Par Krievijas Valsts domes delegācijas vizīti Latvijā

Vakar, 8.maijā, pēcpusdienā, rezumējot vizīti Latvijā, notika preses konference, kurā līdztekus Krievijas parlamenta delegātiem piedalījās arī Latvijas Saeimas pārstāvji.

Vispirms runāja Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Indulis Bērziņš:

— Neraugoties uz ļoti pretrunīgo informāciju par mūsu sarunām ar Krievijas parlamenta delegāciju, kas ir izskanējusi pēdējās dienās, tomēr gribu novērtēt šo tikšanos pozitīvi. Šis gads ir vispār diezgan svarīgs vismaz tikšanos biežuma, kontaktu un aktivitāšu ziņā. Tas ir vērtējams pozitīvi. Pirmām kārtām minama Čepāņa kunga vadītās delegācijas vizīte Maskavā, kurā arī man bija iespēja piedalīties. Tad — starpvaldību komisiju tikšanās, piemēram, Gorbunova kunga vadītās komisijas. Es neatceros tik biežus kontaktus ar Krieviju kopš 1991.gada, kad Krievija atzina Latvijas neatkarību.

Tas nozīmē, ka abas puses atzinušas, ka Latvija un Krievija ir kaimiņvalstis, un gribu sadarboties.

Tagad par tiem mūsu viesu viedokļiem, kam es negribētu piekrist. Šajās sarunās bija arī tādas lietas, par ko mums neizdevās vienoties. Es šobrīd negribētu runāt par cilvēktiesību, pilsoņu un nepilsoņu problēmu mūsu valstī. Šajā ziņā mūsu valstī ir dažādas nostājas, tostarp deputātu vidū. Bet ir citi aspekti, kur mēs izpaudām savu viedokli un viesi savukārt pauda savējo. Un tur mēs katrs palikām savās pozīcijās. Protams, ir dažādi deputāti, dažādas frakcijas, un arī šīs pozīcijas ir dažādas. Domstarpības ir ne tikai Latvijai ar Krieviju, bet arī dažādiem Latvijas politiskajiem spēkiem. Gribētu te uzsvērt metodi jeb pieeju sarunām un problēmu risināšanai. Manā uztverē te nevarētu būt tā sauktā paketes principa pieeja, kur Krievijas puse piedāvātu visus jautājumus risināt vienā paketē un parakstīt daudzu līgumu sakopojumu. Tāpat problēmas risinājumu nevarētu rast tādā veidā, ka, piemēram, būtu mūs interesējoši jautājumi, piemēram, ekonomikā, un tādi, kas it kā interesē tikai Krieviju. Proti, cilvēktiesības, nepilsoņu un pilsoņu jautājums. Starp citu, arī Latvijas politiskā elite saprot un ir nobriedusi tam, ka šos jautājumus, kas saistīti ar tiem 700 tūkstošiem, kaut kādā veidā jāmēģina risināt. Kādā? Vai tādā, kā to piedāvā Krievijas puse? Es domāju, ka mums pašiem ir jāatrod savs risinājums. Esmu dziļi pārliecināts, ka ir jārisina tie jautājumi, kuros mēs šodien varam saprasties. Piemēram, ekonomiskās attīstības un sadarbības jautājumos. Un tad atrisinātie jautājumi pievilks klāt pārējos. Gribam to vai negribam, bet tad mēs drīzāk nonāksim pie kopsaucēja. Nevis stūrgalvīgi stāvēdami savās pozīcijās: ja jūs ne tā, tad mēs ne šitā.

Krievija un Latvija ir demokrātiskas valstis, abās visus starptautiskos dokumentus nākas ratificēt parlamentā. Un tādēļ es gribu uzsvērt, šī tikšanas ir bijusi veiksmīga, jo mēs esam viens otru labāk iepazinuši. Bez parlamenta ratifikācijas pat vislabākie līgumi nebūs spēkā — ne Krievijā, ne Latvijā.

Pēc tam izteicās maskaviešu sadarbības grupas priekšsēdētājs Mihails Vakuļenko:

— Mūsu galvenais mērķis bija uzlabot sadarbību ar mūsu kaimiņiem — Latvijas Republiku. Mēs neesam apmierināti ar to, kā veidojās mūsu savstarpējās attiecības līdz šim gadam. Praktiski šo attiecību parlamentu līmenī nebija. Ar to mēs nebijām apmierināti, tāpēc uz Rīgu atbraucām, lai labotu līdzšinējās mūsu kļūdas. Šogad tika publicēta programma savstarpējai sadarbībai ar Baltijas republikām. Tas bija savā ziņā vēstījums Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam. Bez tam, šeit uzstājoties, mēs, Krievijas domes galveno frakciju pārstāvji, balstījāmies uz savu politisko partiju viedokļiem un līdz ar to uz savu vēlētāju domām. Vēl vairāk, mēs balstījāmies uz vēl vienu dokumentu, proti, nupat prezidents Ulmanis un prezidents Jeļcins apmainījās ar vēstulēm. Mēs ļoti lielu nozīmi piešķiram šai Ulmaņa kunga vizītei Krievijā.

Mums bija daudzas tikšanās. Un priecājamies, ka šajās tikšanās reizēs izskanēja gluži pretēji viedokļi. Tā, kā tam jābūt jebkurā demokrātiskā sabiedrībā, kur viedokļi var būt dažādi. Taču mūsu vadībā — gan Valsts prezidentam, gan valdībai, gan Valsts domei — pozīcija attieksmē pret Baltijas valstīm ir vienāda. Šajā gadījumā tas ir gluži vai vienīgais variants, kad Krievijas sabiedrībā valda vienprātība. Ceru, ka visi lēmumi, ko pieņems mūsu valstis, būs orientēti uz to, kā tiek ievērotas cilvēktiesības, to krievu cilvēku tiesības, kuri šodien nav Latvijas Republikas pilsoņi. Turklāt visi jūs lieliski zināt, ka stāvoklis ir ļoti sarežģīts, un pareizi sacīja mans kolēģis, ka visus tos dokumentus, kam jāiet caur mūsu parlamentiem, vajadzēs ratificēt. Pēc sarunām ar jūsu parlamenta deputātiem man nav stingras pārliecības, ka dokumentus, ko parakstīs mūsu starpvaldību komisijas, kuru izveidi mēs apsveicam, varētu ratificēt kā Latvijas, tā arī Krievijas puse.

Ko mēs gribētu? Šodien mēs gribētu, lai starptautisko ekspertu rekomendācijas Latvijas puse izpildītu. Proti, mēs gribētu, lai Latvijas puse sakārtotu savus likumus atbilstīgi starptautiskajiem standartiem. Šīs atšķirības starp pilsoņiem un nepilsoņiem mēs apspriedām. Šodien mēs bijām jūsu Cilvēktiesību birojā. Tur oficiāli pateica, ka pastāv 34 atšķirības. Tā nav mana informācija. Tālāk. Mēs, protams, esam norūpējušies par situāciju ar krievu valodu. Mūs, tāpat kā daudzus starptautiskos ekspertus, satrauc lēnā naturalizācija. Piekritīsit, ka 500—600 cilvēku gadā — tas ir maz. Var nosaukt daudzus iemeslus. Bet mēs nerunājam par iemesliem. Mēs minam faktus — 500—600 cilvēku gadā. Kāpēc? Kaut kādi iemesli tiek minēti, lai kaut kā izkļūtu no šīs situācijas.

Mēs, ierodoties šeit, gribējām, lai šajā situācijā tiktu veikts kaut kāds solis uz priekšu no Latvijas puses. Tas ir, mēs sniedzam roku jums, Latvijas valstij. Bet mēs lieliski saprotam, ka tuvākajos mēnešos mūsu attiecībās, cerams, kaut kas labs notiks. Jo mēs pārāk ilgi esam mīņājušies uz vietas. Domāju, ka jāpienāk brīdim, kad tiks pieņemti kādi lēmumi. Ja tie netiks pieņemti, attiecīgi būs vajadzīgas kādas pieejas, kas mūsu savstarpējās attiecības atsviedīs stipri atpakaļ.

Latvijas un Krievijas parlamentu sadarbības grupas vadītājs Jānis Jurkāns:

— Es uzskatu, ka šī ir vēsturiska vizīte. Tā ir pirmā Krievijas Valsts domes deputātu delegācijas vizīte Latvijā. Latvijas Saeimas sadarbības grupa viesojās Maskavā 1996. gadā. Tā lika pamatu mūsu sadarbības procesam, kas, paldies Dievam, šobrīd veiksmīgi turpinās. Manuprāt, šī sadarbība ir palīdzējusi izprast abu pušu intereses. Mani patīkami pārsteidza tas, ka Krievijas pusei ir, manuprāt, izstrādāta konkrēta ārpolitika attieksmē pret Baltijas valstīm. Arī tas, ka Krievijas Valsts domē valda vienprātība šajā politikā. Es saprotu, ka ne visiem Latvijā varētu būt pieņemama šāda politika. Bet es šajā politikā saskatu vairāk konstruktīvā nekā negatīvā. Ceru, ka šis process turpināsies un konstruktīvais gūs virsroku, un beidzot izdosies normalizēt mūsu starpvalstu attiecības.

Krievijas un Latvijas parlamentu sadarbības grupas priekšsēdētājs Vladimirs Ņikitins:

— Es, būdams sakaru ar Latvijas parlamentu koordinators Valsts domē, gribētu teikt, ka mums veidojas labas attiecības. Man ir gandarījums, ka Latvijā ir nodibināts Cilvēktiesību birojs. Šodien iepazināmies ar tā darbību un darbiniekiem. Mēs pārliecinājāmies, ka tur strādā profesionāļi, kas gatavi aizstāvēt cilvēktiesības. Mēs viņiem novēlējām sekmes šajā svētīgajā darbā. Varbūt viņiem turpmāk būs tiesības griezties Satversmes tiesā dažos jautājumos. Tas laikam būtu pareizi, bet tā ir Latvijas parlamenta kompetence.

Mēs šeit nedomājām uzstāties sarunās kaut kādā “vecākā brāļa” lomā, kas tiektos pamācīt “jaunāko brāli”. Tas laiks ir pagājis, domāju, pagājis neatgriezeniski. Domāju, ka mums nākamreiz, viesojoties Rīgā, Latvijas Saeimas deputātiem vairs nebūs nekādu pastāvīgu “aizvainotu puišeļu” izjūtu.

Mēs esam vienlīdzīgi. Šī vairs nav Padomju savienības delegācija. Šī ir tās jaunās Krievijas delegācija, kas pirmā atzina Latvijas neatkarību, kas izpildīja visas saistības pret Latviju starptautiskās sabiedrības priekšā, kas vēlas redzēt sev līdzās patiešām demokrātisku valsti, ar ko varētu lietišķi sadarboties.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu

redaktors

Pēc ieraksta diktofonā