Izraēlas Valsts Neatkarības dienā

Izraēlas ainavu izstāde: Daudz sasniegušās tautas ilgu atspulgs

Turpinājums no 1.lpp.

Ekspozīcijā skatāmi galvenokārt pēdējos gados tapuši darbi. Pašu izstādes iekārtotāju vērtējumā tas nav vēsturisks pārskats, bet gan ļoti mūsdienīgs glezniecības atspoguļojums.

“Izstādē redzamās ainavas balstās uz novērojumiem, kas radušies, atrodoties aci pret aci ar dabu,” saka Izraēlas mākslas zinātnieks Meirs Āronsons. “Taču, lai cik tas būtu pārsteidzoši, mākslinieks ne vienmēr ir apmierināts ar iegūto rezultātu. Viņš pārveido radīto ainavu, piešķirdams tai dažādu gadalaiku un diennakts stundu nokrāsas. Šeit, tāpat kā filmās par dabu, mēs redzam kustības, kuras nevar pamanīt ar neapbruņotu aci. Šajā izstādē ir kaut kas visaptverošs. Šķiet, ka visa zeme ir zaļa. Tā ir kā pretstats mums pašiem.”

Šo savas tautas ilgu motīvu, atklājot izstādi, akcentēja arī Izraēlas Valsts ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā Odeds Ben Hurs:

“Pēc dažām dienām Izraēla svinēs savu 49.gadadienu. Tā nav sagadīšanās, ka šo izstādi atklājam tik tuvu mūsu valsts gadadienai. Mēs gribējām Latvijā parādīt ko tādu, kas raksturotu neatkarīgo Izraēlu. Šie mūsdienu Izraēlas mākslinieki parāda, kādu šobrīd izraēlieši paši redz savu valsti. Izstādē ir pārstāvēti trīspadsmit Izraēlas mākslinieki. Viņi ar vieglu otas pieskārienu vai fotokameras objektīvu rāda, kas ir Izraēla. Ja jūs uzmanīgi ieskatīsities šajās ainavās, tad redzēsit, ka autori rāda ainavu dažādos diennakts laikos — no rīta, pusdienlaikā, pēcpusdienā, saulrietā un tumsā, it kā caur kameras objektīvu vērojot, kā vienas dienas laikā mainās Izraēla. Uzmanīgi ieskatoties ainavās, jūs pamanīsit, ka galvenā krāsa tajās ir zaļā. Tie, kas bijuši Izraēlā, zina, ka Izraēlā patiesībā galvenā ir dzeltenā — smilšu un tuksneša krāsa. Šīs ainavas būtībā ir kā sapnis — mēs labprāt visu savu zemi redzētu zaļu. Principā šī izstāde ir pretstats tam, ko īstenībā redzam Izraēlā. Taču — vispār mēs ar katru gadu paliekam arvien zaļāki un zaļāki. Iespējams, nākamgad, kad Izraēla svinēs savu 50 gadu jubileju, mēs atvedīsim kādu vēl zaļāku izstādi. Jūsu valstij nākamgad būs 80 gadi un Latvija jau būs cienījama vecuma dāma. Jums Latvijā raksturīgākā ir zaļā krāsa. Bet ne tikai — jums Latvijā ir arī daudz ūdens. Mums Izraēlā allaž ir jācer uz debesu labvēlību un jālūdz dot mums lietu. Izraēlā ir ļoti maz ūdens krājumu, jo mūsu valstī gandrīz nav upju. Izņemot Jordānas upi, ko gan sauc par upi, taču paši zinām, ka tas patiesībā ir tikai strautiņš. To pašu varētu teikt par Galilejas ezeru, kas pēc Eiropas standartiem ir tikai dīķis. Kā redzat, mīļie draugi, viss ir tik relatīvs. Izņemot vienu: es nekādā ziņā negribu teikt, ka esmu relatīvi laimīgs. Šodien es esmu ļoti, ļoti laimīgs, atklājot šo izstādi.

Šādas izstādes ir lieliska sadarbības forma. Un es gribu minēt lielo atsaucību, ko mēs allaž saņemam Latvijā, iekārtojot savas izstādes, sākot ar kultūras ministru un turpinot ar muzeju vadītājiem. Es ceru, ka arī Izraēlā drīz ar jūsu gleznu starpniecību redzēsim, kas ir latvieši un kāda ir Latvija.

Es gribu kopā ar jums pacelt glāzes par godu Latvijai, Izraēlai un visām tām valstīm, kuru diplomāti piedalās šajā ceremonijā. Par draudzību, par kultūru un mākslu!”

Izraēlas ainavu izstādes atklāšanā bija klāt ASV, Ķīnas, Ukrainas, Čehijas, Lietuvas un vairāku citu valstu diplomāti, plaši bija pārstāvēta Rīgas ebreju kopiena, Latvijas inteliģence un pārējā mūsu valsts sabiedrība. Sarunās pēc ekspozīcijas aplūkošanas izkristalizējās viedoklis, ka Izraēla ar šo ainavu izstādi savas valsts gadskārtas zīmē ir visai savdabīgi, taču uzskatāmi atgādinājusi, cik gigantisku darbu paveikusi Izraēlas tauta, pārvēršot savu tuksnešu ieskauto nelielo zemi (Izraēlas teritorija ir trīsreiz mazāka par Latviju) plaukstošā valstī, kuras ekonomikas sasniegumus var apbrīnot valstis klimatiski daudz labvēlīgākos apstākļos.

Vairāki izstādes apmeklētāji izteicās, ka daži darbi, īpaši Ābrama Peso lielās eļļas gleznas (bez nosaukuma), atgādinot Latvijas ainavu. Lekna, sulīgi zaļa pļava un tumši zaļš mežs fonā. Vai — zeltaini nobriedis kviešu lauks ar to pašu zaļo mežu fonā. Liekas, tieši šīs gleznas visvairāk liek domāt par Izraēlas mākslas zinātnieka Meira Āronsona vārdiem: “Mēs redzam ainavu, pēc kādas varbūt esam ilgojušies...” Patiesībā Izraēlas lauki, kuros, pateicoties izraēliešu zinātnieku sasniegumiem ģenētikā, tiek iegūta augstākā kviešu raža pasaulē, dārzi tāpat ir rūpnieciski bezpersoniski un ainavas sentimentam gluži vienkārši par maziem.

Vistuvāk reālajai Izraēlas ainavai ir Džilada Opira krāsu fotogrāfijas “Armijas nometne 96”, ko autors ietonējis sirreālistiski sudrabainos toņos. Šī izstāde liek atkal domāt par lepno Izraēlas tautu, kas 49 gados, spītējot skarbajām dabas un politiskajām realitātēm, savu zemi pārvērtusi plaukstošā labklājības valstī.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors