Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Triju Zvaigžņu ordenis par darbu Latvijas labā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.05.1997., Nr. 111 (826) https://vestnesis.lv/ta/id/43288

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Uzņēmumiem un koncerniem

Vēl šajā numurā

06.05.1997., Nr. 111 (826)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

INFORMĀCIJA

Triju Zvaigžņu ordenis par darbu Latvijas labā

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — Trīs Zvaigžņu ordeņa komandieru, virsnieku un kavalieru vidū

Valsts prezidents Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas ceremonijā 1997. gada 2. maijā:

Godātie klātesošie!

Ļoti cienījamie 4. maija gadskārtas piekšvakara Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēji!

Mēs turpinām vienu no mūsu Latvijas valstiski nozīmīgākajām pirmskara tradīcijām — pateikties un apbalvot cilvēkus lielu valsts svētku priekšvakarā. Apbalvot tos, kuriem vislielāko uzticību dāvā sabiedrība, darba kolēģi, draugi, jo visi jūs šodien saņemat apbalvojumu par savu mūža darbu pēc atzītu Latvijas sabiedrības pārstāvju — jūsu līdzpilsoņu — ierosinājuma.

Šis Triju Zvaigžņu ordeņu pasniegšanas brīdis sasaucas ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas brīdi, jo 4. maijā apritēs septītā gadskārta kopš saviļņojošā mirkļa, kad pār Latviju izskanēja vārdi: “Pieņemta Neatkarības deklarācija!”

Jā, ir aizritējuši septiņi gadi, kopš pieņemts mūsdienu Latvijas neatkarības apliecinājuma dokuments, vienlaikus atjaunojot arī Latvijas Satversmes darbību. Tas varbūt nav ilgs laika posms, ja mērām skaitļos, taču nekādi atsvari nav vajadzīgi, lai izjustu mūsu valstī veikto pārveidojumu nozīmi un neatgriezeniskumu.

Tieši šodien, kad esam divtik pacilāti, jo vienlaikus apvienojas gan valsts svētki, gan jūsu apbalvošanas svētki, es vēlos pateikties jums par pdarīto. Atļaujiet izteikt pārliecību, ka Latvijai “7” ir veiksmīgs skaitlis. Un mums ir pamats tā spriest!

Latvija šajā samērā īsajā laika posmā ir sasniegusi stabilitāti, izejot cauri daudziem emocionāliem saviļņojuma brīžiem, daudziem attīstībai kritiskiem punktiem; esam sākuši apzināties suverēnas, brīvas valsts patiesās vērtības. Un galvenā no tām ir cilvēki — pašaizliedzīgi, darbīgi, prasoši un dodoši, veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi, kuri šobrīd vēl meklē savu perspektīvu, un daļa no pašiem labākajiem ir šodien šeit, šājā vēsturiskajā telpā, sapulcētie. Jums visiem ir kāda vienojoša iezīme — darbs Latvijas labā ir jūsu panākumu pamatā.

Šodien apbalvojumu saņem kultūras un mākslas, pašvaldību, sabiedrisko profesiju, starptautiskas organizācijas, tautsaimniecības un sporta pārstāvji. Šis apbalvojums, ko ikviens no jums saņems par savu vienreizējo devumu, ir augstākais mūsu valsts cieņas apliecinājums jūsu darbam Latvijā un Latvijai. Tādēļ jūsu visu un katra atsevišķais ieguldījums šodien ir vienlīdz izcili vērtējams un cildināms.

Vēl tikai neliels mirklis, un arī šis notikums jau būs vēsture: Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas ceremonija, 1997. gada 2. maijs, Rīgas pils Valsts svētku zāle.

Vēsture nevērtē cilvēkus pēc tā, ko tie izcietuši vai baudījuši, bet gan pēc tā, ko tie strādājuši. Šī nesaudzīgi tiešā atziņa ikvienu rosina pārdomāt, kādu vērtējumu mūsu laikam un mūsu padarītajam sniegs vēsture. Savas dzīves laikā cilvēks izsaka virkni atziņu par notikumiem un savu laikabiedru veikumu, cilvēks nemitīgi vērtē arī pats sevi un izvirza sev mērķus. Tomēr tikai nedaudziem pietiek apņēmības, gribasspēka un mērķtiecības savu darbu padarīt par sirdslietu un ar savu veikumu vērst gaišāku, vieglāku un pilnvērtīgāku dzīvi saviem laikabiedriem. Jūsu padarītais vairs nepieder tikai jums, un tas ir augstākais, ko cilvēks var sasniegt savā darba mūžā.

Pēc gadiem vēsturnieku aprakstos par Latvijas valsts atdzimšanas pirmo desmitgadi būs arī jūsu vārdi. Taču mēs visi labi zinām, ka vēsture netiek rakstīta indivīdam, bet gan visai cilvēcei. Tālab tā ir bezkaislīga, bieži pat formāla. Tam pretsvarā es vēlos likt šo brīdi — emocionāli piesātinātu un saviļņojošu.

Lai šī diena, līdzīgi 1990. gada 4. maijam, aizkustina ikvienu no mums, jo, tikai patiesi novērtējot katra cilvēka devumu valstij, mēs pratīsim cienīt un godāt savu Latviju!

Drosme un izturība ir tās pamatvērtības, kas nepieciešamas ikvienai tautai. Latvijas tautai šobrīd, kā vēl nekad agrāk, nepieciešama drosme pieteikt sevi kā brīvas un patiesi neatkarīgas valsts tautu. Gluži tāpat neiztikt bez izturības, pārvarot piecdesmit gadu atšķirtību, kas nesusi ne tikai materiālus, bet arī morālus zaudējumus.

Mums visiem priekšā vēl daudz darāmā, kam nepieciešama pašatdeve un zināšanas. Tieši jūsu pieredze un padoms ir neatņemama Latvijas nākotnes sastāvdaļa, jo tieši tagad no Latvijas tiek gaidīts apliecinājums mūsu vēlmei būt patiesi brīviem, neatkarīgiem un Eiropas sabiedrībai piederošiem.

Šodien, vēlot patiesu personisku gandarījumu par padarīto ikvienam no jums, vēlu visai savai tautai vistuvākajā nākotnē atgūt un stiprināt to pašapziņu, kas ļautu izjust sevi par cilvēces vēstures neizdzēšamu sastāvdaļu! Vēsturi veido katrs no mums un mēs visi!

Priecīgus un gaišus Jums svētkus!


Anna Ludiņa, Latvijas Nacionālās operas soliste, apbalvota ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (komandiere)

Dzimusi 1906.gada 29.novembrī. Mākslinieces radošais mūžs ir pavadīts Latvijas Nacionālajā operā — no debijas 1935.gada līdz pēdējai izrādei 1968. gadā. A.Ludiņa atveidojusi visu vadošo mecosoprānu repertuāru. Viņa dziedājusi vairāk nekā septiņdesmit lomas. A.Ludiņas bagātība bija skaisti tembrēta balss un spilgts aktrises talants. Trīsdesmit gadus māksliniece, līdztekus darbam Operā, strādājusi Konservatorijā. Aktīvu pedagoģisko darbu viņa turpināja arī pēc aiziešanas pensijā: divdesmit vienu gadu A.Ludiņa bija Mazās Ģildes vokālās studijas vadītāja. Daudz brīvā laika māksliniece veltījusi Mākslinieku dārza iekopšanai savās lauku mājās Vangažos, kur skaistu un retu koku stādījumi veltīti pazīstamu latviešu mākslinieku piemiņai. Šo dārzu viņa sāka veidot 1964.gadā. Šobrīd Mākslinieku dārzā aug vairāk nekā 150 koku. A.Ludiņa pati vada ekskursijas dārzā, ko apmeklē gan tuvi, gan tāli ciemiņi, lai paši savām acīm redzētu, kā aug Latvijā populāru mākslinieku stādītie koki.

Džons Hendra, ANO Attīstības programmas biroja vadītājs Latvijā, apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (virsnieks)

Dzimis 1960.gada 1.maijā Kalgari, Kanādā. 1982.gadā ieguvis grādu humanitārajās zinātnēs un politiskajās zinātnēs. Papildinājis savas zināšanas un ieguvis bakalaura grādu politiskajās zinātnēs, kā arī maģistra grādu ekonomikas attīstībā.

Sākot ar 1992.gadu, pēc Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (UNDP) biroja izveidošanas Latvijā Dž. Hendra strādā Latvijā un ir vadījis daudzus projektus. Palīdzot Latvijai risināt pārejas perioda sociālās problēmas, viņš ieguldījis lielu darbu Latvijas labklājības reformas pamatu veidošanā. Viņš vienmēr ir centies iedziļināties Latvijas sociālajās problēmās un palīdzējis rast Latvijas situācijai iespējami veiksmīgus risinājumus. Pieņemta dažādas sociālās sfēras aptveroša sociālās labklājības likumdošanas pakete, sadarbībā ar UNDP un tās vadītāja līdzdalību tiek veidota sociālās labklājības reformas programmas stratēģija, attīstot dažādas finansiālās un sociālās kontroles koncepcijas, kā arī pilnveidojot Latvijas vietējo speciālistu zināšanas, prasmes un iespējas sociālās aizsardzības mehānisma plānošanā, vadīšanā un pārraudzīšanā.

Demokratizācijas un sociālās integrācijas veicināšanā līdztekus projektiem dzimumu politikas attīstībā, juridiskajā izglītošanā un nevalstisko organizāciju attīstīšanā UNDP ir attīstījis savu darbību divos virzienos — cilvēktiesību aizsardzība un attīstīšana Latvijā un latviešu valodas apmācība kā mehānisms sociālās integrācijas veicināšanai. Lielākais sasniegums ir Latvijas Cilvēktiesību biroja nodibināšana.

Dž.Hendra vienmēr ar lielu izpratni ir reaģējis uz Latvijas sociālajām vajadzībām, palīdzot atklāt problēmu iemeslus un cenšoties ar savām aktivitātēm veicināt to risināšanu. Allaž atvērts cilvēkiem un jaunām idejām. Vienmēr labprāt atsaucas uz lūgumu vai aicinājumu palīdzēt, ierosinot daudzpusīgus projektus. Savu darbu dara ar domu, lai tas palīdzētu risināt konkrētās Latvijas problēmas pārejas periodā.

Andrejs Jansons, tēlnieks, apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (virsnieks)

Dzimis 1937.gada 16.janvārī Rīgā. Dzīvo un strādā Cēsīs, senču mājās “Siļķēs”. 1961.gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu sava tēva, profesora Kārļa Jansona vadībā. No 1956.gada piedalījies mākslas izstādēs Latvijā, Krievijā, Somijā. Viņa skulptūras atrodas Latvijas Mākslas fonda un Kultūras ministrijas kolekcijās, kā arī privātkolekcijās Zviedrijā un Kanādā. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1964.gada. Strādā monumentālajā, memoriālajā un stājskulptūrā. Par memoriālā ansambļa izveidi Otrajā pasaules karā kritušajiem, kas atrodas Cēsīs, 1986.gadā ieguvis Latvijas Valsts prēmiju. Veidojis daudzus memoriālos pieminekļus sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem. Veicinot Atmodu ar mākslas līdzekļiem, darinājis pirmo nacionālo piemiņas zīmi — pieminekli Nezināmajam 1919.gadā kritušajam cīnītājam pie Ieriķiem, atjaunojis pieminekli 1919.gada piemiņai pie Līviem, veidojis pieminekli Mores 1944.gada kaujās kritušajiem leģionāriem un pieminekli Bermontiādē kritušajiem Bauskas atbrīvotājiem, atjaunojis padomju laikā izpostītos sava tēva tēlnieka, profesora Kārļa Jansona veidotos pieminekļus, darinot tos pilnīgi no jauna: Lāčplēsi un Melno bruņinieku Jelgavā, Latgales atbrīvošanas pieminekli — Latgales Māra, pieminekli 1919. – 1920.gadā kritušajiem Latgales partizānu pulka karotājiem Balvos, darinājis piemiņas akmeni ģenerāļa Jāņa Baloža dzimtajās mājās, kā arī pieminekli Sēlijā Dunavas kaujā kritušajiem nacionālās pretošanās kustības karotājiem, 1972.gadā izveidojis pirmo skulptūru dārzu Latvijā — Cēsīs, savās mājās “Siļķēs”, kur 1996.gadā iekārtojis sava tēva tēlnieka Kārļa Jansona simtgades piemiņai veltītu pastāvīgu ekspozīciju. No 1991. līdz 1993.gadam bijis Cēsu pilsētas padomes deputāts, pašreiz Cēsu rajona padomes deputāts.

Anna Priede, Latvijas Nacionālās operas prīma balerīna, apbalvota ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (komandiere)

Dzimusi 1920. gada 11. maijā Petrogradā, kur Pirmā pasaules kara gados bija nonācis viņas tēvs. Mācījusies Aleksandras Fjodorovas baleta studijā, tad Latvijas Nacionālās operas baletskolā, kuru beidza 1937. gadā.

Tai pašā gadā viņa tiek uzņemta Nacionālās operas baleta trupā. Teātrī nodejotas vairāk nekā 70 lomas, gan klasiskos baletos, gan latviešu oriģināliestudējumos.

A.Priede visu savu dzīvi saistījusi tikai ar baletu — tas bija viņas darbs, liktenis, mīlestība. Tāpēc viņa ir arī latviešu baleta lepnums un leģenda. Viņas māksla joprojām ir viens no tiem stiprajiem pamatakmeņiem, uz kuriem vēl tagad stāv un turas laikmeta vētru plosītais mūsdienu latviešu balets. Cildenas cilvēciskas īpašības viņā apvienojas ar lielu māksliniecisku personību: vienkāršs, patiesi bezgala sirsnīgs cilvēks un lieliska, dvēseliski apgarota māksliniece.

Andrejs Holcmanis, arhitekts, apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (virsnieks)

Dzimis 1920. gada 18. jūlijā Rīgā. Jau vidusskolas laikā viņu interesēja senās celtnes un Kārļa Ulmaņa valdības laikā plaši izvērstā celtniecība, tāpēc nolēma studēt arhitektūru. No 1939. līdz 1945. gadam studēja Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Studijas beidza ar izcilību, diplomdarbs “Tautas nams Bērzē” tapa jau pēc Otrā pasaules kara beigām. A.Holcmaņa pirmā darba vieta bija LVU Arhitektūras fakultāte, kur viņš strādāja par laborantu. 1946. gadā iestājās darbā Arhitektūras un celtniecības institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku. Kopš 1946. gada ir Latvijas Arhitektu savienības biedrs.

1950. gada februāra beigās viņu kopā ar māti apcietināja un piespiedu kārtā izsūtīja uz Sibīriju.

1956. gadā viņš pēc reabilitācijas atgriezās Rīgā un iestājās darbā Rīgas pilsētas arhitektūras pārvaldē, kurā ar diviem pārtraukumiem strādā joprojām. 1959. gadā kļuva par Rīgas galvenā arhitekta vietnieku. Tajā pašā gadā konkursa kārtībā viņu ievēlēja Zinātņu akadēmijas Celtniecības un arhitektūras institūta arhitektūras sektora vadītāja amatā. 1964. gadā viņš sāka strādāt par Rīgas arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspektoru, 1967. gadā piedalījās Rīgas arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas organizēšanā, kopš 1968. gada bija tās pirmais priekšnieks. Strādāja pie Pētera baznīcas atjaunošanas, bet, sarīkojot atjaunotā baznīcas torņa atklāšanu 1973. gada 29. jūnijā, par piedalīšanos “nesankcionētajā pasākumā” tika atbrīvots no inspekcijas priekšnieka amata. 1979. gadā atgriezās darbā Rīgas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, bet kopš 1990. gada ir tās galvenais arhitekts.

A.Holcmanis sarakstījis vairākas grāmatas un brošūras par Rīgas un Vecrīgas arhitektūru un pilsētbūvniecības veidošanos. Daudz popularizējis Rīgas Melngalvju nama atjaunošanas pasākumus, būdams šī arhitektūras pieminekļa atjaunošanas kopas loceklis. Kopumā sarakstījis vairāk nekā 300 zinātnisku un populāru rakstu, kā arī nolasījis vairāk nekā 1000 lekciju un lekciju ciklu, vadījis vairākus simtus eksursiju pa Rīgu un Latviju.

Meikuls Locmers, lauksaimniecības zinātņu pedagogs, profesors, apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (virsnieks)

Dzimis 1927.gada 8.decembrī Ludzas apriņķī. 1948.gadā beidzis Malnavas lauksaimniecības tehnikumu un 1953.gadā — Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (LLA), iegūstot attiecīgi jaunākā agronoma un inženiera zemes ierīkotāja kvalifikāciju. Līdz 1964.gadam strādājis Lauksaimniecības ministrijas Zemes ierīcības pārvaldē un projektēšanas institūtā “Zemesprojekts”. Līdztekus darbam no 1959. līdz 1963.gadam mācījies Maskavas Zemes ierīcības inženieru institūta neklātienes aspirantūrā. 1964.gadā pēc disertācijas aizstāvēšanas uzaicināts darbā LLA, kur 1964.gadā konkursa kārtībā ievēlēts par docentu, Hidromeliorācijas un zemes ierīcības fakultātes dekānu un zemes ierīcības katedras vadītāju. 1978.gadā ievēlēts profesora amatā, kura pienākumus pilda līdz šim laikam. 1981.gadā aizstāvēja doktora disertāciju, iegūstot ekonomikas zinātņu doktora grādu, kurš 1992.gadā nostrifikācijas kārtībā pielīdzināts Latvijas habilitētā doktora zinātniskajam grādam.

Publicējis vairāk nekā 100 darbus. Aktīvi piedalās zinātniskās pētniecības darba organizēšanā. Vairāk nekā desmit gadus sabiedriskā kārtā sekmīgi pildīja Hidromeliorācijas un zemes ierīcības fakultātes dekāna vietnieka pienākumus zinātniskajā darbā, ilgstoši darbojas vairākās habilitācijas un promocijas zinātniskajās padomēs. Aktīvs Centrālās zemes komisijas, Zemkopības ministrijas Zemes izpirkšanas komisijas, Valsts zemes dienesta zemes un mērniecības darbu licencēšanas u.c. komisiju loceklis. Ļoti lielu darbu ieguldījis zemes reformas likumu skaidrošanā iedzīvotājiem, sniedzot bezmaksas individuālās konsultācijas, kā arī uzstājoties sanāksmēs rajonos un pagastos. M.Locmera konsultācijas daudzkārt izmantojuši Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Holandes, Šveices, Anglijas u.c. valstu zinātnieki, speciālisti un studenti. Aktīvi darbojas vairākos starptautiskos projektos.

Oļģerts Altbergs, sporta darbinieks, treneris, pedagogs, apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (kavalieris)

Sieviešu basketbola TTT un Latvijas izlases komandas pamatlicējs un pirmais treneris. Dzimis 1921. gada 6. maijā Rīgā. 1940. gadā beidzis vidusskolu, pēc tam mācījies Latvijas Universitātē. Kara laikā nosūtīts uz Vāciju. Pēc kara 1949. gadā beidza Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu, taču pie valsts eksāmeniem diploma saņemšanai tika pielaists tikai 1958. gadā, iepriekš minētā “Vācijas perioda” dēļ. No 1949. gada sāka strādāt par fiziskās audzināšanas pasniedzēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. No 1955. gada vadīja Latvijas sieviešu izlases komandu sacensībās.

1957. gadā O. Altbergs izveido “Daugavas” sieviešu basketbola komandu, kura gadu gaitā kļūst slavena (vēlāk TTT) Eiropā un pasaulē. Jau Eiropas čempionu kausa ieguvēju statusā O.Altbergs uzaicina R.Karnīti par komandas treneri un ievada viņu darbā. Tad Latvijas vīriešu izlases basketbolisti lūdz uzņemties VEF meistarkomandas vadību un drīz pēc tam visi labākie Latvijas basketbolisti apvienojas O.Altberga vadībā un gūst redzamus panākumus Eiropas līmenī. O.Altbergs uzskatāms par Latvijas sieviešu basketbola pamatlicēju un vienu no basketbola stūrakmeņiem Latvijā.

Kopš 1958. gada O.Altbergs līdztekus trenera darbam veica pedagoģisko darbu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un gandrīz visi pašreizējie basketbola treneri ir viņa audzēkņi. Kā augsti erudīts pedagogs, zinātnieks, pedagoģijas zinātņu doktors, profesors O.Altbergs, vēloties pārbaudīt gadu gaitā krāto pieredzi un atziņas par jaunatnes basketbolistu audzināšanu, noorganizēja jaunatnes basketbola grupu un no sākuma sagatavošanas grupas līdz pieaugušo izlasei izvadīja savus audzēkņus. Visa O.Altberga dzīve veltīta Latvijas jaunās paaudzes audzināšanai gan pedagoģijā, gan sportā, un šīs darbības rezultāti ierakstīti Eiropas un pasaules sporta slavas sarakstos ar Latvijas vārdu.

Mārtiņš Andersons, pašvaldību darbinieks, apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (kavalieris)

Dzimis 1951. gada 24. janvarī. 1988. gadā iestājās Latvijas Tautas frontē (LTF). Izveidojoties LTF Vidzemes nodaļai, kā tās domnieks ierosina izveidot LTF kārtības sargu vienību, kurā jau pēc pusgada ir iesaistījis ap 500 vīru. Šī bija pirmā brīvprātīgo vienība LTF, kuru noorganizēja un vadīja M.Andersons. 1989. gadā M.Andersons kopā ar aktīviem domu biedriem izveido masu sabiedriski politisko organizāciju — Kārtības sargi (MSPO KS) vairāku tūkstošu vīru sastāvā, kas vada Nacionālo kustību LTF, LNNK mītiņu apsardzi, kā arī apsargā to līderus. 1990. gada aprīlī pēc LTF vadības aicinājuma, kuri jau ir Augstākās padomes deputāti, no MSPO KS tiek izveidotas Īpašās brīvprātīgās vienības (ĪBV), kuru uzdevums ir nosargāt atjaunotās Latvijas Republikas sevišķi svarīgus objektus.

1990. gadā M.Andersonu ievēlē par jaunizveidotās ĪBV štāba priekšnieka vietnieku. Vienlaikus viņš ir arī Īpašo uzdevumu vienības komandieris. Visu 1990. gada maija mēnesi M.Andersons atradās LR Augstākaja padomē, kur kopā ar ĪBV štābu vadīja tās apsardzi, vadot Īpašās brīvprātīgo vienības, kuras atvairīja interfrontes uzbrukumus. Īpaši jāatzīmē 1990. gada 15. maijs, kad bija informācija par nopietnu uzbrukumu Augstākajai padomei. Šajā izšķirošajā dienā M.Andersons ar 55 ĪBV vīriem agri no rīta jau atradās Augstākās padomes ēkā, lai to aizstāvētu. No ārpuses padomes namu apsargāja vairāk nekā 1000 viņa vadīto ĪBV vīru. Tagad zināms, ka šai datumā visās Baltijas valstu galvaspilsētās notika organizēti uzbrukumi Augstākajām padomēm — Igaunijas Augstāko padomi interfrontistiem izdevās uz kādu brīdi ieņemt, bet Latvijas likumdevēju citadeli izdevās nosargāt.

1990. gada novembrī M.Andersons piedalās Balto berešu bataljona izveidē, kopā ar ĪBV štābu iesakot par šī bataljona komandieri J.Vectirānu. Aktīvi piedalās 1991. gada janvāra barikāžu dienās un Zemessardzes vienību veidošanā. No Īpašām brīvprātīgo vienībām ir izveidots LR Drošības dienests, Zemessardze, kā arī pirmās robežsargu vienības. M.Andersons ir strādājis pie šī milzīgā darba organizēšanas un radīšanas, viņš vienmēr ir atradies cīņas pirmajās rindās, daudzkārt pakļāvis briesmām savu dzīvību Latvijas neatkarības interesēs. No 1992. gada līdz šai dienai M.Andersons strādā Rīgas Domes Vidzemes priekšpilsētas valdē par priekšsēdētāja palīgu iekšlietu un valsts drošības jautājumos, kā arī par rajona tiesībaizsardzības institūciju koordinācijas padomes priekšsēdētāju.

Valters Nollendorfs, profesors, literatūrzinātnieks, rakstnieks, apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (kavalieris)

Dzimis 1931.gada 22.martā Rīgā. 1944.gada rudenī devies bēgļu gaitās uz Vāciju, 1950.gadā — izceļojis tālāk uz ASV. Pēc ieceļošanas ASV sācis pedagoģijas un valodu studijas Nebraskas universitātē, iegūstot tur bakalaura un maģistra grādu pedagoģijā, vācu un angļu literatūrā. 1962.gadā Mičiganas universitātē ieguva Dr. phil. grādu vācu literatūrā. Kopš 1961.gada ir mācībspēks Viskonsinas universitātē, sākot ar 1974.gadu — profesors. Septiņdesmitajos gados bijis ģermānistikas žurnāla “Monatshefte” izdevējs redaktors, pēc tam rīkotājs redaktors. Izcili pazīstams darbinieks starptautiskajā akadēmiskajā pasaulē ar saviem veikumiem vācu un angļu valodas studijās.

Viņš nekad nav pametis darbošanos latviešu kultūras laukā. Kad Viskonsinas universitāte bja izraudzījusi profesoru V.Nollendorfu par direktoru apmaiņas programmai ar Freiburgas universitāti Vācijā, viņš reizē uzņēmās arī Minsteres latviešu ģimnāzijas direktora pienākumus. Visu mācību gadu regulāri ceļodams starp Freiburgu un Minsteri. Profesors V.Nollendorfs pieder arī pie Association for the Advancment of Baltic Studies (AABS) dibinātāju grupas ASV. Darbojies tajā no 1974. līdz 1980.gadam, bijis tās valdes loceklis un priekšsēdis. Gadiem ilgi viņš bijis skolotājs Milvoku latviešu sestdienas skolā. Latviešu sabiedrībā viņš izcēlies ar darbu skautu organizācijā, bijis Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības priekšsēdis, Latviešu rakstnieku apvienības priekšsēdis, žurnālu “Jaunā Gaita”, “Mazputniņš”, “MĒS” dibinātāju grupas un redakciju loceklis.

Pēc pensionēšanās no akadēmiskā darba Viskonsinas universitātē profesors V.Nolledorfs pašreiz Rīgā vada AABS Baltijas biroju, ir iesaistījies 3x3 nometņu un Latvijas vasaras skolu darbā, turpina trimdas latviešu literatūras izvērtēšanas darbu un strādā Okupācijas muzeja vadībā.

Dzidra Bļodone, kultūras un sabiedriskā darbiniece, apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (kavaliere)

Dzimusi 1928.gada 26.augustā Liepājā. 1953.gadā beidza Latvijas Valsts pedagoģisko institūtu, iegūstot latviešu valodas un literatūras skolotājas specialitāti. 1966. gadā neklātienē beidza J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti. Līdztekus darbam skolā (no 1952.gada) Dz.Bļodone spēlēja galvenās lomas ap 30 dažādās teātra izrādēs. Laikā no 1965.gada Lielvārdes kultūras namā un skolā iestudēja vairāk nekā 40 izrādes. No 1970. gada Dz.Bļodone veic arī gides pienākumus A.Pumpura muzejā. Skolā nostrādājusi 32 gadus, par ko saņēmusi apbalvojumu — Nopelniem bagātā skolotāja. Būdama ciemata kultūras komisijas priekšsēdētāja vietējā padomē, 27 gadus vadījusi Lielvārdes kultūras dzīvi. Pēc aiziešanas pensijā kopš 1984.gada ar panākumiem strādā A.Pumpura muzejā. 1990.gadā saņēma prēmiju “Sējējs”. Dz.Bļodone darbojas arī Lielvārdes evanģēliski luteriskās draudzes padomē, ir dāmu komitejas priekšsēdētāja. Vairāk nekā 30 gadus ir bijusi izvadītāja daudziem mūžībā aizgājušajiem.

Kārlis Škoba, tautsaimnieks, akciju sabiedrības “Vidzemes piens” prezidents, apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (kavalieris)

Dzimis 1929.gada 23.aprīlī Limbažos. 1949.gadā beidzis Smiltenes tehnikumu. Pienrūpniecībā strādā no 1953.gada, Valmieras piena kombinātā — direktors no 1963.gada, akciju sabiedrībā “Vidzemes piens” — prezidents no 1990.gada. Šie gadi arvien bijuši jaunā, progresīvā meklējumi. Uzcelts jauns moderns piena kombināts ar jaudu 200 t piena maiņā, rekonstruēti cehi, uzcelts bērnudārzs, veikals, neskaitāmas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas. Pēc privatizācijas 1990.gadā izveidota perspektīva akciju sabiedrība “Vidzemes piens” ar pamatkapitālu Ls 2 200 200. Sekmīga ir sadarbība ar piensaimnieku biedrībām, zemnieku saimniecībām.

Sadarbībā ar Stohtmana firmu no Vācijas kopš 1995.gada tiek ražoti augļu — ogu jogurti bez konservantiem, 1996.gadā — jauns dzēriens “Mega”, izmantojot piena suliņas. Šogad sākts ražot jogurta dzēriens “Princis” ar dažādām ogu piedevām. Skatēs un konkursos akciju sabiedrības “Vidzemes piens” ražotais Holandes siers un sviests arvien tiek augsti novērtēts. K.Škoba ir Latvijas un Krievijas Lietišķās sadarbības padomes loceklis. Kā Piensaimnieku centrālās savienības valdes loceklis piedalās piensaimniecības attīstības pamatvirzienu izstrādāšanā. K.Škoba savas profesijas un pieredzes turpinājumu redz savos dēlos, kuri pēc Lauksaimniecības universitātes beigšanas strādā pienrūpniecībā. K.Škobas fenomens — tā ir kompetence, organizatora, diplomāta un stratēģa talants, kas nodrošina akciju sabiedrības “Vidzemes piens” darbības ilgstošu un nepārtrauktu stabilitāti.

Kārlis Greiškalns, pašvaldību darbinieks, Valmieras rajona padomes priekšsēdētājs, apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (kavalieris)

Dzimis 1942. gada 20. decembrī. No 1957. gada līdz 1959. gadam — Latvijas skolēnu izlases vieglatlētikā un volejbolā dalībnieks, no 1959. gada līdz 1961. gadam — Latvijas jauniešu izlases vieglatlētikā un volejbolā dalībnieks, no 1963. gada līdz 1965. gadam — Latvijas izlases volejbolā un meistarkomadas “Radiotehniķis” dalībnieks. 1971. gadā beidzis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu. No 1972. gada līdz 1981. gadam bija Valmieras rajona sporta biedrības priekšsēdētājs, bet no 1981. gada līdz 1984. gadam — Valmieras Viestura vidusskolas direktors. Turpmākos desmit gadus bija Valmieras izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks, bet kopš 1994. gada ir Valmieras rajona padomes priekšsēdētājs. No 1988. gada līdz 1996. gadam K.Greiškalns bija Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents, bet, sākot ar 1994. gadu, — Pašvaldību sporta padomes priekšsēdētājs.

K.Greiškalna vadītās programmas un veiktie darbi: sakārtota izglītības sistēma Valmieras rajonā, 1993. gadā sarīkotas pasaules latviešu sporta spēles, izveidots vienots avārijas dienests rajonā — vienīgais valstī (pamats: policija, ugunsdzēsēji, medicīna), uzcelts J.Daliņa stadions Valmierā, kā arī Rūjienas slimnīca, Vaidavas pamatskola, Vidzemes augstskolas mācību ēka un studentu kopmītņu ēka, Valmieras teātris un avārijas dienests. Bez sava tiešā darba Valmieras rajona padomē K.Greiškalns piedalās Vidzemei un Latvijai būtiski svarīgu pasākumu organizēšanā.

K.Greiškalns ir devis milzīgu ieguldījumu Vidzemes augstskolas izveidē. Pateicoties K.Greiškalna pūlēm, Valmiera sīvā konkurencē ar Pērnavu un Drusķininkiem izcīnīja tiesības rīkot 1997. gada lielāko Ziemeļvalstu un Baltijas valstu konferenci “Vīrieši un sievietes dialogā”, kurai ir neatsverama nozīme demokrātijas nostiprināšanā Latvijā. Savu atzinumu par K.Greiškalna darbu valmierieši ir izteikuši, balsojot par viņu kā Gada cilvēku Valmierā.

Andrejs Šulcs, mākslinieks, vēsturnieks, apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (kavalieris)

Dzimis 1910. gada 14.maijā Miķeļtornī. 1930.gadā ieguva vidējo izglītību un iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā profesora V.Purvīša dabas skatu mākslas darbnīcā, ko absolvēja 1938.gadā ar diplomdarbu “Rīga”, iegūstot mākslinieka gleznotāja specialitāti.

Jau studiju gados viņš uzsāka lībiešu tautas mantojuma un lībiešu ciematu etnogrāfisko vērtību apzināšanu un izpēti, kā arī nodibināja biedrību “Zaļā zeme”, kuras mērķis bija atjaunot un pilnveidot latviskās tradīcijas dzīvē un mākslā. 1939.gadā, atrodoties aktīvajā kara dienestā Zemgales artilērijas pulkā, A. Šulcs bija pēdējais no māksliniekiem, kurš Latvijas brīvvalstī 1940.gada pavasarī uzgleznoja Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baloža portretus.

1945.gadā pēc savas iniciatīvas un Ventspils pilsētas vadības piekrišanas A. Šulcs uzsāka Ventspils vēstures muzeja organizēšanu, gada laikā to sekmīgi izveidoja un kļuva par muzeja pirmo direktoru. Muzejs darbojas arī pašreiz un tajā atrodas neskaitāmi eksponāti, kurus A.Šulcs savācis, dodoties ilgstošās ekspedīcijās pa zvejnieku ciemiem, tādējādi saglabājot no iznīcības ārkārtīgi vērtīgas mūsu pagātnes liecības. Strādājot šajā muzejā, viņam radās ideja izveidot Ventspils vēstures muzeja filiāli — Jūras zvejniecības brīvdabas muzeju. Tā rezultātā 1962.gadā tika atklāts pirmais profilizētais Jūras zvejniecības brīvdabas muzejs bijušajā PSRS. Šajā un turpmākajā periodā ilgus gadus A.Šulcs bija Ventspils dabas, vēstures un pieminekļu aizsardzības biedrības priekšsēdētājs, jūrnieku interklubā mākslas konsultants, pilsētas arhitektu komitejas loceklis, zinību biedrības lektors. Piecdesmitajos gados A. Šulcs aktīvi piedalījās arheoloģiskajos izrakumos, regulāri piedalījās Maskavas Zinātņu akadēmijas Etnogrāfiskā institūta rīkotajās ekspedīcijās Baltijas zvejniekciemos. 1966.gadā viņš uzsāka realizēt savu jauno ieceri — Jūrmalas pilsētā pie Lielupes ietekas jūrā 200 ha teritorijā izveidoja Rietumu baseina zvejnieku brīvdabas muzeju — parku.

Kopš 1980.gada A.Šulcs ļoti aktīvi darbojās tieši tēlotājā mākslā. Šajā laikā ir bijušas piecas personālizstādes, izstāžu ekspozīcijas ir apceļojušas dažādus Latvijas un Igaunijas kultūras centrus, ar tām ir iepazinušies mākslas draugi Somijā, ASV, Kanādā, Brazīlijā. Par spīti savam cienījamam vecumam A. Šulcs arī pašlaik ir aktīvs Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, kā arī rosīgi darbojas Līvu savienībā.

Alfrēds Grava, pedagogs, Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas matemātikas skolotājs, apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (kavalieris)

Dzimis 1919.gada 11.novembrī Krievijā, uz kurieni bēgļu gaitās bija devušies viņa vecāki. 1920.gadā kopā ar vecākiem atgriezās Rīgā. 1938.gadā iestājās Latvijas Universitātes (LU) Matemātikas fakultātē. Līdztekus studijām strādāja dažādus palīgdarbus. 1941. gadā uz īsu laiku iestājās vācu okupācijas kārtības dienestā. 1943.gadā beidza universitāti un uzsāka darbu kā matemātiķis Latvijas apdrošināšanas pārvaldē. 1944.gadā sāka strādāt par asistentu LU, vadīja praktiskos darbus un lasīja lekcijas.

1946.gadā no darba universitātē tiek atbrīvots, jo vācu okupācijas laikā trīs mēnešus strādājis okupācijas kārtības dienestā. 1946. gadā pēc valsts eksāmenu pārlikšanas LU, uzsāka darbu Rīgas 29. vidusskolā par matemātikas skolotāju, lasīja lekcijas skolotāju apvienību sanāksmēs, publicēja rakstus presē. 1956. gadā uzrakstīja grāmatu “Zīmējumi stereometrijā”.

1957.gadā saņēma uzaicinājumu pāriet darbā uz Izglītības ministrijas Skolu zinātniskās pētniecības institūtu par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, kur vadīja matemātikas programmas izstrādāšanas darbu pamatskolai un vidusskolai, kā arī mācību grāmatu sarakstīšanu algebrā un ģeometrijā atbilstoši šai programmai. Līdztekus strādājot arī LU Matemātikas fakultātē, vadot praktiskos darbus un lasot lekcijas. 1963.gadā pārgāja darbā uz Rīgas 1. vidusskolu par matemātikas skolotāju, kur strādā vēl šobrīd. Mācījies universitātes neklātienes aspirantūrā un ieguvis matemātikas maģistra grādu. Kopā ar autoru kolektīviem sarakstījis 11 mācību līdzekļus. Nenovērtējams palīgs ikvienam vidusskolas matemātikas skolotājam ir A.Gravas uzrakstītie mācību palīglīdzekļi matemātikā, kuru skaits ir vairāk nekā 60. Ieguvis skolotāja metodiķa nosaukumu, Ata Kronvalda prēmijas laureāts, 1996.gadā Rīgas Dome apbalvoja A.Gravu ar Zelta pildspalvu.

Edmunds Gekišs, kultūras darbinieks, Krāslavas kultūras nama direktors, apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (kavalieris)

Dzimis 1934.gada 18.novembrī Krāslavā. 1958.gadā neklātienē beidza Rīgas kultūras darbinieku tehnikumu. Kopš 1956. gada ir Krāslavas kultūras nama direktors. Ar viņa gādību 1967. gadā Krāslavā uzcēla jaunu kultūras namu. Savā ilgajā darba mūžā E.Gekišs vada pašdarbības kolektīvus: kori, vokālosa ansambļus, deju orķestrus, kapellas, uzstājas kā solists. Viņš sapulcināja rajona dziedošās ģimenes, arī Spietu saieti notiek E.Gekiša tiešā vadībā. Pirmsatmodas periodā E.Gekišs atbalstīja nacionālo kultūras biedrību veidošanos: poļu, krievu, baltkrievu. Visus šos gadus viņš ir Krāslavas latviešu biedrības prezidents, pašlaik darbojas pensionāru padomē un ir izveidojis pensionāru klubu. E.Gekišs ir rajona Tautas frontes aktīvā, viņa galvenais nopelns ir Tautas frontes kolektīvu veidošana pilsētā un pagastos, sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana rajona pagastos.

Viktors Šadinovs, jurists, Privatizācijas aģentūras Juridiskā departamenta direktors, apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (kavalieris)

Viktors Šadinovs dzimis 1952.gada 27.septembrī Gulbenes rajona Lizuma pagastā. Līdz 1966.gadam mācījies Lizuma vidusskolā, 1970.gadā beidzis Murjāņu sporta internātskolu. 1980.gadā beidzis Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti. 1980.gadā līdztekus mācībām strādājis Rīgas pilsētas Kirova rajona prokuraturā par izmeklētāja stažieri. No 1980.līdz 1994.gadam pildījis dažādus pienākumus Latvijas Universitātē — bijis Dokumentālās nodaļas centra vadītājs, lietu pārvaldnieks, kancelejas vadītājs. Kopš 1994.gada — Privatizācijas aģentūras juridiskais direktors, PA valdes loceklis. Līdztekus šim darbam — lietvedības pasniedzējs Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.

V.Šadinovs strādā Privatizācijas aģentūrā kopš tās dibināšanas. Viņa izcilās zināšanas un pieredze jurisprudencē, administratīvajā darbā un lietvedības sistēmu veidošanā ir devusi neatsveramu ieguldījumu aģentūras izveides juridiskajā nodrošinājumā un tās organizatoriskās struktūras radīšanā. Viņa vadībā izstrādāti likumi “Par uzņēmējdarbību”, “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”, “Par akciju sabiedrībām”, “Par uzņēmumu reģistru”, “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību”, “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu nomu un nomu ar izpirkumu”, “Par valsts un pašvaldību objektu privatizāciju”, “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās” un citi tiesību akti, kā arī neskaitāmi grozījumi un labojumi tajos.

Pēc Triju Zvaigžņu ordeņa domes datiem.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!