Drošu nākotni — katram un valstij

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — Latvijas Valsts televīzijā 1997.gada 4.maijā

Cienītie Latvijas novadu, pilsētu un pagastu iedzīvotāji!

Atļaujiet jūs sirsnīgi sveikt Latvijas neatkarības atdzimšanas svētkos. Pirms septiņiem gadiem tapa Neatkarības deklarācija, un tā paliks mūsu tautas un valsts vēsturē. Šīs dienas nozīme ir pielīdzināma 18.novembra svarīgumam. Abi vēsturiskie notikumi dziļi ietekmē un nosaka mūsu likteni un mūsu pašizpratni.

Šo dienu saistām ar Atmodas laika vārdu. Tas bija laiks, kad mūsu runas vijās ap neatkarības ideju, kura bija pildīta ar visu mūsu — tik dažādo Latvijas iedzīvotāju — emocionālo pašatdevi. Tieši neatkarība mums saistījās ar to, ka spēsim rast sev drošu pastāvēšanu laikā un telpā.

Atmodas laikā katrs Latvijas iedzīvotājs sniedza Latvijas valstij savu pārdzīvojumu enerģiju. Atmodas laikmets ir viens no atslēgposmiem latviešu tautas un Latvijas valsts vēsturē. Atmodas paaudzes paliekoši ierakstījušas sevi Latvijas likteņstāstā.

Tie bijām mēs, kas likām sev visā skaudrumā apjēgt atsvešinošo padomju ideoloģiju un kas tanī pašā laikā iesākām demokrātiskas un dažādus uzskatus izsakošās preses darbību.

Tie bijām mēs, kas likām sev un cilvēkiem citās pasaules valstīs skaidri apzināties vārdu “Latvija” — visā tās pagātnes dramatiskumā un reizē arī nākotnes tiesiskumā.

Tie bijām mēs, kas likām sev Latvijā nostāties pret padomju lielummāniju celtniecībā un nepārprotami izteikties par Latvijai tradicionālās lauku un pilsētu kultūrvides saglabāšanu.

Tie bijām mēs, kas apzināti nepieļāvām vardarbības izraisīšanu Latvijā un kas patiesi nosaucām savstarpējo sapratni un iecietību par cilvēcisko attiecību augstākajām vērtībām.

Un, pats galvenais, tie bijām mēs, kas likām sev runāt, izvērtēt Latvijas nākotni un to, kādi vēlamies paši būt.

Ieliekot šajās diskusijās visas savas emocijas, mēs iedibinājām lojalitāti pret atdzimstošo Latvijas valsti.

Latvijas atjaunotā neatkarība ir gan mūsu pārdzīvojumu, gan mūsu visu domu un darbības rezultāts.

Latvijas valsti sapratām kā iespēju sasniegt divus pamatmērķus. Vēlējāmies atjaunot vēsturisko patiesību un atjaunot patstāvību kā tautas vēlmi un tiesības. Neatkarīgu un patstāvīgu valsti redzējām kā iespēju radīt labklājību un nodrošināt tautas nākotni — drošu nākotni katram, nevis tikai izredzētajiem.

Tāpēc esam noticējuši savai valstij kā stiprai un latviskai valstij mūsdienu Eiropā. Latvijas neatkarība ir atzīta un tiek respektēta starptautiski, tās politisko reformu attīstība notiek bez pārrāvumiem, un tās ilglaicību neviens vairs neapšauba. Es pārliecinos, ka Latvijas iedzīvotāji redz to, ka Latvija kā neatkarīga valsts ļaus sasniegt mērķi — drošu nākotni katram.

Esmu optimists, raugoties Latvijas nākotnē.

Pēdējā laika panākumi Latvijā — it īpaši ekonomikas reformās — ir plaši atzīti. Taču tieši tāpēc es vēlos uzdot jautājumu, kā jūtas cilvēki Latvijā — šobrīd un pretim rītdienai.

Un, lai arī šo jautājumu atkal kāds nosauks par abstraktu moralizēšanu, es uzkatu, ka tagad – septiņus gadus pēc neatkarības atjaunošanas — tas ir atkal ļoti laikā. Tas ir jautājums par Latvijas tautas izjūtām un dzīvi pāri ikdienai. Valsts attīstība var tikt izteikta un to vajag aprakstīt statistikas procentos. Taču vai procentos var aprakstīt līdzcilvēku pārliecību par drošu nākotni un viņu labsajūtu? Man ir ļoti sāpīgi, ka daudzi vēl joprojām runā tikai par savu pašsajūtu.

Vai par drošu nākotni līdzīgā mērā ir pārliecināti cilvēki stiprajās pilsētās Ventspilī un Rīgā un mūsu Latgales novadā, un kādai jābūt mūsu reģionālajai atbildībai un solidaritātei?

Vai par drošu nākotni līdzīgā mērā ir pārliecināti valsts pilsoņi un nepilsoņi, un kādai jābūt mūsu juridiskajai un emocionālajai izpratnei par Latvijas sabiedrības sakļautības procesu?

Vai par drošu nākotni līdzīgā mērā ir pārliecinātas spēka pilnās jaunākās paaudzes un vecākās pieredzējušās paaudzes, un kā mums mēģināt izlīdzsvarot paaudžu priekšrocības?

Vai par drošu nākotni līdzīgā mērā ir pārliecināti darba devēji un darba ņēmēji, un kā lai sekmējam gatavību uzņēmējriskam kā labklājības avotam?

Vai sapratne par drošu nākotni šiem tik dažādajiem cilvēkiem ir pietiekami līdzīga — tāda, lai saturētu valsti un lai mūsu sabiedrība būtu sakļauta?