PROBLĒMAS

No obligātās apdrošināšanas līdz tautsaimniecības stratēģijai

Atis Sausnītis, 6. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs, Uldis Dižkačs, Valsts tehniskās uzraudzības inspekcijas priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Tuvojas brīdis, kad spēkā stāsies “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums”. Tātad būs jāapdrošina pilnīgi visi transporta līdzekļi, tajā skaitā arī traktortehnika, kas atrodas zemnieku saimniecībās. Savas domas par to “LV” lūdza izteikt Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājam Atim Sausnītim. Viņš atbildēja:

— Diskusijas par šo jautājumu bijušas plašas. To, ka nevajadzētu šo apdrošināšanas veidu piemērot traktortehnikas īpašniekiem, argumentēja, ka minētā tehnika ļoti reti parādās uz automaģistrālēm. Taču vērojumi rāda, ka lauksaimnieki pietiekami aktīvi to izmanto, lai pārvietotos, un šī tehnika ir ļoti neveikla. Tādēļ Saeimas deputātu vairākums nobalsoja, ka paaugstinātās bīstamības pašgājējtehnikas īpašniekiem tomēr vajadzētu apdrošināt atbildību, jo notiek avārijas un negadījumi uz lielākiem un mazākiem ceļiem.

Turklāt šī apdrošināšana ir viena no Eiropas Savienības un arī pasaules prasībām. Lai novērstu negatīvo iedarbību, kāda var rasties saistībā ar dažādu veidu tehniku, jāveido drošības naudas uzkrājumi. Obligātā apdrošināšana ir viens veids, kā uzkrājumus radīt. Līdz ar to nedaudz sakārtosies arī saimnieciskie jautājumi.

Valsts tehniskās uzraudzības inspekcijas priekšnieks Uldis Dižkačs, kurš visu mūžu nostrādājis saistībā ar lauksaimniecības tehniku un šo inspekciju vada jau 21 gadu (tā pastāv ilgāk nekā 30 gadus), domā šādi:

— Nebūtu īsti pareizi, ka jāmaksā kāpurķēžu traktoru un pašgājējmašīnu īpašniekiem. Ja arī šī tehnika kādreiz brauc pa autoceļu, tad braucēji izvēlas tikai nomaļus lauku ceļus. Taču likums ir pieņemts un ir jau skaidrs, kuras licencētās apdrošināšanas sabiedrības nodarbosies ar šo apdrošināšanas veidu. Pašlaik ir tikai diskusijas par to, cik lielām būs jābūt apdrošināšanas prēmijām.

Tā kā kopš pagājušā gada Valsts tehniskās uzraudzības inspekcija ir valsts bezpeļņas organizācija un jau gadu strādā bez budžeta finansējuma, tad šai iestādei ir būtiski gūt ienākumus. Inspekcijas izcenojumi par traktortehnikas apkalpošanu ir ievērojami lētāki nekā Ceļu satiksmes drošības direkcijas izcenojumi par tiem pašiem pakalpojumiem autotransportam, un tajā pašā laikā zemnieki par šīm izmaksām (līdz 3 latiem) satraucas. Tādēļ inspekcija paralēli tehnikas pārbaudei pavasaros, reģistrācijai, valsts numura zīmju un vadīšanas apliecību izsniegšanai un traktortehnikas (lauksaimniecībā, mežizstrādē, armijā, celtniecībā u. c.) vadītāju atestēšanai meklē jebkuru iespēju iegūt līdzekļus, lai nebūtu jāpaaugstina izcenojumi. Tiek izmantotas sadarbības iespējas ar uzņēmējsabiedrībām — pēc vācu metodikas ir izveidots zemes, nekustamā un kustamā īpašuma ekspertu dienests, tiek rīkotas traktortehnikas vadītāju konsultācijas un kursi u. c.

Pagājušajā gadā ieņēmumi no papildu darbības ļaus ar šāgada 1. jūniju mazliet samazināt tehnikas apkalpošanas izcenojumus. (Tas kaut nedaudz kompensēs pagājušā gada izcenojumu palielinājumu par 13 procentiem, kas radās sakarā ar budžeta līdzekļu — 64 tūkstošu latu — nepiešķiršanu.) Un viens no veidiem, kā Tehniskās uzraudzības inspekcija varēs palielināt ienākumus, ir arī piedalīšanās iepriekšminētajā atbildības apdrošināšanā. Jau ir sagatavots līgums ar vienu apdrošināšanas sabiedrību, un inspekcijas darbinieki, kuri dosies uz pagastiem veikt traktortehnikas tehnisko apskati, drīkstēs slēgt līgumus par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu ar tehnikas īpašniekiem. Tas vēl jo saistošāk ir tādēļ, ka no nākamā gada apskati savai tehnikai lauksaimnieki varēs iziet visa gada garumā — līdzīgi kā automašīnām. Nākamreiz tā būs jāveic tikai pēc viena kalendārā gada. Taču šeit ir viens “bet”, un proti:

— Ja pašgājējtehnikas īpašnieks nebūs noslēdzis līgumu par civiltiesiskā atbildības apdrošināšanu,— paskaidroja Uldis Dižkačs,— tad viņš nedrīkstēs iziet arī tehnisko apskati. Atvieglojumi būs tai tehnikai, kas ir reģistrēta uz zemnieku saimniecības vārda: to varēs reģistrēt kompleksi piecām tehnikas vienībām, samaksājot tikai vienas — dārgākās — mašīnas apdrošināšanas prēmiju. Tas ir labi, bet jau šobrīd redzu divus mīnusus. Pirmais: no visām Latvijā reģistrētajām 83 000 lauksaimniecības tehnikas vienībām uz zemnieku saimniecību vārda reģistrētas tikai 1260 vienības. Otrais: strauji kritīsies tehnisko apskati izgājušo skaits. Pagājušajā gadā tehnisko apskati izgāja tikai 62 procenti Latvijā reģistrētās traktortehnikas. Sakarā ar obligāto apdrošināšanu šis skaitlis var nokrist zem 50 procentiem. Tādēļ ļoti nopietni vajadzētu izsvērt, kurām tehnikas grupām patiešām ir lietderīgi noteikt obligāto apdrošināšanu, bet kurām šī prasība varētu nebūt obligāta.

Tai it kā vajadzētu būt transportlīdzekļa īpašnieka brīvai izvēlei. Var jau būt, ka mūsu sabiedrība vēl nav izaugusi līdz tam, lai novērtētu šīs izvēles “par” priekšrocības. Galu galā avārijas gadījumā — ar vieglo auto vai riteņtraktoru — visu jezgu uzņemas tā apdrošināšanas sabiedrība, kas ir nopirkusi transporta īpašnieka risku un izveidojusi drošības fondu. Ārzemēs šī sistēma tiek lietota ļoti plaši, un acīmredzot tā ir viena no Eiropas Savienības prasībām.

— Eiropas Savienība uzspiež savu,— secināja Uldis Dižkačs.— Mums vairs atkāpšanās ceļa nav. Bet — kādi mēs iestāsimies Eiropas Savienībā? Latvijas nelaime ir tā, ka nav izveidojies iedzīvotāju vidusslānis, kas katrā valstī ir katalizators. Ar kādu lauksaimniecību mēs ieiesim Eiropā? Mums būs naturālās saimniecības, it kā badā cilvēki nemirs. It kā būs sakopta lauku vide. Taču — vai būs tendence attīstīties lauksaimnieciskajai ražošanai? Ir pēdējais brīdis sākt par to domāt.

Savukārt Atis Sausnītis uz jautājumu, vai nākamā gadu simteņa sākumā, 2002. gadā, kad Latvijai it kā ir cerības kļūt pilntiesīgai Eiropas Savienības loceklei, mums vēl būs tāda nozare kā lauksaimniecība, teica:

— Droši vien, būs. Es negribētu prognozēt to, kas būs nākamā gadu simteņa sākumā, jo mēs nezinām, kāda vispār būs Latvijas tautsaimniecības stratēģija 2002. gadā. Šobrīd stratēģijas nav. Mēs runājam par šo un to, bet nerunājam par konkrētu attīstību atsevišķās nozarēs. Tā kā lauksaimniecība ir viena no tautsaimniecības jomām, tad ir jāatrod risinājums ar to saistītajām problēmām. Jāapzinās, ka laukos cilvēki visādā ziņā ar lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu nodarbosies . Kāda būs šī ražošana — vai tikai pašu vajadzībām, vai būs plaša specializācija, to šodien pateikt nevar. Iespējams, ka daudz lielāks īpatsvars laukos būs ražošanai, kas nav tieši saistīta ar lauksaimniecību.

Nedrīkst aizmirst, ka Eiropas Savienībā lauksaimniecība tiek krietni dotēta un, mūsu ražošanai pietiekami strauji neattīstoties, šī lētā prece neatgriezeniski piepildīs mūsu veikalu plauktus. Ar ko Latvija maksās par šo pārtiku?

— Tas, ka cilvēkam jārada iespējas nopelnīt naudu, par ko iegādāties vienu vai citu preci, ir jābūt valsts un valdības stratēģiskajai politikai,— uzskata Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs.— Tai ir jābūt valdības programmai, kas jāizstrādā. Nedrīkst būt, ka mainās situācijas un valdības, mainās gadi un laiki, bet netiek nodrošināta pēctecība. Tā nedrīkst būt. Katras valsts dzīvotspēja ir saistīta tieši ar cilvēku nodrošinātību. Ir lietas, kuras diemžēl Latvijā nav sakārtotas. Tas mums ir jāatzīst un jāizstrādā valsts tautsaimniecības stratēģija.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore