INTERVIJAS. RUNAS

Maratongājienā uz NATO

Andrejs Krastiņš,

LR aizsardzības ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Par NATO un Latvijas izredzēm kļūt par šīs organizācijas dalībvalsti tagad raksta daudz, par to runāja Valsts prezidents Parīzē un Ministru prezidents Londonā. Tomēr būtu pārdroši apgalvot, ka mūsu sabiedrībā valda dziļa izpratne par NATO paplašināšanas procesiem. Bieži tiek minēti kaut kādi pamatkritēriji, kas jāsasniedz, lai Baltijas valstis varētu uzņemt Ziemeļatlantijas līguma aliansē. Kādas ir šīs pamatprasības?

—Nav tādu. Nekur šādas pamatprasības nav formulētas. Tas ir NATO 16 dalībvalstu politisks lēmums. Cita lieta —savietojamība ar līguma dalībvalstu, ar NATO spēkiem. Un ir intensīvais dialogs. Savietojamība ir ļoti smalka lieta — speciālas tabulas, dokumenti. Tas ir vesels saskaņošanas process, kas nevarētu būt interesants plašākam lasītāju lokam — tāpat kā virpas darbības mehānisma izklāsts un shēmu publikācija.

— Tad pavērsīsim šo jautājumu mazliet citādi: kas jāizdara Latvijai, lai mēs paši ar drošu pārliecību varētu uzskatīt, ka esam gatavi iestājai NATO?

— Latvijai, pirmkārt, ir jābūt demokrātiskai valstij ar demokrātisku valsts iekārtu. Otrkārt, ja runā par militāro daļu, ir jābūt civilajai kontrolei pār militāro varu, tā mums ir īstenota. Treškārt, mūsu aizsardzības spēkiem, mūsu bruņotajiem spēkiem jābūt visādā veidā savietojamiem ar NATO bruņotajiem spēkiem. Bet, kā es jau minēju, tam visam pamatā ir politisks lēmums par šīs valsts atbilstību NATO ideāliem un galvenajiem uzdevumiem savstarpējās drošības garantēšanā. Latvijai ir jābūt arī spējīgai nodrošināt citu valstu drošību. Jo saskaņā ar Ziemeļatlantijas līguma piekto pantu kādas dalībvalsts apdraudējuma gadījumā NATO apņemas aizstāvēt šo valsti pret iespējamo apdraudējumu vai agresiju. Un arī Latvijai jābūt uz to gatavai.

— Tātad te ir runa par drošības patērēšanu un drošības piegādāšanu. Cik šodien Latvija ir gatava būt ne tikai drošības patērētājvalsts, bet arī drošības piegādātājvalsts?

— Nav tik būtiski, cik liels ir Latvijas karaspēks un kāds ir tā bruņojums. Lai gan, protams, tiek ņemts vērā arī tas, cik pati Latvija gatava veltīt savas drošības garantēšanai. Galvenais ir šīs gatavības atbilstība valsts resursiem un situācijai. Piemēram, tādas NATO zemes kā Luksemburga un Islande. Islandei nav sava karaspēka, bet tās teritorijā ir bāzes, kas ļoti organiski iekļaujas NATO kopējā struktūrā, turklāt valstij ir ārkārtīgi svarīgs ģeopolitiskais novietojums Ziemeļatlantijā starp Ziemeļeiropu un Amerikas Savienotajām Valstīm. Būtisks ģeogrāfisks stāvoklis Eiropā ir Luksemburgai, bet tai ir arī zināmi militārie spēki, ko valsts var sniegt kopējā NATO katlā.

Tātad valsts izmēram un karaspēka lielumam nav būtiskas nozīmes. Svarīgs ir kas cits — Latvijai jābūt gatavai arī pašai ar visiem iespējamiem līdzekļiem nodrošināt savu aizsardzību. Tas ir it kā nerakstīts likums, bet tas izriet no visa NATO gara. Un ir pilnīgi skaidrs — ja valsts nav gatava pati sevi aizstāvēt, tad to neuzņemsies arī neviens cits. Ir jau vēl arī daudz citu dažādu politisku nosacījumu — attiecības ar kaimiņzemēm, iekšējā situācija valstī. Tomēr tas nekur, ne uz viena papīra nav rakstīts.

— Ir daudzi nosacījumi, kas nav uzrakstīti. Šajā sakarā kāda interesanta atruna, ko alianses paplašināšanas pētnieki tomēr atļāvušies iespiest uz papīra: pat tas, ka NATO potenciālā dalībzeme atbilst visiem uzņemšanas kritērijiem, vēl negarantē, ka šī valsts tiks uzņemta Ziemeļatlantijas aliansē.

— Protams. Vispirms jau ir jābūt skaidri paustai šīs valsts politiskajai gribai. Latvija to ir paudusi visos līmeņos — gan izpildvaras, gan likumdevējvaras, gan Valsts prezidenta līmenī.