SAEIMĀ

Satversmes sapulces sasaukšanas 77. gadadienā, Satversmes pieņemšanas 75. gadskārtā, neatkarības

atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 7. gadareizē

Saeimas priekšsēdētāja Alfreda Čepāņa uzruna

Saeimas svinīgajā sēdē 1997.gada 1.maijā:

Turpinājums no 1.lpp.

Šis fundamentālais dokuments, kurā gan ir tikai nedaudz vairāk kā divtūkstoš vārdu, ne tikai uzskatāmi atspoguļo sava tapšanas laika problemātiku, politiskās un sociālās kolīzijas, — tas sevī ietver arī to mūsu tautas priekšstatu par vērtībām, kas ir veidojies vēsturiski nepārskatāmā laika posmā, paaudžu paaudzēm sapņojot par brīvību šā vārda visplašākajā nozīmē.

Godājamie klātesošie!

Gatavojot savu uzrunu, es ar dziļu saviļņojumu pārlūkoju tālaika fotogrāfijas, kurās redzami tūkstošiem cilvēku — ar karogiem rokās sveicam Satversmes sapulces sanākšanu, fotogrāfijas, kurās redzam Satversmes sapulces deputātus dziedam mūsu himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Aculiecinieki raksta, ka šo dziedājumu atkārtoja trīs reizes.

Šie attēli man atgādināja to lielo pacēlumu, to prieka un cerību vilni, kas visus mūs pārņēma arī 1990. gada 4. maijā, kad mēs, balstoties uz savu Satversmi, pieņēmām Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, vienlaikus atjaunojot arī pašas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. Un ir dziļi simboliski, ka šodien mēs šeit, Saeimas namā, kur sanāca gan Satversmes sapulce, gan tika pieņemta Satversme, gan tika atjaunota tās darbība, vienlaikus atceramies visus trīs Latvijai liktenīgi svarīgos datumus.

4. maijā atdzima mūsu valstiskums, mūsu tauta no jauna apliecināja savu gribu dzīvot brīvā, demokrātiskā un tiesiskā valstī. Es gribu uzsvērt — šī atdzimšana bija iespējama tāpēc, ka sapnis par savu valsti, par savu Latviju, lai cik dziļi tas būtu paglabāts ilgajos nebrīves gados, nekad nav bijis izsapņots līdz galam, nekad nav bijis nodots aizmirstībai un nebūtībai.

Tāpēc ar cieņu jāpiemin mūsu vecākās paaudzes cilvēki, kuri, par spīti visām represijām, ir pratuši iedzīvināt nākamajās paaudzēs savas atmiņas par laikiem, kad sarkanbaltsarkanais karogs brīvi plīvoja pāri Latvijai. Jāpiemin mūsu kultūras darbinieki, kuri nežēlīgas cenzūras apstākļos ir spējuši uzturēt spēkā tās vērtības, kas padara cilvēku par cilvēku un latvieti par latvieti, ir spējuši atrast to izteiksmes veidu, kurš lika mums visiem just solidāru atbildību par savas tautas un tās garamantu likteni. Protams, ir jāpiemin tie cīnītāji, kuriem pietika spēka un drosmes atklāti vērsties pret valdošo ideoloģiju un netaisnību. Mēs varam šo sarakstu turpināt, taču es šeit minēju tikai tos sabiedrības slāņus, kuru nopelni Latvijas atdzimšanā nav apšaubāmi, bet kuriem mēs joprojām neesam nedz pateikuši kārtīgu paldies, nedz radījuši cilvēka cienīgus dzīves un darba apstākļus. Un te nez vai ir vietā aizbildināšanās, ka mēs dzīvojam brīvā tirgus ekonomikas apstākļos, kad katram pašam jāgādā par sevi. Jo valsts taču pastāv cilvēku labā — citas jēgas un nozīmes tai nav un arī nevar būt. Mums, likumdevējiem, ir skaidri jāapzinās, ka mūsu pensionāri un skolotāji, mūsu rakstnieki un kordiriģenti ir nevis akmens valsts kaklā, bet gan garants tam, ka arī priekšdienu paaudzēs Latvijas neatkarības, nacionālās identitātes un tikumisko vērtību idejas būs dzīvas, aktīvas un iedarbīgas.

Man šķiet, ka tajās reizēs, kad mēs atceramies savu priekšgājēju lielo veikumu, kad mēs domājam par savas valsts vēstures gaitu un tiem ideāliem, kuru dēļ mūsu tauta ir pārdzīvojusi gan prieku, gan bēdas, ir vērts uzdot pašiem sev jautājumu — cik patiesi mēs esam tad, kad dziedam mūsu valsts himnu, cik patiesi tad, kad piesaucam no šīs tribīnes Latvijas vārdu zāļu ražotāju, azartspēļu automātu īpašnieku vai automašīnu apdrošinātāju sakarā? Protams, es nebūt negribu pretstatīt kādu vienu mūsu sabiedrības grupu citai, un vismazāk es vēlētos radīt iespaidu, ka Saeimai neklātos nodarboties ar ikdienas reālo problēmu risināšanu. Taču — vai mūsu ikdienas patētika nedevalvē kādas augstas un svētas lietas, vai mēs neprovocējam sabiedrībā valstisko un nacionālo nihilismu, vai mēs negraujam paši savu un visu mūsu lielo ideju autoritāti? Jā, mēs esam šeit, lai kalpotu savai valstij un saviem vēlētājiem, bet vai mēs nemētājamies ar šiem jēdzieniem pārāk bieži un pārāk skaļi?

Ik dienas Saeima saņem desmitiem vēstuļu, un daudzās no tām ir konkrēti, praktiski ierosinājumi jautājumos, kurus esam izskatījuši vai gatavojamies izskatīt komisijās, frakcijās vai Saeimas sēdēs. Arī man bieži iznāk tikties ar dažādu pašvaldību, sabiedrisko organizāciju, arodbiedrību pārstāvjiem, uzklausīt viņu domas, skaidrot šajā namā notiekošo, motivēt savu viedokli. Daudzi no šiem sarunu biedriem nāk ar svaigām un konstruktīvām idejām, ar racionāliem priekšlikumiem, pat gataviem likumu pantu formulējumiem. Tas nozīmē, ka ārpus Saeimas, ārpus frakcijām un partijām pastāv ne tikai liela interese par mūsu darbu, bet arī milzīgs un līdz šim bieži vien nepieprasīts intelektuālais potenciāls. Manuprāt, Saeimai jākļūst atvērtākai pret sabiedrībā eksistējošiem viedokļiem, atvērtākai tiešai sadarbībai ne tikai ar citām oficiālajām struktūrām un pieaicinātajiem ekspertiem, bet arī ar visiem tiem, kuriem rūp valsts ekonomiskā, sociālā un politiskā augšupeja. Vara nedrīkst norobežoties no tautas, kā tas bija vēl pavisam nesen, un tāpēc es ar gandarījumu gribu jūs informēt, ka pēc Saeimas sēžu zāles pārbūves, kas ir uzsākta un pilnīgi tiks veikta šī gada otrajā pusgadā, šis nams atkal būs atvērts apmeklētājiem, kas vēlēsies paši savām acīm vērot mūsu sēžu norisi. Tas būs arī simbolisks solis, kas liecinās par mūsu vēlmi uzturēt sakarus ar sabiedrību ne tikai ar pieņemto likumu starpniecību, ne tikai kontrolējot izpildvaru un risinot dialogu ar žurnālistiem, bet būt tiešā un nepastarpinātā saskarsmē, kā tam ir jābūt patiesi demokrātiskā valstī.

Šīs demokrātijas idejas vārdā, tautas interešu iespējami pilnīgas pārstāvības idejas vārdā mēs esam sākuši diskusiju par grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā, tostarp par nesen nodibināto politisko apvienību tiesībām uz varu. Negribu paust šeit kategorisku viedokli, taču ierobežojumi, kas vērsti pret negodīgu cilvēku un lobiju tiešo pārstāvju piekļūšanu likumdošanas svirām, nedrīkst vienlaikus ierobežot vēlētāju gribas izpausmi, jo demokrātija nav nekas cits kā vairākuma vara un mazākuma tiesību ievērošana. Vai, liedzot iespēju kādai vēlētāju grupai balsot par tai vēlamiem kandidātiem, mēs neatgrūdīsim šo grupu no piedalīšanās balsošanā vispār? Jā, mūsu sabiedrība, būdama politiski aktīva, taču ne vienmēr pietiekami politiski izglītota, mēdz pārvērtēt populistiskos solījumus un kritikāņu klaigāšanu, taču vai tādējādi neizpaužas mūsu pašu, pie varas esošo politisko partiju, nespēja pietiekami efektīvi apliecināt savu idejisko, sociālo un ekonomisko identitāti? Mūsu nespēja pārliecināt vēlētājus par pašu pieņemto likumu jēgu un nozīmi? Vai mūsu pārliecība par sava darba kvalitāti vienmēr balstās uz pārliecību, ka strādājam visas Latvijas, nevis kādas atsevišķas grupas vārdā? Domāju, ja šāda pārliecība būtu, krasi mazinātos tieksme distancēt no varas tos, kam šādas pārliecības nav un nemaz nevar būt. Jo darbs runā pats par sevi, tā veicēja autoritātei nav vajadzīgas mākslīgas stutes, nav vajadzīga īpaša savas misijas akcentēšana vai iespējamo sāncenšu nobīdīšana malā.

Ar demokrātijas turpmākās attīstības problēmu jo cieši ir saistīts jautājums par vēlētāju loku jeb Latvijas pilsoņu kopumu. Protams, viennozīmīgu risinājumu te nav, jo jautājums patiesi ir ļoti sarežģīts. Taču uzskatu par nepieciešamu akcentēt: nevar un nedrīkst izlikties, ka tādas problēmas mums nav vispār, ka neveidojas reāla divkopienu valsts situācija, ka nav spēku, kuriem ir izdevīgi uzturēt sabiedrībā nevajadzīgu spriedzi.

Bija laiks — un mēs to atceramies skaidri un noteikti, kad šo spriedzi radīja mūsu brīvības un demokrātijas centieniem naidīgi grupējumi. Bija laiks, kad mēs spriedzes avotu saskatījām galvenokārt aiz mūsu valsts robežām, un nelolosim ilūzijas, ka šis avots apsīks kaut cik pārskatāmā nākotnē. Un tomēr nekādi ārēji apstākļi nevar būt par attaisnojumu tam, ka mēs paši netiekam galā ar savām iekšējām problēmām. Ar vienu kāju sperdami soli uz Eiropu, ar otru mēs ķeramies te aiz viena, te aiz otra cīņa, kas bieži vien izrādās tikai vienas vai otras partijas ambīciju kukurznis.

Mēs, tāpat kā savulaik mūsu priekšteči, esam izvēlējušies noteiktu ceļu uz integrāciju Rietumu ekonomiskajās un drošības struktūrās. Šim ceļam alternatīvas nav, un tāpēc jādara viss, ko spējam, lai novāktu no tā jebkādus šķēršļus. Tāpēc jo īpaši mēs apsveicam attiecību uzlabošanos ar austrumu kaimiņu Krieviju, mēs apsveicam Baltijas valstu vienotības nostiprināšanos, mēs aktīvi strādājam, lai saskaņotu mūsu likumus ar Eiropas Savienības prasībām. Tad nu apzināsimies, ka, orientējoties uz Rietumiem, mums vienlaikus jāorientējas arī uz Rietumu demokrātijas un tiesiskuma standartiem.

Godājamie deputāti!

Svētku reizēs ir pieņemts atskatīties uz paveikto darbu, apzinoties, kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp ejam. Runājot šodien par Satversmes sapulci, par pašu Satversmi un tās darbības atjaunošanu, mēs ar gandarījumu varam atzīmēt, ka esam spēruši nozīmīgus soļus uz priekšu tieši šajā — demokrātiskas un tiesiskas iekārtas nostiprināšanas virzienā. Tikko pie praktiskā darba ir ķērusies Satversmes tiesa, darbu uzsākusi Saeimas komisija, kuras uzdevums ir izstrādāt projektu Satversmes otrajai daļai — par cilvēktiesībām. Lai tās lielās idejas, kuru vārdā šis darbs tika aizsākts pirms 77 gadiem, vada un iedvesmo mūs arī šodien, kad ir noplakusi 1990. gada 4. maija sajūsma un ir radusies apziņa, ka tikai sūrā un grūtā darbā mēs patiesi varam atrisināt visas savas problēmas un kļūt par kungiem paši savā zemē.

Godājamie klātesošie, es pateicos jums par uzmanību un kā apstiprinājumu mūsu mērķu un centienu patiesumam aicinu noslēgt Saeimas sēdi ar Latvijas valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!”.

Par Saeimas Prezidija 1997.gada 28.aprīļa sēdi

1. Sēdē izskatīja astoņus saņemtos likumprojektus, par kuriem Prezidijs līdz ar savu atzinumu par to tālākvirzīšanu ziņos Saeimas sēdē.

2. Prezidijs nolēma nosūtīt deputāta G.Eniņa iesniegumu par deputāta J.Mauliņa nepatiesajiem apgalvojumiem, kas attiecībā uz viņu izteikti šā gada 21.aprīļa “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, Mandātu un iesniegumu komisijai izskatīšanai.

3. Pieņēma zināšanai Saeimas Revīzijas komisijas atzinumu par veikto pārbaužu rezultātiem.

4. Prezidijs neapstiprināja izdevumu tāmi un programmu Krievijas Federācijas Valsts domes Krievijas — Baltijas valstu parlamentu sadarbības grupas delegācijas vizītei Latvijā no 1997.gada 5.maija līdz 9.maijam.

Prezidijs atlika minētā jautājuma izskatīšanu, jo tas nebija saskaņots ar Starpparlamentu atiecību biroju.

5. Izskatīja pie frakcijām nepiederošo deputātu J.Stroda un A.Saulīša iesniegumu par telpu un aprīkojuma pieškiršanu deputāta pienākumu veikšanai.

Prezidijs nolēma nosūtīt minēto iesniegumu Saimnieciskajai komisijai izskatīšanai.

6. Izskatīja deputāta K.Čerāna iesniegumu, kurā viņš lūdz pārskatīt šā gada 21.aprīļa Saeimas Prezidija lēmumu un attaisnot viņa prombūtni laikā no šā gada 16.aprīļa līdz 19.aprīlim.

Prezidijs nolēma negrozīt šā gada 21.aprīļa lēmumu.

7. Izskatīja deputātu iesniegumus un attaisnoja kavējumus: O.Brūveram (Saeimas 24.aprīļa sēdē un 24.aprīļa (pulksten 17.30) sēdē); R.Dilbam (Saeimas 10.aprīļa sēdē un 17.aprīļa sēdē); A.Krastiņam (Saeimas 24.aprīļa sēdē un 24.aprīļa (pulksten 17.30) sēdē); P.Keišam (Saeimas 24.aprīļa sēdē un 24.aprīļa (pulksten 17.30) sēdē).

8. Piešķīra komandējumus:

1) Eiropas Padomes Parlamentu asamblejas Latvijas delegācijas loceklim A.Panteļējevam un delegācijas sekretārei S.Kalniņai laikā no 1997.gada 24.maija līdz 29.maijam uz Eiropas Padomes Parlamentu asamblejas Pastāvīgās komitejas, Politisko lietu komitejas, Juridisko lietu un cilvēktiesību komitejas, Ekonomisko lietu un attīstības komitejas kārtējām sēdēm Bukarestē (Rumānija);

2) Rietumeiropas Savienības asambleja Latvijas delegācijas vadītājam A.Amerikam, delegācijas loceklim E.Inkēnam laikā no 1997.gada 31.maija līdz 4.jūnijam un delegācijas sekretāram I.Aizstrautam laikā no 1997.gada 31.maija līdz 7.jūnijam uz Rietumeiropas Savienības asamblejas 43.sesijas pirmās daļas sēdēm Parīzē (Francija);

3) Eiropas Padomes Parlamentu asamblejas Latvijas delegācijas loceklim A.Lambergam laikā no 1997.gada 13.maija līdz 18.maijam uz Eiropas Padomes Parlamentu asamblejas Ekonomisko lietu un attīstības komitejas kārtējo sēdi Kirkinesu (Norvēģija) un Murmanskā (Krievija);

4) Saeimas preses dienesta speciālistei G.Šmitei laikā no 1997.gada 12.maija līdz 15.maijam uz Baltijas valstu augstāko valsts varas iestāžu preses dienesta darbiniekiem organizēto semināru Viļņā (Lietuva).

9. Pieņēma zināšanai komandējumu atskaites:

1) Latvijas nacionālās grupas delegācijas vadītāja Parlamentu savienības 97.konferencē A.Amerika atskaiti par Parlamentu savienības (IPU) 97.konferenci Seulā (Koreja) 1997.gada 10.—15.aprīlī;

2) deputātes R.Leitenas atskaiti par komandējumu uz Tallinu laikā no 1997.gada 9.aprīļa līdz 12.aprīlim, lai piedalītos Baltijas un Ziemeļvalstu konferences “Sievietes un vīrieši dialogā” sagatavošanas konferencē.

10. Pieņēma zināšanai Centrālās vēlēšanu komisijas informāciju par to, ka sakarā ar atbrīvojušos vietu Demokrātiskās partijas “Saimnieks” deputātu kandidātu sarakstā Rīgas vēlēšanu apgabalā deputāta Ivara Ķezbera vietā stājas nākamais kandidāts no tā paša deputātu kandidātu saraksta — Viesturs Boka.

Prezidijs nolēma lūgt deputāta kandidātu Viesturu Boku informēt Prezidiju par savu piekrišanu pildīt 6.Saeimas deputāta pienākumus.

Pēc iesnieguma saņemšanas Prezidijs nolēma minēto informāciju nosūtīt Mandātu un iesniegumu komisijai Saeimas lēmuma projekta sagatavošanai.

Saeimas sekretāra biedrs M.Rudzītis