GODADIENAS

Mātes dienā. Ģimenes dienā

No vēstures uz nākotni

Turpinājums no 1.lpp.

Austrālieši Mātes dienu atzīmē maija pirmajā svētdienā. Lai arī tēvi netiktu aizmirsti, septembra pirmajā svētdienā ir Tēva diena. To gan neatzīmē tik plaši kā Mātes dienu. Abām dienām ir vairāk laicīgs raksturs, lai gan tās, īpaši Mātes dienu, atzīmē arī Austrālijas baznīcās. Svinēt divas dienas ir komerciāli ļoti izdevīgi. Ceļi pilni, visi dodas apciemot savas mātes. Diemžēl dažiem tā ir arī vienīgā ciemu reize gadā. Austrālieši daudz nerūpējas par savu kapsētu kopšanu. Tomēr divas reizes gadā — Lielajā Piektdienā un Mātes dienā — kapsētas ir pārpildītas. Tad, brienot pa lielo, pāraugušo zāli, mēģina atrast mātes kapu, lai pie pussabrukušā pieminekļa vai nopuvušā koka krusta noliktu puķu pušķīti. Un tā atkal līdz nākamajam gadam. Latvieši gan savas kapsētas kārtīgi apkopj arī Austrālijā.

Latvijā mātes godināšanas tradīcija sākas tikai divdesmitajos gados. Lasot jau pirmās publikācijas, redzams, ka šīs tradīcijas iedibināšanā īpaša vieta bijusi Kārlim Ulmanim. Bet 1938. gadā viņš rosināja Mātes dienu pārdevēt par Ģimenes dienu, gan uzsverot mātes lielo lomu ģimenes veidošanā. To apstiprina arī akadēmiķa Jāņa Stradiņa pētījumi.

Tātad 1921. gads. “Zemes Spēka” 2. numurā ievietots raksts par māti. Publikācijas par māti šajā izdevumā ir arī 1922. gadā un vēl vērienīgākas — 1924. gadā. K.Ulmaņa runu un rakstu (1934–1936) komentāros lasāms: “Kārlis Ulmanis siltiem vārdiem iesaka visā valstī svinēt vienu dienu par godu un slavu mātei.”

Taču ierosme īstenojas lēnām. Ir ziņas, ka 1924. gada 11. maijā Mazsalacas mācītāja Alfreda Skrodeļa vadībā svinēta Mātes diena ar moto: “Pie ābeles piestājos kā pie savas māmuliņas”. Varbūt arī cituviet svinēja šajā gadā Mātes dienu? Vismaz viens notikums ir skaidrs.

Latvijā Mātes dienu pirmo reizi svinēja pirms 73 gadiem Mazsalacas baznīcā. Par to var lasīt “Ceļa Biedra” 1974. gada maija un jūnija numurā.

“Prāvests A.Skrodelis, toreiz vēl jauns mācītājs, nesen uzsācis darbu šinī draudzē, atceras, ka viņš ierosmi tai guvis, lasīdams 1924. gada februārī “Brīvās Zemes” pielikumā “Zemes Spēks” K.Ulmaņa rakstu par Mātes dienu Amerikā. Raksts bijis silti uzrakstīts, un, pārdomājot, ar kādām ciešanām un bēdām taisni mātēm bija savienoti iepriekšējā kara un revolūcijas gadi, kad dēli un vīri pazuda kauju virpuļos, un kā mātes, nereti vienas palikušas un bez atbalsta, pēc tam iesaistījās grūtajos mūsu zemes atjaunošanas darbos pēc pārlaistā kara, viņā nostiprinājusies doma: draudzē kopīgi svinēt tādu dienu, kad katrs atsevišķi un visi reizē kopā pieminētu un atcerētos māti. Tā 1924. gada aprīļa beigās mācītājs Skrodelis izsludināja maija otrā svētdienā šīs dienas svinēšanu, un, kad tā pienāca — atsaucība draudzē bija negaidīti liela.”

Pagāja vēl četri gadi. Tikai 1928. gada 12. augustā vērienīgi svinēja Mātes dienu Latvijā. Šo ideju īstenoja biedrība “Latvju jaunatne”. Tā laika avīzēs 1928. gadā parādās vairāki raksti. Šodien pārpublicējam latvju dižgara dzejnieka Edvarta Virzas rakstu.

Kā būs šodienas Latvijā? Gandrīz visi klusē. Par to domā tikai Latvijas baznīcas. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns Vilis Vārsbergs šī gada 29. aprīļa “Universitātes Avīzē” aicina: “Svinēsim Ģimenes dienu!” Daži fragmenti no Māras Sadovskas intervijas ar dekānu.

V.Vārsbergs: — Baznīcas kalendārā gan tā ir rakstīta kā Ģimenes diena.

(..) Protams, mātēm pienākas visa cienība un pateicība, bet ģimenē ir nepieciešams arī tēvs. Vientuļajām mātēm bērnus audzināt ir grūti. Nedrīkstam aizmirst tēvu, jo ģimenes vienība ir ģimenes vienība. (..)

— Kā Latvijā vajadzētu svinēt šo dienu?

V.V.: — Mans ieteikums ir, ka šajā dienā visai ģimenei vajadzētu būt baznīcā. Taču ne tikai kā kodolģimenei — tēvam, mātei, bērniem, bet arī vecvecākus un mazbērnus ieskaitot. Arī radu saimes ir jākultivē par jaunu. Jūtu, ka Latvijā padomju laikos radu saites ir ļoti aizmirstas. Ir cilvēki, kuri saka: man nekādu radu te nav. Izrādās, ka viņiem ir brālēni un māsīcas. Vai tie nav radi? Protams, padomju laikos varbūt labāk bija neuzturēt sakarus. Sevišķi ja kāds brālēns vai māsīca bija Rietumos. Problēmu šai ziņā vairs nav, un domāju, ka ir ļoti skaisti un svētīgi, ja arī šīs dzimtas saites tiek koptas un atjaunotas.

— Par ko šobrīd vajadzētu domāt Latvijas ģimenēm?

V.V.: — Manuprāt, Latvijas sabiedrībā ir ieviesusies pārāk agra precēšanās. To dara bērni, kuriem vēl nav nekāda pamata zem kājām, nav pabeigta izglītība, nav profesijas, tādēļ arī tik ļoti daudzi šķiras. Gandrīz mati ceļas stāvus, to klausoties! Piemēram, viens trīsdesmit gadus vecs cilvēks jau ir vienu reizi šķīries un otro reizi precējies. Ja pirmoreiz apprecas 16, 17, 18 gados, tad nav brīnums, ka 20 – 30 gadu vecumā cilvēks jau ir izšķīries un vēlreiz precējies, un tas ir ļoti traģiski. Ir jāpārbauda arī iemesli, kādēļ cilvēki šķiras. Vai tas nav pārāk viegli izdarāms? Ļoti vieglprātīgi precas un par daudz vieglprātīgi šķiras. Tas vājina visu sabiedrību un tautu.(..)

Materiālu kopu veidoja

Sigizmunds Timšāns (Latvija)

Guntars Saiva (Austrālija)

Edvarts Virza

Latviešu Mātes diena

Tagadējā laikā, kur mūsu pašu vai citu apstākļu dēļ visi sadzīves pamati drūp un sadalās, arvienu biežāki der izdarīt svētceļojumu pie vecajiem avotiem, no kuriem līdz šim mēs esam ņēmuši savus spēkus un dzīves saprašanu. Allaž tagad dzird runājam, ka visas tās saules, kas mūs līdz šim sildījušas, ir savu spēku izstarojušas, ka jāmeklē jauni spīdekļi, ap kuriem varētu veidoties jaunas pasaules. Mēs, atzinuši, ka ir viens mūžos aizdegts un nemainīgs ugunskurs, no kura visiem laikiem un ļaudīm tiek izdalīta viena un tā pati gaisma un patiesība, to nedarīsim. Mēs atgriezīsimies pie vecās saules un vecajiem pamatiem, pārliecināti, ka te ir diezgan gaismas un stipruma, kas var dot siltumu un cietus pamatus visiem mūsu darbiem. Mēs atgriezīsimies pie ģimenes un vecāku autoritātes — katras civilizācijas pirmsākumiem.

Jāsaka, ka šī autoritāte pie latviešiem ir galīgi satricināta, ja arī ne pavisam izpostīta. Viņai jāatdod atpakaļ viņas senais spožums un starojums, kas ap viņas galvu arvien mirdzējis.

Ja nu palūkojamies tuvāki šajos mirdzumos, tad pārsteigti un godbijības pilni mēs apstājamies pie spoža un maigu gaismu starojoša vainaga, ko visas Eiropas tautas, un viņu starpā arī latvieši, apvijuši Mātes galvai. Un par godu viņām jāsaka, ka nevienā laikmetā un nevienā civilizācijā Māte nav nostādīta tik augstā stāvoklī kā pie eiropiešiem. Neskaitāmas gleznas, statujas un dziesmas pauž Viņas dievišķību, un, lai cik lieli naida viļņi arī neveltos, tie pārvēršas godbijības čaloņā pie Viņas kājām.

Eiropa ir radījusi to sievišķības cēlo veidolu, kas pieskaitāms viņas lielām atšķirībām. Ja viņa kādreiz aizietu bojā, mirdzums, kuru tā piešķīra Mātei, starotu vēl virs viņas drupām.

Latvieši savu Māti godājuši ne tik spilgti, ne ar tādu talantu, kā citās Vakareiropas zemēs, kautrīgāki un apslēptāki. Bet viņu godbijībai tomēr netrūkst ne dziļuma, ne lieliskuma.

Vecā latviešu sēta! Viņa ir koku un dārzu ielenkta, un stari, kas šaujas caur biezajām pakarēm, še apspīd vecu Māti, kura tekā pa gludajiem celiņiem starp dažādām saimniecības ēkām. Viņa ir ne vien gādniece, bet arī gudra padomu devēja, un mūsu tautas dziesmas runā gaiši par postu, kad viņas padomi atrod kurlas ausis. Te viņas saskan ar Bībeles, tikai citādā un asākā veidā, izteiktiem vārdiem: “Vecāku svētība ceļ mājai stiprus balstus, bet viņu lāsti to noārda līdz pašiem pamatiem.”

Latviešu Māte ir apbalvota visām dievišķības īpašībām, un viss ir gaišs un skaidrs tajā staru lokā, ko viņa ap sevi izplata. Un ir kaut kas pie vecajiem latviešiem, kas Mātes padomiem piešķir tikpat lielu svaru, dziļumu un nemaldību, kā pašiem Dieva padomiem. Tās nav Viņas pašas domas un padomi, kurus Viņa izsaka. Te ir neskaitāmu paaudžu piedzīvojumi, pieredzējumi un ticējumi, kurus izrunā Viņas lūpas. Tie ir pārbaudīti, neskaitāmas reizes izsvērti, un tā mūsu acu priekšā mirdz šis nesatumšotais tikumības zelts. Tāpat kā ir graudu izlase labam sējumam tīrumā, tāpat ir arī tikumisko principu izlase labam gājienam dzīvē. Lai uzklausāmies arvien mirušo paaudžu balsis, kuru gudri locījumi mums daudzkārtīgi izskan Mātes valodā.

Bet latviešu Māte ir cēla ne vien ar savu gudrību, bet arī ar savu mīlestību, kura visu piedod. Tauta var aizmirst, valsts var neievērot un samīt, bet nekas nepazūd Mātes atmiņā. Ceļu, kuru aizgājis pazudušais,Viņa nemitīgi vēro caur istabas logu un skata caur ābeļu zariem. Tikai svētīšanas sūtību var izdarīt viņas vecā un sadilusī roka.

Mūsu laiks ir sacēlies pret Viņu, kura ir ģimenes dvēsele un sirds. Vesela autoritāti nīstoša latviešu paaudze ir darbojusies, lai Viņas svētumu nozaimotu un iznīcinātu tās ģimenes cienību atliekas, uz kurām vēl turas tauta. Te nu jāsākas tam svētceļojumam pie aizmirstajiem un vecajiem avotiem, kā tas bij minēts šī raksta sākumā. Tas, kas bij nozaimots — jāapvij ar cienību, tas, kas bij nederīgs, jāpadara par stūra akmeni.

“Latvju jaunatne” ir uzņēmusies to grūto uzdevumu radīt mūsu seno ģimenes uzskatu atdzimšanu, griežoties pie ģimenes un iesākot ar viņu, kā iet pa ceļu, pa kuru vajadzīgs iet. Divpadsmito augustu viņa izvēlējusies par latviešu Mātes slavināšanas dienu.

Lai ikviens šajā dienā atminas savu māti. Tie, kas ir tālumā, lai apsveic Viņu ar mīlestības un pateicības vārdiem. Tie, kuri ir tuvumā, lai pavada visu dienu pie Viņas. Tie, kuriem Tā aizgājusi mūžības ceļu, lai grezno ziediem Viņas kapu. Lai neviens neatraujas to darīt, jo tas ir cēls darbs, uz kuru šis aicinājums skubina.

Starp visām naida un ļaunuma demonstrācijām, ar kādām pilna mūsu dzīve, tā būs vienīgā miera un mīlestības demonstrācija. Lai visi ņem dalību viņā, kam dārga mūsu tēvija un tauta, un viņas nākotne!

Saka, ka tautas vienība jāsakaļot ar dzelzi un asinīm, bet mēs mēģināsim viņu sakalt ar mīlestību. Tad mēs redzēsim, kura no šīm vienībām būs stiprāka.