Latvijas Republikas 6. Saeimas 1997. gada Pavasara sesija

Latvijas Republikas Saeimas Prezidija lēmums

Par Saeimas 1997.gada 1.maija sēdi

Saeimas Prezidijs nolemj:

Sasaukt 1997.gada 1.maijā pulksten 12.00 svinīgu Saeimas sēdi, kas veltīta Satversmes sapulces sasaukšanas 77.gadadienai, Latvijas Republikas pamatlikuma — Satversmes pieņemšanas 75.gadskārtai, kā arī Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanai.

Sēdes darba kārtībā —

Saeimas priekšsēdētāja uzruna.

Saeimas priekšsēdētājs A.Čepānis

Rīgā 1997.gada 21.aprīlī Saeimas sekretārs I.Daudišs

Latvijas Republikas Saeimas Prezidija lēmums

Par Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanu

1997.gada 7.maijā

Saeimas Prezidijs nolemj:

Sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi šā gada 7.maijā pulksten 14.00 un izsludināt šādu sēdes darba kārtību:

Ārlietu ministra V.Birkava ziņojums.

Saeimas priekšsēdētājs A.Čepānis

Rīgā 1997.gada 21.aprīlī Saeimas sekretārs I.Daudišs

Saeimas 1997. gada 1. maija sēdē

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aigars Jirgens.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Svinīgo Saeimas sēdi par godu Satversmes sapulces sasaukšanas 77. gadadienai, Satversmes pieņemšanas 75. gadadienai un Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 7. gadadienai paziņoju par atklātu.

Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājam Alfredam Čepānim.

A.Čepānis (Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs). Augsti godājamais Valsts prezidenta kungs, godājamie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Divi datumi mūsu valsts vēsturē ir īpaši nozīmīgi — tie ir 18. novembris, kad tika likti pamati mūsu nacionālajam valstiskumam, un 1. maijs, ko ar pilnām tiesībām mēs varam saukt par Latvijas Republikas demokrātisko un tiesisko tradīciju sākuma laiku. Šķiet gaužām simboliski, ka tieši šajos datumos savulaik tika piešķirti valsts augstākie apbalvojumi.

Kas tad mums ir 1.maijs — diena, kuru pēc ilgāka pārtraukuma mēs atzīmējam šodien ar svinīgu Saeimas sēdi? Pirms 77 gadiem pirmo reizi kopā sapulcējās vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās ievēlētie tautas priekšstāvji. Savas pilnvaras nolika politisko spēku veidotā Latvijas Tautas padome, un tika atklāta Satversmes sapulces pirmā sēde.

Satversmes sapulce bija pirmā leģitīmā visas tautas viedokļa paudēja, kad pēc postošajiem kariem un juku laikiem aktuāla kļuva valsts celtniecības ideja. Divos pēc valsts proklamēšanas aizritējušajos gados tika padzīta gan prokrieviskā Stučkas valdība, gan provāciskā Niedras valdība, bija izcīnīta neatkarība un panākta tās starptautiskā atzīšana. Taču cilvēku zaudējumi un saimnieciskie postījumi bija milzīgi, valstī siroja bruņotas bandas, darbojās komunistiskā pagrīde, pastāvēja juridiskais un finansiālais sajukums.

Tautas padome bija nospraudusi mūsu valstiskās iekārtas pamatlīnijas, izšķīrusies par orientāciju uz Rietumiem, pieņēmusi Likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām un Likumu par pavalstniecību, līdz ar to nosakot arī vēlētāju loku. Bija pienācis laiks apstiprināt šos principiālos lēmumus visas tautas brīvi vēlētiem tās gribas paudējiem, laiks noteikt valsts ārējās robežas un nodibināt attiecības ar kaimiņiem, veikt agrāro reformu, pagaidu valdības vietā izveidot pilntiesīgu valsts pārvaldes aparātu, ievirzīt saimniecisko dzīvi noteikta budžeta gultnē. Bet pats svarīgākais — bija jāizstrādā pamatdokuments, kas apstiprinātu, ka Latvijā suverēnā vara pieder pašai tautai, dokuments, kas noteiktu šīs varas realizācijas ceļus, dotu juridiskas garantijas neatkarībai, demokrātijai un tiesiskumam.

1920. gada 1. maijā konstituētā Satversmes sapulce veica šos grūtos un sarežģītos uzdevumus, un gaisma, kas atspīd no tiem tālajiem ciešanu un jūsmas pilnajiem gadiem, joprojām rāda ceļu, pa kuru ir jāiet mūsu valstij un mūsu tautai.

Satversmes sapulce, ļoti labi apzinoties, ka konstitūcijas izstrādāšana prasīs daudz laika, vispirms pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti un Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumus. Šajos dokumentos fiksētās nostādnes vēlāk kļuva par Satversmes idejisko pamatu. Gandrīz negrozītas tās pārtapa arī par Satversmes 1. un 2. pantu — to saturs, šķiet, nevienam nav jāatgādina. Tika noteikts varas dalīšanas princips, zīmīgi, ka pirmo reizi parādījās jēdziens — Latvijas tauta.

Satversmes sapulce izveidoja Satversmes komisiju, kas sagatavoja pamatlikuma projektu. Darbs ilga vairāk nekā gadu, un tikai 1921. gada 20. septembrī ziņojumu sapulcē sniedza referenti Marģers Skujenieks un Jānis Purgailis. Asas debates izraisījās par Valsts prezidenta institūta nepieciešamību. Viedokļu amplitūda svārstījās no viedokļa, ka valsts galva ir jāievēlē tiešās tautas vēlēšanās, kā to paredzēja pirmais variants, līdz uzskatiem, ka šāds amats ir no monarhijas laikiem nākošs anahronisms, kam nav vietas demokrātiskā republikāniskā valstī. Strīdus izraisīja arī jautājumi par vēlētāju vecuma cenzu, deputātu atsaucamību, Saeimas pilnvaru laiku, tautas nobalsošanu, par Ministru kabineta tiesībām pieņemt noteikumus ar likuma spēku, par baznīcas un valsts attiecībām, arī par Latgales autonomiju. Pārlasot tā laika stenogrammas, skaidri redzama ne tikai dramatiska dažādu koncepciju sadursme, bet arī visnotaļ auglīgi kompromisa meklējumi, kuru pamatā bija neapšaubāmi centieni radīt Latvijas apstākļiem vispiemērotāko pamatlikuma modeli.

1922. gada 15. februārī Satversme tika pieņemta, un šo dienu mēs atzīmējām jau 75. reizi. Neviena no Austrumeiropas zemēm nevar lepoties ar tādu savas konstitūcijas gadadienu, un arī visas Eiropas mērogā mūsu Satversme ir uzskatāma par vienu no visvecākajām. Šis fundamentālais dokuments, kurā gan ir tikai nedaudz vairāk kā divtūkstoš vārdu, ne tikai uzskatāmi atspoguļo sava tapšanas laika problemātiku, politiskās un sociālās kolīzijas, — tas sevī ietver arī to mūsu tautas priekšstatu par vērtībām, kas ir veidojies vēsturiski nepārskatāmā laika posmā, paaudžu paaudzēm sapņojot par brīvību šā vārda visplašākajā nozīmē.

Godājamie klātesošie!

Gatavojot savu uzrunu, es ar dziļu saviļņojumu pārlūkoju tālaika fotogrāfijas, kurās redzami tūkstošiem cilvēku ar karogiem rokās sveicam Satversmes sapulces sanākšanu, fotogrāfijas, kurās redzam Satversmes sapulces deputātus dziedam mūsu himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Aculiecinieki raksta, ka šo dziedājumu atkārtoja trīs reizes.

Šie attēli atgādināja to lielo pacēlumu, to prieka un cerību vilni, kas visus mūs pārņēma arī 1990. gada 4. maijā, kad mēs, balstoties uz savu Satversmi, pieņēmām Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, vienlaikus atjaunojot arī pašas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. Un ir dziļi simboliski, ka šodien mēs šeit, Saeimas namā, kur sanāca gan Satversmes sapulce, gan tika pieņemta Satversme, gan tika atjaunota tās darbība, vienlaikus atceramies visus šos trīs Latvijai liktenīgi svarīgos notikumus.

4. maijā atdzima mūsu valstiskums, mūsu tauta no jauna apliecināja savu gribu dzīvot brīvā, demokrātiskā un tiesiskā valstī. Es gribu uzsvērt — šī atdzimšana bija iespējama tāpēc, ka sapnis par savu valsti, par savu Latviju, lai cik dziļi tas būtu paglabāts ilgajos nebrīves gados, nekad nav bijis izsapņots līdz galam, nekad nav bijis nodots aizmirstībai un nebūtībai.

Tāpēc ar cieņu jāpiemin mūsu vecākās paaudzes cilvēki, kuri, par spīti visām represijām, ir pratuši iedzīvināt nākamajās paaudzēs savas atmiņas par laikiem, kad sarkanbaltsarkanais karogs brīvi plīvoja pāri Latvijai. Jāpiemin mūsu kultūras darbinieki, kuri nežēlīgas cenzūras apstākļos ir spējuši uzturēt spēkā tās vērtības, kuras padara cilvēku par cilvēku un latvieti par latvieti, ir spējuši atrast to izteiksmes veidu, kurš lika mums visiem just solidāru atbildību par savas tautas un tās garamantu likteni. Protams, ir jāpiemin tie cīnītāji, kuriem pietika spēka un drosmes atklāti vērsties pret valdošo tā laika ideoloģiju un netaisnību. Mēs varam šo sarakstu turpināt, taču es šeit minēju tikai tos sabiedrības slāņus, kuru nopelni Latvijas atdzimšanā nav apšaubāmi, bet kuriem mēs joprojām neesam radījuši nedz cilvēka cienīgus dzīves un darba apstākļus, nedz arī pateikuši kārtīgu paldies. Un nez vai te ir vietā aizbildināšanās, ka mēs dzīvojam brīvā tirgus ekonomikas apstākļos, kad katram pašam jāgādā par sevi. Jo valsts taču pastāv cilvēku labā — citas jēgas un nozīmes tai nav un arī nevar būt. Mums, likumdevējiem, ir skaidri jāapzinās, ka mūsu pensionāri un skolotāji, mūsu rakstnieki un kordiriģenti ir nevis akmens valsts kaklā, bet gan garants tam, ka arī priekšdienu paaudzēs Latvijas neatkarības, nacionālās identitātes un tikumisko vērtību idejas būs dzīvas, aktīvas un iedarbīgas.

Man šķiet, ka tajās reizēs, kad mēs atceramies savu priekšgājēju lielo veikumu, kad mēs domājam par savas valsts vēstures gaitu un tiem ideāliem, kuru dēļ mūsu tauta ir pārdzīvojusi gan prieku, gan bēdas, ir vērts uzdot pašiem sev jautājumu — cik patiesi mēs esam, kad dziedam mūsu valsts himnu, cik patiesi tad, kad piesaucam no šīs tribīnes Latvijas vārdu zāļu ražotāju, azartspēļu automātu īpašnieku vai automašīnu apdrošinātāju sakarā? Protams, es negribu pretstatīt kādu vienu mūsu sabiedrības grupu citai, un vismazāk es vēlētos radīt iespaidu, ka Saeimai neklātos nodarboties ar ikdienas reālo problēmu risināšanu. Taču — vai mūsu ikdienas patētika nedevalvē kādas augstas un svētas lietas, vai mēs neprovocējam sabiedrībā valstisko un nacionālo nihilismu, vai mēs negraujam paši savu un visu mūsu lielo ideju autoritāti? Jā, mēs esam šeit, lai kalpotu savai valstij un saviem vēlētājiem, bet vai mēs nemētājamies ar šiem jēdzieniem pārāk bieži un pārāk skaļi?

Ik dienas Saeima saņem desmitiem vēstuļu — un daudzās no tām ir konkrēti, praktiski ierosinājumi jautājumos, kurus esam izskatījuši vai gatavojamies izskatīt komisijās, frakcijās vai Saeimas sēdēs. Katram no mums, arī man bieži iznāk tikties ar dažādu pašvaldību, sabiedrisko organizāciju, arodbiedrību pārstāvjiem, uzklausīt viņu domas, skaidrot šajā namā notiekošo, motivēt savu viedokli. Daudzi no šiem sarunu biedriem nāk ar svaigām un konstruktīvām idejām, ar racionāliem priekšlikumiem, pat gataviem likumu pantu formulējumiem. Tas nozīmē, ka ārpus Saeimas, ārpus frakcijām un partijām pastāv ne tikai liela interese par mūsu darbu, bet arī milzīgs un līdz šim bieži vien nepieprasīts intelektuālais potenciāls.

Manuprāt, Saeimai jākļūst atvērtākai pret sabiedrībā eksistējošiem viedokļiem, atvērtākai tiešai sadarbībai ne tikai ar citām oficiālajām struktūrām un pieaicinātajiem ekspertiem, bet arī ar visiem tiem, kuriem rūp valsts ekonomiskā, sociālā un politiskā augšupeja. Vara nedrīkst norobežoties no tautas, kā tas bija vēl pavisam nesen, un tāpēc es ar gandarījumu gribu jūs informēt, ka arī mūsu namā pēc Saeimas sēžu zāles pārbūves, kas jau ir uzsākta un pilnīgi tiks pabeigta šī gada otrajā pusgadā, arī šis nams atkal būs atvērts apmeklētājiem, kuri vēlēsies paši savām acīm vērot Saeimas sēžu norisi. Tas būs arī simbolisks žests un solis, kas liecinās par mūsu vēlmi uzturēt sakarus ar sabiedrību ne tikai ar pieņemto likumu starpniecību, ne tikai kontrolējot izpildvaru un risinot dialogu ar žurnālistiem, bet būt tiešā un nepastarpinātā saskarsmē, kā tam ir jābūt patiesi demokrātiskā valstī.

Šīs demokrātijas idejas vārdā, tautas interešu iespējami pilnīgas pārstāvības idejas vārdā mēs esam sākuši arī diskusiju par grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā, tostarp — par nesen nodibināto politisko apvienību tiesībām uz varu. Negribu paust šeit kategorisku viedokli, taču ierobežojumi, kas vērsti pret negodīgu cilvēku un lobiju tiešo pārstāvju piekļūšanu likumdošanas svirām, nedrīkst vienlaikus ierobežot vēlētāju gribas izpausmi, jo demokrātija nav nekas cits kā vairākuma vara un mazākuma tiesību ievērošana. Vai, liedzot iespēju kādai vēlētāju grupai balsot par tai vēlamiem kandidātiem, mēs neatgrūdīsim šo grupu no piedalīšanās balsošanā vispār? Jā, mūsu sabiedrība, būdama politiski aktīva, taču ne vienmēr pietiekami politiski izglītota, mēdz pārvērtēt populistiskos solījumus un kritikāņu klaigāšanu, taču vai tādējādi neizpaužas mūsu pašu, pie varas esošo politisko partiju, nespēja pietiekami efektīvi apliecināt savu idejisko, sociālo un ekonomisko identitāti? Mūsu nespēja pārliecināt vēlētājus par pašu pieņemto likumu jēgu un nozīmi? Vai mūsu pārliecība par sava darba kvalitāti vienmēr balstās uz pārliecību, ka strādājam visas Latvijas, nevis atsevišķas grupas vārdā? Domāju, ja šāda pārliecība būtu, krasi mazinātos tieksme distancēt no varas tos, kam šādas pārliecības nav un nemaz nevar būt. Jo darbs runā pats par sevi, tā veicēja autoritātei nav vajadzīgas mākslīgas stutes, nav vajadzīga īpaša savas misijas akcentēšana vai iespējamo sāncenšu nobīdīšana malā.

Ar demokrātijas turpmākās attīstības problēmu jo cieši ir saistīts jautājums par vēlētāju loku jeb Latvijas pilsoņu kopumu. Protams, viennozīmīgu risinājumu te nav, jo jautājums patiesi ir ļoti sarežģīts. Taču uzskatu par nepieciešamu akcentēt: nevar un nedrīkst izlikties, ka tādas problēmas mums nav vispār, ka neveidojas reāla divkopienu valsts situācija, ka nav spēku, kuriem ir izdevīgi uzturēt sabiedrībā nevienam nevajadzīgu spriedzi.

Bija laiks — un mēs visi to atceramies skaidri, kad šo spriedzi šeit radīja mūsu brīvības un demokrātijas centieniem naidīgi grupējumi. Bija laiks, kad mēs spriedzes avotu saskatījām galvenokārt aiz mūsu valsts robežām, un nelolosim ilūzijas, ka šis avots apsīks kaut cik pārskatāmā nākotnē. Un tomēr nekādi ārēji apstākļi nevar būt par attaisnojumu tam, ka mēs paši netiekam galā ar savām iekšējām problēmām. Ar vienu kāju sperdami soli uz Eiropu, ar otru mēs ķeramies te aiz viena, te aiz otra ciņa, kurš bieži vien izrādās tikai vienas partijas ambīciju kukurznis.

Mēs, tāpat kā savulaik mūsu priekšteči, esam izvēlējušies noteiktu ceļu uz integrāciju Rietumu ekonomiskajās un drošības struktūrās. Šim ceļam alternatīvas nav, un tāpēc jādara viss, ko spējam, lai novāktu no šī ceļa visus šķēršļus. Tāpēc jo īpaši mēs apsveicam attiecību uzlabošanos ar austrumu kaimiņu — ar Krieviju, mēs apsveicam Baltijas valstu vienotības nostiprināšanos, mēs aktīvi strādājam, lai saskaņotu mūsu likumus ar Eiropas Savienības prasībām. Tāpēc apzināsimies, ka, orientējoties uz Rietumiem, mums vienlaikus jāorientējas arī uz Rietumu demokrātijas un tiesiskuma standartiem.

Godājamie deputāti!

Svētku reizēs ir pieņemts atskatīties uz paveikto darbu, apzinoties, kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp ejam. Runājot šodien par Satversmes sapulci, par pašu Satversmi un tās darbības atjaunošanu, mēs ar gandarījumu varam atzīmēt, ka esam spēruši nozīmīgus soļus uz priekšu tieši šajā — demokrātiskas un tiesiskas iekārtas nostiprināšanas virzienā. Tikko pie praktiskā darba ir ķērusies Satversmes tiesa, darbu uzsākusi Saeimas komisija, kuras uzdevums ir izstrādāt projektu Satversmes otrajai daļai — par cilvēktiesībām. Lai tās lielās idejas, kuru vārdā šis darbs tika aizsākts pirms 77 gadiem, vada un iedvesmo mūs arī šodien, kad ir noplakusi 1990. gada 4. maija sajūsma un ir radusies apziņa, ka tikai sūrā un grūtā darbā mēs patiesi varam atrisināt visas savas problēmas un kļūt par kungiem paši savā zemē.

Godājamie klātesošie, es pateicos jums par uzmanību un kā apstiprinājumu mūsu mērķu un centienu patiesumam aicinu noslēgt Saeimas sēdi ar Latvijas Valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!”.

(Skan himna.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Paldies, godājamie klātesošie! Saeimas svinīgo sēdi paziņoju par slēgtu. Un es aicinu visus deputātus, prezidenta kungu kopā ar mums nofotografēties kolektīvā bildē šeit, Saeimas sēžu zālē, vēl jo vairāk tādēļ, ka acīmredzot šādā arhitektoniskajā risinājumā mums tādas iespējas to izdarīt vairs nebūs. Paldies... Arī valdības locekļus lūdzu...