problēma. viedoklis

Sods par ģimenes papildināšanu

Pārsla EGLĪTE, LZA Ekonomikas institūta pētniecības kopas vadītāja, - "Latvijas Vēstnesim"

Nesen kādā intervijā Valsts prezidents Guntis Ulmanis izteicās, ka viss ļaunums nākot no salīdzinājumiem. Sākumā mani šis izteiciens ļoti pārsteidza, jo zinātnē salīdzinājums ir viens no izplatītākajiem izziņas paņēmieniem. Bet, vērtējot, piemēram, demogrāfisko situāciju jeb iedzīvotāju ataudzes stāvokli mūsdienu Latvijā, salīdzinājumi tiešām vēstī tikai sliktu (1.tabula).

Salīdzinot dzimstības un mūža ilguma rādītājus tā sauktajās pārejas ekonomikas valstīs Austrumu un Viduseiropā, jāsecina, ka sliktāki nekā Latvijā tie ir vienīgi Krievijā. Tiesa, dzimstība vēl zemāka ir dažās Eiropas Savienības valstīs, tātad vismaz vienā ziņā Latvija šai savienībai atbilst. Toties pēc vidējā paredzamā mūža ilguma jaundzimušiem un bērnu mirstības atpaliekam no Eiropas par vairākiem gadu desmitiem.

Nav patīkams arī salīdzinājums ar stāvokli pašu zemē pirms desmit gadiem (2.tabula). Kaut arī sākotnēji dzimstība saruka galvenokārt cittautiešiem, pašā pēdējā laikā latvieši viņus šai ziņā sāk iedzīt.

Salīdzinot ienākumu un atbilstoši iespējamo izdevumu līmeni ģimenēs ar un bez bērniem, pāriet jebkura vēlēšanās papildināt ģimeni. Valsts statistikas komitejas veiktie pētījumi par mājsaimniecību budžetu uzskatāmi parāda, ka ienākums uz vienu saimes locekli ir apgriezti proporcionāls apgādājamo skaitam uz katru pelnītāju (3.tabula), un tas ir dabiski. Bet pašreizējā tā sauktajā pārejas posmā ar visai zemo darba samaksu, viena pelnītāja ienākumiem sadaloties uz vairāk nekā diviem ēdējiem (ieskaitot pašu), katra saimes locekļa iztikai paliek ne vairāk par divām trešdaļām Labklājības ministrijas apstiprinātā krīzes iztikas minimuma.

Lai kaut cik izlīdzinātu apgādājamo uzturēšanas izraisītās atšķirības dzīves līmenī un tādējādi sekmētu ģimenes papildināšanu, Latvijā jau kopš 1992. gada ir ieviesti vairāki pabalsti un atvieglojumi ģimenēm ar bērniem. Bet, ja salīdzinām (atkal!) to apjomu ar pieaugušajām cenām, algām un krīzes iztikas minimumu, tad nepaliek šaubu par faktiski notikušās dzimstības samazināšanās cēloņiem. Valsts ikmēneša pabalsta apjoms ģimenēm katra bērna uzturēšanai sākotnēji pārsniedza 15 procentus no krīzes iztikas minimuma. Bet kopš 1992.gada novembra tā lielums trīsarpus gadus saglabājās bez pārmaiņām, un vēl šobrīd tā apjoms pirmajam bērnam nepārsniedz mēneša maksājumus par karsto un auksto ūdeni vienam cilvēkam, t.i., tam pašam bērnam. Pateicoties pabalsta palielinājumam par otro, trešo, ceturto un piekto bērnu ģimenē (kopš 1996.gada augusta), vidējais pabalsta lielums gan pieaudzis par 40 procentiem, tomēr krīzes iztikas minimums tai pašā laikposmā palielinājies par 73 procentiem, vidējie mājsaimniecības izdevumi uz vienu saimes locekli - par 84 procentiem.

Tai pašā laikā ar algas nodokli neapliekamais minimums gan pašam pelnītājam, gan par katru apgādājamo ar MK lēmumu ir samazināts. Noraidīts MK konsultatīvās Demogrāfiskās komisijas 1996. gada nogales ierosinājums atcelt neapliekamo minimumu strādājošajiem, lai bez valsts budžeta izdevumiem palielinātu neapliekamo minimumu par apgādājamiem un tādējādi nedaudz paceltu reālos ienākumus ģimenēs ar bērniem.

Nemainīgs apjoms jau piekto gadu saglabājies bērnu kopšanas pabalstiem: līdz bērnu pusotra gada vecumam Ls12 un līdz trīs gadu vecumam - Ls 7,5 neatkarīgi no aprūpējamo bērnu skaita. Tikai sākotnēji bērnu kopšanas atvaļinājumu pilnībā ieskaitīja darba stāžā pensijas aprēķināšanai, bet tagad valsts izdara iemaksas šī atvaļinājuma izmantotājām/iem tikai līdz pusotram gadam un no minimālās algas. Un tas tāpat kā maternitātes pabalsts, tiek maksāts tikai tad, ja pirms bērna dzimšanas vismaz pusgadu ir maksāts sociālais nodoklis. To nesaņems meitenes, kas pēc skolas vai studijām ar šo lietu būs pasteigušās, un tādām (15-19 gadus vecām) pērn dzimuši viena desmitā daļa visu jaundzimušo.

Bezdarbnieka pabalsta lielums mātēm vai tēviem, kas pēc pusotra gada atvaļinājuma bērnu kopšanai nevar atrast darbavietu, tiek aprēķināts tikai 70 procenti no minimālās algas, nevis 90 procenti kā tiem cilvēkiem, kas palikuši bez darba citu iemeslu dēļ. Tātad vismazsvarīgākā nodarbošanās ?...

Protams, cilvēkiem paliek iespēja neizmantot bērnu kopšanas atvaļinājumu. No profesionālās kvalifikācijas saglabāšanas, darba ienākumu un apdrošināšanas iemaksu viedokļa tas būtu vislabākais rīcības veids. Tikai jārēķinās, ka valsts izmaksā bērnu kopšanas pabalstu vienīgi tiem, kas strādā ne vairāk par pusslodzi un ne katrs darba devējs grib un var tādu iespēju piedāvāt. Pārējiem jāmaksā auklei no tās pašas algas, no kuras jāsedz izdevumi bērna iztikai, drēbītēm, par ūdens un gāzes patēriņu līdzīgi pieaugušajiem utt. Tātad jāsaprot, ka valsts neatbalsta ģimenes papildināšanu tiem vecākiem, kas grib un spēj paši apgādāt sevi un bērnus. Savukārt tiem, kas mātes iespējamās darba algas vietā gatavi saņemt bērnu kopšanas atvaļinājuma pabalstu divpadsmit latus, ir tiesības griezties pēc mazturīgajiem domātās sociālās palīdzības. Šo pabalstu saņemšanai neizbēgamie sociālās aprūpes dienestu apmeklējumi (ko tai laikā dara uzraugāmie mazgadīgie bērni?) un lielums nebūt neveicina vēlēšanos vēl kādu reizi papildināt ģimeni. Ne velti dzimušo skaits visvairāk sarucis uz otro un trešo bērnu rēķina, bet bez otrā nevar būt trešā utt.

Var jau būt, ka kāds cerēja uz bērnu kopšanai pilnībā nodevušos sieviešu rēķina panākt bezdarba samazinājumu. Bet, padarot bērnu kopšanas pabalstu mazāku nekā bezdarbniekam, tas nevar izdoties. Valsts budžeta līdzekļu taupīšana uz nedzimušo un pilnvērtīgai attīstībai nepietiekami apgādāto bērnu rēķina diemžēl apdraud pašu valsts pastāvēšanu.

Pat ja dzimstība turpmāk nesamazinātos, 90. gados notikusī dzimstības divkārtējā samazināšanās neizbēgami izraisīs jaunās maiņas skaitlisko sarukumu ar visām no tā izrietošajām sekām (4.tabula). Jau gadsimtu mijā vajadzēs mazāk skolotāju pamatskolās, pēc tam vidusskolās un tad arī pasniedzējus augstskolās. Iespējams, ka valdības aprindās jau tagad rēķinās ar paredzamo ietaupījumu izglītības finansējumā, bet vienlaikus tomēr jāparedz lielāki izdevumi bezdarba pabalstiem.

Jaunā gadsimta pirmās desmitgades otrā pusē samazināsies arī jauniesaucamo skaits, un atkal būs jāmaina Likums par valsts dienestu, ja pēdējais vēl pastāvēs.

No tautas pastāvēšanas viedokļa bēdīgākais ir tas, ka, sākot ar XXI gadsimta otro desmitgadi, auglīgo vecumu būs sasniegušas mazskaitlīgās 90.gados dzimušās paaudzes. Pat ja tā laika apstākļi atļaus viņām audzināt vairāk bērnu nekā tagadējiem divdesmit un trīsdesmitgadniekiem, nav nekāda pamata domāt, ka tas pārsniegs Eiropai raksturīgo līmeni: paaudžu nomaiņai nepieciešamos 2-3 bērnus ģimenē jeb nedaudz vairāk par diviem uz vienu atbilstošā vecuma sievieti. Tādējādi turpmākā dzimstības mazināšanās un pat saglabāšanās 90.gadu vidus nepietiekamā līmenī nozīmētu tautas skaita neatgriezenisku samazinājumu, jaunāko paaudžu īpatsvara progresējošu mazināšanos aktīvā vecuma iedzīvotāju vidū un pensijas vecuma cilvēku skaita pieaugumu uz katru darbspējīgo. Ne viens ne otrs neveicina tautsaimniecības uzplaukumu, bet kam gan arī būtu tas vispār, ja iznīkst cilvēki, kuru labklājībai šāds uzplaukums vajadzīgs?

Lai nepieļautu visļaunāko, ir pats pēdējais laiks mainīt sociālo politiku tā, lai jau tuvākajos gados atsāktos vairākbērnu ģimeņu īpatsvara pieaugums un vismaz nākotnei veidotos atjaunoties spējīgs iedzīvotāju vecumsastāvs.

Šī gada sākumā pieņemtās valdības deklarācijas 3.21 punktā. paredzēts: "Līdz 1.01. 1998. izstrādāt un uzsākt īstenot ilglaicīgu valsts programmu demogrāfiskās situācijas atveseļošanai". Cerīgi. Tikai šāda rakstura programmas nav īstenojamas bez jebkādiem izdevumiem, un budžeta projekts jau top, bet minētā programma - vēl ne. Vismaz Ministru kabineta konsultatīvajai Demogrāfiskajai komisijai par to nekas nav zināms. Arī pašai komisijai pēc bijušā priekšsēdētāja Andra Bērziņa aiziešanas uz Rīgas Domi jauna vadība nav apstiprināta.

Protams, var izveidot komisiju citā sastāvā vai izstrādāt programmas projektu bez šādas komisijas. Sliktāk būtu gatavot programmas projektu pēc tam, kad budžets diviem gadiem jau gatavs, turklāt paredzot ministriju izdevumiem pieaugumu atbilstoši inflācijai, bet valsts pabalstiem ģimenēm - tālāku samazinājumu. Nevajag jau daudz - tikai atbilstoši tirgus ekonomikas loģikai maksāt par visu tik, cik tas maksā: arī par darbu bērnu aprūpei mājās, arī par jaunu darbspēku. Pat ja bērnu kopšanas pabalstu pirmajos pusotros dzīves gados maksātu bezdarbnieka pabalsta līmenī, no tā valsts neizputētu: jaundzimušo Latvijā gada laikā ir apmēram četras reizes mazāk nekā bezdarbnieku... Pat ja valsts ikmēneša pabalstu ģimenēm palielinātu līdz ceturtdaļai krīzes iztikas minimuma katram bērnam, brālīgi daloties izdevumos ar vecākiem, tas būtu desmit reiz mazāk par ikmēneša izmaksām vienam bērnunama audzēknim un pēdējo skaits pārstātu augt. Pat ja valsts atvēlētu ārpusskolas nodarbībām papildus 5 latus mēnesī uz skolēnu, tas būtu astoņdesmit reižu mazāk nekā viena Strautiņu skolas audzēkņa uzturēšanai un divkārt mazāk nekā vienam cietumniekam dienā.

Vēl lētāk būtu atcelt ierobežojumu uz pastāvošā bērnu kopšanas pabalsta saņemšanu vecākiem, kas strādā pilnu darba slodzi: dažiem no viņiem atkristu nepieciešamība prasīt no darba devēja fiktīvu izziņu par nepilnu darba laiku, citiem - griešanās pēc sociālās palīdzības, citiem - pēc aborta.

Un vislabāk būtu dažādiem paņēmieniem veicināt jaunu darbvietu radīšanu Latvijā, lai vairāk darbīgu un spējīgu cilvēku varētu iztikt bez sociālās palīdzības sev un bērniem, lai augtu valsts ienākumi un iespējas atbalstīt ģimenes. Bet par to valdības deklarācijā nebija ne vārda. Var tikai minēt-vai tas tāpēc, ka vadībā nonākušie cilvēki nesaprot tā nepieciešamību, vai tāpēc, ka viņiem nerūp savas tautas nākotne?

1. tabula

Iedzīvotāju ataudzes pamatrādītāji atsevišķās Eiropas valstīs 1994. gadā

* 1993

Avoti: Population et Societes, October 1996 nr. 317

Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1996 / Rīga, 1996, lp.129

Hjccbz d wbahf[ #Ujcrjvcnfn> Vjcrdf> 1995> c.41

2.tabula

Dzimstība un iedzīvotāju dabiskais pieaugums Latvijā 1987.-1995. gadā

* 1989. g. latvietēm 2,25, krievietēm 1,86 (respektīvi, 1:0.83), 1994.g. attiecīgi 1,72 un 1,07 (1:0.62)

3.tabula

Mājsaimniecību locekļu sastāvs pa decilēm* atkarībā no ienākuma līmeņa 1996.gadā**

*Desmitā daļa iedzīvotāju

**Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1996.g./Latvijas Statistika, Rīga, 1997, lp.8 un 28

4. tabula

Jaunāko vecumgrupu skaita un īpatsvara paredzamās pārmaiņas Latvijā

1995.-2015. g.*

* LZA Ekonomikas institūta aprēķini

Nostalģiskas pārdomas par demogrāfiju pagātnē un šodien

Jānis Mauliņš, 6. Saeimas deputāts, - "Latvijas Vēstnesim"

Pirms divdesmit viena gada - 1976. gada 16. un 17. martā - notika kārtējais Latvijas rakstnieku kongress, kurā, protams, bija krietni daudz tukšu, idejiski pareizu runu. Uzdāvinātā piezīmju blociņā, kam uz vāka bija svinīgi iegravēts "RS VII kongress 1976", lūdzu visus kongresa dalībniekus ierakstīt kaut kādu joku, frāzi, apsolot pēc gadiem desmit procentus peļņas par šo autogrāfu.

Protams, tā bija nenopietna "krāpniecība". Piezīmju grāmatiņa ar autogrāfiem joprojām atrodas pie manis. Rakstot šīs rindiņas, to pāršķirstīju, un mani pārņēma skumjas atmiņas. Toreiz biju uzrakstījis savus trīsdesmit rakstus, aģitēdams par kuplām ģimenēm. Iemantojis vecmeitu un vecpuišu naidu. Dzimstības jautājums (protams, daudziem citiem piepalīdzot) bija iekustināts. Inteliģence saprata, ka komunistiskais koloniālisms vēl ir stiprs, tāpēc vienīgā saprātīgā darbība - saglabāt tautu līdz labākiem laikiem, gādāt, lai dzimtu un augtu par latviešiem pēc iespējas vairāk bērnu.

Atklāti teikt, ka jāsaglabā tautas dzīvais spēks līdz Latvijas neatkarībai, nebija iespējams. Bet to teikt nemaz nevajadzēja, cilvēki tāpat saprata. "Savējie sapratīs" - gluži atklāti skanēja Imanta Kalniņa dziesma.

Literāros saietos, kur pulcējās pa simt divsimt klausītāju, dažkārt saniknoti "citādi domājošie" kuplu ģimeņu sludinātāju nereti uzņēma ar fanātisku naidu. Žēl, ka neesmu saglabājis anonīmās vēstules, kurās man draudēja pat ar fizisku izrēķināšanos, - varētu nocitēt.

Tomēr toreizējā gaisotnē bija iemesta auglīga dzirksts. Cilvēki vēlējās izprast sevi, laimes nosacījumus un domāt par tautas nākotni. Doma izplatījās kā vīrusu infekcija. Nāca klāt jauni aģitatori. Katra tikšanās ar auditoriju, katrs raksts avīzē bija kā zibens šautra padebešos. Nebija vienaldzības. Un, ja bija, tā kļuva arvien mazāka.

1976. gada vasarā, trīs mēnešus pēc minētā kongresa, mani divas dienas pratināja VDK par demogrāfisku nacionālismu.

Lai gan par to uz vairākiem gadiem piebremzēja publicēšanos un aizliedza uzstāties literāros saietos bez attiecīgo instanču atļaujas, nebija zaudējuma sajūtas. Atvērās acis tiem latviešiem, kas bija domājuši, ka demogrāfija ir nesvarīgs, sauss, ģimenisks, politiski nebūtisks jautājums, tāpēc kustība ar šo aizliegumu ieguva jaunu spēku.

Rezultātā LKP CK notika iekšējais garīgais apvērsums - uzvarēja demogrāfijas piekritēji. Trešais sekretārs Imants Andersons pēc paša organizētas socioloģiskas izpētes laida klajā brošūru "Trešais bērns".

Tas notika vēlāk.

1976. gadā rakstnieku kongresā manā piezīmju grāmatiņā kolēģi rakstīja interesantas frāzes. Citēšu dažas no tām.

"Lai dzīvo demogrāfija un literatūra!" - Laimonis Purs.

"Ja ikviens kongresa loceklis pēc deviņiem mēnešiem laidīs pasaulē vismaz pa dvīņiem, tad kongresam būtu izcila nozīme," - Cecīlija Dinere.

"Galvenais, lai visur viss beigtos labi, arī kongresā un demogrāfisko jautājumu risinājumā," - Andris Vējāns.

"Iepriekš teiktajam pilnīgi pievienojas daudzbērnu tēvs Laimonis Vāczemnieks."

"Saki tu man, cik tev ir bērnu, es tev pateikšu, cik tev ir naudas," - Marģeris Zariņš.

"Lai dzīvo bērni un viņu pravietis Mauliņš!" - Zigmunds Skujiņš.

Vecais komunists Pēteris Bauģis domāja to pašu, bet rakstīja piesardzīgāk: "Paldies par publicistiku un tās dedzību."

"Jo visai daudzi, kas vēl jārada,

Būs Mauliņam par esmi parādā."

Imants Auziņš.

Protams, tie nav visi demogrāfiska rakstura ieraksti 16. un 17. marta dienās. Kopā dažāda rakstura ierakstus saņēmu pavisam no 73 autoriem. Divpadsmit bija minējuši demogrāfiju.

Nākamajā kongresā pēc četriem gadiem (1980. gadā) no 79 ierakstiem tikai divi min demogrāfiju, 1986. gadā - vairs tikai viens.

Tas nenozīmē novēršanos no šī temata vai atgriešanos apātijā, bet drīzāk apliecina psiholoģiskā šaubu un pretošanās mezgla atrisinājumu.

Bērnu dzima arvien vairāk, un beidzot 1989. gadā, pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara, nākamā paaudze piedzima lielāka nekā iepriekšējā. Tautas izmiršana bija beigusies!

Cik zīmīgi - tas notika reizē ar tautas atmodu.

Diemžēl 1989. gads tā arī palika vienīgais. Pēc šīs virsotnes nāk kritums. Sākumā ne pārāk straujš. Bet no 1992. gada reizē ar savtīgas mantkārības noskaņas drudžainu izplatīšanos valdošo politiķu aprindās, ko viņi šifrēti dēvēja par pragmatismu un kas izsauca valsts mantas masveida izlaupīšanu un izvazāšanu, tai savukārt radot strauju tautas dzīves līmeņa pazemināšanos, ilgi un pacietīgi būvētais un vēl nenostiprinātais bērniem labvēlīgais psiholoģiskais klimats sabruka.

1994., 1995. un 1996. gadā jaunā paaudze dzimst vairs tikai nedaudz lielāka par pusi no iepriekšējās paaudzes. Un šis skaitlis joprojām samazinās apmēram par desmit procentiem gadā. Katru gadu tāpēc Latvijai zūd 16 līdz 18 tūkstoši iedzīvotāju - tas nozīmē, ka no valsts demogrāfiskās "kartes" pazūd ik gadus divas Alūksnes vai viens Tukums. Mazai tautai traģisks ceļš.

Diemžēl ne Saeimā, ne valdībā nav jūtama garīga sarosīšanās un noskaņošanās uz savas tautas saglabāšanu, kāda bija valdībā, CK un presē pirms divdesmit gadiem, pastāvot okupācijai un komunistu diktatūrai.

Atsevišķi demogrāfi un rakstniecības pārstāvji gan presē par to ieminas, arī Saeimā entuziasti izveidojuši divas pie šiem jautājumiem strādājošas apakškomisijas, bet apkārtējo vienaldzībā šīs entuziasma tērcītes pazūd kā tuksneša smiltīs.

Vēl vairāk. Pagājušā - 1996. - gadā pieņemti kādi seši likumu grozījumi, kas tieši pasliktina ģimeņu un bērnu materiālo nodrošinājumu un citādā veidā vēršas pret bērniem un to vecākiem, pret daudzbērnu ģimenēm un bērniem labvēlīgu psiholoģisko klimatu.

Savtīgums un materiālo labumu pielūgsme ir kļuvusi tik pārspīlēta un citas domas izslēdzoša, ka liek domāt par tautas garīgā sabrukuma tuvumu.

Lieki gausties, kāpēc šis materiālisma "vājprāts" radies, kā pēkšņi pēc tautas garīgās atmodas un ideālu žilbinošā mirdzuma var nākt tāds pagurums. Ir svarīgi meklēt ceļus un paņēmienus, kā atmodināt sapņojumu par Latvijas valsti un latviešu tautu to cilvēku sirdīs, kuru rokās ir varas sviras, ar kurām var apturēt traģisko tautas izmiršanu laikā, kad esam atguvuši neatkarību.

Ja tas nav iespējams, nopietni jāpadomā par šo cilvēku nomaiņu. Tāda taču ir demokrātijas būtība un tautas izdzīvošanas priekšnoteikums.