Drošu nākotni — katram un valstij

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — Latvijas Valsts televīzijā 1997.gada 4.maijā

Turpinājums no 1.lpp.

Atmodas laikā patiesā aizrautībā runājām par nepārejošām un būtiskām lietām. Jēdzieni “Latvija”, “neatkarība” un “brīva nākotne” bija katras mūsu sarunas centrā. Toreiz bijām ideālisti un savā ideālismā vienoti.

Šobrīd atkal vēlos, lai sajūtam vienotību — nē, nevis mākslotu vienotību savās domās un rīcībā.

Vienotiem mums ir jābūt apzinātā vēlmē un nepieciešamībā saskaņot savas personiskās un partijiskās intereses ar visas valsts un sabiedrības interesēm.

Vienotiem mums — visiem Latvijas novadu iedzīvotājiem — jābūt piederības sajūtā šai zemei un valstij.

Šobrīd atkal vēlos saskatīt Latvijas nācijas būtiskas gatavības un brieduma izpausmes.

Vēlos saskatīt valstiskās domāšanas klātbūtni visās partiju politiskajās diskusijās un lēmumos.

Vēlos saskatīt augstāku atbildību, spriežot par Latvijas nākotni — ikvienam Latvijas iedzīvotājam jāsaredz sevi kopējā nākotnē.

Vēlos saskatīt dziļu uzticību tiem ideāliem, kurus pārliecinoši paudām Atmodas laikā un kuri sakņojas mūsu tautas vēsturē un pieredzē.

Atcerēsimies Atmodas paaudzes gan politisko, gan intelektuālo, gan pilsonisko drosmi. Tā mums tagad atkal sevī jāattīsta. Mūsu uzdevums, it īpaši pirms tuvajām Saeimas vēlēšanām, ir pārvarēt politisko un intelektuālo stagnāciju Latvijā. Politisko spēku mēģinājumi apvienoties varētu liecināt, ka spēsim veiksmīgi pārvarēt sastingumu politikas jomā.

Man nav saprotami, ka nedaudz gadu pēc neatkarības atjaunošanas jau domājam, kā visādiem līdzekļiem ierobežot politisko cīņu, lai tikai saglabātu esošo varu un izvairītos no neērtajiem jautājumiem un no politiskās opozīcijas.

Man nav saprotams arī tas, kā politiķi vispār var mēģināt izvairīties tikties ar cilvēkiem, kuri pēc ilgām pārdomām nolēmuši tomēr streikot, un viņus neuzklausīt. Runa nav pat tik daudz par to, vai šo cilvēku prasības ir tautsaimnieciski pamatotas un realizējamas. Runa ir par to, vai vara izjūt savu tālumu no sabiedrības tieši tāpat, kā to izjūt šodienas sabiedrība. Pacietība, skaidrojot valsts attīstības likumsakarības, ir patieso politiķu pazīme.

Atmodas laikā Latvijas iedzīvotāju emocionālie pārdzīvojumi bija viens no būtiskākajiem avotiem valsts neatkarībai. Kā toreiz, tā arī tagad katra cilvēka ceļš uz savu valsti ir dziļi individuāls, to nevar mākslīgi steidzināt. Katrs pats veido savu lojalitātes saikni ar valsti — viens straujāk, cits lēnāk. Brīvam cilvēkam brīvā valstī ir tiesības atteikties to darīt — jā, juridiski tādas tiesības ir. Bet vai emocionāli, cilvēciski? Vai mūsu valsts var atļauties atsvešināt daudzus šeit dzīvojošus cilvēkus? Latvijai ir vajadzīgs katra cilvēka ieguldījums.

Tas ir kā ķīla drošai nākotnei — katram un valstij.

Valsts un iedzīvotāju attiecības nav vienvirziena ceļš. Valsts, proti, vara, Atmodas laikā saņēma savdabīgu emociju un domu kredītu no Latvijas iedzīvotājiem. Tagad valstij jāmeklē ceļš uz iedzīvotāju sirdīm, valstij un varai jāmeklē plaša saruna ar tautu par galvenajiem mūsu dzīves jautājumiem. Varai jāatrod ceļš pie Latvijas iedzīvotāju dvēselēm un prātiem.

Arī tas ir kā ķīla drošai nākotnei katram un valstij.

Mans novēlējums ceturtā maija svētkos — stiprināsim iedzīvotāju lojalitāti savai valstij, liksim un ļausim varai pārvarēt savu tālumu no mums, domājot katram par savu nākotni, neaizmirsīsim to skatīt Latvijas valsts kopplūsmā.

Latvijas valsts ideja bija un būs izsakāma vārdos — droša nākotne katram un valstij.