Eiropas politikas optimisms

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — svinīgajā ārvalstu vēstnieku pieņemšanā Rīgas pilī 1997. gada 3. maijā

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Atļaujiet sveikt 4. maija svētkos jūs, visus vēstniekus, kas pārstāv Latvijai draudzīgās valstis gan Latvijai kaimiņos, gan ģeogrāfiski tālu. Man ir patiess prieks, ka esat kopā ar mums Latvijas tautai tik svarīgā dienā.

Atjaunojusi neatkarību, Latvija atsāka vai nodibināja attiecības ar daudzām pasaules valstīm. Tā ir mūsu bagātība, man ir patiess prieks, ka ar visām valstīm mums iezīmēta labas sadarbības nākotne.

Starpvalstu kontakti kļuvuši tik cieši, ka ģeogrāfiskajam attālumam starp tām vairs nav lielas nozīmes. Par izmaiņām jēdzienā “valsts ģeogrāfiskais novietojums” runāts daudz. Es šoreiz vēlētos pieskarties kādam citam jēdzienam. Termina “procesualitāte” nozīme gan starptautiskajā politikā, gan līdz ar to arī valstu attīstībā kļuvusi īpaši augsta tieši pēdējos gados.

Latvija savu neatkarību zaudēja laikā, kad Eiropā nebija spēcīgu starptautisku organizāciju un kad mazu valstu likteni izlēma lielvalstis. Dažām valstīm Eiropa šķita it kā pārāk šaura. Tās spēja saskatīt Eiropā gandrīz vai vienīgi tikai sevi. Citi — Atlantijas okeāna otrajā krastā — vēl tikai lēnām izlēma ticēt tam, ka Eiropas tuvums viņiem nav optiski māņi, bet politiska realitāte. Eiropas karte toreiz veidojās ne tikai voluntāri, bet gandrīz arī tādas kā optiskās domāšanas rezultātā — arī caur ieroču tēmekļiem.

Pēckara laiks Eiropā starpvalstu, proti, starpbloku, politikā raksturojams drīzāk kā stagnācija, sastingums, jo kompromisa, jaunu ideju, politiskās spēles lauks vispār bija... — jā, vai tāds vispār bija?

Nebija attīstības, attiecību dinamikas, radoša procesa, kas iezīmētu un realizētu gan savstarpējo uzticību, gan izdevīgu ekonomisko sadarbību, gan drošību valstīm un cilvēkiem.

“Procesualitāte” kā atslēgjēdziens izpratnē par starptautisko politiku tomēr netika ieviests uzriez pēc aukstā kara beigām. Zīmīgi, ka 80. gadu slavenā “perestroika” apzīmējama arī kā “process” — toreiz mūsu domāšana bija straujš sevis apzināšanās process. Sevis apzināšana vēsturiskā dimensijā — ap pagātnes un nākotnes asi — lika un ļāva runāt arī par triju Baltijas valstu likteni starpkaru posmā.

Retoriskais strīds 90. gadu vidū par “jā” vai “nē” NATO paplašināšanai liecināja, cik grūti atvasinām un saprotam savu kopējo — es vēlētos pasvītrot kopējo — drošību un nākotni kā nepārtrauktu kopdarbības, uzskatu saskaņošanas, transparentas rīcības procesu, kurš pamatojas modernajos eiropeiskajos principos un vērtībās.

Vēl joprojām daudzi politiķi uzskata, ka NATO un ES paplašināšana ir vai varētu būt kāds vienreizējs politiskās labvēlības akts. Mums šobrīd Eiropā jāmēģina sevi saskatīt tieši procesualitātē, un mani nebaida, ka dažkārt rodas priekšstats, it kā runa būtu par pretrunīgiem procesiem. Šādus spriedumus pazīstam no diskusijas par NATO paplašināšanos, kas it kā esot pretrunā vai kas kompensējot NATO sadarbību ar Krievijas Federāciju. Nevis pretrunīgi, bet savstarpēji papildinoši ir šie procesi, tādēļ arī nepārprotami apsveicami.

Vēl vairāk — NATO paplašināšanās apzīmējama arī kā NATO sadarbība un dialogs ar Krieviju, jo eiroatlantiskās telpas drošība iedomājama, tikai iesaistot Krieviju.

Tāpat es vēlētos jautāt — kāpēc būtu jāmēģina saskatīt dalībvalstu konkurenci palīdzībā un atbalstā Baltijas valstīm? Latvija uzskata, ka runa ir tieši par pretējo — Baltijas valstis gūst dažādo dalībvalstu iesaisti un attīsta savu sadarbību ar visām — no mazās Islandes ziemeļos, no Turcijas dienvidos līdz ASV un Kanādai okeāna otrajā pusē.

Latvija ir patiesi gandarīta, ka tieši pēdējā laikā ir izskanējušas iniciatīvas — gan jaunas, gan padziļinātas — no vairākām NATO dalībvalstīm — Francijas, Dānijas, Norvēģijas, Vācijas, ASV. Šīs iniciatīvas attiecas uz Baltijas valstu un līdz ar to arī uz visu Baltijas jūras reģiona drošību, un Latvija apsveic katras dalībvalsts plašāku iesaisti šajā perspektīvajā Eiropas reģionā. Šīs iniciatīvas papildina cita citu un ir svarīga drošības dimensija paralēli jau tradicionālajai Zviedrijas un Somijas aktīvajai politikai Baltijā.

Mūsu iekļaušanās politikas filozofija pilnībā atbilst modernās NATO garam. To var izteikt terminos — sadarbība, savietojamība, integrācija.

NATO paplašināšanās process turpmāk iekļaus sevī savstarpēji atbilstoši spēcīgus abus komponentus — gan militāro un izglītības sadarbību, gan ciešāku politisko sadarbību. Tādēļ nozīmīga būs padziļināta sadarbība programmas “Partnerattiecības mieram” ietvaros. Tādēļ ļoti svarīga būs Atlantiskās sadarbības padome, kurā dalībvalstis un partnervalstis kopīgi dalīs politisko atbildību.

Sadarbība ar NATO ir tas process, kurā Latvija jau atrodas, un šo attīstību var raksturot kā savietojamības sasniegšanu. Tas prasa materiālos līdzekļus, tāpēc uzskatu, ka nākamajā Latvijas budžeta gadā izdevumi šai jomai ir jādubulto. Izpratne par politisko atbildību, spēja runāt un saprasties vienā un tanī pašā valodā un rīcībā, kā arī savstarpēja uzticība un respekts — tas viss kopā nozīmēs integrāciju.

Tāda ir stratēģiskā līnija, un Latvija tanī ir jau stabila dalībvalsts.

Līdzīgi redzu procesualitātes nozīmīgumu, runājot par Eiropas Savienību. Latvija gan kā asociētā valsts, gan kā Eiropas maza valsts ir vitāli ieinteresēta veiksmīgā ES reformēšanā un atvērsmes procesā.

ES dalībvalstu pieredze mums ir svarīga tagad, kad globalizācijas fenomens liek meklēt pareizo politiku bezdarba samazināšanai, augstam dinamismam sabiedrībā un tautsaimniecībā, starptautiskās konkurētspējas nostiprināšanā. Dalībvalstu spēja pārveidot savu politiku atbilstoši šiem modernajiem izaicinājumiem ir nozīmīga Latvijai, gan gatavojoties iestāties ES, gan izvēršot Eiropas idejas popularizēšanu Latvijā.

Gatavojamies uzsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Mēs saprotam to kā divējādu procesu — pirmkārt, tā ir valsts, tautsaimniecības, sabiedrības modeļa saskaņotība ar ES principiem. Šinī procesā ļoti nozīmīga ir produktīva un mērķtiecīga Latvijas administratīvās sistēmas darbība mūsu reformas procesā. Taču tas būs tikai daļēji veiksmīgs, ja aizmirsīsim otru, pašu galveno aspektu. Katram Latvijas iedzīvotājam ir jāspēj saskatīt sevi Latvijas kā nākotnes ES dalībvalsts perspektīvā. Tāpēc mums noteikti jākāpina ES principu izskaidrošanas darbs Latvijā, kā arī Eiropas idejas popularizēšanas kontekstā jāpilnveido sava nacionālā pašapziņa.

ES atvērsme un ideja par Eiropas vienotību ir mūsu kopējās attīstības stratēģija, un Latvija tanī ir stabila dalībvalsts.

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Mēs, latvieši, nemēdzam sevi bieži uzslavēt. Taču, raugoties uz ceturtajā maijā atsākto neatkarības ceļu, esmu pārliecināts optimists. Tāpēc varu teikt, ka Latvijas valsts ideja izsakāma vārdos — droša nākotne katram un valstij.

Bieži pēdējos gados tieši Baltijas valstis apzīmētas kā panākumu stāsts Eiropas valstu transformācijas procesā. Mūsu reformu process ir bijis veiksmīgs arī tieši tāpēc, ka veiksmīga ir bijusi Eiropas politika. Baltijas valstu atdzimšana, un it īpaši to sekmīgā atttīstība, ir likumsakarīgs elements Eiropas politikā.

Tā ir Eiropas politika, kuru mērķtiecīgi un savos principos nepiekāpīgi realizējušas rietumvalstis.

Tā ir Eiropas politika, kurā aizvien aktīvāka loma ir demokrātiskajai Krievijai.

Tā ir Eiropas politika, kurā augsta politiskā atbildība ir Centrālās un Austrumeiropas valstīm.

Tā ir Eiropas politika, kurā nozīmīga loma nu jau tradicionāli ir arī Baltijas valstu sadarbībai.

Tā ir Eiropas politika, kura balstās uz principiem un vērtībām, kas ir noteiktas kontinenta organizāciju pamatdokumentos.

Tā ir Eiropas politika, kurā šīm organizācijām ir katalizatora un ceļveža loma.

Latvijā mainīsies paaudzes, tikai mūsu politiskā attīstība un mainība ir neaizliedzama. Eiropas ideja dziļi sakņojas Latvijas zemē un mūsu nācijas izpratnē par savu nākotni.

Mums ejams skaists un bagātīgs ceļš, un man ir prieks, ka Latvijai pasaulē ir tik daudz labu un uzticamu draugu.