Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Maratongājienā un NATO (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.05.1997., Nr. 110 (825) https://vestnesis.lv/ta/id/43236

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par mūsu drosības pamatiem

Vēl šajā numurā

02.05.1997., Nr. 110 (825)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

INTERVIJAS. RUNAS

Maratongājienā uz NATO

Andrejs Krastiņš,

LR aizsardzības ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Ja ņem vērā galveno valdību veidojošo politisko partiju viedokli, arī tās ir pateikušas, ka saredz Latvijas drošības garantēšanu, tikai iekļaujoties transatlantiskajās struktūrās. Tā ka no Latvijas puses šī subjektīvā daļa būtu nokārtota. Protams, tam ir jāizpaužas arī ar praktiskiem pierādījumiem, ne tikai ar deklarācijām.

— Viens no praktiskajiem pierādījumiem acīmredzot būtu mūsu aizsardzības spēki un to sagatavotības atbilstība visaugstākajām prasībām. Bet vai kāds ir aplēsis, cik mums par savu drošību būs jāmaksā? Protams, drošība allaž ir dārga, un tomēr — cik mums maksās iestāšanās NATO un līdzdalība šajā militārajā organizācijā?

— Neviens to nav īsti rēķinājis, jo šo ceļu veido vairāki posmi. Bet mums Nacionālos bruņotos spēkus vajadzētu attīstīt, lai tie būtu pilnībā savietojami ar NATO spēkiem, pat tajā gadījumā, ja mēs neiestātos NATO vai arī tāda militārā bloka vispār nebūtu. Jo Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir jābūt spējīgiem aizstāvēt mūsu drošību, un valstij ir jāziedo attiecīgie līdzekļi.

Bieži kļūdaini prāto: mēs nekad nevaram uzvarēt lielvalsti ar daudzu miljonu armiju un augstu militāro tehnoloģiju. Bet nav jau runa par militārām uzvarām. Valstij absolūti precīzi starptautiskajai sabiedrībai un pasaulei jāiezīmē agresijas atvairīšana un jāparāda pretošanās elements. Arī Norvēģijai tās militārajos plānos ir paredzēts tikai noteiktu dienu skaitu pretoties un atvairīt agresiju, kamēr nāks palīdzība no NATO. Un Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, pildot Satversmi un tos pienākumus, kas mums uzticēti, tāpat ir precīzi jāiezīmē agresijas atvairīšana un jānodrošina pretošanās iespējamajai agresijai. Tas ir galvenais šo spēku uzdevums. Protams, lai to veiktu, ir nepieciešama daļa no valsts budžeta. Maija vidū mēs Ministru kabinetu iepazīstināsim ar mūsu aizsardzības, ar Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu.Un tad Ministru kabinetam vajadzēs izskatīt, kādas vienības, ar kādu bruņojumu, ar kādu raksturojumu ir vajadzīgas Latvijā, lai iezīmētu šo galveno uzdevumu — agresijas atvairīšanu un pretošanos agresijai. Tad to visu vajadzēs ietvert likumā par valsts aizsardzību un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tad jau arī ir vienkāršāk rēķināt, kādi līdzekļi ir nepieciešami. Ja mums, piemēram, ir vajadzīgas piecas ātrai mobilizācijai spējīgas zemessardzes brigādes ar, teiksim, 20 tūkstošiem cilvēku, tad ir nepieciešama nauda, lai šos cīnītājus apbruņotu, apģērbtu, ekipētu, apgādātu ar sakaru līdzekļiem, transportu, lai viņus regulāri apmācītu, trenētu, lai varētu strādāt štābi. Te visu vajadzīgo naudu var aprēķināt līdz santīmam.

Tas pats attiecas uz jūras spēkiem, kuriem ir jāsargā mūsu jūras robeža un arī jāatvaira iespējamā agresija. Pēc normatīviem var aprēķināt — cik un kādi kuģi ir vajadzīgi, kāda tiem nepieciešama apkalpe, cik jāsagatavo virsnieki, cik bieži vajadzīgi treniņi, cik būs jāpatērē degviela, patronas, akumulatori un viss viss pārējais. Tas viss ir aprēķināms diezgan precīzi.

Ir pietiekamais līmenis un ir vēlamais līmenis. Jebkuras valsts bruņotie spēki, protams, cenšas iegūt šo vēlamo līmeni, t.i., jaunāko tehnoloģiju un jaunāko bruņojumu. Ja tiek izlemts, ka Nacionālie bruņotie spēki ir jāapgādā ar jaunu bruņojumu un jauniem transporta un sakaru līdzekļiem, tad nedrīkst rīkoties pēc atlikuma principa — par lētu naudu nopirksim to, kas citiem nav vajadzīgs. Jo te ir atkal jādomā par savietojamību ar NATO spēkiem. Protams, vēlamais ir jāsamēro ar to, ko valsts ir spējīga dot. Bet te ir arī kāds politisks aspekts, ko es gribētu uzsvērt. Runājot par savietojamību ar NATO, nedrīkst aizmirst, ka mūsu pirmais uzdevums ir būt savietojamiem ar kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā, ar kuriem mums ir labi sadarbības plāni un kopīgi projekti aizsardzībā. Ja mūsu kaimiņvalstis var asignēt aizsardzībai pusotras līdz divas reizes vairāk nekā Latvija, dabiski, ka viņu vēlme būt par pilntiesīgu NATO locekli tiek vērtēta augstāk. Šo valstu politiskā griba ir pasvītrota arī ar izpildvaras un lēmējinstitūciju — parlamentu — noteiktu viedokli. Latvijai, es uzskatu, ņemot vērā mūsu ekonomisko situāciju, bezdeficīta budžetu un Nacionālo bruņoto spēku pašreizējo stāvokli, aizsardzībai būtu jādod viens procents no valsts kopprodukta. Tas būtu uz nākamo gadu, pieaugot līdz diviem procentiem 2000. gadā, t.i., šo triju gadu laikā. Turklāt noteikti ir jāspriež par papildu finansējumu ārpus budžeta, ņemot ilgtermiņa kredītu, lai tūlīt varētu nodrošināt bruņoto spēku ekipējumu. Te vispirms nebūt nav runa par ieročiem, bet par sakaru un transporta līdzekļiem, par nepieciešamo tehnoloģiju, apmācību iekārtām. Tie ir gan dažādi lāzerstimulatori, gan trenažieri. Tas viss prasa lielu naudu, bet ar laiku atmaksāsies, jo ir lētāk nekā iepirkt tukšās patronas, lādiņus un citas lietas. Pasaules prakse pārliecina, ka ar elektroniskiem lāzerstimulācijas līdzekļiem treniņi ir vēl efektīvāki, nekā pielietojot vecās metodes.

Tātad šis kredīts ir vajadzīgs, lai mēs strauji varētu sasniegt papildu trenētības līmeni. Ja tam mēģināsim tuvoties evolūcijas procesā, ja mūsu budžets būs tikai nelielai attīstībai, tad pārējās valstis būs tālu priekšā. Mums tagad ir jāizdara kvalitatīvs lēciens, lai jau tuvākajā laikā sasniegtu nepieciešamo tehnoloģijas, sakaru un apmācības līmeni. Jo cilvēku potenciāls mums ir. To pierādīja arī mūsu apakšvienību darbība Bosnijā, kur visai atzinīgi novērtēta mūsu karavīru tehniskā un fiziskā sagatavotība — viņiem īsā treniņlaikā ir panākama ātra savietojamība ar NATO kolēģiem. Bieži vien vienādos treniņu un ekipējuma apstākļos mūsu karavīri izrādās labāk sagatavoti nekā viņu kolēģi no citām valstīm.

— Par mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nepieciešamo kredītu “Latvijas Vēstnesī” jau bija rakstīts, tomēr gribētos šajā intervijā vēl precizēt — tātad runa ir par 100 miljonu ASV dolāru aizņēmumu?

— Jā, tā ir ļoti nosacīta summa, pie šī paša skaitļa bija nonākuši arī mūsu kaimiņi lietuvieši un igauņi. Tā ir aptuvenā summa, par kuru mēs Nacionālos bruņotos spēkus varētu divu gadu laikā apgādāt ar treniņekipējumu un kaujas ekipējumu. Tā ir arī summa, ko reāli varētu atmaksāt ilgākā laika posmā. Tā kā Latvijā nav tādas bankas, kas būtu gatava šādu summu izsniegt, tad, protams, ir runa par ārējo kredītu. Bet, lai mēs oficiāli izvirzītu šāda kredīta ņemšanas iespēju Ministru kabinetā, mums ir jāiziet pirmais posms — Aizsardzības ministrijai konceptuāli jāpierāda Ministru kabinetam, ka mūsu iesniegtie attīstības plāni ir reāli, ka tie ir vajadzīgi, ka mūsu vispārējā aizsardzības koncepcija un aizsardzības plāns ir atbilstoši šim papildu finansējumam. Ja konceptuālā piekrišana tiks dota, virzīsim jautājumu par kredītu tālāk, protams, izlemjot, kā kredīts tiks pārvaldīts un kādā veidā izmantots.

— Ne jau visi atbalsta Baltijas valstu virzību uz NATO. Visnopietnāk iebilst mūsu lielais Austrumu kaimiņš. Šajās dienās izskanējusi doma, ka Baltijas valstu iestāja NATO būs līdzvērtīga 1962.gada krīzei, kad pasaule bija uz kodolkara sliekšņa, jo PSRS bija izvietojusi Kubā raķetes ar atomlādiņiem. Iespējams, ka šo rakstu Maskavas laikrakstā “Pravda” var arī nekomentēt, bet Krievijas nostāju pret mūsu virzību uz NATO tomēr bez ievērības atstāt nevar.

— Lai cik uzmanīgi un taktiski mēs izturētos pret savu lielo kaimiņu Austrumos, pilnīgi skaidrs, ka tur domāšana, runājot par globālām lietām, bieži vien vēl ir 1962.gada līmenī. Krievijas nostāja ne reizi vien liecina, ka tā vēl neuztver Baltijas valstis kā neatkarīgas un demokrātiskas valstis, kas pieder pie Rietumeiropas un pilnīgi noliedz iespēju kaut kad atrasties kaut kādā Krievijas stratēģisko interešu jeb ietekmju zonā. To Krievija vēl nespēj pārdzīvot. Protams, tā ir oficiāli to dzirdējusi, tomēr nepieņem šo faktu un negrib tam ticēt. Ar to mums ir jārēķinās. Nedomāju, ka tuvāko gadu laikā šī Krievijas pozīcija pati no sevis mainīsies. Ir jāsaprot arī tas, ka vienīgais veids, kā Krievija varētu piekāpties un mīkstināt savu pozīciju, ir attiecīgs rietumvalstu un Rietumu partneru spiediens, jo Krievija aizvien vairāk un vairāk ir no tiem ekonomiski atkarīga. Ja šī izpratne būs, ja nepieciešamība spiedīs, tad Krievija, kaut caur zobiem, patiesību tomēr atzīs. Lai gan jāņem vērā, ka jau tagad Krievijas līderu izteikumos ir dažas pielaidības pazīmes. Atcerēsimies kaut vai prezidenta Jeļcina uzstāšanos Helsinkos, kur viņš pirmo reizi minēja 1940.gada notikumus nevis kā pozitīvu variantu, bet kā traģisku Baltijas valstīm, ko nedrīkstētu pieļaut un ko vajadzētu aizmirst.

Tomēr jāņem vērā, ka visu rietumvalstu spiediens pret Krieviju nav vienāds. Ja mēs zinām Dānijas kategorisko, tiešo un precīzi formulēto nostāju, tad no citiem (nesauksim vārdā) Rietumeiropas līderiem nebūt neesam dzirdējuši tik kategorisku un ciešu attieksmi par Baltijas saistību ar NATO un Krievijas protestu neievērošanu. ASV visaugstākajā līmenī ir pietiekami precīzi izteikušās par Baltijas valstu potenciālo līdzdalību NATO, neņemot vērā kādu citu valstu iebildumus. Ja būtu šāds kopīgs visu NATO valstu un arī citu reģionā ietekmīgu valstu viedoklis, tad varbūt Krievija paliktu pie savām domām, bet nepaustu vairs tās tik skaļi un kategoriski. Protams, mēs neievērojam šo Krievijas viedokli. Arī Amerikas Savienotās Valstis ir paziņojušas, ka šinī gadījumā Krievijas viedoklis netiek ņemts vērā. Tomēr mēs labi zinām, ka šis viedoklis tiek ņemts vērā un ar to rēķinās. Jo Krievija ir visai nestabila valsts ar lielu kodolpotenciālu, ko nevar atstāt bez ievērības. Lai gan Krievija ir sevi pasludinājusi par demokrātisku valsti, tomēr, šad un tad, runājot par interešu sfērām un zonām, netieši izpaužas senās impēriskās tieksmes — tāda nu reiz ir šī pozīcija.

— Ir skaidrs, ka Latvija nebūs starp valstīm, kas tiks uzņemtas NATO paplašināšanas pirmajā kārtā. Bet vai mūs nevar nobremzēt arī kāds jaunpienācējs? Jo uzņemšanā ir vajadzīgs pilnīgi visu nedalīts atbalsts.

Domāju, ka jaunuzņemtie locekļi nebūs tie, kas varētu iebilst pret Baltijas vēlāko iestāšanos NATO. Vismaz pagaidām esošās šo valstu valdības, vadītāji un parlamenti neko tamlīdzīgu nav pauduši, drīzāk izteikuši solidaritāti šim procesam. Varētu gan runāt par vienu otru tagadējo NATO valsti, kas ietur visai neitrālu politiku šajā jautājumā un nav noteikti un skaļi pauduši savu atbalstu Baltijas valstu ātrākai uzņemšanai NATO. Protams, tiek runāts par drošības garantijām, par neatstāšanu tā sauktajā pelēkajā zonā, bet ne visi un ne vienlīdz nepārprotami to ir apliecinājuši. Tāpēc arī Aizsardzības ministrija un Ārlietu ministrija, saskaņojot to ar citām, cenšas noslēgt divpusējos sadarbības līgumus ar visām NATO valstīm. Saprotams, ka šie līgumi nebūt negarantē mūsu drošību un neparedz kaut kādu militāru savienību — tie ir vispārējās sadarbības līgumi ar NATO valstīm. Bet šādi līgumi tomēr ir instruments. Un līgumu noslēgšana ir zināms savstarpējo pozīciju noskaidrošanas process. NATO samits un ar to saistītās ārpolitiskās aktivitātes neļauj tik ātri darboties, kā vēlētos, tomēr es ceru, ja labi paveiksies, ka līdz šī gada beigām ar lielāko daļu, ja ne ar visām NATO valstīm, šādi divpusējas sadarbības līgumi būs noslēgti. Un tad jau varēs tieši, divpusējās sarunās noskaidrot šo valstu pozīciju un konkrēto atbalstu Latvijas uzņemšanai NATO.

— Protams, bez naudas bruņotie spēki nevar iztikt. Bet kas vēl šobrīd būtu uzlabojams Nacionālo bruņoto spēku attīstībā?

Ja esam deklarējuši par savu līdzdalību NATO, par savietojamības panākšanu ar NATO spēkiem, tā nav tikai tehnika, bet vispirms personālsastāvs. Tātad cilvēki, kas ir spējīgi ne vien piedalīties kopīgās mācībās un šaut tikpat labi kā NATO karavīri vai vēl labāk. Vispirms tie ir štābi un virsnieki, kuriem jābūt pilnīgi savietojamiem. Tas nozīmē, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku standartvirsniekam (nevis izlases vai atlasītam) ir jābūt spējīgam strādāt NATO valstu štābā. Ir jābūt spējīgam pārzināt terminoloģiju, taktiku, štāba lietvedību, valodu, protams, tas ir absolūti nepieciešams priekšnoteikums. Diemžēl pagaidām mums līmenis nav tik augsts. Protams, ir dažādas valodu apmācību programmas, stažēšanās, bet tā vien visa nav pietiekami. Paredzu, ka pēc trim četriem gadiem Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetu svešvalodu zināšanas jau būs līmenī, ja viņi vēl cītīgi papildināsies studiju laikā. Svešvalodas tagad ir obligāts priekšmets. Jau šobrīd mēs varam sūtīt savus cilvēkus strādāt un stažēties dažādos NATO štābos. Bet bez valodas zināšanas tur nevienu neņem pretī. Tagad pēc plāna vajadzētu sākt darbu arī vairākiem militārajiem atašejiem, mums tas ir ļoti nepieciešams, bet atkal kavē nepietiekamās svešvalodu zināšanas un nepietiekamais vispārējās izglītības līmenis. Domāju, ka turpmāk pret mūsu Aizsardzības akadēmiju jābūt īpašai attieksmei, lai paaugstinātu virsnieku sagatavotības līmeni. Jo no virsniekiem un to ekipējuma ir atkarīgs, kā tiks apmācīti jauniesaucamie un kareivji, lai viņi patiešām būtu spējīgi ar lielu atbildību strādāt ar jauno tehnoloģiju.

Bet tas nav tikai Nacionālo bruņoto spēku un Aizsardzības ministrijas uzdevums. Tas ir komplekss, kas saistīts ar visu mūsu izglītības sistēmu, veselības aizsardzības sistēmu un profilaktisko medicīnu. Jo tie bēdīgie rezultāti, kas redzami iesaukuma komisijās, liecina paši par sevi. Ļoti liels procents deviņpadsmitgadīgu un arī vecāku puišu, kam būtu jādodas obligātajā militārajā dienestā, tiek izbrāķēti. Citiem, kas šai komisijai kaut kā izslīdējuši cauri, atklājas visādas kaites un saslimšanas jau dienesta laikā. Daudzi ir fiziski nepietiekami attīstīti. Tas, protams, nav mierinājums, bet, konsultējoties ar kolēģiem, atklājas, ka viņiem Rietumeiropas valstīs ir tādas pašas problēmas. Jaunā paaudze vairs nav tik veselīga, iespējams gan, ka agrāk diagnostika nebija tik precīza.

Problēma ir izglītības līmeņa atbilstība fiziskai un garīgai veselībai. Ne vienmēr intelektuālais līmenis saskan ar mācību iestādes izsniegto izglītības dokumentu. Katrā iesaukumā mums grūtības sagādā arī tas, ka ļoti daudzi jauniesaucamie ir beiguši tikai deviņas klases, astoņas, septiņas un pat piecas klases. Ir diezgan muļķīgi cilvēkam ar piecu klašu izglītību mācīt rīkoties ar lokatoru vai datoru, jo sākumā tomēr ir jāapgūst fizikas kurs.s Turklāt armijai nav šādas skološanas iespēju.

Vēl jauniesauktajiem ir grūtības arī ar latviešu valodu. Pietiekami nopietnas grūtības — ne velti šur un tur apakšvienībās darbojas latviešu valodas kursi, kas nebūt nav paredzēti Aizsardzības ministrijas budžetā un mācību programmā.

— Esmu diezgan cītīgi iepazinies ar jauniešiem adresētajiem preses izdevumiem, televīzijas un radio raidījumiem. No plašsaziņas līdzekļiem pavisam izzuduši tādi vārdi kā patriotisms, dzimtenes mīlestība. Protams, padomju impērijā tika devalvētas ļoti daudzas sabiedrībai svētas lietas. Un tomēr, ja no jaunatnes aprites ir izgaisuši ikvienai tautai ļoti būtiski jēdzieni, tad kaut kas nav kārtībā. Ko te varētu vērst par labu Aizsardzības ministrija?

— Mēs esam mēģinājuši jau kaut ko darīt. Es jums pilnīgi piekrītu, ka tā ir problēma, varbūt arī vispārējās intelektuālās attīstības problēma. Mēģinām ar mūsu līdzekļiem vispirms atbalstīt jaunsargu kustību, tai jābūt izvērstākai, jo gribētāju ir pietiekami daudz. Vēl Kurzemes novada skolās jaunieši apgūst dzimtenes mācību ar militāru ievirzi, nesauksim to par militāri patriotisko audzināšanu. Šajā sakarā mums ir noslēgts īpašs līgums, kas saskaņots ar Izglītības un zinātnes ministriju. Tā kā šī sistēma darbojas tikai pirmo pusgadu, tad, mācībām beidzoties, varēsim izvērtēt, cik iecere bijusi sekmīga. Var jau būt, ka mūsu programma ir mazliet panaiva, bet mēs mēģinām neatkārtot tās kļūdas, kas bija padomju laikā ar visādām militārajām apmācībām, par ko daudzi ņirgājās. Mēs gribam, lai šis mācību priekšmets būtu interesants un saprotams, lai tur nebūtu nekā uzspiesta un samākslota, jo jaunieši ārkārtīgi asi uztver un noraida visu neīsto un uzspēlēto.

Arī šeit, ministrijā, es mēģinu, cik vien varu, cīnīties pret visu, kas ir tīši mākslīgs, uzspiests un nedabisks. Es vienmēr saku — ja agrāk kazarmā karājās Ļeņina bilde un sienas avīze “Trieciennieks” vai kaut kas tādā garā, tad tagad tur ir “Auseklītis” — tāda pati sienas avīze, bet ar Lāčplēsi virsū. Saturs nav mainījies, ir tikai mainījušies vārdi — tur, kur bija Ļeņins, tagad ir Ulmanis, un tur, kur bija padomju zeme, tagad ir Latvijas Republika, bet samākslotība un tās gars bieži vien ir palicis.

Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no mācību programmām skolās, lai dzīvē viss būtu dabiski un organiski. Kaut vai tā pati vēstures mācīšana bieži vien ir ļoti sausa, formāla, pat anekdotiska. Nav ieinteresētības, lai cilvēks ar dvēseli izjustu, ka vēsture ir nepieciešama — nevis viņam kāds uzspiež mīlēt dzimteni, bet viņš to mīl pats no sevis tāpēc, ka viņš redz tur savu vietu. Līdz tam mēs neesam aizgājuši. Teiksim, iemācīt mīlēt Latviju, iesaucot uz 12 mēnešiem obligātajā dienestā, tas būtu muļķīgi un pilnīgi neiespējami. Jo daudzi cilvēki dienestā ar dzimtenes mīlestības jēdzienu saskaras pirmo reizi. Gan ģimenē, gan skolā, gan apkārtējā sabiedrībā tas ir bijis pilnīgi svešs jēdziens. Un diezin vai šo mīlestību var iemācīt virsnieks kazarmas telpā ar disciplīnu vai piespiešanu.

— Varbūt bezatbildīgi jums vaicāt, kad Latvija kļūs par pilntiesīgu NATO dalībvalsti, jo tā būtu zīlēšana kafijas biezumos. Tomēr gribētos noskaidrot, cik tālu Latvija ir tikusi savā gaitā uz NATO. Vai tas ir pirmais kilometrs maratonskrējienā? Vai esam pusceļā? Bet varbūt tuvojamies mērķim?

—Maratonskrējienā viss ir atkarīgs no katra skrējēja pašsajūtas, no viņa trenētības pakāpes un daudziem citiem apstākļiem. Bet maratona distancē jebkuram dalībniekam iestājas tā sauktais nāves punkts, kurš ir jāpārvar, un tad iegūst otro elpu un ir vieglāk. Domāju, ka šāds kritiskais krīzes punkts ir Madrides samits, kur izlems par NATO paplašināšanas pirmo valstu uzņemšanu. Ja to spēsim pārvarēt un morāli pārdzīvot, ka neesam starp šiem pirmajiem...

Tomēr tajā brīdī, kad ir visgrūtāk, spēki ir jādubulto, jo tikai tā var šo robežu pārvarēt. Un, paužot šo mūsu gribu, tas ir ļoti liels un svarīgs uzdevums mūsu ārpolitikai un diplomātiem, mūsu likumdevējiem, izpildstruktūrām, tajā skaitā arī Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Salīdzinot ar maratonskrējienu — mēs nezinām, kad mūs uzņems, šis nāves punkts nav noteikts, katram skrējienam tas iestājas citā laikā. Mēs esam pāris soļu pirms kritiskā nāves punkta, no mums tiek prasīts, lai mēs spētu to pārvarēt, tad jau būs vienkāršāk. Kad Madrides samits būs izlēmis par paplašināšanās pirmo vilni, kad būs aptuveni iezīmēta tālākā perspektīva, tad jau arī finišs būs saredzams.

Mans personiskais, un ne tikai mans, uzskats ir, ka NATO drošības struktūrās jāiekļaujas pēc iespējas ātrāk. Un, lai arī laiks pastiepsies garāks, mēs šajā posmā līdz finišam nekādā gadījumā nedrīkstam palikt neievēroti vai kaut kur maliņā, jo gribētāju ir pietiekami daudz. Jābūt tikpat intensīvam un divreiz intensīvākam darbam nekā tagad, lai mēs no šī procesa nepazustu, lai mēs tur paliktu. Tas nav tikai no mums atkarīgs, bet arī no mūsu vēlmes, no mūsu aktivitātes, lai mēs šajā procesā esam redzami, lai visu laiku esam priekšplānā un aktīvi atbalstīti.

— Paldies par sarunu! Varbūt tomēr es jums neesmu kaut ko ļoti būtisku par NATO pajautājis, ko jūs vēl gribētu piebilst?

— Ceļš uz NATO ir arī ikdienas darbs par savietojamību ar Ziemeļatlantijas bloka bruņotajiem spēkiem. Šis darbs tik tiešām sastāv no vissīkākajām detaļām: kāda mums ir degviela, smērvielu standarti, kādi mums ir akumulatoru standarti, vadu šķērsgriezumi un frekvences utt. Šis kancelejas darbs arī prasa zināšanas, spējas apgādāt un ieviest, dabūt līdzekļus, lai vajadzīgo nopirktu, vai arī politiķa un diplomāta talantu, lai saņemtu dotācijas jeb dāvinājumu. Tas ir liels process, ko veic cilvēki, kuru darbs ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēts. Sak, štābā pilns ļaužu, ko tad viņi tur dara — papīrus smērē! Bet bieži vien šis darbs ir pat svarīgāks nekā trenēt jaunkareivjus vai Bosnijā stāvēt postenī.

Es negribu apgalvot, ka štāba darbā viss ir skaisti un gludi, ka visi apzinīgi pilda savus pienākumus un ir savās vietās. Katrā struktūrā var būt uzlabojumi, visur var būt labāk. Tomēr šis ikdienas darbs parasti netiek ievērots un ir pat noniecināts.

Vēl viens uzdevums sakarā ar budžetu — par to mēs, Aizsardzības ministrija, cīnīsimies līdz pēdējam vīram, lai Nacionālo bruņoto spēku virsniekiem, virsdienesta karavīriem alga būtu samērojama kaut vai ar valsts budžeta iestādēs strādājošo ierēdņu vidējo algu. Šobrīd šis atalgojums krietni atpaliek. Ja vēl pašiem augstākajiem komandieriem tā ir atbilstoša mūsu standartiem, nerunājot par Rietumu standartiem, tad mūsu virsniekiem šīs algas ir pazemojoši zemas. Ņemot vērā, ka virsnieks ir jāapmāca diezgan ilgi, mums ir jāizprot viņu situācija. Es gribu ticēt, ka visi virsnieki ir lieli patrioti. Bet, ja ģimenei nepietiek iztikas, tad reizēm arī patriotisms var aiziet otrajā plānā. Varbūt ne īsti likumīgi, bet man seifā stāv vairāku ļoti labu virsnieku iesniegumi. Tieši finansiālo problēmu dēļ viņi lūdz atvaļināt rezervē. Bet viņu vietā vienkārši nav ko likt! Tā ir ļoti liela problēma. Nākamā gada budžetā mēs par visu varu mēģināsim panākt šo algu pielikumu.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!