valdībā

Ministru prezidents — par aizsardzības ministru

Ministru prezidenta Andra Šķēles paziņojums presei 7.maijā pulksten 10.00

Labdien, cienījamie žurnālisti!

Šodien esmu informējis Latvijas Republikas bruņotā spēka augstāko vadoni, Valsts prezidentu Gunti Ulmani, kā arī valdību veidojošo frakciju Sadarbības padomi un tagad vēlos informēt arī jūs, cienījamie žurnālisti, par to, ka esmu pieņēmis lēmumu pieprasīt aizsardzības ministra Andreja Krastiņa demisiju sakarā ar uzticības zaudēšanu.

Ministrs ir zaudējis manu uzticību.

Ir atklājies, ka Aizsardzības ministrijā ir gatavoti ar degvielas iegādi saistīti darījumi, kuri rada pamatu šaubām vai nu par ministrijas attiecīgo darbinieku profesionalitāti, vai godaprātu. Aizsardzības ministrijā bija sagatavoti un jau noslēgti līgumi, kas paredzēja vairumā iepirkt degvielu par cenām un uz noteikumiem, kuri valstij noteikti nav tie izdevīgākie. Pie tam minētie līgumi ir tikuši sagatavoti, pārkāpjot nolikumu par valsts pasūtījumu Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku vajadzībām. Es esmu nolēmis prasīt, lai no ieņemamā amata tiktu atbrīvots arī Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Einārs Vaivoda kungs. Visus materiālus par šo lietu es esmu nosūtījis Ģenerālprokuratūrai un no sīkākiem komentāriem pagaidām vēlētos atturēties, taču es domāju, ka tieši šādi darījumi ir tie, kas var radīt un rada mūsu valsts pilsoņos un ārvalstīs priekšstatus par valsts varas korumpētību. Pret to ir jāvēršas ar vislielāko bardzību. Nav pieļaujams, ka laikā, kad mūsu armijas virsnieku dzīves apstākļi tuvu nav tādi, kādus Latvijas armijas virsnieks būtu pelnījis, laikā, kad tiešām trūkst naudas pamatlietām — sociāliem pabalstiem, pensiju palielināšanai, bibliotēkām —, valsts tiek šādā veidā nolikta muļķa lomā. Muļķa vai slaucamas govs lomā. Valsts nav un nedrīkst būt ierēdņu slaucamā govs! Ministri savos amatos ir tāpēc, lai garantētu, ka viņu paspārnē nodokļu maksātāju nauda tiktu izlietota tā, lai neradītu nekādas aizdomas, kas kādam varētu ļaut apvainot valsts varu korumpētībā. Ir jāizbeidz dažādas manipulācijas ar valsts naudu. Šis ir gadījums, kad valsts intereses tādu vai citādu iemeslu dēļ nav ievērotas — noteikumi ir valstij klaji neizdevīgi un nolikums ir pārkāpts. Korupcijas apkarošanai ir jākļūst par vienu no valsts pamatrūpēm un visiem, kam ir kāds sakars ar valsts naudu, ir jāapzinās, ka viņu darbība tiks pakļauta visrūpīgākajai, vissmalkākajai kontrolei, lai neatstātu nekādu vietu iespējami koruptīviem darījumiem. Korupcijas apkarošana turpmāk būs joma, kurai es personīgi centīšos veltīt iespējami daudz laika un uzmanības. Es ceru, ka mums izdosies valsts naudas izlietošanas sfērā pamazām ieviest aizvien lielāku un lielāku kārtību.

Paldies par uzmanību!

Ministru prezidents — pie Valsts prezidenta

Vakar, 7.maijā, Rīgas pilī bija Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa un Ministru prezidenta Andra Šķēles iknedēļas darba tikšanās. Ministru prezidents informēja Valsts prezidentu par aizsardzības ministra Andreja Krastiņa demisijas pieprasīšanu un apstākļiem, kas to izraisījuši. Atbildot uz žurnālistu jautājumiem pēc tikšanās, G.Ulmanis atturējās no demisijas iemeslu vērtēšanas, uzsverot, ka tie būtu jāvērtē ģenerālprokuroram un kompetentām izmeklēšanas instancēm. Atbildot uz jautājumu, vai arī Valsts prezidents ir zaudējis uzticību aizsardzības ministram, G.Ulmanis teica: “Nē. Es šādu jautājumu neesmu stādījis, un arī šobrīd, pirms Krastiņš nav atgriezies, nav devis pilnīgu atbildi un šie dokumenti nav izskatīti attiecīgās institūcijās, es par neuzticību no savas puses nevaru runāt.” G.Ulmanis piebilda, ka izvēlēties ministru vai izteikt viņam neuzticību ir Ministru prezidenta kompetencē.

Tikšanās laikā tika pārrunāti jautājumi, kas saistīti ar zemnieku izvirzītajām prasībām valdībai un Saeimai. Panākta vienošanās, ka vistuvākajā laikā augstākajā valdības līmenī notiks sarunas ar zemnieku pārstāvjiem un izskatīti aktuālie jautājumi.

Abas puses vienojās, ka jau nākamnedēļ notiks trīspusēja tikšanās— Valsts prezidents, Ministru prezidents un Romas katoļu baznīcas arhibīskaps, kuras laikā tiks pārrunāti ar Aglonas katoļu baziliku saistītie saimnieciska rakstura jautājumi.

Ministru prezidenta un Valsts prezidenta sarunā skarti valsts budžeta izpildes un izmaiņu jautājumi, kā arī ārpolitikas problemātika — Latvijas virzība uz ES un NATO.

Valsts prezidenta preses dienests

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Pasaule secina: Latvija jau ir citādāka

Šodien, 8.maija vakarā, kopā sanāk Latvijas Republikas Ministru kabinets, lai spriestu par grozījumiem valsts budžetā

Roberts Zīle, finansu ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Ir pagājuši divi mēneši, kopš Roberts Zīle veic ministra pienākumus, vadot mūsu valsts finansu politikas centru. Pirms tam un joprojām Roberts Zīle vienlaikus ir Budžeta un finansu komisijas priekšsēdētājs Saeimā. Zināms arī tas, ka ne ar vieglu sirdi viņš ir uzņēmies šo amatu, kas jau daudziem izrādījies ne pa plecam. Ne jau tāpēc, ka nevarētu. Vienkārši nekad par šādu karjeru nebija sapņojis.

— Šajā, pirmajā, tikšanās reizē lūdzām ministru iepazīstināt ar savas darbības vadlīnijām, kā arī atbildēt uz dažiem citiem jautājumiem.

— Protams, man, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, kas stātos šajā amatā, sākotnējais priekšstats par šo darbu bija pavisam citāds, nekā tas ir tagad, pēc šajā amatā nostrādātajiem diviem mēnešiem. Uzsākot ministrijas darba kopīgās stratēģijas veidošanu, nebiju gaidījis, ka tik daudz laika aizņems citi, arī vajadzīgi, darbi. Turklāt tajās iecerēs, kas man radās, vadot Saeimas komisiju, ir nācies ieviest zināmas korekcijas. Taču galvenās vadlīnijas, kuras gribu realizēt, ir saglabātas.

Viena lieta, ko vēlētos panākt, ir valsts budžeta iespējami lielāks “caurspīdīgums”. Ne jau tāpēc, ka tajā kaut kas līdz šim būtu slēpts, bet gan tāpēc, lai tas būtu vieglāk “pasniedzams” un sabiedrībai labāk saprotams. Jau nākamā gada valsts budžeta likumprojekts Saeimā tiks iesniegts labi pārskatāmā formā, tā saturs būs viegli uztverams un, pats galvenais, viegli kontrolējams.

Otra lieta, no kuras neesmu atkāpies (jau tiek gatavotas izmaiņas budžeta sagatavošanas tehnoloģijā), ir izveidot budžeta likumprojektu daudz ietilpīgāku. Tas nebūt nenozīmē, ka tajā galvenokārt jāizvērš izdevumu sadaļa. Valsts budžeta likumprojektā ir jāiekļauj arī iespējamie nodokļu grozījumi, lai tie būtu sapāroti ar izdevumiem. Ja, piemēram, iedzīvotāju ieņēmumu nodoklī kaut ko groza, tad jāveic izmaiņas arī budžeta izdevumu daļā (t.s.ciparu daļā).

Trešā lieta — nedrīkst pieļaut valsts iekšējā parāda pieaugumu.Tas nozīmē, ka pārdomāti jāpārkreditē iepriekšējie valsts parādi — gan iekšējie, gan ārējie. Jāpanāk valsts vērtspapīru tirgošana par saprātīgām diskonta likmēm. Tas celtu arī Latvijas prestižu starptautiskajās finansu aprindās. Aprīļa beigās jau spērām pirmo soli šajā virzienā, proti, pirmo reizi tika pārdotas divu gadu obligācijas, nevis parādzīmes kā līdz šim. Tas nozīmē, ka budžeta deficītam šajā gadā nevajadzētu būt. Precīzāk: budžeta deficītam nevajadzētu būt kārtējo izdevumu un ieņēmumu dēļ. Tas varētu rasties investīciju pieauguma dēļ. Starptautiskais valūtas fonds nenoliedz, ka uz investīciju pieauguma rēķina šajā kapitāla ieguldījuma daļā budžeta deficīts varētu būt līdz 0,5 procentiem no valsts iekšzemes kopprodukta vērtības. Arī es uzskatu, ka mūsu investīciju politika varētu būt agresīvāka.

Pie sava darba vadlīnijām pieskaitu arī nodokļu likumdošanas sakārtošanu tā, lai jebkurš uzņēmējs, jebkurš indivīds, kas maksā nodokļus, zinātu, ka vismaz būtiskajos nodokļos likmes var mainīties tikai reizi gadā — kalendārā gada pirmajā datumā. Un nav svarīgi, kad likuma grozījums pieņemts Saeimā un cik nozīmīgs tas šķitis deputātiem. Tāda nostādne ir būtiska no stabilitātes viedokļa. Lai gan pieļauju, ka ne vienmēr esošo situāciju izdosies savienot ar vēlamo.

— Kādas problēmas jums kļuvušas aktuālas šajā laikā?

— Faktiski notiek tas, ko jau paredzējām pagājušā gada beigās, taču tā īsti negribējām atzīt. Nepiepildās pagājušā gadā noteiktā iedzīvotāju ienākuma nodokļa prognoze, kas iestrādāta šā gada budžeta likumā. Pašreiz spēkā esošajā pašvaldību finansu izlīdzināšanas likumā ir ierakstīts, ka šā nodokļa (tas ir pašvaldības nodoklis) neizpildes gadījumā vajadzīgās iemaksas pašvaldību finansu izlīdzināšanas fodā izdara no valsts budžeta. Sakarā ar šā nodokļa neizpildi pirmajā ceturksnī mēs jau paredzam veikt iemaksas pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā. Līdz ar to valsts 1997.gada budžeta likumā ir jāizdara grozījumi. Plānojam tos izskatīt valdībā jau maija sākumā. Cerams, ka Saeima šos grozījumus izskatīs līdz aiziešanai vasaras brīvdienās.

Šie nepieciešamie grozījumi budžeta likumā manī rada šaubas par līdzšinējā kursa pareizību jeb, precīzāk, par mūsu pašu prasmi saplānot savus izdevumus. Šobrīd nākas sastapties ar “degošām” situācijām, kuras varēja paredzēt jau pagājušajā gadā, kad veidoja šāgada budžetu. Tikai viens piemērs. Nupat mani informē, ka šajā gadā Latvijas vēstniecībai Francijā steidzami būs vajadzīgas jaunas telpas, jo līgumattiecības ar Francijas valdību par līdzšinējo telpu īri beidzas šā gada 16.maijā. Taču Ārlietu ministrija laikā, kad notika budžeta veidošana 1997. gadam, par to pat neieminējās. Šodien mēs esam fakta priekšā. Protams, ēka jau ir noskatīta, un Latvijas vēstniecībai būs telpas. Taču šis “prieks” izmaksā 1,8 miljonus latu no neplānotajiem izdevumiem. To varēja paredzēt daudz ātrāk, nekā tas ir noticis, un tas nav vienīgais piemērs.

Nepatīkami ka ministrijas un to institūcijas bieži nerēķinās ar valsts budžetu. Tā, piemēram, Ārlietu ministrijas aģentūra “Rosme”, it kā īstenojot kādu biznesa plānu, uz zināmiem procentiem aizņēmās summu, kuras atdošanu garantē valsts. Taču jau sākumā ir skaidrs, ka ne pamatsummu, ne procentus šī aģentūra neatdos. Tas jādara no valsts budžeta turpmākajos gados. Šāds kurss, kas it kā atslogo mūsu budžetu šajā vai nākamajā gadā, faktiski noslogo valsts budžetu nākotnē. Mēs uzveļam atbildību nākamajai valdībai. Turklāt tas nav valdības atbalstīts biznesa projekts infrastruktūrā vai kādā nozarē, kas ar laiku varētu dot atdevi caur nodokļiem vai citādi. Būtībā šie ir valdības institūciju izdevumi, kuru apmaksa tiek atvirzīta uz nākotni. Man kā finansu ministram tas nav pieņemami.

Līdzīgi notiek arī citās ministrijās. Kaut vai šobrīd tik aktuālajā kultūras jomā. Es negribu teikt, ka kultūras iestāžu, tajā skaitā teātru, būtu par daudz. Taču kopš pārmaiņu laika sākuma teātru skaits Latvijā nav mainījies, nekas nav mainījies to iekšējā struktūrā. Šī joma ir palikusi tāda pati, kāda bija deviņdesmito gadu sākumā. Vienīgais, kas mainījās, bija teātru un Filharmonijas reakcija uz savu stāvokli.

Joprojām aktuāla ir valsts iekšējā parāda problēma. Valdības finansēs smags stāvoklis bija 1995.gadā, kad bija banku krīze, kad slikti tika maksāts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, vāji kārtoti komunālie maksājumi un nepapildinājās sociālais budžets. Pēc konkrētām sankcijām pret komunālo maksājumu parādniekiem 1995.un 1996.gada parādi samazinājās, taču ne iepriekšējo gadu parādi.

Pastāv būtiskas problēmas, kas skar ne tikai Finansu ministriju, bet ietekmē visu valsti kopumā. Piemēram, informācijas plūsmas, kas ir saistītas ar dažāda veida reģistriem. Šeit vēl ir daudz neskaidrību: kādā veidā dati ir savietojami, kādā veidā var veikt ieņēmumu kontroli un tā tālāk. Satiksmes ministrijas pārraudzībā kopš šā gada februāra izveidota Valsts informatīvā tīkla aģentūra, kura ir valsts bezpeļņas akciju sabiedrība un kurai vajadzētu būt it kā šai centralizētajai sistēmai. Taču joprojām nav skaidrs tehniskais risinājums, kas nodrošinātu datu plūsmu. Nav skaidra arī programma, lai dati, kas plūst pa attiecīgiem tīkliem, būtu savstarpēji izmantojami. Šeit pastāv milzīgas pretrunas. Tas viss izmaksā ļoti dārgi, bet atdeve no šīs sistēmas ir maza.

Pēc divu mēnešu darba man ir radies iespaids, ka šāda pieeja var turpināties — visi projekti būs dārgi, tie vāji funkcionēs, un pēc kāda laika mēs būsim spiesti izdot līdzekļus, lai tos pārtaisītu.

— Kādā stāvoklī pašlaik ir valsts ārējais parāds? Vai tā apjoms nerada bažas?

— Valsts ārējais parāds ir 16 procenti no iekšzemes kopprodukta. Tas, ka valstij ir ārējais parāds, ir normāli. Latvijas ārējā parāda apjoms vēl ir tāds, ka tas varētu pat pieaugt, ja vien šai naudai ir atrodams izmantojums, kas nākotnē dotu finansiālu efektu. Valsts ārējais parāds tagad ir 235,4 miljoni, iekšējais parāds —174 miljoni latu. Tie nav tādi apjomi, lai kļūtu bīstami valsts ekonomikai. Ja valdība neaizņemsies papildu resursus, neveidosies infrastruktūra. Tas savukārt palēninās visas valsts attīstību. Pat tādas pasaules finansu institūcijas kā Pasaules banka un Starptautiskais valūtas fonds valsts ārējo parādu neuzskata par sliktu ekonomiskā stāvokļa pazīmi. Protams, arī ārējam parādam, kā saka, ir jābūt saprātam pieņemamās robežās.

— Mūsu sarunā acīmredzot nevarēsim izvairīties no visai apdrāzta temata, proti, par G—24 kredītu atgūšanu.

— Pagājušā gada rudenī Ministru kabineta sēdē tika pieņemts svarīgs lēmums par tiem pārstrādes uzņēmumiem, kuriem bija dota iespēja pārslēgt G—24 līgumus un panākt kredīta atmaksas termiņa pagarinājumu. Otra svarīga lieta bija starptautiskā audita vērtējums par šo kredītu atgūšanas iespējām. Auditu konkursu organizēja Valsts kase, un apsekojuma rezultāti būs ap 15.maiju. Tas bija nepieciešams tādēļ, lai, plānojot turpmāko valsts finansiālās sistēmas stratēģiju, mēs zinātu, ar kādiem zaudējumiem nāksies rēķināties.

— Ar kādiem iespaidiem jūs atgriezāties no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas akcionāru kārtējās sapulces aprīļa vidū Londonā?

— Varu droši teikt, ka mūs vērtē jau pavisam citādi nekā pirms pāris gadiem. Londonā es tikos ar daudzu starptautisku finansu institūciju pārstāvjiem. Līdzīgi kā 1994.gadā mums tika piedāvāta nauda un kredītu līnijas, kuras mēs savukārt piešķirtu privātajām struktūrām. Potenciālos kreditētājus interesēja vienīgi kredītu nodrošinājums ar valdības garantijām. Mēs no šiem projektiem atteicāmies, taču ieteicām veidot tiešas kredītlīnijas ar Latvijas banku starpniecību un bez valdības garantiju nodrošinājuma, jo es neredzu nevienu tādu mehānismu, kas garantētu privātstruktūrām piešķirtās naudas drošu atdošanu. Mūsu valsts finansiālo stāvokli vērtēja finansu pasaules pārstāvji no Centrālās un Austrumeiropas valstīm, arī no valstīm, kas agrāk bija PSRS sastāvā, kā arī ERAB vadošie finansisti. Secinājums krasi atšķīrās no citu, arī transformācijā esošu valstu novērtējuma: Latvija vairs nav tādā situācijā, lai tai būtu jāpieņem jebkurš priekšlikums, ka tik varētu aizņemties naudu. Pat vairāk —mēs atteicāmies no priekšlikuma izvietot savas obligācijas starptautiskajā tirgū. Protams, nebūtu nemaz tik slikti, ja Latvijas vērtspapīrus tirgotu pasaules mērogā. Taču nu jau mums vairs naudu aizņemties nevajag. Daudziem tas bija neliels pārsteigums.

— Nesen notikušajā preses konferencē, kurā jūs tikāties ar žurnālistiem, izskanēja visai lielas šaubas, vai valdībai izdosies izpildīt programmu par bezdeficīta budžetu. Kā jūs komentētu šo viedokli?

— Tā bija dažu žurnālistu ātra reakcija uz Valsts kases operatīvo informāciju, kurā atspoguļojās sezonas svārstību ietekme, proti, aizvien gada pirmie četri mēneši ieņēmumu ziņā nav tie labākie. Arī katra mēneša pirmajās desmit dienās izdevumi no budžeta ir daudz lielāki nekā turpmākajās dienās, bet ieņēmumi — mazāki. Varu informēt, ka ieņēmumi valsts pamatbudžetā aprīļa beigās pārsniedza plānotos rādītājus par astoņiem miljoniem latu, bet maija sākumā — par 12 miljoniem latu.

Cita lieta, ka problēmas sagādā maksājumi pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā, par ko es jau izteicos mūsu sarunas sākumā. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa prognozi, kas tika izstrādāta pagājušajā gadā, tagad nāksies koriģēt, ja vien budžeta samazinājuma kompensēšanai neatradīsim kādu citu avotu. Par to varēs precīzi runāt tikai pēc tam, kad Ministru kabinets būs izskatījis budžeta grozījumu projektu. Iespējams, ka valdība atradīs rezerves, un valsts budžetā deficīts neparādīsies.

— Jūsu darbā droši vien līdztekus konkrētu problēmu risinājumiem rodas arī vispārināti secinājumi...

— Mani pārsteidz tas, ka Latvijā ir tik daudz cilvēku, kas saistīti ar valsts naudas pārdalīšanu. Viņu konkrētā eksistence kā darbiniekiem, kā indivīdiem ir atkarīga vienīgi un tikai no valsts naudas iegūšanas iespējām. Tas ir visai paradoksāli. Un rezultāts ir tāds, ka daudzi ir gatavi uz jebkuriem pamatotiem un nepamatotiem darījumiem. Tas nozīmē, ka vēl daudz jādara, lai šī proporcija mainītos.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors