas tad mums ir 1. maijs — diena, kuru pēc ilga pārtraukuma mēs atzīmējam arī ar svinīgu Saeimas sēdi? Pirms 77 gadiem pirmo reizi kopā sapulcējās vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās ievēlētie tautas priekšstāvji. Savas pilnvaras nolika politisko spēku veidotā Latvijas Tautas padome, un tika atklāta Satversmes sapulces pirmā sēde.

Satversmes sapulce bija pirmā leģitīmā visas tautas viedokļa paudēja, kad pēc postošajiem kariem un juku laikiem aktuāla kļuva valsts celtniecības ideja. Divos pēc valsts proklamēšanas aizritējušos gados tika padzīta gan prokrieviskā Stučkas valdība, gan provāciskā Niedras valdība, bija izcīnīta neatkarība un panākta tās starptautiskā atzīšana. Taču cilvēku zaudējumi un saimnieciskie postījumi bija milzīgi, valstī siroja bruņotas bandas, darbojās komunistiskā pagrīde, pastāvēja juridiskais un finansiālais sajukums.

Tautas padome bija noteikusi mūsu valstiskās iekārtas pamatlīnijas, izšķīrusies par orientāciju uz Rietumiem, pieņēmusi Likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām un Likumu par pavalstniecību, līdz ar to nosakot arī vēlētāju loku. Bija pienācis laiks apstiprināt šos principiālos lēmumus visas tautas brīvi vēlētiem tās gribas paudējiem, laiks noteikt valsts ārējās robežas un nodibināt attiecības ar kaimiņiem, veikt agrāro reformu, pagaidu valdības vietā izveidot pilntiesīgu valsts pārvaldes aparātu, ievirzīt saimniecisko dzīvi noteikta budžeta gultnē. Bet pats svarīgākais — bija jāizstrādā pamatdokuments, kas apstiprinātu, ka Latvijā suverēnā vara pieder pašai tautai, dokuments, kas noteiktu šīs varas realizācijas ceļus, dotu juridiskas garantijas neatkarībai, demokrātijai un tiesiskumam.

1920. gada 1. maijā konstituētā Satversmes sapulce veica šos grūtos un sarežģītos uzdevumus, un gaisma, kas atspīd no tiem tālajiem ciešanu un jūsmas pilnajiem gadiem, joprojām rāda ceļu, pa kuru ir jāiet mūsu valstij un mūsu tautai.

Satversmes sapulce, ļoti labi apzinoties, ka konstitūcijas izstrādāšana prasīs daudz laika, vispirms pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti un Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumus. Šajos dokumentos fiksētās nostādnes vēlāk kļuva par Satversmes idejisko pamatu. Gandrīz negrozītas tās pārtapa arī par Satversmes 1. un 2. pantu — to saturs, šķiet, nevienam nav jāatgādina. Tika noteikts varas dalīšanas princips, zīmīgi, ka parādījās jēdziens — Latvijas tauta.

Satversmes sapulce izveidoja Satversmes komisiju, kas sagatavoja pamatlikuma projektu. Darbs ilga vairāk nekā gadu, un tikai 1921. gada 20. septembrī ziņojumu sapulcē sniedza referenti Marģers Skujenieks un Jānis Purgalis. Asas debates izraisījās par Valsts prezidenta institūta nepieciešamību. Viedokļu amplitūda svārstījās no viedokļa, ka valsts galva ir jāievēlē tiešās tautas vēlēšanās, kā to paredzēja pirmais variants, līdz uzskatiem, ka šāds amats ir no monarhijas laikiem nākošs anahronisms, kam nav vietas demokrātiskā republikāniskā valstī. Strīdus izraisīja arī jautājumi par vēlētāju vecuma cenzu, deputātu atsaucamību, Saeimas pilnvaru laiku, tautas nobalsošanu, par Ministru kabineta tiesībām pieņemt noteikumus ar likuma spēku, par baznīcas un valsts attiecībām, Latgales autonomiju. Pārlasot tā laika stenogrammas, skaidri redzama ne tikai dramatiska dažādu koncepciju sadursme, bet arī visnotaļ auglīgi kompromisa meklējumi, kuru pamatā bija neapšaubāmi centieni radīt Latvijas apstākļiem vispiemērotāko pamatlikuma modeli.

1922. gada 15. februārī Satversme tika pieņemta, un šo dienu mēs atzīmējam jau 75. reizi. Neviena no Austrumeiropas zemēm nevar lepoties ar tādu savas konstitūcijas gadadienu, un arī visas Eiropas mērogā mūsu Satversme ir uzskatāma par vienu no visvecākajām.

Svinīgās sēdes tribīnē — 6.Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, prezidijā (no kreisās) — Saeimas sekretāra biedrs Māris Rudzītis, Saeimas sekretārs Imants Daudišs, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aigars Jirgens, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andris Ameriks. Augšējos attēlos: visu deputātu balsīs — Valsts himna-lūgsna “Dievs, svētī Latviju!”; kopskatā — Saeima un (priekšrindā) Saeimas Prezidija locekļi, Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Ministru prezidents Andris Šķēle, (pa labi stāv) — valdības locekļi. Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”