SAEIMĀ

Vakar:

Saeima noklausījās ārlietu ministra V.Birkava ziņojumu par Latvijas ārpolitiku un debatēja par to.

Ārlietu ministra Valda Birkava tēzes Saeimas 7.maija ārkārtas plenārsēdē:

Augsti godājamais priekšsēdētāja kungs,

Ekselences un deputāti,

Dāmas un kungi!

Šodienas ārpolitikas debates Latvijas Saeimā ir ne tikai vēsturiska tradīcija, kas turpina 1920. un 1930. gados pastāvējušo praksi, bet arī pierādījums zināmai brieduma pakāpei Latvijas ārpolitikā un demokrātijas tradīcijās. To raksturo divas iezīmes:

1. Ārpolitika un starptautiskās attiecības nav valdības, diplomātiskā dienesta vai šaura cilvēku slāņa lieta. Par to spriež Saeima kopā ar valdību un plašāku sabiedrību, piemēram, 9. maijā Latvijas inteliģences apvienība rīko konferenci “Latvija un Eiropas Savienība: ko gūsim, ko zaudēsim?”

2. Ārpolitikas debašu norise liecina arī par zināmu politiskās sistēmas briedumu. Līdzīgi kā valstīs ar senām demokrātijas tradīcijām, notiek parlamentāra domu apmaiņa un kopīgi tiek meklēts ceļš tālākai virzībai. Ir svarīgi apzināties, ka ārpolitika prasa plašāku politisko bāzi nekā viens otrs iekšpolitisks jautājums. Principiālajās ārpolitikas stratēģijas lietās vajadzīgs plašs konsenss.

Šķiet, ārpolitikas debatēm Saeimā būtu jāatspoguļo visplašākais uzskatu spektrs, kas sastopams Latvijas sabiedrībā. Protams, no tām var gaidīt Ārlietu ministrijas darba parlamentāru vērtējumu. Var tikt nosprausti ārpolitikas taktikas uzdevumi. Taču plašākā nozīmē debašu nolūks ir regulāri atjaunot konsensu par ārpolitikas pamatvirzieniem un ilgtermiņa mērķiem.

Dāmas un kungi!

Laika ierobežojuma dēļ šajā uzrunā nav iespējams iztirzāt visus ārpolitikas jautājumus, kas izraisa deputātu un sabiedrības interesi. Ceru, ka citi runātāji debatēs iztirzās tos jautājumus, kas nav skarti manā runā. Es gribētu pievērsties galvenokārt trim jautājumu grupām:

1. Vispirms vēlos raksturot Latvijas ārpolitikas konceptuālo pamatu un vēlreiz definēt ārpolitikas stratēģiskos virzienus;

2. Tad centīšos raksturot ārējās vides izaicinājumus, ar kādiem šobrīd saduras Latvijas ārpolitika;

3. Vēlāk pievērsīšos tādam nozīmīgam aspektam kā ārpolitikas un iekšpolitikas atgriezeniskā saikne, kā arī skaršu ārpolitikas praktiskos aspektus.

Ceru, ka minēto punktu iztirzājums ļaus izdarīt plašākus secinājumus par Latvijas ārpolitikas attīstības gaitu.

Latvijas ārpolitikas konceptuālais pamats veidojās pēc neatkarības atgūšanas, kad politiskie spēki sāka domāt par valsts stratēģiskajām attīstības līnijām. Šajā laikā izveidojās iekšpolitiskie un ārpolitiskie apstākļi, kas ļāva noteikt Latvijas stratēģiju par labu integrācijai eiroatlantiskajās struktūrās. Tā tika izvērsta, detalizēta un pamatota 1995. gadā pieņemtajos dokumentos “Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam” un “Latvijas Republikas ārpolitikas koncepcija”. Pēc 6. Saeimas vēlēšanām visas valdību veidojošās partijas kopējā dokumentā apstiprināja savu atbalstu virzībai uz ES. Atbalsts ārpolitikas eiroatlantiskajai orientācijai pausts arī 1997. gada 10. februārī pieņemtajā Valdības deklarācijā.

Vēlos uzsvērt, ka no konceptuāla viedokļa Latvijas perspektīvā dalība un integrācija NATO un ES nav pašmērķis. Tā drīzāk ir līdzeklis, lai sekmētu valsts nacionālo interešu īstenošanu, tiektos uz drošību un labklājību. Svarīgs ir pats integrācijas process un tā kvalitāte. Šādā griezumā Latvijas ārlietas ir vispusīga reformu politikas daļa un līdzeklis ceļā uz attīstīto Eiropas valstu sociālekonomisko modeli. Reformu konsekvences iespaidos visas sabiedrības un katra indivīda dzīvi visplašākajā nozīmē, veicinot demokrātijas un labklājības attīstību, sociālu taisnīgumu un individuālu brīvību.

No iepriekš minētajiem ārpolitikas pamatdokumentiem izriet mūsu valsts ārpolitikas stratēģiskie virzieni, kuru īstenošana sakrīt ar valsts vitālajām interesēm un reformu politikas mērķiem. Ikdienas darbam ārpolitikā par pamatu tiek ņemtas nacionālās intereses un apstākļi pasaulē ap mums, tāpēc tie sarindoti šādā secībā:

• Integrācija ES, tālāka politiska un ekonomiska tuvināšanās tās dalībvalstīm un iesaistīšanās kopēju jautājumu lemšanā;

• Virzība uz dalību NATO, drošības un aizsardzības jautājumu risināšanu eiroatlantisko struktūru kontekstā;

• Reģionālās dimensijas nostiprināšana, attīstot sadarbību ar partneriem Baltijas jūras reģiona mērogā un konsekventi veicinot ciešu Baltijas valstu sadarbību;

• Labu kaimiņattiecību veidošana ar Krieviju un Baltkrieviju, abpusēji izdevīgas sadarbības nostiprināšana;

• Tālāka ārējās ekonomiskās darbības izvēršana un pastiprināšana, reaģējot uz 21.gadsimta ekonomiskās globalizācijas izaicinājumiem. Tā izpaužas vispirms kā eksporta veicināšanas un investīciju piesaistes politika, centieni radīt priekšnoteikumus ekonomiskai sadarbībai ar perspektīviem partneriem visā pasaulē.

Bez šaubām, integrācija ES šobrīd ir vadošais Latvijas ārpolitikas virziens. Īsi atgādināšu pamatfaktus, kas raksturo mūsu integrācijas tempu. 1993.gadā ES galotņu tikšanās laikā Kopenhāgenā tika noslēgts brīvās tirdzniecības līgums ar Baltijas valstīm. 1995.gada 1.janvārī tas jau stājās spēkā, bet dažus mēnešus vēlāk tika noslēgts Eiropas līgums jeb Asociācijas līgums. Šobrīd to jau ir ratificējušas 13 no 15 ES valstīm. Vēl šo līgumu tuvākajā laikā jāratificē Francijai un Beļģijai, un tad Latvija no ES asociētās valsts de facto kļūs par ES asociēto valsti de iure .

1995.gada rudenī Latvija iesniedza ES Padomei oficiālu lūgumu par savu uzņemšanu ES. Lūgums tika izskatīts, un Padome uzdeva Eiropas Komisijai sagatavot viedokli par Latvijas gatavību uzņemties ES dalībvalsts tiesības un pienākumus. Šis viedoklis tiek gatavots, pamatojoties uz Latvijas iesniegtajām atbildēm, un Eiropas Komisijas atbildes mēs varam gaidīt jau drīz — iespējams jūlijā tās jau būs zināmas. Ir skaidrs, ka vērtējums visvairāk būs atkarīgs no mūsu iekšpolitiskās attīstības. Nevienam politiķim par to nedrīkstētu būt nekādu ilūziju.

Līdz ar citām Eiropas valstīm Latvijai ir funkcionāla atbildība par Eiropas integrācijas procesa norisi. Mēs vēlamies piedalīties visos Eiropas procesos, jo esam šī kontinenta un civilizācijas neatraujama daļa. Bez šaubām, ES un NATO paplašināšana ir arī mūsu panākums. Latvija ir konsekventi atbalstījusi Eiropas kontinenta un eiroatlantiskās telpas integrāciju un turpinās to darīt arī turpmāk. Eiropiešiem ir dota unikāla vēsturiska iespēja apvienoties un saliedēties, atbrīvoties no nestabilitātes un konfliktu draudiem nākotnē. Tomēr šķiet, ka trīs aspektos Latvijai ir īpaša atbildība par integrācijas procesu:

• Pirmkārt, esam atbildīgi par savu iekšējo reformu virzību Eiropas kontekstā un konsekventu iestāšanās kritēriju izpildi;