Par izeju no krīzes. Toreiz. Tagad...

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis, profesors,— “Latvijas Vēstnesim”, domājot par izcilo latviešu tautsaimnieku Albertu Zaltu viņa simtgadē

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados neatkarīgajā Latvijā dzīvoja un strādāja daudzi ievērojami tautsaimnieki. Spriežot pēc sarakstītajām grāmatām un rakstiem periodikā, īpaši būtu jāmin (alfabēta secībā) Eduards Balodis (1880—1951), Kārlis Balodis (1864—1931), Jānis Bokalders (1885—1982), Alfreds Ceihners (1899—1987), Marģers Skujenieks (1886—1941), Pēteris Starcs (1887—1968), Miķelis Valters (1874—1986), Alberts Zalts un vairāki zinātnisko darbu mīloši speciālisti Valsts statistikas pārvaldē. Šogad — simtgade pienāk Albertam Zaltam.

A.Zalta aktīvākā zinātnieka un publicista darbība notiek divdesmito un trīsdesmito gadu mijā, kad Rietumu pasauli aptvēra saimnieciskā krīze, sasniedzot arī Latviju. Gandrīz visi tautsaimnieki izteica savas domas par radušos smago stāvokli, izņēmums nebija arī A.Zalts. 1932.gadā viņš žurnālā “Ekonomists” publicē rakstu ar virsrakstu “Naudas krīžu pārvarēšana”.

Pēc autora tālaika uzskatiem, naudas krīze visdrīzāk ir masu psihozes parādība, kad noguldītāji, pakļaujoties panikai, masveidā dodas uz bankām atprasīt savus noguldījumus. Bankas tādai likviditātes spēju pārbaudei nav gatavas un kļūst maksātnespējīgas. Šī parādība aptver vai nu dažas, vai lielāko daļu, vai pat visas bankas. No tā rodas secinājums, ka centrālajām bankām jāsteidzas palīgā komercbankām ar lieliem aizdevumiem. Tādu aicinājumu A.Zalts izsaka vispirms Latvijas Bankai kā emisijas bankai un aicina pārliecināt bagātās ASV bankas dibināt kopēju finansu iestādi, kura būtu spējīga izsniegt kredītus citu valstu bankām. Šādi uzskati pilnīgi atbilst divdesmito gadu tirgus liberālisma idejām.

Plašāk saimniecisko krīzi A.Zalts aplūko grāmatā “Izeja no krīzes”, kas arī iznāk 1932.gadā, apmēram pusgadu vēlāk par minēto rakstu.

Grāmatā autors plaši iztirzā dažādu valstu vadošo tautsaimnieku uzskatus par saimnieciskās attīstības cikliem, to iespējamiem cēloņiem, ieteiktiem krīzes pārvarēšanas ceļiem utt. Atsevišķās nodaļās aplūkota monetārās krīzes teorija, zelta politika, cenu politika, kredīta un diskonta politikas starptautiskās preču apgrozības politika u.c.

Grāmatas lielākajā daļā A.Zalts neizceļ pats savus uzskatus, bet to izdara darba pirmajā ievada nodaļā, kura, šķiet, ir uzrakstīta kā pēdējā, un dažās noslēguma lappusēs.

Ievada nodaļā autors, starp citu, raksta: “Jebkādas valsts un arī citu publisko apvienību iejaukšanās pretinieki atsaucas uz tādām tautsaimnieciskām teorijām kā fiziokrātu laissez faire , laissez passer (ļaujiet norisināties, ļaujiet notikt), angļu klasiķa Adama Smita mācībām u.c.” Tagad “teorētiski apšaubīt publisko iestāžu iejaukšanās vajadzību nozīmē neredzēt saimnieciskās dzīves attīstības patiesos faktorus. Šāda iejaukšanas ir novērojama uz katra soļa, ar katru dienu tā pastiprinās (..) nākotnes ražošanas iekārtas raksturīgākā iezīme būs organizēta valsts vai citādas publiskas varas iejaukšanās ražošanas organizēšanā (..)” (5.lpp.). “(..) mēs dzīvojam pārejas laikmetā un esam ceļā no neregulētas kapitālistiskās saimniecības uz augstāk stāvošām saimnieciskās organizācijas formām” (11.lpp.).

Grāmatas noslēgumā teikts: “Bet visbiežāk par Latvijas nespēju darīt kaut ko ievērojamu saimnieciskās krīzes apkarošanai runā tad, kad nākas apslēpt pilnīgu bezdarbību, nepiemērotu rīcību, vai arī tad, kad rodas vajadzība attaisnot pieļautās kļūdas. “Visās valstīs iet tikpat slikti” — ir teiciens, kuram parasti jāatbruņo visi iebildumi pret nepiemērotu paņēmienu lietošanu saimnieciskās politikas laukā. Bet šāda atrunāšanās neatsvabinās nevienu no atbildības vēstures tiesas priekšā. (..) Acumirklī jautājums var sākt grozīties ap mūsu valsts dzīvības likteņiem” (120.—121.lpp.).

Jāatzīmē, ka tas rakstīts apmēram divus gadus pirms K.Ulmaņa 15.maija pārkārtojumiem. Tādēļ nedrīkst pārmest autoram uzskatu maiņu atbilstoši kārtējās varas prasībām. Ja varam runāt par A.Zalta uzskatu maiņu, tad to ir izraisījusi rūpīga un dziļa saimnieciskās krīzes parādību izpēte Latvijā un daudzās pasaules valstīs.

1938.gadā, Latvijai atzīmējot 20 gadu pastāvēšanu, izdeva jubilejas rakstu krājumu “Latvija 20 gados”. A.Zaltu uzaicināja sarakstīt krājumam plašu nodaļu par Latvijas saimniecību. Autors to nosauca šādi: “Centieni un sasniegumi nacionālā saimniecībā”. Nepārbaudot iespējamās atšķirības detaļās, tas pats saturs ir autora patstāvīgai grāmatai “Nacionālā saimniecība 20 gados: centieni un sasniegumi”, kas arī iznāca 1938.gadā.

Šis darbs ir koncentrēta, tomēr pietiekami vispusīga Latvijas saimniecības vēsture no 1918. līdz 1938.gadam. Runājot par rūpniecības attīstību, A.Zalts izdala 4 periodus, ko vēlākie saimniecības vēsturnieki atzīst par raksturīgiem Latvijas saimniecībai vispār: 1) rūpniecības atjaunošanas periods (1918—1921); 2) brīvas attīstības laikmets (1921—1931); 3) pasaules saimnieciskās krīzes periods (1931—1934) un 4) organiskās plānsaimniecības laikmets no 1934.gada 15.maija.

No A.Aizsilnieka plašās Latvijas saimniecības vēstures A.Zalta darbs atšķiras ar saimnieciski politisko vērtējumu: atbilstoši tālaika tautas vienības idejai A.Zalts Latvijas valsts saimniecisko darbību, īpaši krīzes pārvarēšanas un pēckrīzes periodā, vērtē pozitīvi.

Šis darbs, mūsuprāt, ir nozīmīgs ne vien kā viens no pirmajiem Latvijas saimniecības vēstures pētījumiem, bet netieši dod arī vispārēju “ulmaņlaiku” raksturojumu.

Daži K.Ulmaņa kritiķi 15.maija autoritārajos pārkārtojumos saskata “diktatūru”, tomēr ir spiesti atzīt, ka tā nebija līdzīga Staļina un Hitlera diktatūrām. K.Ulmaņa “personības kults” nelīdzinājās pat Hruščova vai Brežņeva personības kultam.

K.Ulmanis atļāva sevi godināt (ko var kritizēt), bet nevienu nespieda to darīt (kas jāvērtē ļoti pozitīvi).

Vēlreiz pāršķirstot jubilejas izdevumā ievietotā A.Zalta raksta 75 lappuses, nepamanīju pat K.Ulmaņa vārda pieminējumu. Un tas notika vadonības kulminācijas gadā. Vadonis nevarēja nezināt par šīs grāmatas tapšanas gaitu un tās saturu jau pirms iespiešanas, bet viņš neiejaucās.

A.Zalts palika savai pārliecībai uzticīgs tautsaimnieks un zinātnieks, nemēģinot pieskaņoties jaunajam vilnim vairāk, nekā atļauj viņa pārliecība. Tas autora secinājumiem, kuriem ir saimnieciskās politikas raksturs, piedod daudz lielāku pārliecības spēku.

Alberts Zalts dzimis 1897.gada 7.maijā Burtnieku pagastā kā lauksaimnieka dēls. Kopš 1920.gada darbojies “Latvijas Kareivja”, “Latvijas Vēstneša” u.c. izdevumu redakcijās, 1925. un 1926.gadā “Rīgas Ziņās”. Līdztekus žurnālista darbam A.Zalts studē Latvijas Universitātē un strādā Finansu ministrijā, kur sasniedza Tirdzniecības un rūpniecības departamenta vicedirektora amatu. No 1935. līdz 1940.gadam viņš ir Tirdzniecības un rūpniecības kameras ģenerālsekretārs, Latvijas Bankas padomes loceklis.

1923.gadā A.Zalts publicē grāmatu “Valsts intereses un partiju politika”, pēc tam iznāk “Kooperācijas mācība” (1925), “Saimniecības ģeogrāfija” (1931), “Latvijas starptautiskā saimnieciskā dzīve” un “Izeja no krīzes. Konjunktūras politikas galvenās problēmas” (1932), “Nacionālā saimniecība 20 gados: centieni un sasniegumi” (1938). Viņš saraksta vairākus rakstus žurnālam “Ekonomists” u.c.

Atšķirībā no vairuma citu tautsaimniecības zinātnieku nav norādes, ka A.Zalts būtu strādājis pedagoģisku darbu augstskolā.

1941.gadā A.Zaltu apcietina un izsūta uz Krieviju. Viņa miršanas gads pagaidām mums nav zināms.

Papildinājums publikācijai

Ievērojamais latviešu ekonomists, rakstnieks un žurnālists Alberts Zalts apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Igaunijas Nopelnu krustu, kā arī ar citu valstu godazīmēm. Viņš bijis arī rosīgs sabiedriskais darbinieks; pārvaldīdams septiņas valodas, prasmīgi risinājis ekonomiskās attiecības ar ārvalstīm, aktīvi darbojies studentu korporācijā “Latvija”.

Čekisti Albertu Zaltu apcietinājuši 1941. gada 14. jūnijā. Alberts Zalts tika reabilitēts 1989.gadā, bet viņa nāves apstākļi kļūst zināmi tikai 1990.gada beigās: pēc ieslodzījuma Usoļskā, izpildot Sevišķās apspriedes lēmumu, 1942. gada 12. maijā Soļikamskā viņš nošauts. Alberta Zalta mūža garums tikai dažas dienas pārsniedza četrdesmit piecus gadus...

“LV” informācija

Attēli: no Arņa Akmeņlauka arhīva

Alberts Zalts ar kundzi Elvīru

Alberta Zalta pēdējais foto 1942.gadā