MĒS VISI LATVIJĀ

Lībiešu gadi un lībiešu gadagrāmata

1997.gada ceļavārdi

Kad aizšķirta 1997. gada “Lībiešu gadagrāmatas” pēdējā lappuse, gribas pievienoties kurzemniekam Gunāram Priedem, kas lībiešu mēnešraksta “Līvli” jaunākajā numurā publicējis savu “Lasītāja paldies”. Patiesi ir tāda nepieciešamība pateikt paldies, jo: “Varbūt jūs nemaz nezināt, kādu atbalsi rod jūsu darbs, ja neviens neko nesaka?”

Katram lībietim sirdi sildīs tēlainie dzīves uzplaiksnījumi sirmās lībietes Leontīnes Ūdres atmiņās, tāpat Valda Damberga un Baibas Dambergas, Valdas Šuvcānes un citu lībiešu publikācijas par saviem tuviniekiem — ievērojamiem tautas brāļiem.

Par savu māmuļu Emmu Erenštreiti raksta Ieva Neilande: “Droši vien, tur nav nekā savāda, ka, palielinoties laika distancei pēc manas mammas Emmas Erenštreites aiziešanas viņā saulē, arvien vairāk tuvinos viņai, viņas izpratnei. Taču neparasti ir tas, ka šajā ceļā pieaug izbrīns par viņas personības daudzpusību, redzējuma asumu, domas plašumu, trauksmainību, drosmi, kas apvienojās ar dziļām jūtām un atsaucīgu sirdi. Lai kādu ceļu viņa arī būtu gājusi, visi bija pakļauti izvirzītā mērķa sasniegšanai. Šobrīd visai bieži aizmirstam, ka padomju laikā cilvēka gara brīvības izpausmes bija maksimāli ierobežotas un bīstamas, tāpēc lielākā daļa ļaužu izvēlējās peldēšanu pa straumi. Lai kaut ko paveiktu, vajadzēja gan enerģiju, gan zemniecisku viltību, bet pāri visam — uzdrošināšanos.

(..) Emma Ērenštreite vienmēr bija ļoti aizņemta, līdzdalība sabiedriskajā dzīvē viņai bija nepieciešama. Cik atceros, viņa allaž kādam centās palīdzēt un pie viņas arī griezās gan daudzi paziņas, gan sveši cilvēki ar savām likstām. Ar smaidu gribas atcerēties reiz manas kursa biedrenes Ingrīdas Štrumfas teikto. Anna Balode (dzejnieka Andreja Baloža kundze), atceroties Emmas deputātes darbību vienīgajā sasaukumā, kurā viņu ievēlēja, stāstījusi: “Mēs visi (deputāti) kā ierasts mierīgi sēžam kārtējā sesijā, pussnaudus klausoties ierastajās runās. Te uznāk Emma Ērenštreite un sāk plosīties par nopietnām problēmām un asiem jautājumiem. Un tā vairākkārt. Nākošajā sasaukumā, protams, viņas vairāk nebija, bet mēs mierīgi sēdējām tālāk.”

Lībiešu akcenti mūsu mājās ieskanējās reizē ar vēstuli. To ar sirdssāpēm bija rakstījusi kāda veca lībiete, kurai atteikts ieraksts pasē, bet kura ar tādu vēlējās nomirt. Šī ziņa izraisīja ķēdes reakciju. Mamma sāka padziļināti interesēties, un tad atklājās bēdīgā kopaina (..)

Emma Erenštreite bija tā, kas mudināja Hildu Grīvu ar viņas dziedošajiem lībiešiem izveidot folkloras ansambli. Viņa atrada arī domubiedrus ansambļa dibināšanai Rīgā. Emma Erenštreite bija “Līvlist” vecākā līdz pat tam laikam, kad viņa aizbrauca dzīvot uz Miķeļtorni.

(..) Līdz pat aiziešanai viņā saulē 1987. gada 5. novembrī viņa bija aktīvs cilvēks, kurš gribēja un darīja maksimālo, kas bija iespējams, un vēl vairāk. Vienlaikus ar Emmas Erenštreites nāvi “Ventas Balsī”, kuras korespondente viņa reizēm bija, parādījās viņas raksts par Jāni Princi, aicinot ziedot Prinča piemineklim. Protams, viņa pati savu artavu iemaksāja vispirms.

(..) Emmas nerimtīgās pūles krita auglīgā augsnē arī pašu ģimenē, jo rosināja turpināt dzīvošanu un strādāšanu lībiešu labā.”

Cieši ar lībiešu likteņiem savijusies Jāņa Endzelīna čaklās skolnieces vidzemnieces Martas Rudzītes un igauņu valodnieka un kultūrvēsturnieka Tenu Karmas dzīve. Un varbūt tieši lībiešu gadagrāmatā vislabāk iederas viņu meitas Rūtas gaišās un stiprās atmiņu rindas par lielo latviešu zinātnieci, kas vienlīdz pamatīgi un pašaizliedzīgi pētīja gan latviešu, gan lībiešu valodu.

Šo atmiņu skici publicējam neīsinātu, jo Rūtas Karmas apjausma, ka viņa var droši sēsties pie māmuļas rakstāmmašīnas un darbu turpināt, šķiet simboliska visai svētīgajai lībiešu kultūras saglabāšanas un kopšanas kustībai, ko uztur “Lībiešu krasts” un tā izdotā gadagrāmata.

Bagātas lappuses par lībiešu tautas garīgo un materiālo kultūru grāmatā ierakstījuši Valda Šuvcāne (no Lielirbes vēstures) un Saulvedis Cimermanis (par Lūžņas ļaudīm, mājām, zveju un zvejniekiem, laivām un kuģiem un to būvētājiem — 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos lībietes Lizetes Švanenbergas un dažu vēstures dotumu skatījumā).

Socioloģes Māras Zirnītes stāstījumu par slaveno lībiešu skolotāju un dzejnieku Pēteri Dambergu, no kura lībiskās kultūras tīrradni smēluši gan zinātnieki, gan mākslinieki, turpina viņa dēls Valdis un brāļameita Baiba Damberga, kas ir arī gadagrāmatas mākslinieciskā noformējuma autore.

Grāmatas veidotāja Gundega Blumberga ievadā likusi Aleksandra Pelēča veltījumu Talsu pēdējai lībietei. Mēs savu lasītāja pateicības vēstuli varētu nobeigt ar šī dzejoļa rindām:

Ak — līsti ātrāk maija lietus!

Lai zaļa krāsa ieviešas!

Mums pelēcību dievi piedos,

Ja ceļš uz mirdzumu būs tas.

Aina Rozeniece, “LV” nozaru redaktore

Atmiņas par māti

Rūta Karma ar māmiņu Martu Rudzīti 60.gados

Foto: tētis Tenu Karma

Pirmo reizi man jāraksta par savu māti Martu Rudzīti atmiņas. Viņa pati to vairs nevar izdarīt. Vēl tikai mēnesis pagājis, un ik pa laikam man rodas vēlēšanās viņai ko labu pasacīt... uzrakstot vēstuli. Ir apziņa, ka viņas nav tuvumā, bet vēl nespēju aptvert, ka mūs šķir tālums, kas nav fiziski pārvarams.

Bērnības vakari. Māte man dzied. Ne jau tikai “aijā žūžū”. “Kurzemīte, Dievzemīte.” “Beverīnas staltā pils.” (Balāde jauktajam korim un simfoniskajam orķestrim? To uzzinu daudz vēlāk.) Dzeja. Simtiem rindu no galvas vien. “... Mežā, kur neviens vēl kāju nebij spēris...” “Pār Tālavas tumšajiem siliem nakts pelēkus palagus klāj. Pār klusajiem koku galiem jodi un murgi jāj.” “Pa purvu, pa purvu mellaju, pa mežu, pa mežu tumšaju zelta papardes ziedu es meklēju, ko aizdzīt pasaules trūkumu...” “Uz granīta sirmsūnu pamatiem stāv pils no sīksīkiem akmeņiem...”

Pa dienu māte, ja nav universitātē, mājās sēž pie rakstāmmašīnas. Viņai ir ļoti maz laika būt kopā ar mani. Iemācos izmantot rakstāmmašīnu, kā protu — man ļauj “rakstīt melno strīpiņu” — sist melno, garo atstarpju taustiņu; bērna ziņkārē ātri vien apgūstu visus burtiņus. Un tad jau pašai sava pasaule vaļā. Grāmatas!

Kāda agras bērnības vasara Vecāķos. Mēs ar māmiņu spēlējamies meža kāpās. Viņa man rāda un māca savas kādreizējās lauku bērnu rotaļas: zara gabaliņš ar atzaru kļūst par zirgu vai govi, priedes čiekurs — par suni...

Lauki. Māmiņas dzimtās mājas, kur saimnieko divas no viņas četrām māsām — Elzēns un Annītis, kā jau mūsu pusē (Ziemeļvidzemē uz lībiskā un vidus dialekta robežas) sieviešus sauc. Tēvs un māte (manas mātes vecāki) ir jau miruši. Mājas sauc par Rozītēm, tā ir jaunsaimniecība, ko cēlis tēvs. Un Annītis tiešām audzē un kopj rozes. Sēta košumam. Bet Elzēnam, tāpat kā tēvam, ir mīļi zirgi. Tīruma labums ir Elzēna ziņā. Apkārt ir mežs un klusums. Te ir saulē sasilis virtuves klons un mīksta mājas miežu maize. Piens, pēc kura pilsētas balto šķidrumu dzert tā arī neesmu iemācījusies.

Kapi. Tie ir Matīšos. Te blakus guļ tēvs, māte, vecmāte (manas mātes mātesmāte Ieva) un Ernītis — mātes vienīgais brālis, kas miris, pirms mana māmiņa dzimusi. Te ir arī stalta, balta baznīca, kuras durvis ir aizslēgtas. Jau gadiem. Un skolotāju bērnam vispār baznīcā iet nav brīv.

Atkal Rīga. Esplanāde. Toreiz to sauca par Komunāru laukumu. Aiz tā ir mākslas muzejs. Mēs abas ar māmiņu tur esam bieži viesi. “Ko iesim skatīties?” — “Koļu ar sunīti!” (Vēlāk man parāda grāmatā: J.R.Tilbergs. Koļa ar Persiku. Pastelis.)

Kad pirmo reizi tieku aizvesta uz skolu, man divas skolotājas noprasa: “Vai tu kopā lasīt proti?” Nesaprotu, ar ko man tagad būs kopā jālasa. Tad izrādās, ka māku lasīt ne tikai “kopā”, bet arī izteiksmīgi — māmiņai augstskolā runas mākslu ir mācījusi Smiļģa aktrise Alma Ābele.

Tad vakaros nāk mātes atmiņas par pašas skolas laiku. Kā inspektors no Valmieras, atbraucis uz Braslavas pagastskolu, internātā atradis Rudzīšu Martu, lasot “Jaunības tekas”. Kāpēc nemācoties? Esot jau izmācījusies. Pārbauda. Tiesa, kas tiesa. Prasa pastāstīt par mēnešrakstā izlasīto. Jā, var arī to. Tad vēl uzmanīgi skatās un klausās visās nākamās dienas stundās. Un aizbraucot liek pie sirds skolotājam, ka šai skolā ir viens izcili apdāvināts bērns, lai rūpējoties par viņa tālāku izglītību. Skolotājs sauc uz skolu vecākus, lai to pavēstītu, bet viņi ir pārbijušies, ko tas Martēns sastrādājis. Pagastā Martu ar apbrīnu un klusu skaudību sāk dēvēt par “Rudžu profesoru”.

Bet “profesoram” jau toreiz ir gaužām vājas acis. Jau labi pirms skolas gadiem acī iekritušas dzirkles, kas bijušas aizbāztas aiz sijas. Ārstu gudrības un vecāku naudas pietiek tikai brillēm.

Vēlāk sakās celš uz tuvāko pilsētu, uz Mazsalacu. Vidusskolā. Bet pa vasarām, līdz pat rudenim — bezgalīgie lauku darbi tēva mājās; govju ganīšana, kurā Marta kļūst par īstu virtuozu — viņai klausa gan suņi, gan govis. Prasmīgi ganot, arī bibliotēkas grāmatas var izlasīt. (Mājās ir tikai kalendārs, dziesmu grāmata un “Jaunākās Ziņas”.) Un Friča Bārdas dzejā atrast to, kas pašas acīm izpētīts un ar visu būtni izjusts.

Pēc vidusskolas beigšanas, turklāt vēl nedrošajos kara laikos, trūcīgo zemnieku augstākais sapnis par meitas tālākām mācībām ir Valmieras komercskola. Bet “valdīšana” norīko “Rudžu profesoru” par kalponi pie lielsaimniekiem, citādi sūtīšot uz Salaspili. Martai jāpieredz tas pats sūrums, pie svešiem ļaudīm gaitās ejot, kas viņas mātei Kristīnei meitas gados. Tad — vācieši sāk atkāpties. Kādas stindzinošas šausmas nav pārdzīvotas, karaspēkiem šķērsojot Braslavu!

Tikko Vidzemē un Rīgā karš beidzies, Marta brauc uz galvaspilsētu studēt. Tagad arī augstākā izglītība ir bez maksas.

Studiju un vēlāka laika atmiņas par Jāni Endzelīnu māte ir uzrakstījusi un pastāstījusi žurnālistiem pati. 1961. gadā mirst gan māmiņas tēvs Kārlis Rudzītis, gan viņas tēvs zinātnē — Endzelīns.

Un tad jau viņai — liela, stalta auguma docentei — pie rokas tipinu es. Kukainītis. Bērns, kas runā divās valodās, jo tētis Tenu jeb Tenis, kā saka visi radi, ir igaunis. Un tēta dzimtā pilsēta Tērbata — laikam pat mīļāka par milzīgo un trokšņaino Rīgu. Te arī tētis un māmiņa pirmo reizi satikušies. Ilgus gadus rakstījuši viens otram vēstules. Tad apprecējušies, un tētis atnācis dzīvot uz Rīgu.

Par lībiešiem kaut ko sāku dzirdēt, jau lielāka būdama. Redzu vienu otru no viņiem mūsu mājās. Tad rodas ansamblis “Līvlist”, kurā ievēroju gan spridzīgo Helmī un brašo Daini, gan klusās un pašcieņas pilnās sievas — Emmu un Paulīni, gan sirmos un cildenos vīrus — Pēteri un Oskaru. Pirmo reizi uz lībiešu krastu aizbraucu vasarā starp vidusskolas izlaiduma un augstskolas iestāju eksāmeniem. Bet arī jau agrāk esmu bijusi līdzi mātei dialektoloģijas ekspedīcijās, vērojusi viņas apbrīnojamo prasmi atrast kontaktu ar visdažādākajiem cilvēkiem, smalkjūtību un izpratni, iztaujājot vecos lauku ļaudis, kas svešam tā uzreiz nemaz nemēdz uzticēties. Vienmēr kā par viņu rakstītu esmu uztvērusi Imanta Ziedoņa dzejoli: “Cik ziedu daudz, cik bišu maz. Ej pārvērties par biti, mās! No ziediem sula pil un lās — kas vāks, kas viņu krās?”

Daudz kas tajos padomju gados manām bērna ausīm tika noklusēts. Bet ne Jaunsudrabiņš: “Klausies, bērns, ar savām bērna ausīm.”

Jā, daudzus mezglus mana māte savā mūža ir pušu cirtusi ar tēvu valodas zobenu, tā pamatoti iegūdama cīnītāja un skarba cilvēka slavu. Lielākais no šiem mezgliem bija Valodu likums. Tieši mātes pārliecības spēks un gudrā rīcība izšķīra to, ka mūsu valsts pamatos jau 1989. gadā tika iemūrēts viens no vissvarīgākajiem akmeņiem — Latvijas valsts valoda ir latviešu valoda. Nevis apstiprināta oficiāla divvalodība vai pat svešvaloda. Vēl pēc gada pienāca mūsu tautas cerību visgaišākais pavasaris. 3. maija vakarā mātei lūdza izlasīt Neatkarības deklarācijas tekstu ar valodnieces aci.

Pēdējie pieci gadi mātes dzīvē bija viņai smagākie un rūgtākie — diemžēl ne vien fiziski, bet arī garīgi. Tas nebija viņas prātam aptverams: kā cilvēks ar godīgu un grūtu visa mūža darbu — no zosu gana līdz akadēmiķim — nav nopelnījis pat tik, lai varētu samaksāt par jumtu virs galvas. Arvien straujāk tumsa acu gaisma, nepārtraukti sāpēja slimās kājas. Viņa gan cieta un pacieta, gan nespēja samierināties un atrast mieru. Viņas pēdējais patvērums un cerība joprojām bija darbs. Līdz, tāpat kā reiz mātesmātes stādītā varenā liepa, — viņa it kā bez vēja pūsmas vienkārši lūza.

Viņa bija māte. Tā, kas rūpējas, gādā, strādā. Mīl un apmīļo. Arī rāj un māca. Visus — savu bērnu un vīru, māsas un viņu ģimenes — bērnus un bērnubērnus, citus radus — visus, kam viņa varēja kā līdzēt ar jebkādu padomu. Laikam taču tūkstošos skaitāmos studentus, no kuriem daudzi nu jau paši sirmām galvām vai smilšu kalniņā. “Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt” — šis princips māti vadījis visu mūžu. Laikam jau tāpēc mums ar tēvu vienīgais taustāmais mantojums tagad ir pāris no grīdas līdz griestiem grāmatām pilnu istabu komunālā dzīvoklī. To, ka mēs ar saviem dzīvokļa kaimiņiem jūtamies gandrīz kā radi, arī gluži nemanot un pašsaprotami ir izveidojusi mana māmiņa. Atceros kaimiņu Kaspara biežo jautājumu bērnībā: “Martas tant, vai jūs atkal taisāt pusdienas visai mājai?”

Tas bija dzelžains nerakstīts likums — mātei jāpabaro sava ģimene. Sava māja.

Tomēr tagad jautāju sev: vai es savu māti — viņas dvēseli — esmu pazinusi? Pirms bērēm, pārskatot Friča Bārdas — viņas mīļākā dzejnieka — “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam”, man sirdī asi iedūrās mātes vārdi: “To tu sapratīsi, kad manis vairs nebūs.” Tie ir visu māšu vārdi un liktenis. Dod, Dievs, mums censties saprast, cik varam, kamēr paši esam šaisaulē.

... Māmiņa jau trešo nedēļu... kapos? ... augšā aiz zvaigznēm? Darot steidzamu darbu, man pēkšņi salūst rakstāmmašīna. “Melnā strīpiņa” stāv uz vietas. Ir vakars. Nav ko ilgi bēdāt — ņemu lapu, lieku mammas vecajā mašīnā, pie kuras reiz iemācījos burtus, — un varu turpināt. Māmiņa man vēlreiz ir palīdzējusi.

Rūta Karma

Vecāķos 1996. gada 22. augustā

Tu, taķi, biji avots

Atceroties tēvu jeb taķi, kā mēs viņu lībiski saucām, mums Līvmājās bieži liekas, ka teju teju atskanēs pazīstamie soļi, vērsies durvis...

Ko es vislabāk atceros? Nu, protams, bērnību, manus saulainākos gadus! Liekas, ka man toreiz netrūka nekā. Visspilgtākā ir laimes un ģīmenes izjūta. Blakus — tēvs, māte, māsas. Tikai brāļa nebija. Ar tēvu par to nerunāju. Tikai ar māti.

Tēvs toreiz daudz stāstīja par savu bērnību. Viņš bija vecākais bērns ģimenē. Daudz dzirdēju par Sīkragu. Cilvēki viņa stāstos dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi, netika aizmirsti humoristiski gadījumi. Apbrīnojama bija tēva atmiņa. Viņš atcerējās milzum daudz cilvēku, vārdus, uzvārdus, datumus. Tēva bērnība iekrita Pirmā pasaules kara laikā. Bieži atminos stāstus par trūkuma pilnajiem gadiem Hāpsalā un Rēvelē. Tur Dambergu ģimene atrada mājvietu bēgļu gaitās.

Ļoti bieži tēvs atcerējās gandrīz traģisku gadījumu. Mazajam Pēterim pašuva jaunas, zilas bikses. Protama lieta, ka jāaizskrien pie tēva padižoties. Vectēvs tolaik bija matrozis. Drīz vien Pēteris no laipām atradās ūdenī. Vectēvs manu tēvu gan vēl laikus saķēris aiz cekula un izvilcis slīcēju. Tēvs no tā gan atcerējās tikai tik, ka bikses zaudējušas krāsu. Tie bijuši galvenie kreņķi. Īstās briesmas viņš nebija izjutis.

Tagadējā jaunā paaudze to bikšu lietu nemaz nesapratīs. bet es, pēckara bērns, to izjutu skaidri, jo jaunas bikses arī man bija notikums.

Tēvs augumā bija nedaudz pāri vidējam. Viens metrs un 76 centimetri. Bet man viņš likās liels un sevišķi stiprs. Ja blakus gadījās kāds prāvāks tēvainis, es to vienkārši neņēmu galvā. Jo — kas tad sapļāva smaržīgo sienu, kurā mēs visi vasarās gulējām? Tēvs. Kas mācēja jumtu noklāt ar skaidām tā kā neviens? Tēvs. Kas mācīja skolā visus manus draugus un nedraugus? Atkal tēvs!

Viņš zināja daudz. Un labprāt man stāstīja par zvaigznēm, par jūrām, svešām zemēm. Par svešām cilvēku rasēm. Par mums pašiem visneiedomajamākos sīkumus. Bet vislabprātāk viņš stāstīja pat valodām un to grupām. To viņam no pusaudža gadiem bija iepotējis igaunis Oskars Loritss jeb Vāldapā. tā viņu sauca lībieši. Ņemot palīgā Pēteri, viņš ik vasaras šo tautu pētīja.

Tēvs man daudz stāstīja par Somiju, par tās dabu, par cilvēkiem. Stāstīja arī par paša sarakstītās lībiešu lasāmgrāmatas likteni, jo Ulmaņa laiku izglītības sistēmas birokrāti četrus gadus to neļāva izmantot skolās kā mācību līdzekli. Tikai, kad piedrukāja Plūdoņa “Lai līgo lepna dziesma” un Latvijas himnas tulkojumu, to atļāva izmantot lībiešu valodas mācīšanai.

Bet prieki bija īsi. Pēc gada nāca 1940. un atbrīvošana no Austrumiem. Sākās cita ēra, un lībiešiem tajā vairs nebija vietas. Ar pirmo okupācijas dienu tēvu sāka nežēlīgi vajāt gan morāli, gan arī fiziski. Vajātāji bija vietējie komunisti un to līdzskrējēji, kam tēvs agrāk bija pat palīdzējis. Pēc laba padoma sekoja steidzīga pārcelšanās no Miķeļtorņa uz Zaļeniekiem. Tas glāba no izvešanas. No Miķeļtorņa izveda visus, kas saņēma valsts algu. Pat bākas uzraugu netaupīja.

Sākās karš. Vācu fašistu okupācijas laikā nebija labāk. It kā eksistējis plāns lībiešus pārvietot uz Vormsi salu Igaunijā. Šajā sakarā tēvs pat ticis izsaukts pie paša rases tīrītāja Rozenberga. Tēvs stāstīja — viņam bijusi tāda sajūta, ka šis plāns ticis izdomāts, lai neuzkrītoši tiktu vaļā no lībiešiem uz visiem laikiem. Un problēmu vairs nebūtu.

Kara pēdējās dienas sagaidījām Kurzemes cietoksnī. Man toreiz bija divi gadi, epizodiski atceros tikai bumbošanu Liepājā. Vairāk atmiņā palicis skats debesīs virs Dinsberģa skolas: gaisā karajās un kūļāja kājas kāds jocīgs cilvēciņš, bet lidmašīna izstiepusi garu asti, šavās slīpi mežā.

— Ivans lidoÉ— vecāki teica. Man to nacās grūti aptvert. Pēc tam lecu no gultas un sasitos. Jocīgs bija karš.

Vēlāk no tēva uzzināju, ka viņš izgājis filtrāciju Talsos un palaists vaļā.

(..) Ar lībiešu lietām tēvs tolaik maz nodarbojās. Visi sakari izjukuši , visus vajāja. Valdīja neziņa un satraukums. Bet man gan viņš stāstīja par lībiešiem. Man tikai likās tā savādi, ka neviens nezināja par lībiešiem, pat neticēja, ka mēs esam lībieši. Tas taču ir tik labi un skaisti. Galu galā pat interesanti, ka ir tādi lībieši. Taču es maz ko zināju no lielvarām.

Krūtes skolā pie Liepājas pavadījām desmit gadu. Biju krietni paaudzies. Daudz spēju palīdzēt vīriešu darbos. Tēvam parādījās brīvais laiks. Kā skolotājam pieklājas, vadīja kori, dramatisko kopu, dziedāja latviešu dziesmas, bet neiztika bez “Suļiko”, arī padomju dziesmām.

Nāk atmiņā, ka bija liels strīds par tautasdziesmu, kurā bija vārdi — meitiņ, puišu nekaitini, vai nekairini. Lieta bija nopietna. Abās pusēs cīnījās vienādi spēki. Man neprasīja, bet es būtu atbalstījis pēdējo. Kā beidzās neatceros. Jā, tolaik skolotāju ciemā vēl cienīja.

(..) Tad nāca 1949. gads. Vēlāk tēvs apskaidroja. Stāstija par komunistiem, par fašistiem. Bet man bilde vēl nebija skaidra. Priecājos par Padomju zemes mākslīgo pavadoni un lasīju Vili Lāci. Bet tēvs iedeva “Dvēseļu puteni”.

Piecdesmito gadu vidū tēvs atkal sāka sarakstīties ar igauņiem. Somi vēl klusēja. Jā, atceros, ka ap 40 gadu vecumu tēvs gribēja iestāties Tartu universitātes filoloģijas fakultātes somugru nodaļā neklātienē. Nezinu, kāpēc viņam atteica, laikam konkurence. Viņš būtu bijis labs zinātnieks. Tāpēc savu talantu un enerģiju viņš dāsni atdeva citiem. Ik dienas uzrakstīja trīs četras vēstules, gandrīz visas par lībiešu tematu.

Kad tēvs aizgāja pensijā, pieauga sabiedriskā slodze. Daudz stundu lībiski ierakstīts magnetofona lentēs. Pļāpāt par lībiešu valodu tēvs nevarēja. Varēja strīdēties, bet viņa koncepcija bija loģiska. Līdz burtam S viņš paspēja radīt lībiešu – igauņu – latviešu vārdnīcu.

Mīlēt nekad nav par daudz. Un Pēteris Dambergs ļoti mīlēja savu mazo tautu, tieši tai dodot. Aizejot viņsaulē, atstāja par sevi labu piemiņu. Gan rakstītu, gan ierunātu, gan iedziedātu.

Kad smagā slimība viņu nogaza, mēs cerējām līdz pēdējam. Nāve ir nejūtīga. Mēs tās priekšā bijām gluži nesagatavoti. To pierāda pēkšņais draugu zudums un vienaldzība.

Tu, taķi, biji avots, kas deva visiem, bet, kad izsīkiÉ mums Līvmājās gan liekas, ka taķis grūtā brīdī mums palīdz.

Esmu pārliecināts, ka no drupām pacelsies līvu novads un Pētera Damberga dvēsele tur būs klāt. Tā būs viena no spožākām zvaigznēm virs līvu jūras.

Valdis Dambergs