DIPLOMĀTIJA

“Latvijas vieta ir Eiropā”

Ginters Veiss, Eiropas Savienības delegācijas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Taču es uzskatu, ka mēs diemžēl neesam vēl pratuši nodemonstrēt savu valstu iedzīvotājiem, ka ES paplašināšana ir viņu interesēs un ka tā nav tikai politiķu iedoma. Ka Eiropas Savienības nodibināšana un paplašināšana ir pašu cilvēku un tautu interesēs. Piemēram, Eiropas ekonomiskās kopienas līgumā ietvertās pamatbrīvības, ko tagad ir pārņēmusi Eiropas Savienība. Tās paredz personas, kapitāla un pakalpojumu brīvību. Tās nosaka, ka ikvienam ir tiesības dzīvot, kur viņš vēlas, strādāt, kur viņš vēlas. Tās nosaka personas, kapitāla, pakalpojumu un pārvietošānās brīvību. Citiem vārdiem, runa ir par Eiropu, kas izveidota tās iedzīvotājiem, nevis tik daudzām valstīm. Domājot par pasaules globālo politiku, ir skaidrs, ka arī Eiropas relatīvi mazās valstis apvienojušās spēj ieņemt nozīmīgāku vietu pasaules politikā. Ieņemt savu vietu pasaules ekonomikā, kultūrā un politikā, nevis ļaut, lai tās vadītu pasaules lielvaras, kā tas bija pagātnē. Tāpēc es esmu tik pārliecināts, ka Eiropas Savienība kalpo cilvēkiem un tā ir izdevīga ikvienam.

— Taču ir arī zināms, ka Eiropas Savienībai ir diezgan nopietnas iekšējās problēmas. Es, protams, lūdzu atvainot, ka svētku reizē tās pieminu, taču, jūtot pret šo ietekmīgo starptautisko organizāciju patiesu cieņu, ir jārunā atklāti par visu.

— Tas ir otrs ļoti būtisks aspekts. Jāņem vērā, ka Eiropas Kopienas struktūras tika izveidotas vēl piecdesmitajos gados, pirms vairāk nekā 40 gadiem. Šīs struktūras tika veidotas sešām toreizējām Eiropas Kopienas dibinātājvalstīm un ne vairāk. Tagad Eiropas Savienība ir vairāk nekā divkārt lielāka — tajā ir 15 dalībvalstis. Tādējādi Eiropas Savienības struktūru — Eiropas tiesas un Eiropas Parlamenta lielums un komisiju locekļu skaits, kam katru dienu jāvada viss Eiropas Savienības darbs, ir pārāk mazs, jo radīts daudz mazākai apvienībai. Un kas gan notiks, ja Eiropas Savienība tagad eksplozīvi palielināsies no 15 līdz 26 vai pat vairāk dalībvalstīm. Ir skaidrs, ka mums jārekonstruē ES iekšējās struktūras. Pretējā gadījumā ES varētu zaudēt savu darba efektivitāti. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viss darbs, ko mēs esam veikuši 40 gados, varētu kļūt, es teiktu, sklerotisks. Mums ir jāattīsta ES darbs un jānodrošina tā pastāvīga efektivitāte.

— Kā jūs vērtējat Latvijas ārpolitikas stratēģisko mērķi — iestāties Eiropas Savienībā?

— Mēs visi, protams, strādājam, lai šis mērķis tiktu sasniegts iespējami ātri. Protams, vispirms tas ir atkarīgs no pašas Latvijas. Objektīvi vērtējot, šāda Latvijas vēlme ir labi saprotama, ja ņem vērā modernās pasaules ekonomiskos procesus. Šobrīd nevienai valstij nav iespējams vienatnē sekmīgi konkurēt pasaules tirgū. Taču runa nav tikai par ekonomiku. Katrai valstij ir jāizdara sava izvēle, kuram grupējumam tā vēlas pievienoties. Tas pats, protams, attiecas arī uz Latviju. Latvijai pašai jāizlemj, vai tā vēlas virzīties uz ES tāpat vai tā vēlas būt kopā ar abām pārējām Baltijas valstim. Vai arī varbūt vēlas būt kopā ar NVS (Neatkarīgo valstu savienību). Plašākā skatījumā — vai Latvija vēlas būt ar Austrumiem vai Rietumiem. Vai arī palikt pilnīgi viena. Te nevar būt vēl kāds cits lēmums. Ir jāizvēlas. Taču es nevaru iedomāties, kā viena atsevišķa valsts šodien varētu pastāvēt izolēti no pārējām.

Vērojot Latviju, man ir pilnīgi skaidrs, pat paskatoties ārā pa sava jaunā biroja logu šeit, Vecrīgā, Jēkaba kazarmās: šī ir valsts, kas izsenis un nepārprotami piederējusi un pieder pie Rietumu pasaules, kam ar Rietumiem ir vēsturiskas ciešas saknes. Rietumeiropa — tā ir Vācija, Zviedrija, Dānija, arī Polija un abas pārējās Baltijas valstis. Un, pat ja jūsu zemei ne vienmēr ar visām šīm valstīm bijušas draudzīgas attiecības, ir tomēr skaidrs, ka Latvija ilgus gadus bijusi Hanzas savienības locekle. Latvija pamatu pamatos ir Rietumu valsts, ar lielu Rietumu kultūras ietekmi un nedaudz arī ar slāvu valstu ietekmi. Es esmu dziļi pārliecināts, ka Latvijas vieta ir Eiropā. Tiesa, Eiropa ir gatava uzņemt arī slāvu valstis — Poliju, Čehiju, Slovākiju un citas, kas izteikušas vēlēšanos iestāties ES. Jo svarīga ir mūsu likteņu kopība. Arī tīri vizuāli ir skaidrs, ka Latvija pieder pie Rietumu pasaules, nevis piek Austrumiem. Pie jums ir cieņā Rietumu standarti, un es ceru, ka tā tas arī paliks.

— Pa jūsu misijas logu vērojot senās Rīgas nocietinājumu mūri, tiešām ir skaidri redzams viss jūsu tikko teiktais. Arī Latvijas vēlme justies drošībā. Kā jūs raksturotu savu misiju Latvijā? Kādi ir jūsu galvenie pienākumi?

— Eiropas Savienības komisija ir atbildīga par Eiropas nākotni. Un gadu gaitā šī atbildība ir palielinājusies. Tagad ir ļoti svarīgi vērot ES paplašināšanās procesu. Tāpēc Eiropas Komisija ir izveidojusi savas vēstniecības, ko gan sauc par delegācijām, jo ES jau nav viena konkrēta valsts. Mēs, līdzīgi vēstniecībām, pildām Eiropas Komisijas dotos uzdevumus. Mans galvenais pienākums Latvijā ir pildīt Eiropas Komisijas uzdevumus, kas ES kandidātvalstī ir visai specifiski. Viens no mūsu pienākumiem ir vadīt PHARE programmas darbību šeit, Latvijā. Vēl viens svarīgs pienākums, par kuru gan vēl neesmu pārliecināts, ka mēs būtu izpildījuši, ir veidot sabiedrībā dziļāku pārliecību par Eiropas Savienību. Taču pats galvenais mans pienākums ir palīdzēt Latvijai sagatavoties ES paplašināšanas procesam. Šim mērķim tagad veltīta arī visai plašā PHARE programma.

Sabiedrības attiecības, kurām mēs tagad veltām lielu uzmanību, arī ir svarīga ES paplašināšanas procesa daļa, arī Latvijas iekšējās attiecības. Visus šos procesus nevar nodalīt no ES paplašināšanas procesa. Kopumā, atbildot uz jūsu jautājumu, es mūsu uzdevumu raksturotu ar mazliet anekdotisku izteicienu: varētu teikt, ka ES delegācija un es tai skaitā strādājam “sevis iznīcināšanai”. Jo, kad Latvija būs sekmīgi iestājusies Eiropas Savienībā, šī mūsu delegācija tiks “slēgta”. Mēs tad acīmredzot šeit paliksim kā sabiedrisko attiecību birojs. Eiropas Savienības iekšienē, protams, nav šādu Eiropas Komisijas delegāciju. Tā ka tas patiešām ir zināmā mērā arī jocīgi: mēs šajā ES delegācijā cītīgi strādājam, lai paši sevi iznīcinātu. Citiem vārdiem, mūsu delegācijas slēgšana iezīmētu lielu Latvijas panākumu — iestāšanos Eiropas Savienībā.

— Man te gribētos tādā pašā humoristiskā gara vaicāt — kad gan tas varētu notikt? Taču es, protams, zinu, ka pat jūs šobrīd nespējat dot šādu atbildi. To nespēj neviens.

— To patiešām nevar pateikt neviens. Tas ļoti lielā mērā būs atkarīgs no Latvijas progresa, sagatavojoties dalībai ES. Neviens to nevar paredzēt. Taču nevar paredzēt arī, cik ātri risināsies sarunas pašā Eiropas Savienībā par tās paplašināšanu. Jo nedrīkst aizmirst: kad visas sarunas tiks pabeigtas — un tādas sarunas būs apmēram vienpadsmit — un kad visu šo sarunu rezultāti tiks iekļauti līgumā par ES paplašināšanu ar katru valsti. Visus šos līgumus vajadzēs izstrādāt, parakstīt, apstiprināt atbilstoši visām ES iekšējās procedūras prasībām Eiropas Parlamentā un Padomē. Tad tos vajadzēs ratificēt visām ES dalībvalstīm un arī visām kandidātvalstīm. Cik gan ilgi tas viss vilksies? Mēs to varam visai maz ietekmēt, jo daudz kas būs atkarīgs no tā, cik ātri šos līgumus ratificēs nacionālie parlamenti. Pat ja es riskētu minēt kādu eventuālu sarunu beigu datumu, neviens nevar paredzēt, cik laika prasītu viss tālākais process. Varu teikt tikai vienu: mums jāstrādā šī procesa labā, lai tas varētu tikt pabeigts līdz 2002. gadam. Taču, ja šis process ievilksies, tad tas varētu būt atkarīgs no faktoriem, kurus cenšos pasvītrot, cik vien bieži iespējams. Pirmkārt, Latvijas sagatavotība. Tā noris sekmīgi, taču ir vēl pārāk agri spriest par galarezultātu. Bez tam mēs nevaram paredzēt, cik ilgi vilksies visu attiecīgo līgumu ratifikācija.

— Kā jūs vērtējat pašreizējo situāciju Latvijā — par kritēriju ņemot mērķi iestāties Eiropas Savienībā un ES prasības? Kas, jūsuprāt, varētu būt galvenie kavēkļi Latvijas ceļā uz ES?

— Vispirms man jāteic, ka Latvijas situācija ir grūta, jo jūsu valstij taču bija jāatjauno sava valstiskā neatkarība. Jūsu valstij ilgus gadus nav bijusi sava neatkarīga administrācija un citas institūcijas. Tas viss tagad ir jārada no jauna. Jums nācās padomju likumus nomainīt ar demokrātiskiem likumiem. Jums vajadzēja arī nodibināt neatkarīgu valdību un izveidot neatkarīgas valsts pārvaldes struktūras. Tas viss galvenajos vilcienos tika ātri izdarīts. Un tagad es varu teikt, ka mūs visus patiešām pārsteidz Latvijas progress. Mēs uzskatām, ka Latvijas sasniegumi — galvenokārt ekonomikas jomā — ir daudz labāki, nekā jebkurš to būtu varējis iedomāties. Mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka situācija Latvijā turpinās progresēt. Mēs, protams, zinām, ka te vēl ir daudz darāmā. Taču es šeit negribētu iedziļināties detaļās, tas prasītu stundām laika.

Es domāju, mums visiem ir jāsagaida divi notikumi: pirmkārt, jāgaida, kad jūnijā beigsies Starpvalstu konference. Tas ir nepieciešamais priekšnoteikums, lai vispār sāktu sarunas ar ES kandidātvalstīm. Tā ir lieta, kas nokārtojama mums pašiem savā ES mājā. Otra lieta: Eiropas Komisija gatavojas jūlijā publicēt savu viedokli par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā, tāpat kā par citām kandidātvalstīm, un iesniegt to Padomei un Eiropas parlamentam. Tādējādi mēs ceram, ka šī gada otrajā pusē, kad prezidēs Luksemburga, Padome izlems, vai un kad atklāt sarunas. Pirms tam ir grūti izteikt jelkādus citus paredzējumus. Taču Van den Bruka kunga vizīte nesen Latvijā, kad arī tika atklātas mūsu Eiropas Savienības delegācijas jaunās biroja telpas, kā arī mūsu līdzšinējie vērojumi liek ar pārliecību domāt, ka situācija Latvijā ir labāka, nekā to varējām iedomāties vēl pirms gada, kad ierados Rīgā.

— Vai jūs varētu arī īsi komentēt jautājumu, ko arī nupat Latvijas vizītes laikā tik ļoti akcentēja Krievijas Valsts domes delegācija, proti, nepilsoņu stāvokli Latvijā? Ko jūs vispār domājat par Krievijas politiķu biežajiem apgalvojumiem, ka Latvijā notiekot tā saukto krievvalodīgo (tas ir Krievijā radīts apzīmējums) diskriminācija? Vai tā, jūsuprāt, tiešām ir liela problēma, kas varētu ietekmēt Latvijas virzību uz ES?

— Es teiktu tā: protams, te ir problēma. Taču tā nav tik liela, kā dažkārt apgalvo daži Krievijas domes deputāti. Daži no šiem apgalvojumiem ir saprotami. Taču daži tiek izteikti ar provokatīvu mērķi, lai paātrinātu situācijas atrisināšanu. Ir skaidrs, ka demokrātiska valsts nevar piespiest cilvēkus iegūt tās pilsonību. Taču es gribu izteikties pilnīgi skaidri: mēs gribētu redzēt, ka šis process tiek paātrināts. Ir jāsaprot, ka Latvijas iekšējā situācija patiešām varētu radīt grūtības, jo dažas ES locekles varbūt varētu iebilst par tādas valsts uzņemšanu ES, kurā trešajai daļai iedzīvotāju nav pilsonības. Tā patiešām ir nopietna problēma, par to nav šaubu. Taču dažādu iemeslu dēļ ir grūti lietas strauji mainīt.

Mēs patiešām atbalstām jūsu valsts centienus atvieglot dažas lietas, lai paātrinātu šo procesu. Taču es domāju, ka te ir ļoti nepieciešama pārliecināšana. Pārliecināt nepilsoņus, ka viņu pašu interesēs ir iegūt Latvijas pilsonību. Tas ir viens no galvenajiem nosacījumiem. Pašlaik daudzi nepilsoņi vēl neapzinās iemeslus, kāpēc viņu interesēs būtu iegūt Latvijas pilsonību. Ja viņi vēlas šeit dzīvot, viņiem arī pašiem ir jācenšas integrēties šīs zemes sabiedrībā. Es zinu, ka daudzi nelatvieši par to jau domā, ka viņi, piemēram, šo apsvērumu vārdā sūta savus bērnus latviešu skolās, māca viņiem latviešu valodu u.tml. Taču domāju, te vajadzīga piepūle no abām pusēm: no valdības, atvieglojot šos nepilsoņu centienus, un no nepilsoņiem — izrādīt lielāku interesi par pilsonības iegūšanu. Un arī Latvijas pilsoņiem ir jāgūst pārliecība, ka Latvijas interesēs ir integrēt šos cilvēkus valsts sabiedrībā. Es zinu, cilvēki Latvijā saprot, ka šiem iedzīvotājiem vajag iegūt Latvijas pilsonību. Es tikai gribu pasvītrot, ka dažādas iedzīvotāju grupas Latvijā mierīgi sadzīvo līdzās. Ikviens saprot un atzīst, ka vajadzīga miermīlīga līdzāspastāvēšana. Latvijā nav vērojamas nekādas agresivitātes pazīmes etnisko atšķirību dēļ. Tādējādi Latvijā ir labs pamats paātrināt šo cilveku integrācijas procesu.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors