Runas. Referāti. Raksti

No Latvijas ziņojuma par nacionālo kultūrpolitiku

Turpinām iepazīstināt ar Latvijas ziņojumu par nacionālo kultūrpolitiku, ko šoruden paredzēts aizstāvēt Eiropas Padomes sēdē Strasbūrā. “LV” 20.marta numurā bija dzejnieka Imanta Ziedoņa pētījums par latviešu nacionālās kultūras identitātes problēmām. Šajā numurā — akadēmiķa Jāņa Stradiņa sagatavotā nodaļa par Latvijas kultūrsituācijas attīstību mūsu aizvadāmajā gadsimtā.

Akadēmiķis, prof. Jānis Stradiņš:

Latvijas kultūrsituācijas attīstība XX gadsimtā

I. Kultūrsituācija cariskās Krievijas sastāvā

Cariskās Krievijas sastāvā tagadējā Latvijas teritorija bija saskaldīta triju guberņu ietvaros — Vidzemes guberņas dienvidu (latviešu) daļa, Kurzemes guberņa un Vitebskas guberņas latviskā daļa (Latgale, Poļu Infļanti). Kaut arī latvieši bija jau konsolidējušies par vienotu nāciju, īpaši pēc tautiskās atmodas (19.gs. 50.—70. gadi), taču kultūra Latgalē veidojās atšķirīgi no pārējās Latvijas. T.s. Baltijas guberņu daļā, īpaši pilsētās, tā veidojās vācu protestanstiskās kultūras, bet Latgalē — katoliskās poļu kultūras spēcīgā ietekmē, un kulturālā ziņā abas Latvijas daļas šajā laikā vēl lielā mērā bija sašķeltas. Laukos visur joprojām dominēja tradicionālā senā zemnieku kultūra ar visai īpatnēju etnogrāfiju, folkloru, tautas tradīcijām, kas reprezentēja senu baltu etnisko mantojumu. Šo mantojumu īpaši sāka izkopt, liekot to nacionālās kultūras pamatā, tautas atmodas laikmeta darbinieki — K.Valdemārs, K.Barons, A.Kronvalds, J.Alunāns, F.Brīvzemnieks u.c. Viņi ne tikai cēla godā nonicināto zemnieku valodu, bet arī sāka veidot nacionālo literatūru un vākt folkloras mantojumu, vienu no bagātākajiem un senatnīgākajiem toreizējā Eiropā (K.Barona tautas dziesmu vākums, sākts izdot kopš 1894.gada).

Pilsētās (Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Cēsīs u.tml.) dominēja vācu kultūra, ko reprezentēja vācbaltiešu minoritātes (~5% iedzīvotāju) pārstāvji, ar izkoptu mūzikas, arhitektūras, filozofijas, mākslas tradīciju un samērā ciešām saitēm, gan ar Vāciju, gan ar cara Krievijas metropoli — Pēterburgu, Baltijā bija samērā sena teātra un operas tradīcija (Rīgā kopš 1785.g.), attīstīta koncertdzīve (Melngalvju nams, Musse), augstskolas (Tērbatas – Tartu universitāte, kopēja augstskola Baltijai, kur līdz rusifikācijai 1889.g. mācību valoda bija vācu, Rīgas Politehniskais institūts), daudzveidīgas biedrības. Atšķirībā no kādreiz paustā šaurā nacionālistiskā viedokļa, ka latviešu zemnieku kultūra un vācu pilsētnieku kultūra attīstījās kā divas neatkarīgas straumes un lielā mērā palika viena otrai svešas, šodien Latvijā tiek atzīta šo kultūru mijiedarbība. Tā, latviešu tautai ļoti raksturīgā koru kultūras un dziesmu svētku tradīcija (I vispārējie latviešu dziesmu svētki notika Rīgā 1873.g.), kam visā latviešu nācijas pastāvēšanas gaitā bija izcilus vienotāja loma, lielā mērā sakņojas vācu ietekmēs, īpaši vācu dibināto tautskolotāju semināru ietekmē (J.Cimze). Pusgadsimtu agrāk nekā pārējā Krievijā Baltijas guberņās (bet ne Latgalē!) bija atcelta dzimtbūšana, te bija daudz senākas skolu un izglītības tradīcijas nekā Iekškrievijā, viens no augstākajiem lasītprasmes indeksiem Krievijas impērijā. Jāatzīmē arī, ka Rīgas arhitektūras izveidošanā, daudzinātā Rīgas jūgendstila veidošanā 19.—20.gs. mijā bez vietējiem vācu cilmes arhitektiem aktīvi piedalījušies arī pirmie latviešu izcelsmes arhitekti. Latviešu literatūras attīstību tās agrīnajā posmā ietekmēja baltvācu mācītāji, bet vēlāk — vācu klasiķu darbu tulkojumi (sākot ar Juri Alunānu, bet īpaši Raiņa veiktais Gētes “Fausta” tulkojums, 1896). Tādā kārtā latviešu nacionālā kultūra veidojās kā senā etniskā mantojuma sintēze ar Rietumu ietekmēm.

Pozitīvu ietekmi uz kultūrsituāciju Latvijā izrādīja apstāklis, ka Baltija šajā laikā uzlūkojama ne tikai kā tirdzniecības un rūpniecības, bet arī kā kultūras tranzītzona starp Vāciju un Krieviju. Jāatzīst, ka latviešu nacionālā kultūra, īpaši 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā, ļoti daudz guvusi arī no krievu kultūras — Pēterburgā ir mācījušies pirmie profesionālie latviešu komponisti, nacionālās mūzikas klasiķi, pirmie gleznotāji un tēlnieki. X Viskrievijas arheoloģijas kongresa laikā (1896), kas notika Rīgā, tika sarīkota pirmā latviešu etnogrāfiskā izstāde ar skaistu tautas tērpu demonstrējumu un pirmā latviešu glezniecības izstāde. Daudzi redzami latviešu kultūras un zinātnes darbinieki mācījās un strādāja ne tikai Rīgā un Tērbatā (Tartu), bet arī Pēterburgā, Maskavā un citos Krievijas un Mazkrievijas (Ukrainas) centros. Tiesa, krievu kultūras pozitīvo ietekmi zināmā mērā mazināja piespiedu rusifikācija, kas raksturīga Aleksandra III laikam, un izraisīja pretreakciju latviešu sabiedrībā. Zināmā mērā tas pats gan sakāms arī par vācbaltiešu kultūras politiku, kas centās bremzēt latviešu nacionālās kultūras augšupeju un arī palielināja spriedzi. Šī sociālā un nacionālā spriedze, dubultjūgs, kas nostādīja latviešu tautu starp diviem dzirnakmeņiem, 19.gs. beigās stipri radikalizēja latviešu sabiedrību, darīja te populāras marksistiskās un boļševistiski – ļeņiniskās idejas to radikālākā veidā. Viena no sociālās eksplozijas izpausmēm bija 1905.g. revolūcija Latvijā, kas gan simbolizēja arī nacionālās atbrīvošanas centienus, taču dažbrīd pārspīlētā veidā (muižu piļu dedzināšana, kultūras vērtību iznīcināšana). Pēc revolūcijas asiņainas apspiešanas iestājās gandrīz 10 gadu mierīgas attīstības posms, kura laikā tika gūti atzīstami panākumi saimniecības un arī nacionālā kultūras attīstībā. No otras puses, daudzi latviešu kultūras darbinieki bija spiesti doties politiskā trimdā, īpaši uz Šveici un Skandināvijas zemēm (Rainis, Aspazija, Skalbe, Akurāters u.c.), kas zināmā mērā gan veicināja viņu pasaules skatījuma paplašināšanu. XX gs. sākās īpaša pārskaņošanās uz skandināvu kultūru. Latviešu literatūra un māksla ar krievu un vācu starpniecību pamazām sāka pāriet lokālās robežas. Īpaši atzīmējams M.Gorkija un V.Brjusova sastādītais latviešu literatūras tulkojumu krājums krievu valodā, kas gan gaismu ieraudzīja tikai I pasaules kara laikā 1916.g. un tādēļ neguva pārāk plašu rezonansi.

Vērtējot latviešu kultūrsituāciju Krievijas impērijas ietvaros, saprotams, jāatzīst, ka no kroņa puses latviešu nacionālā kultūra veicināta netika. Tā balstījās uz pašu kultūras darbinieku entuziasmu, patriotismu. Liela vienotāja loma bija Rīgas Latviešu biedrībai (dib. 1868) ar tās teātra, zinātnes, grāmatniecības, vēstures, valodas u.c. komisijām. Biedrība, īpaši savas darbības sākuma posmā, veicināja latviešu kultūras un humanitāro zinātņu attīstību (sākumā gan amatierzinātnieku līmenī), rīkoja vasaras rakstniecības konferences, “Jautājumu izskaidrošanas vakarus”, reformēja latviešu ortogrāfiju (pāreja no gotiskas uz latīņu rakstību). RLB ietvaros izveidojās latviešu profesionālais teātris (kopš 1869) (vēlāk radās privāta latviešu opera). Līdzīgas biedrības latvieši veidoja arī provincē, kas attīstīja rosīgu kultūras darbu laukos un mazpilsētās. Cara laikā no latviešu bagāto uzņēmēju vidus izvirzījās pirmie mecenāti — A.Dombrovskis (“Ziemeļblāzmas” atturības biedrība Rīgas strādnieku priekšpilsētā Mīlgrāvī ar “Burtnieku namu”, kas deva bezmaksas patvērumu latviešu rakstniekiem, māksliniekiem, skaņražiem), K.Bergs, H.Visendorfs (veicināja K.Barona dainu vākuma izdošanu) u.c. Unikāla personība bija autodidakts — grāmatnieks J.Misiņš, kas sākumā laukos (Tirzas “Krācēs”, vēlāk Rīgā) kopš 1885.g. vāca vispilnīgāko latviešu un letonikas grāmatas, avīžu un citu iespieddarbu krājumu — tagadējo Misiņa bibliotēku.

Saprotams, līdzīgus kultūras pasākumus, varbūt vēl plašākā mērogā, veica vācbaltieši, arī ar privātu institūciju palīdzību, izvēršot plašu un visām provincēm nozīmīgu kultūrdarbu. Rīgā un citās pilsētās attīstījās arī minoritāšu (krievu, poļu, lietuvju, igauņu u.c.) kultūra. Īpatnēji veidojās kultūrsituācija Latgalē, lielā mērā polonizētā, katolicisma garā, kaut arī tur iezīmējās novēlota nacionāla atmoda ar zināmām lokālpatriotisma iezīmēm. Latgales attīstību aizkavēja iespieddarbu aizliegums latviešu valodā ar latīņu burtiem, kas tika izsludināts pēc poļu sacelšanās apspiešanas un bija spēkā līdz 1904.gadam.

Šis posms Latvijas vēsturē beidzās ar Pirmo pasaules karu un Latvijas brīvības cīņām. Karš skāra Latviju daudz lielākā mērā nekā tās kaimiņvalstis, jo divarpus gadus (1915—18) Latvija atradās tieši frontes joslā un teritoriāli bija sašķelta starp divām karojošām pusēm. Turklāt tika evakuēts vairums Latvijas rūpniecības uzņēmumu un daudzas skolas, bēgļu gaitās devās visai prāva daļa Latvijas iedzīvotāju. Uz laiku Latvijā par valdošo kļuva komunistiskais P.Stučkas režīms (Rīgā — 1919.gada pirmajā pusē, Latgalē — 1919.–1920.gadā), kas līdztekus avangardistiskiem un progresīviem proletāriskās kultūras eksperimentiem nesa arī sāpīgus zaudējumus kultūrai, resp.,tās “buržuāziskajai” daļai. Tādus jo lielā mērā Latvijai nodarīja arī postošā kara darbība.

Taču Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu posms deva arī izšķirīgi pozitīvus impulsus Latvijas kultūrai. Bēgļu gaitās Krievijā izraisījās “otra nacionālā atmoda” ar spēcīgām kultūras ierosmēm, daudziem daiļdarbiem, dzima Latvijas autonomijas un vēlāk nacionālās neatkarības ideja, kas formulējās 1918. gada 18.novembra aktā par Latvijas neatkarības proklamēšanu un vainagojās ar Brīvības cīņu veiksmīgu nobeigumu un Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu 1920.—1921.gadā. Sākās 20 Latvijas neatkarības gadi, kad varēja sākt veidot kultūras dzīvi Latvijā uz jauniem nacionāliem un eiropeiskiem pamatiem.

2. Kultūrsituācija pirmās Latvijas valsts neatkarības gados (1918—1940)

Lai gan Latvija ieguva neatkarību pēc ļoti smagiem zaudējumiem, lai gan valsts bija izpostīta un trūcīga, īpaši pirmajos gados, dziļas demogrāfiskas krīzes apstākļos, taču politiskā neatkarība un tautas entuziasms revolucionizēja un nostādīja uz gluži jauniem pamatiem arī visu kultūras dzīvi Latvijā. Pirmoreiz var runāt par apzinātu un mērķtiecīgu kultūrpolitiku, kuras pirmie meti iezīmējās bēgļu gaitās, 1917.gada vasarā, Latviešu skolotāju kongresā Tērbatā (Tartu), kur jau sprieda par latviešu nacionālās augstskolas dibināšanu, vēstures pieminekļu aizsardzību, Latvijas centrālā arhīva un muzeja dibināšanu, vēstures avotu un izcilāko rakstnieku darbu akadēmisku izdošanu, par skolu reformu. Visas šīs ieceres, pat daudz plašākā veidā, īstenojās vai sāka īstenoties jau neatkarīgās Latvijas Republikas pirmajos pastāvēšanas gados. Centieni atbrīvoties no lielo nāciju (pirmām kārtām vācu un krievu) kulturālās aizbildnības tomēr nenonāca pretrunā ar vispārcilvēcisko kultūras vērtību uzturēšanu Latvijā un nenoveda pie pārāk šaura provinciālisma un pašizolēšanās. Garants pret nihilisma tendencēm un pārspīlētu nacionālistisku eiforiju bija izcilāko latviešu kultūras darbinieku, pirmām kārtām dzejnieka un domātāja Raiņa, plašais kultūras skatiens, iepazīšanās ar citu tautu un valstu kultūras sasniegumiem Latvijai tik dramatiskajos un liktenīgajos XX gs.sākuma gados.

Jau 1919.gadā Rīgā tika dibināta Latvijas Augstskola (Latvijas Universitāte), sākotnēji lielā mērā uz krieviski—vāciskā Rīgas Politehniskā institūta bāzes, taču kā pilna profila universitāte ar 12 fakultātēm, kur izvērsās akadēmisks darbs un zinātniska pētniecība arī filoloģijā, filozofijā, tiesībzinātnēs, vēstures zinātnēs, protestantu un vēlāk arī katoļu teoloģijā. Jaunās augstskolas docētāju vairākums bija latviešu akadēmiskie mācībspēki, kas varēja atgriezties dzimtenē no “pirmās intelektuālās trimdas”, jo savu akadēmisko karjeru vācbaltiešu kultūras monopola un carisma rusifikācijas politikas dēļ tiem bija bijis jāuzsāk zinātniskos centros ārpus Latvijas, galvenokārt Krievijas, Ukrainas, daļēji arī Vakareiropas augstskolās. 1919.g. beigās tika dibināta arī Latvijas Konservatorija (prof.Jāzeps Vītols) un Latvijas Mākslas akadēmija (prof.Vilhelms Purvītis), kurus vadīja izcili mākslas pārzinātāji, guvuši izglītību Pēterburgā. Tika veidota arī demokrātiska skolu politika (sākumā lielā mērā sociāldemokrātu ietekmē), ar plašu skolu tīklu minoritātēm, un ārpusskolas izglītību (Rīgas Tautas augstskola, Latvijas Tautas universitāte, Latgales Tautas universitāte, Mūrmuižas Tautas universitāte u.tml.). Izveidojās arī privāta vācu augstskola — Herdera institūts (dib. 1921) un Krievu zinātņu institūts, kā arī vairāki skolotāju institūti (Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī, Cēsīs, Jelgavā). Lielāko augstskolu satversmes apstiprināja Latvijas Saeima (parlaments) 1923.—1927.gadā.

Tika nodibināts Valsts arhīvs (1919) un Valsts bibliotēka (1919), kas darbojās līdzās bagātai un senatnīgajai 1524.g. dibinātajai Rīgas pilsētas bibliotēkai (Tag. Latvijas akadēmiskajai bibliotēkai). Bez Valsts vēsturiskā muzeja (1920) un Valsts mākslas muzeja (1920) tika dibināts pēc Skansena muzeja parauga arī Latvijas Brīvdabas muzejs (1924) pie Juglas ezera, Rīgas tuvumā, lai saglabātu tautas arhitektūras un etnogrāfijas mantojumu. Tika pieņemti noteikumi par kultūras pieminekļu aizsardzību (Pieminekļu valde) un Folkloras krātuvi. Ja līdz Latvijas neatkarībai līdzīga rakstura institūcijas bija privātas vai atradās lielo un bagāto pilsētu galvenokārt municipālajā pārziņā (ieskaitot Rīgas Politehnisko institūtu tā pastāvēšanas sākuma stadijā!), tad ar Latvijas neatkarības pirmo gadu desmitu kultūras objektu uzturēšana un kultūras (īpaši nacionālās) veicināšana kļuva par valsts uzdevumu. Tika dibināta Nacionālā opera, Nacionālais teātris un īpatnējais Dailes teātris, visi ar spēcīgu valsts subsīdiju.

Līdz ar to tādas institūcijas kā Rīgas Latviešu biedrība kaut arī turpināja funkcionēt (1932.g. pat pārveidoja RLB Zinību komisiju par Zinātņu komiteju — Academia Scientiarum Latviensis, pirmo, gan vēl privāto zinātņu akadēmiju Latvijā), lielā mērā zaudēja savu nozīmi (daļēji arī biedrībā valdošo pārlieki konservatīvo tendenču dēļ). Sava loma bija arī privātam mecenātismam (arhitekta K.Morberga novēlējums Latvijas Universitātei, grāmatizdevēja A.Gulbja, laikrakstu izdevēju Benjamiņu un dažu rūpnieku filantropiskā darbība), taču tā nebija izšķīrēja. Pēc pirmā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosmes 1920.gada 18.novembrī tika nodibināts Latvijas Kultūras fonds kā īpašs pabalstu un zinātnisko stipendiju fonds garīgās kultūras veicināšanai. Fonda iegūtos līdzekļus izlietoja zinātnes, mākslas, izglītības izkopšanai un izplatīšanai, pabalstiem kultūras darbiniekiem un kultūras iestādēm, atzītu darbu, izgudrojumu un atklājumu prēmēšanai, ārzemju studiju ceļojumiem un izglītības turpināšanas stipendijām, zinātnes un mākslas popularizēšanai, līdzīgiem izglītības veicināšanas nolūkiem, kā to noteica Satversmes sapulces pieņemtais likums par Kultūras fondu (1921. g.9.nov.). Kultūras fonda līdzekļus veidoja 3% piemaksas pie Latvijas dzelzceļa tarifiem, 3% piemaksas pie alkoholiskajiem dzērieniem. Par šo naudas līdzekļu sadalīšanu pabalstos lēma Kultūras fonda dome (īpaša Saeimas vēlēta institūcija, kuru veidoja parlamenta priekšsēdētājs, Ministru prezidents, izglītības ministrs un vēlēti Saeimas deputāti) neatkarīgi no valsts budžeta. Kultūras fonda darbība ir bijusi ļoti pārdomāta un svētīga ne tikai kultūras darbinieku un zinātnieku atbalstam, bet arī bibliotēku un tautas namu celtniecībai un darbības veicināšanai, trūcīgo studentu (īpaši no Latgales) stipendiju pabalstam. Ar Kultūras fonda līdzekļiem tika nodrošināta Mīlenbaha–Endzelīna monumentālās “Latviešu valodas vārdnīcas”, folkloras un vēstures avotu un citu ievērojamu darbu izdošana, atbalstīta “Latviešu konversācijas vārdnīca”, latviešu vēsturnieku studiju ceļojumi uz Zviedrijas, Polijas, Vācijas un Vatikāna arhīviem, LU Botāniskā dārza iekārtošana u.tml. Fonda piešķirtās summas 1929.g. sasniedza pat 2 miljonus latu (pēc tam saimnieciskās depresijas apstākļos tās gan samazinājās). Neapšaubāmi, fonda darbība veicināja ne tikai šajā laikā vērojamo latviešu rakstniecības, glezniecības un skaņu mākslas uzplaukumu, bet arī vispārējās kultūras pacēlumu Latvijas provincē, arī Latgalē, muzeju, pieminekļu tapšanu, izstāžu sarīkošanu u.tml.

Pie svarīgiem kultūrpolitiskiem veikumiem Latvijas neatkarības gados pieskaitāmi veiksmīgie centieni izvest latviešu kultūru pasaulē — literāro darbu tulkojumi vācu, poļu, franču u.c.valodās, mēģinājumi uzvest latviešu autoru lugas ārzemēs (tie gan neguva pārāk plašu rezonansi) u.tml. Samērā veiksmīgi bija Baltijas “intelektuālās antantes” veidošanas centieni, mēģinājumi orientēties uz Ziemeļvalstu kultūru, lai vairītos no latviešu vēsturē dominējošās vācu un krievu ietekmes, kas tajos gados politisku un ideoloģisku iemeslu dēļ skaitījās nevēlama. (Īpaši populāri kļuva skandināvu rakstnieku romānu tulkojumi latviešu valodā, notika Baltijas jūras valstu arheologu, vēsturnieku, hidrologu u.tml. kongresi.) Samērā nopietni bija arī mēģinājumi demonstrēt latviešu kultūru Francijā, Itālijā, Beļģijā, Šveicē, Lielbritānijā. Kopš 1934.gada tika rīkoti triju Baltijas valstu — Igaunijas, Lietuvas, Latvijas — intelektuālās sadarbības kongresi, un šķiet, ka kultūras kontekstu jomā gūti lielāki panākumi nekā sasniegti politikā un saimniecībā. Katrā ziņā, neatkarīgās Latvijas laikā bija izteikta kultūras orientācija uz Rietumeiropu un Ziemeļzemēm, vairoties no ciešākas saskares ar Vāciju, īpaši pēc Hitlera režīma nostiprināšanās. Arī kultūras kontakti ar Padomju Krieviju bija visai ierobežoti gan komunisma ideoloģijas nepieņemamības, gan PSRS pašizolēšanās dēļ; tos uzturēja galvenokārt kreisi noskaņotie kultūras darbinieki. Jāpiebilst, ka vairums latviešu izcelsmes komunistisko kultūras darbinieku, kas pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas samērā lielā skaitā bija palikuši Padomju Krievijā, gāja bojā 1937.gada Staļina “lielajās tīrīšanās”.

Latvijas Republikas kultūrpolitika parlamentārisma (1920—1934) gados bija visai demokrātiska un toleranta pret mazākumtautībām. Tā veicināja, kau gan nepietiekami strauji, arī Latgales, kulturālo augšupeju un integrāciju ar pārējām Latvijas daļām. Varbūt ne tādā mērā kā cara laikā, Rīga tomēr saglabāja Baltijas metropoles funkcijas un savu dažādu kultūru saistītājas misiju, ko veicināja arī kievu emigrantu rosīgā kultūras dzīve un vācbaltiešu kultūras tradīciju kontinuitāte (gan tomēr stipri sašaurinātā veidā). Šajā laikā Rīgu varētu turpināt uzlūkot par multikultūru pilsētu, kaut arī pamazām tā kļuva arvien latviskāka.

Kultūrpolitikas akcenti lielā mērā mainījās pēc 1934.gada 15.maija, kad Ministru prezidenta K.Ulmaņa īstenotā valsts apvērsuma rezultātā Latvijā nodibinājās autoritārs režīms. Līdzšinējās kultūras institūcijas Latvijā turpināja darboties, tika pat izveidotas jaunas, taču tās tika vairāk vai mazāk ievirzītas režīmam vēlamā ideoloģiskā garā. Tiesa, tika apvienotas un unificētas biedrības, vēlāk iedibināts pēc Itālijas parauga “kameru” princips. Tika ierobežota minoritāšu kultūrautonomija, priekšplānā izvirzījās ideja par latvisku Latviju. Sevišķi plaši autoritārā režīma laikā izvērsās monumentālā celtniecība (sabiedrisko ēku un skolu jaunceltnes Rīgā un provincē). Pēc Brīvības pieminekļa pabeigšanas un oficiālas atklāšanas Rīgā 1935.gada 18.novembrī tika uzcelti daudzi Latvijas Brīvības cīņu varoņu pieminekļi citur Latvijā, pabeigti monumentālie Brāļu kapi. Īpaši tika veicināta Latvijas vēstures pētniecība “patiesības un nacionālisma garā”, lai revidētu līdzšinējos priekšstatus par Latvijas vēsturi, ko bija izvirzījuši galvenokārt vācbaltiešu vēsturnieki. Šajā nolūkā 1936.gadā tika nodibināts Latvijas vēstures institūts kā jaundibināmās Latvijas Zinātņu akadēmijas pirmā sastāvdaļa (pašu valstisko LZA K.Ulmanis gan nepaguva nodibināt, to izdarīja tikai padomju varas gados 1946.gadā). Bez Folkloras krātuves nodibināja arī Valodas krātuvi, aktivizēja Latvijas vēstures avotu izdošanu. Ulmaņa valdība veicināja arī zinātni un augstāko izglītību vispār, nodibinot LU Zinātniskās pētniecības un LU Studiju fondus. Viss tas iezīmēja “zinātnes politikas” pirmos soļus Latvijā.

Ulmaņa laikā uzplauka grāmatniecība, arī bibliotēkas, īpaši skolās, ko veicināja K.Ulmaņa “Draudzīgais aicinājums” (1935.gada 28.janvārī) ziedot skolām grāmatas un mākslas priekšmetus. Literatūru un mākslu centās ievirzīt pozitīvistiskā nacionālismā, vadonības principu slavinājumā, taču autoritārais režīms tomēr nenoliedza arī citas tendences literatūrā — arī šajā laikā tā attīstījās brīvi un daudzšķautņaini, dodot arī modernistiskas un urbanistiskas ievirzes daiļdarbus.

Arī šajā laikā turpināja funkcionēt sabiedriskā doma, kas spēja koriģēt pārcentīgu ierēdņu norādījumus ne tikai lireratūrā un mākslā vien, bet arī vācbaltiešu kultūras pieminekļu saglabāšanā, iestājoties pret dažu aprindu pārspīlētām prasībām, piem., “par vācu iekarotāju pilsdrupu nojaukšanu un iemūrēšanu latvju zemnieku kūtīs un staļļos”. Tiesa, izraisījās zināma “Kulturkampf” situācija — ar vācbaltiešiem par Vecrīgas arhitektūras mantojuma saglabāšanu (to bija paredzēts daļēji nojaukt, izbrīvējot vietu lielām jaunceltnēm un plašiem laukumiem) un vācu biedrību uzkrāto kultūras relikviju pārņemšanu Pieminekļu valdes un Valsts arhīva ziņā. Šīs tendences pat saasināja Latvijas politiskās attiecības ar hitlerisko Vāciju. Galu galā 1939.gada rudenī visi vācbaltieši izceļoja no Latvijas Molotova–Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu īstenošanas rezultātā.

Kārlis Ulmanis 1937.gadā iedibināja arī Tēvzemes balvu, kuru no īpaša nevalstiska fonda piešķīra par izcilu veikumu zinātnē, rakstniecībā, mākslā un citās dzīves jomās. Kaut arī balvu piešķiršanā bija zināms subjektīvisms un noteicošais bija Tautas vadoņa personiskais viedoklis, taču jāatzīst, ka četrās Tēvzemes balvas piešķiršanas reizēs to saņēmušas lielākoties patiešām izcilas personības, kuru devums Latvijas kultūrā ir bijis paliekams.

Kā ļoti pozitīvs moments Latvijas neatkarības gados vērtējami daudzie studiju ceļojumi uz Rietumeiropas un Ziemeļeiropas valstīm, dažādi vieskoncerti un vieslekcijas, internacionālu spēku (arī dažādu emigrantu) piesaistīšana Nacionālajai operai, kas deva latviešu kultūrai eiropeisku paplašinājumu un skanējumu. No otras puses, spēcīgi attīstījās un valstiski atbalstītas tika tautas tradīcijas — Dziesmu svētki, etnogrāfisko tautastērpu izpēte un darināšana, zemniecībai raksturīgo tautas celtniecības pieminekļu apzināšana un savākšana Brīvdabas muzejā (P.Kundziņš), pat šīs arhitektūras paņēmienu iekļaušana jaunceļamo ēku stilizācijā u.tml.

Var apgalvot, ka tieši šajā laikā tika likti stabili pamati latviešu un Latvijas kultūras izveidei eiropeisma tradīcijās ar spēcīgu patriotisma (nacionālisma) kolorītu. 20 gados paveiktais, straujais sabiedrības kulturālais progress vēl šodien spēj izraisīt apbrīnu, kaut arī ne viss šajā laikā ir viennozīmīgi cildināms un pārņemams mūsdienu situācijā.

3. Kultūrsituācija Otrā pasaules kara gados

Tāpat kā I pasaules karš, arī II pasaules karš ļoti sāpīgi skāra tieši Latviju, varbūt pat vēl sāpīgāk. Jo II pasaules kara rezultātā Latvija nevis ieguva, bet zaudēja savu valstisko neatkarību un turpmākos 45 gadus turpināja attīstīties Padomju Savienības sastāvā. Karā tika iznīcinātas daudzas kultūras vērtības pilsētās un laukos, bet vēl sāpīgāks bija kultūras cilvēku vairākuma zaudējums; vācbaltieši 1939.gadā izceļoja uz Vāciju, vairums Latvijas ebreju tika iznīcināti holokaustā, daudzi latviešu inteliģenti gāja bojā totalitāro režīmu (Staļina un Hitlera) represijās, bet Latvijas inteliģences vairākums kara beigās devās trimdā, lai glābtos no iespējamām komunistiskām represijām.

Saskaņā ar hitleriskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības 1939.g. 23.augusta slepeno vienošanos Latvija tika iekļauta PSRS interešu sfērā. Sekoja vācbaltiešu repatriācija, kuru skaitā bija daudzi zinātnieki, skolu un kultūras darbinieki. 1940.g. 17.jūnijā Latviju okupēja Sarkanā armija, pēc Tautas Saeimas viltus vēlēšanām Latvija tika inkorporēta PSRS sastāvā kā viena no 16 savienotajām republikām. Savienotās republikas suverenitāte bija tīri deklaratīva, ko noteica “Staļina konstitūcija”.

Kultūras dzīve pamazām tika pārveidota pēc PSRS modeļa, visu rusificējot un pielāgojot Staļina režīma kultūras kanoniem un prasībām. Tiesa, pirmajā padomju okupācijas gadā visu radikāli pārveidot nepaguva, jo uz vietas bija palicis lielum lielais vairākums vecās Latvijas inteliģences, skolotāju, mākslas darbinieku u.tml., kurus tik ātri nespēja “pāraudzināt”. Visi obejkti, arī kultūras, kas atradās privātās rokās, tika nacionalizēti. Tika likvidētas “buržuāziskās” biedrības, Kultūras fonds, taču augstskolu, skolu, teātru un citu kultūras iestāžu struktūras pamatā palika vairāk vai mazāk neskartas, kaut arī mainījās programmas un repertuārs. Visas kultūraktivitātes tika pakļautas totālai kontrolei un cenzūrai. Nacionālo minoritāšu kultūrautonomija tika ierobežota nesalīdzināmi lielākā mērā nekā Ulmaņa autoritārā režīma laikā, būtībā veidojās tikai latviešu un krievu skolas un kultūriestādes. Aktīvā sovjetizācijas procesā iekļāvās samērā neliels skaits komunistiski vai kreisi noskaņotu inteliģentu, pārējie uztvēra pārmaiņas pasīvi un nogaidoši. Daudzi kultūras darbinieki, skolotāji u.tml. tika atlaisti no vietām, daži arestēti, 1941.g. 14.jūnijā notika pirmā masu deportācija uz Sibīriju, kurai par upuri krita arī daudzi pazīstami inteliģences pārstāvji un kultūras darbinieki. Tas viss stipri ietekmēja tautas noskaņojumu par labu vāciešiem, arī tos, kas agrāk tradicionāli bija skatījušies uz vāciešiem un pat vācu kultūru ar zināmu neuzticību.

Tādēļ prāva daļa latviešu Hitlera karaspēka iebrukumu Latvijā 1941.g. jūnija beigās uztvēra kā atbrīvošanos no komunisma jūga, kā “baigā gada” beigšanos. Hitleriskās okupācijas laikā (1941.—1944.g. Kurzemē līdz 1945.g. 8.maijam) tomēr jo drīz tika izkliedētas ilūzijas par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu un latviešu tautas kultūras uzplaukumu vācu paspārnē. Hitlera stratēģiskais mērķis bija Baltijas pārvācošana dažādos variantos — radikālā vai mazāk radikālā (“Eindeutschung” vai “Germanisierung”), taču kara laika apstākļos šie plāni netika pilnā mērā nedz deklarēti, nedz īstenoti. Nacistiskie okupanti gan tūdaļ īstenoja ebreju genocīdu; šajā holokaustā gāja bojā arī ievērojami Latvijas kultūras un izglītības darbinieki. Tika iznicināti vai represēti arī “komunistiskā režīma līdzskrējēji” no pašu latviešu vidus. Taču ar zināmu kompromisu palīdzību Latvijā lielā mērā turpināja funkcionēt pirmskara kultūras iestādes — daļēji darbību turpināja Latvijas Universitāte ( Universität zu Riga ) un pārējās augstskolas — visas ar latviešu mācību valodu, Opera, teātri, bija intensīva koncertu un mākslas iestāžu dzīve frontes patālā aizmugurē. Šajā laikā tapuši ievērojami latviešu rakstniecības un glezniecības darbi, interesantas teātra izrādes, tika izdotas daudzas grāmatas un žurnāli. Lielā mērā ar okupācijas varas iestāžu pieļautās “latviešu pašpārvaldes” kultūras institūciju subsīdijām. Tiesa, tika mēģināts popularizēt nacistisko “rasu teoriju”, “āriskumu”, kultūras orientāciju uz Vāciju, vācu un latviešu likteņu kopību, pamatojot to ar latviešu tautas etniskās izcelsmes un Latvijas vēstures datiem, bet šie mēģinājumi neguva manāmu rezonansi latviešu kultūras un skolu dzīvē.

Tuvojoties padomju armijai, 1944.gada vasarā un rudenī ļoti daudzi kultūras, izglītības un zinātnes darbinieki meklēja patvērumu vispirms “Kurzemes cietoksnī (katlā)” vai arī uzreiz Vācijā un Zviedrijā. Hitlera Vācijai kapitulējot un Kurzemes krišanas gaitā, Latviju atstāja vēl prāvs latviešu skaits, kopumā 270 tūkstoši cilvēku. Kaut arī daļa no viņiem atgriezās atpakaļ Latvijā (galvenokārt no padomju armijas ieņemtajām teritorijām), taču vairāk nekā puse bēgļu tomēr palika Rietumos un veidoja pamatu “otrajai latviešu intelektuālajai trimdai”. Pēdējais teiciens Latvijas kultūrsituācijas raksturojumam šķiet vietā, jo emigrējošo latviešu lielākā daļa piederēja vidusslānim, arī inteliģencei, kura bija spiesta meklēt sev jaunu dzīvi Rietumos, tomēr tiecoties saglabāt savu nacionālo identitāti un cerot uz drīzām politiskām pārmaiņām Baltijā, jo Rietumu lielvalstis (ASV, Lielbritānija) taču formāli nebija atzinušas Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā (kaut arī de facto akceptēja Otrā pasaules kara rezultātā izveidojušos stāvokli). Šādā kārtā Latvija zaudēja gandrīz pusi savas inteliģences, galvenokārt intelektuālo eliti. Pārējie palika dzimtenē, mēģinot te rast iespēju arī turpmākai darbībai kultūras un izglītības laukā.

4. Kultūrsituācija padomju okupācijas laikā

Kultūrsituācija padomju okupācijas laikā Latvijā veidojās līdzīgi kultūras dzīvei pārējā Padomju Savienībā, pakļaujoties komunistiskā totalitārisma doktrīnām, pieredzot gan marksistiskā dogmatisma stinguma momentus, gan īslaicīgus liberalizācijas periodus. Daudznāciju padomju kultūrai raksturīga uzspiesta unifikācija un šķiriski internacionālistiska pieeja, ko tomēr mīkstināja formula “nacionāla pēc formas un sociālistika pēc satura”, kas pieļāva arī nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanas elementus. Cita formula “Māksla pieder tautai” dažbrīd iezīmēja zināmas kultūras demokratizācijas tendences, taču tika izmantota arī kultūras vulgarizācijai, īpaši primitīvi izpaužoties Staļina režīma gados ar A.Ždanova 1946.—48.g. direktīvām literatūras un mūzikas jautājumos. “Cīņa pret buržuāzisko nacionālismu” un tēze par “divu kultūru pastāvēšanu vienā kultūrā” savukārt sašaurināja oficiāli pieļautā saglabājamā nacionālās kultūras mantojuma daļu.

Pirmajos pēckara gados Latvijā notika tiesas represijas pret daudziem kultūras un izglītības darbiniekiem, pēc Hruščova atkušņa tās guva gan rafinētāku un apslēptāku veidu. Kaut arī oficiālajā kultūrpolitikā tā netika tieši deklarēta, praksē iezīmējās arī zināmas rusifikācijas tendences, taču īpaši kultūras jomā bija vērojama slēpta pretestība pret unifikāciju, internacionalizāciju, tradīciju un vēsturiskā mantojuma iznīcināšanu. Īpaši raksturīgi šie slēptās rezistences momenti kļuva 50.—60. gados pēc Hruščova atkušņa, kad Latvijā uz kultūras skatuves uznāca jauna paaudze, kaut arī Latvijā apstākļi bija nelabvēlīgāki nekā Lietuvā un Igaunijā. Dzeja, glezniecība, teātris, citas kultūras sfēras, Dziesmu svētku un kora kultūras tradīciju turpināšana kļuva par galveno cīņas arēnu par nacionālo identitāti un nācijas izdzīvošanu PSRS apstākļos. Svarīgākais šī posma rezultāts okupētajā Latvijā ir tas, ka nezuda Latvijas jēdziens, latviešu kultūra un totalitārisma ideoloģija tomēr nekļuva par noteicošo faktoru Latvijas iedzīvotāju apziņā un kultūrā. Augstskolās un skolās, kultūras iestādēs saglabājās latviešu valoda, un nacionālā kultūra savā ziņā režīma atvēlētajās robežās pat veidojās tālāk. Līdzās radio (kopš 1925.gada) Latvijā šajā laikmetā izveidojās arī valsts televīzija (dibināta 1954.gadā) ar samērā daudzveidīgām kultūras programmām un televīzijas centru (sākts celt 1979.gadā), izveidojās Rīgas kinostudija (dibināta jau 1940.gadā, 1961.—1963.gadā uzcelta bāze Šmerlī), kas vēlāk guva pat starptautisku ievērību ar Rīgas kinodokumentālistu skolas filmām. Izdevumu (grāmatu) skaita ziņā uz vienu iedzīvotāju Latvijas PSR ieņēma 2.vietu PSRS savienoto republiku vidū (pēc Igaunijas); izdotās grāmatas bija galvenokārt latviešu valodā, tajā skaitā arī visai vērtīgi izdevumi (ieskaitot 30 sējumu Raiņa kopoto rakstu akadēmisko izdevumu, vairākas enciklopēdijas, arheoloģijas krājumu u.tml.). Samērā pilnīgi (tas neattiecas gan uz humanitārajām zinātnēm) tika komplektētas bibliotēkas, īpaši Valsts un ZA Fundamentālā bibliotēka, kaut arī Valsts bibliotēka šajos 50 gados tā arī neieguva sev piemērotas telpas. Latvijā pieauga muzeju skaits, tika organizētis Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejs, Dabas muzejs, Medicīnas vēstures muzejs, daudzi memoriālmuzeji, kopskaitā 75 valsts muzeji (1984), ieskaitot Rundāles pils muzeju restaurētajā Rastrelli celtajā Kurzemes hercogu rezidencē (kopš 1966). Tika inventarizēti un arī atjaunoti daudzi vēstures un kultūras pieminekļi, ieskaitot Rīgas Sv. Pētera baznīcu (1970). Uzcelti arī daži jauni ievērības cienīgi pieminekļi, piemēram, Salaspils memoriāls nacisma upuriem.

Samērā rosīgi darbojās novadpētnieki (Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, dib. 1959), folkloras kopas, attīstījās tautas lietišķā māksla — arī tautas tērpu stilizācija, tautas mūzikas pētījumi, Latgales un citu novadu keramika, ko veicināja E.Melngaiļa Republikāniskais tautas mākslas nams. Tika turpināti (kaut arī ar lieliem mesliem režīmam) tradicionālie Dziesmu svētki, kas kļuva par varenu, nāciju saliedējošu faktoru, veidojās valsts subsidēti deju ansambļi un kori, kas ar laiku darīja Latvijas vārdu pazīstamu arī ārpus PSRS robežām. Sākot ar septiņdesmito gadu, veidojās daudzas neformālas folkloras kopas, kas kļuva par nacionālās indentitātes un protesta izteiksmes veidu un kuras režīms apkaroja. Izvērsās arī estrādes mūzika, kuru pārstāvēja R.Pauls, I.Kalniņš un populāri ansambļi.

Kultūra gan tika finansēta pēc t.s. atlikuma principa un Latvijas PSR Kultūras ministrija bija viena no trūcīgākajām un neprestižākajām ministrijām, taču ar valsts dotācijām bija iespējams attīstīt Operu, uzturēt līdzšinējos latviešu un krievu teātrus, dibināt jaunus profesionālus teātrus Liepājā un Valmierā, Muzikālās komēdijas teātri, Jaunatnes teātri, Leļļu teātri Rīgā. Kopš 1947. gada notika Maskavas, Ļeņingradas u.c. ievērojamāko krievu teātru viesizrādes Rīgā un bija arī atbildes latviešu teātru viesizrādes Maskavā u.c. Krievijas pilsētās. Šajā laikā uzcelta jauna ēka Dailes teātrim Rīgā un aizsākts celt Valmieras teātri. Profesionālus panākumus guva Latvijas opera un balets, un visā Padomju Savienībā slaveni kļuva ērģeļu mūzikas koncerti Rīgas Domā.

Režīmam lojālie rakstnieki, mākslinieki, komponisti, kinematogrāfisti, arhitekti, žurnālisti u.tml. apvienojās t.s. “radošajās savienībās”, kas bija attiecīgo PSRS radošo savienību puslīdz autonomas sastāvdaļas un veicināja savu biedru radošo darbību finansiālā ziņā, arī ar valsts pasūtījumiem, kā maksu pieprasot režīmam piemērotus bieži vien tendenciozus darbus. (Tajā pašā laikā šīs radošās savienības pamazām konsolidējās par režīmam puslīdz opozicionārām organizācijām, kas atklāti izpaudās “trešās atmodas” gados, kad Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988. g. 1. – 2. jūnijā kļuva par signālu nacionālās atbrīvošanas cīņas atklātam startam.

Vairāki Latvijas pārstāvji padomju režīma gados ir saņēmuši augstas PSRS atzinības — Ļeņina prēmiju (valodnieks J.Endzelīns, gleznotājs I.Zariņš, tēlnieki un arhitekti par Salaspils memoriālu), arī Staļina (PSRS Valsts) prēmijas, kopš 1957. gada bija iedibinātas Latvijas PSR Valsts prēmija — tās deva par režīmam pieņemamiem darbiem, kas nereti bija arī augstas kvalitātes. Līdztekus funkcionēja arī pusdisidentiska māksla un literatūra (īpaši glezniecībā un dzejā), bija stingri cenzūras spaidi, kas kavēja izcilu kultūras peronību atraisīšanos (V.Belševica, J.Pauļuks, O.Vācietis, A. Baušķenieks u.c.).

Šajā laikā turpināja funcionēt Latvijas Valsts Universitāte, arī kā viens no — kaut arī padomju ideoloģijai pielāgotas — humanitārās kultūras centiem (vismaz valdniecībā, filozofijā, žurnālistikā). Veidojās jaunas augstskolas, un gandrīz visu augstskolu mācību valoda joprojām te palika latviešu valoda. 1946. gada februārī pirmoreiz Latvijas vēsturē tika dibināta valstiska Latvijas PSR Zinātņu akadēmija — no Maskavas formāli neatkarīga institūcija, kuras sastāvā darbojās arī vairāki prāvi humanitāra rakstura institūti (Valodas un literatūras, Vēstures, Ekonomikas, vēlāk arī — Filozofijas un tiesību institūti). LZA Fundamentālā un Misiņa bibliotēka, izdevniecība “Zinātne”. Atzīmējami sasniegumi Latvijas arheoloģijas, etnogrāfijas, folkloras, valodas vēstures u.tml. pētniecībā, kas veicināja latviešu nacionālās kultūras saglabāšanu un tālākattīstību. Vienlaikus jāatzīst, ka šajā laikā netika veicināta novadu kultūras savdabība (piemēram, Latgales savdabīgā kultūra ar literatūru latgaliešu dialektā), trīsdesmitajos gados aizsākusies lībiešu (Latvijas pirmiedzīvotāju relikttautiņas) kultūra — tikai Gorbačova pārbūves gados pēdējo kaut cik sāka reanimēt. Gluži apslāpēta bija nacionālo minoritāšu — poļu, ebreju, lokālo krievu (arī vecticībnieku) tradicionālā kultūra. Krievvalodīgā kultūra veidojās galvenokārt vienotās padomju kultūras garā, to veicināja populāru teātru, skaņu mākslinieku, dzejnieku u.tml. viesošanās Rīgā, kas notika jo lielā skaitā.

Šajā laikmetā oficiālā kultūra Latvijā attīstījās kā vienotās padomju kultūras sastāvdaļa, samērā stingrā izolācijā no Rietumiem. Režīmam pieņemamo autoru (un daļēji arī latviešu literatūras klasiķu) darbi tika tulkoti krievu valodā, citās PSRS un sociālistisko valstu valodās, izdoti ārpus Latvijas visai lielos metienos (sevišķi populārs autors bija romānu rakstītājs Vilis Lācis). Notika latviešu literatūras un mākslas dekādes Maskavā un citās PSRS pilsētās, kaut arī šiem pasākumiem bieži bija formāls, parādes raksturs. Sākot ar sešdesmitajiem gadiem notika gan individuālas, gan plašākas latviešu gleznotāju un lietišķās mākslas izstādes Rietumos (īpaši Gorbačova perestroikas gados), latviešu profesionālo un amatierkoru vieskoncerti un līdzdalība starptautiskos koncertos, kopš septiņdesmitajiem gadiem Latvijas zinātnieku piedalīšanās starptautiskās konferencēs un arī plašu starptautisku konferenču rīkošana Rīgā. Raimonda Paula panākumu fenomens bijušajā PSRS. Tas arī ļāva zināmā mērā kultūrai pārraut “dzelzs priekškaru”, kaut gan bieži vien varas iestāžu kontrolētā un pat stipri manipulētā veidā, ar padomju propagandas šova elementiem. Lielāku brīvību un dzīvību arī Latvijas kultūras norisēs ienesa Gorbačova pārbūves laikmets, kura sākums sakrita ar latviešu “dainu tēva” K.Barona 150 gadu jubileju un spēcīgu nacionālpolitisku pacēlumu Latvijas sabiedrībā, kas sāka mosties no apātijas. 1987. gadā tika nodibināts Latvijas Kultūras fonds kā Gorbačova ierosinātā Padomju Kultūras fonda sastāvdaļa — alternatīva oficiālajai Kultūras ministrijai ar sabiedrības iniciētiem kultūrprojektiem (“Daugavas ceļš”, “Latvijas vietvārdu programma”, “Rīgas programma”, Spīdolas stipendiju programma u.tml.). Šis fonds bija pirmā Latvijas institūcija, kas jau 1989. gada maijā deklarēja savu suverenitāti no PSRS institūcijām. Latvijā bija sākusies “dziesmotā” un “karogotā” revolūcija, kas dažu gadu laikā ļāva mierīgā kārtā atbrīvoties no PSRS un atgūt zaudēto neatkarību. Spēcīgu rosinājumu šim nacionālās atbrīvošanas nevardarbīgajam ceļam deva inteliģence un grūtajos gados tautas saglabātā nacionālā kultūra, arī Latvijai tradicionālā vērtību orientācija uz vispārcilvēciskām, īpaši Eiropas kultūras vērtībām.

5. Latviešu emigrācijas kultūras fenomens

Līdztekus latviešu kultūras dzīvei okupētajā dzimtenē veidojās rosīga kultūras dzīve latviešu trimdā, kas veidojās no politiskiem emigrantiem, kuri kara pēdējos mēnešos bija meklējuši patvērumu Zviedrijā un Vācijā. Sākumā (līdz 1949) kultūras rosmes notika galvenokārt Rietumvācijā (“Mazā Latvija”), darbojās pat īpaša Baltijas universitāte Pinebergā (pie Hamburgas), vēlāk trimdinieki no DP nometnēm izklīda, galvenokārt uz ASV, Kanādu, Austrāliju, Lielbritāniju un dažām Dienvidamerikas valstīm. Kaut arī bez materiāliem līdzekļiem, trimdinieki (~150 tūkstoši cilvēku) drīz vien iedzīvojās jaunajās mītnes zemēs, saglabājot savu nacionālo identitāti un neparasti spēcīgu patriotismu, ticību Latvijai. Nacionālā identitāte tika saglabāta vairākās paaudzēs, un šī trimdas kultūras dzīves ilgstošā noturība un kvalitāte jāuzskata par vienreizēju parādību latviešu kultūrvēsturē. Ievērojami panākumi tika gūti grāmatniecībā, Latvijas vēstures pētniecībā (darbu trimdā turpināja paši izcilākie profesionālie vēsturnieki, izveidojot un izdodot paliekamas nozīmes grāmatas par Latvijas vēsturi). Trimdā (īpaši Amerikā un Austrālijā) regulāri notiek dziesmu svētki, darbojas vairāki amatierteātri, tiek rīkotas latviešu trimdas mākslinieku izstādes. Savu radošo darbību trimdā ir turpinājuši daudzi latviešu literatūras, mūzikas, mākslas klasiķi, kuru darbi gan padomju režīma gados līdz dzimtenei nenonāca vai nonāca ierobežotā veidā; izaugusi arī jauna trimdas rakstnieku un mākslinieku paaudze, tika izdoti žurnāli un almanahi par kultūru, rakstniecību, mākslu, divi latviešu enciklopēdijas izdevumi (Zviedrijā un ASV). Rietumos darbojās arī daudz latviešu zinātnieku, arhitektu, inženieru, mediķu, kas savās profesionālās jomās guvuši starptautisku atzinību un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudz palīdzējuši zinātnei un kultūrai dzimtenē. Kopš 1968.gada ASV darbojas “Association for the Advancement of Baltic Studies” (AABS), kas veicinājusi Baltijas valstu un tautu vienotības ideju, šo nāciju vēstures un kultūras mantojuma pētīšanu Rietumu pasaulē. Latviešu trimdas kultūra balstījusies galvenokārt uz pašiniciatīvu un kultūras mecenātismu. Kultūras darbību ir veicinājis Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonds (dib.1968.g.), ik gadus 18.novembrī PBLA ir piešķīrusi Tautas balvu (pēc Latvijas neatkarības atgūšanas —PBLA balvu), kas lielākoties tikusi izciliem kultūras darbiniekiem.

Šī trimdas kultūra nav bijusi tīri nostaļģiska, tā ir veicinājusi Latvijas brīvvalsts neatkarības idejas un kultūras tradīciju saglabāšanu un veicinājusi kultūras pēctecību, atjaunojoties Latvijas valstij 1990.—91.g. Jau sākot ar Gorbačova laiku, bet īpaši pēc neatkarības atgūšanas, trimdā uzkrātais bagātīgais kultūras mantojums ir kļuvis pieejams dzimtenei; iepriekšējo gadu ierobežotie kultūras sakari starp Latviju un trimdu ir bijuši režīma kontrolēti un manipulēti, lielā mērā KGB slēptā vai atklātā kontrolē.

6. Kultūrsituācija Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas (1990.—94.)

Kultūrsituācija neatkarīgajā Latvijā vēl joprojām atrodas veidošanās stadijā, te iezīmējas pretrunīgas tendences. No vienas puses, salīdzinot ar komunistiskā režīma gadiem, ir atgūta brīvība kultūras veidošanā un nacionālās identitātes izpausmēs (arī Latvijas minoritātēm). No otras puses, pārejas ekonomikas apstākļos, saraujot saites ar milzu impēriju un pārstrukturējot tautsaimniecību no sociālistikās plānsaimniecības uz tirgus saimniecību, kultūrai ir finansiālā ziņā visai grūti laiki. Dramatiski krities valsts un pašvaldību subsidējums kultūrai, augot cenām, atjaunojot īpašumtiesības bijušajiem īpašniekiem, ir likvidēti daudzi valsts pārvaldīti kultūras objekti — bibliotēkas, muzeji (tiesa, 1995.g.beigās Saeimas akceptēts valsts nozīmes kultūras, izglītības un zinātnes objektu, kas nav privatizējami,saraksts). Kultūriestāžu darbinieku relatīvās algas kļūst vēl zemākas nekā padomju laikos (kad kultūras darbinieki arī piederēja mazatalgoto cilvēku kategorijai). Zūdot valsts aizbildniecībai, privātais mecenātisms vēl nav sācis darboties un likumdošana tam paredz tikai nebūtiskus nodokļu atvieglojumus. Valdošo aprindu attieksme pret kultūru, izglītību un zinātni daudzos gadījumos liekas pārāk nevērīga. Taču arī šajos grūtajos laikos nāk jauni vērienīgi kultūrprojekti — veidojas daudz privātizdevniecību, kas izdod arī vērtīgu literatūru, mākslas izstāžu skaits pieaudzis vēl nebijušos apmēros, veikta daļēja Operas nama restaurācija, ieskicēts projekts monumentālai Nacionālās bibliotēkas kompleksa celtniecībai, atjaunoti daudzi Brīvības cīņu pieminekļi, kuri bija izpostīti komunistiskā režīma laikā. Tiek domāts par galvaspilsētas Rīgas astoņsimtgades sagaidīšanu 2001.gadā ar daudziem kultūrpasākumiem, iecerēta arī vēsturiskā Melngalvju nama atjaunošana, daudzi kultūrpasākumi un pat iezīmējas ideja par Rīgu kā “Eiropas kultūras galvaspilsētu” 2001.gadā.

Lielā mērā pārveidotas augstskolas, tajās padziļinātas humanitāro zinātņu studijas, dibinātas pat jaunas augstskolas, tajā skaitā Latvijas Kultūras akadēmija (1990). Uz augstskolām, Latvija Universitāti lielā mērā pārvietojas pētniecības darbs humanitārajās zinātnēs. Kardināli reformēta ir Latvijas Zinātņu akadēmija, kas ar 1992.g. pārtop par Rietumu tipa “personālo” zinātņu akadēmiju, tā ievēlējusi daudzus prominentus zinātniekus par saviem ārzemju un goda locekļiem kā no latviešu trimdas zinātnieku vidus, tā arī no tiem ārzemju pētniekiem, kas nodarbojušies ar Latvijas problēmām. LZA goda locekļu skaitā ir redzamākie Latvijas un trimdas kultūras pārstāvji. Bijušie ZA institūti daļēji pārgājuši LU sastāvā, daļēji kļuvuši neatkarīgi, pētnieciskais darbs tur atbrīvojas no totalitārisma dogmām, pieejām. Taču pētnieku skaits Latvijā samazinājies un to atalgojums ir kritiski zems, relatīvais zinātnes finansējums no valsts avotiem ir viens no zemākajiem Eiropā (salīdzināms ar finansējumu Rumānijā, Albānijā, zemāks nekā Igaunijā un Centrāleiropas posttotalitārās valstīs).

Pārejas laikmetu raksturo arī komerciālās masu kultūras pieaugums no Rietumiem un Austrumiem. Iedragāta, faktiski sabrukusi Latvijas kinematogrāfija, notiek kultūras dzīves komercializācija. Mākslas izstādes un literārie dati liecina par elitārisma tendenču pieaugumu Latvijā. Zemo pensiju un augsto cenu dēļ daudziem vecākās paaudzes inteliģentiem, īpaši laukos, kļūst grūtāk pieejamas kultūras vērtības. Radošo savienībās apvienoto kultūras pārstāvju darbība (arī gados veco) netiek vairs subsidēta no valsts puses, kas īpaši sāpīgi skar vecāko paaudzi.

Taču šīs negatīvās tendences, šķiet, nespēj aizēnot pozitīvo. Neatkarīgajā Latvijā arvien drošāk kultūrā sevi piesaka jaunas paaudzes, daudzi izglītojušies Rietumu un Ziemeļvalstu centros, notiek nopietni eropeiskās un nacionālās identitātes meklējumi. Kultūru sāk rosināt un (mazākā mērā arī materiāli veicināt) nevalstiski veidojumi — Latvijas Kultūras fonds, Latvijas Zinātņu akadēmija, atjaunotā Rīgas Latviešu biedrība u.c., arī tādas Latvijas apstākļiem jaunas institūcijas kā Sorosa fonds Latvijā, Gētes institūts, Britu padome u.c.

1995.g. Saeimas akceptētā Latvijas kultūras attīstības koncepcija mēģina iezīmēt stratēģiskos pamatvirzienus. Līdz to īstenojumam vēl tālu, prāvā daļā sabiedrības ir bažas par nacionālās kultūras nākotni Latvijā, taču līdzšinējā vēsturiskā pieredze ļauj lūkoties nākotnē ar piesardzīgu optimismu.