Nomodā par Latvijas cilvēku un dabas veselību

Jānis Kinna, Sanitārās robežinspekcijas priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Līdz šim kravu sanitāro kontroli uz valsts robežas veica trīs neatkarīgas institūcijas, taču nule notikušo pārmaiņu rezultātā ir izveidota vienota Sanitārā robežinspekcija, kas savu darbību un atbildību zem viena jumta tā īsti uzsāk 1. maijā. Jaunās inspekcijas nolikumu Ministru kabinets apstiprināja 15. aprīlī, bet konkurss uz inspekcijas vadītāja amatu notika nedaudz agrāk — aprīļa sākumā. Konkursā uzvarēja bijušais zemkopības ministrs Jānis Kinna, un “Latvijas Vēstnesis” piedāvā saviem lasītājiem sarunu ar jaunizveidotās Sanitārās robežinspekcijas priekšnieku.

— Latvijas Republikas Ministru kabinets aprīļa vidū apstiprināja Sanitārās robežinspekcijas nolikumu. Tajā teikts, ka šī inspekcija pārņem funkcijas no attiecīgajiem dienestiem, kas šobrīd atrodas Zemkopības un Labklājības ministrijas pakļautībā un veic tranzīta, eksporta un importa kravu kontroli uz robežas. Kādi konkrēti ir šie dienesti un funkcijas, ko robežinspekcija pārņem?

— Sanitārā robežinspekcija pārņem faktiski visas tās funkcijas, ko veica Valsts robežu veterinārās kontroles pārvalde (pilnībā) un Valsts augu aizsardzības stacija, un Nacionālais vides veselības centrs (kravu kontroles funkcijas uz robežas). Tātad to, ko līdz šim veica divas Zemkopības ministrijas pakļautībā un viena Labklājības ministrijas pakļautībā esoša valsts kontroles iestāde. Pavisam robežinspekcijas rīcībā pāriet 203 štata darbinieki ar attiecīgu finansējumu. Inspekcijas darbinieki kontrolēs kravu kustību uz robežas no veterinārā, fitosanitārā un sanitāri higiēniskā viedokļa.

— Cik punktu Latvijā būs robežinspekcijas kontrolē?

— Mūsu pārziņā būs 29 muitas punkti, kur būs sanitāro robežinspektoru posteņi. Pašlaik norisinās diskusijas par to, vai nevajadzētu atvērt trīs jaunus muitas kontroles punktus uz Lietuvas robežas un vienu uz Krievijas robežas. Mūsu inspektori strādās arī muitas noliktavās, taču vēl neesam izanalizējuši, kurās noliktavās būs pastāvīgi inspektori, kurās — ne. Bez tam iekšēji jānoregulē, kā tiks savietotas inspekcijai neraksturīgās funkcijas, kas pārmaiņu rezultātā paliek it kā bez saimnieka.

Iespējams, ka būs jāsamazina muitas noliktavu skaits — to šobrīd ir milzu daudz, neviens pat nevar īsti pateikt — cik, jo prasības ir bijušas nonivelētas. Tās noliktavas, kurās nebija kontrolei pakļauto preču, kas bija ļoti specifiskas, tur arī nebija nekādas uzskaites un atbildības no sanitārās kontroles puses. Latvijā varētu būt vairāk nekā 50 muitas noliktavu, bet, piemēram, veterinārie speciālisti kontrolēja tikai 30 no tām. Tātad jāsāk ar muitas noliktavu apzināšanu, kas ir īpaši filigrāns darbs. Vairāku noliktavu statuss pašlaik ir neskaidrs.

— Kas veidos robežinspekcijas finansu līdzekļus? Ko nozīmē “valsts pamatbudžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem”?

— Tas ir gudri uzrakstīts un nozīmē, ka inspekciju finansēs visi nodokļu maksātāji jeb valsts budžets. Dotācijas apjoms nebūs lielāks par to naudas summu, ko līdz šim lietoja visas trīs robežu kontrolējošās iestādes kopā. Taču — ja līdz šim lielu daļu finansu līdzekļu sastādīja nauda, ko iekasēja tieši uz robežas, tad turpmāk robežinspekcija neveiks maksas pakalpojumus. Tātad arī tā summa, ko iekasēja no kravu pārvadātājiem, būs jāsedz no valsts vispārējiem ieņēmumiem.

Salīdzinot robežinspekcijas finansēšanu, kāda tā būs Latvijā, ar citu valstu robežu kontrolējošiem dienestiem, varētu teikt, ka Latvijā šī būs nedaudz ačgārna sistēma . Kravas ievedējam jādodas uz attiecīgām iestādēm un jāpārliecinās, vai nav jābūt vienreizējai kravas kustības atļaujai, un jāuzzin, kādi ievešanas noteikumi jāpilda. Latvijā par atļauju un ievešanas noteikumiem līdz šim ņēma naudu, arī pašreiz to dara un darīs turpmāk. Bet par to, ka krava uz robežas tiks kontrolēta, naudu no 1. maija neviens vairs neprasīs. Tā manā skatījumā ir ačgārnā sistēma, jo it kā bez maksas vajadzētu izdalīt ievešanas noteikumus, bet ņemt samaksu par kravas reālo pārbaudi, kā tas ir arī vairumā pasaules valstu. Eiropas Savienības valstis pat ir vienojušās, ka naudas summa par kravu pārbaudi uz visu valstu robežām ir vienāda.

Taču Latvijas Ministru kabinets ir lēmis citādi. Acīmredzot valstī ir saviesies tik bezgala daudz institūciju, kas piespiedu kārtā ņem naudu par nepieciešamajiem dokumentiem un galveno sava darba jēgu saskata naudas iekasēšanā, ka vienreiz šai lietai jādara gals. Sanitārā robežinspekcija ir viens no pirmajiem “kucēniem”.

— Kaut arī visas kravas uz robežas it kā tiek reģistrētas, nav noslēpums, ka daļa kravu šķērso robežu ne redzēta, ne manīta. Atšķiras arī dati, ko vienā muitas punktā reģistrē Latvijas un Igaunijas un Latvijas un Lietuvas robežpunktu darbinieki. Kā domāts turpmāk nodrošināt kravu, it īpaši tranzīta kravu uzskaiti?

— Ja kontrolei pakļautā krava ir šķērsojusi robežu bez inspekcijas speciālistu pārbaudes, tad atbildība jāuzņemas muitniekiem. Tas tādēļ, ka saskaņā ar pienākumu sadali muitnieki ir pēdējā institūcija, kas akceptē kravu pavadošos dokumentus un atļauj kravai robežu šķērsot. Muita ir tā, kam jāprasa fitosanitārā, veterinārā vai sanitāri higiēniskā pārbaude tajos gadījumos, ja kravai jābūt pakļautai šai pārbaudei un dokumentos jābūt zīmogam par to, ka pārbaude tiešām ir veikta. Deklarantu uzskaite ir muitas jeb Valsts ieņēmumu dienesta (VID) kompetence. Taču arī robežinspekcija veiks savu pārbaudīto kravu — arī pārbaudīto tranzītkravu — uzskaiti un reģistrāciju. Ar laiku reģistrācija kļūs ātrāka un efektīvāka — ceru, ka izdosies izveidot datortīklu. Tas ļaus sekot tranzītkravas ceļam momentāni.

Tātad visu laiku paralēli strādā muitnieki un robežinspektori. Domāju, ka sadarbība starp mūsu cilvēkiem un muitniekiem veidosies laba. Esam vairākkārt tikušies ar VID vadību un ar muitas vadību. Izskatās, ka neuzticības laiks, kad muitnieki uzskatīja sanitāro pārbaudi par pilnīgi lieku, ir pagājis. Tā nav konkurence — katrs dara savu darbu, un normāla sadarbība ir nepieciešama.

— Par datorizētu robežu runā jau vairākus gadus. Vai tiešām tā tiks izveidota?

— Par to runājām ar VID — konkrēti par datorizētas robežas lielo projektu, kura realizācijai vajadzīgi 23 miljoni latu. Runājām arī, kā attīstās mazie tīkli. Vēl neesam paspējuši tikties ar visām iesaistītajām pusēm, jo to ir ļoti daudz. Taču — ja kopīgiem spēkiem datorizēts muitas tīkls netiks izveidots, tad nav jēgas — ne muita, ne sanitārā robežinspekcija nevar normāli strādāt.

— Kā šī datorizētā Latvijas robeža sasaistīsies ar Baltijas muitas ūniju? Vai ir lietderīgi pašlaik ieguldīt tik lielus līdzekļus lokālas Latvijas sistēmas izveidošanā? Kā tas būs?

— Jebkurš ieguldījums, kas būs uz austrumu robežas — Baltkrievija, Krievija —, noderēs. Diemžēl lielākā daļa līdzekļu līdz šim tika ieguldīta tieši uz Lietuvas un Igaunijas robežas. Taču, runājot par muitas ūniju, gribu teikt, ka jau šobrīd no sanitārā viedokļa netika kontrolēta Igaunijas un Lietuvas robeža. Taču tajā pašā laikā nav noslēgts līgums par vienotu veterināro, fitosanitāro un sanitāri higiēnisko telpu. Teorētiski šāds līgums varētu būt. Un arī muitas ūnija var būt gan ar vienotu, gan ar dalītu sanitāro telpu. Tas ir jāizlemj, jo gadījumā, ja kaut kas notiek Lietuvā vai Igaunijā (piemēram, cūku mēris), tad visas sankcijas vienotas telpas gadījumā attieksies uz visām Baltijas valstīm. Tāpat — ja kaut kas notiks Latvijā, tad cietīs arī Igaunija un Lietuva. Tādēļ ļoti rūpīgi jāizsver, vai valstij ir izdevīga vienota sanitārā telpa arī tad, ja ir muitas ūnija. Droši vien vajadzētu saglabāt iespēju norobežot sanitārās telpas, bet tas ir valdības kompetences jautājums.

— Kāda jums būs sadarbība ar iestādēm, kas Igaunijā un Lietuvā nodarbojas ar robežas sanitāro kontroli?

— Sadarbībai būtu jābūt. Kaut vai Grenctālē, kur būs kopīgais robežpunkts. Apvienotas analogas robežinspekcijas, kāda tiek veidota Latvijā, nav nedz Igaunijā, nedz Lietuvā. Vēl mēs neesam paspējuši tikties ar Igaunijas un Lietuvas inspekciju vadību, tādēļ no pāragriem sadarbības apgalvojumiem gribu atturēties.

— Kuri normatīvie akti vēl bez Sanitārās robežinspekcijas nolikuma ir šai inspekcijai saistoši?

— Svarīgākie dokumenti, kas ir inspekcijas darbības pamatā, ir šādi: “Noteikumi par transportlīdzekļu, kravu un personu karantīnas, fitosanitārās un veterinārās kontroles kārtību muitas robežas caurlaides punktos” un “Noteikumi par valsts robežas šķērsošanas vietu noteikšanu un robežkontroles punktu un robežpārejas punktu izvietojumu uz Latvijas Republikas robežas”. Viens dokuments nosaka, kas jākontrolē, un otrs — kur jākontrolē. Taču šajos noteikumos sakarā ar vienotas robežinspekcijas izveidošanu būs izmaiņas.

— Nolikumā rakstīts, ka Sanitārā robežinspekcija nepieciešamības gadījumā iesaista savā darbībā akreditētas (sertificētas) testēšanas laboratorijas. Vai jūs jau esat domājis, ar kurām laboratorijām varētu būt sadarbība?

— Sanitārajai robežinspekcijai nepiederēs savas laboratorijas. Taču pamatotu aizdomu gadījumos inspekcijai būs jāņem paraugi un jānosūta laboratoriskai izmeklēšanai. Protams, mēs centīsimies strādāt ar sertificētām laboratorijām un ar tādām, kuru darba kvalitāte un izcenojumi būs pieņemami. Taču tā būs sadarbība uz līguma pamata. Nenoliedzu iespēju, ka ar laiku mēs priekšroku dosim kādai konkrētai laboratorijai, kuras darbs mūs vislabāk apmierinās, taču par to varēsim runāt tikai pēc kāda laika.

— Vienotas inspekcijas izveidošana ir diezgan liela pārmaiņa. Kā šo trīs instanču darbinieki uztver apvienošanu? Vai tā nerada negatīvas emocijas?

— Nevarētu teikt, ka uz robežas esošie dienesti līdz šim ir labi satikuši. Vienmēr ir bijusi zināma rīvēšanās. Var jau būt, ka to izraisīja smagie sadzīves apstākļi, kādi uz robežām bija, kuram labāks vai kuram sliktāks vagoniņš u. tml. Taču arī apvienošanu neuztver ar nekādu lielo sajūsmu. Apvienošana izraisīs štatu maiņu, piemēram, mediķu skaits tiks samazināts, fitosanitāru — palielināts, kaut gan visi speciālisti izies apmācības un skaitīsies sanitārie robežinspektori. Tas vien izraisīs diezgan daudzus konfliktus.

Robežinspektorus negaida nekāda saldā dzīve. Palielināsies darba sarežģītības pakāpe: būs jāprot strādāt ar dokumentiem dažādās svešās valodās, būs jāapgūst darbs ar datoru, un nepieciešamības gadījumā būs jāprot aizvietot kolēģi. Taču arī aizvietošanas gadījumā nemazināsies atbildība par pieņemto lēmumu. Patiesībā diezgan pamatīgi mainīsies inspekcijas darbības principi, jo, lai kļūtu par ekspertu, daudziem darbiniekiem būs jāmaina domāšanas stereotipi.

Vai tieši šāds inspekcijas modelis ir pats pareizākais un vai darbība būs veiksmīga, par to varēsim runāt vēlāk.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore