Viedokļi

Par vēsturi — godīgi un atklāti

8.–9. maija pārdomas

Vilnis Stinkulis, laikraksta “Latviešu Strēlnieks” redaktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Nodarbojoties ar latviešu karavīru vēstures jautājumiem, arvien reljefāka kļūst atziņa, ka gan jaunā leņķī, taču tik un tā falsificēti turpinās Otrā pasaules kara notikumu svēršana, it sevišķi jautājumos, kas saistīti ar Latvijas tautas un tās karojušās daļas likteņgaitām pretējās frontes pusēs.

Ja runājam atklāti un konkrēti, manuprāt, no vienas puses, notiek Ā. Hitlera 1943. gada februārī dibinātā Latviešu SS brīvprātīgā leģiona būtības glorificēšana, no otras puses, arvien vairāk tiek tendenciozi sagrozīta patiesība par PSRS armijas struktūrās karojošajiem latviešu divīziju karavīriem.

Taču paviršība un klaja melošana tik svarīgos jautājumos visai sāpīgi skar mūsu valsts augstākās intereses. Ar visai patvaļīgo vēstures “interpretāciju” no dažu frontinieku puses jaunākā paaudze sāks apšaubīt nopietnu un zinātnisku vēstures kursu. Vēstures “paštaisīšana” pēdējā laikā nopietni devalvē mūsu valsts prestižu pat mums patiesi draudzīgajās Rietumu lielvalstīs. Tam liecība — kaut vai Kanādas radio un raidstacijas “Brīvība” pārraides. Ja armijas vadība, Saeimas deputāti, arī baznīca plaši piedalās leģiona slavēšanā — vai tas neliecina, ka esam kļuvuši par izņēmumu pat Baltijas valstu vidū?

Labi saprotu, ka savu konkrēto zīmogu pagājušajiem notikumiem uzliek katra bijušā karotāja līdzdalība un vieta tajos, pārliecība, ka būtībā katrs no viņiem sirdī lolojis Latvijas brīvību. Ne katrs spēj savu personīgo viedokli izlaist caur vēstures sniegto bagātīgo faktu un zināšanu prizmu. Ne visi spēj kritiski izvērtēt savas un cīņu biedru frontes gaitas “gigantu cīņās” Otrajā pasaules karā. Saka, ka tikai vācieši esot dažkārt noliekuši galvas kritušā varonīgā pretinieka priekšā.

Divu lielvalstu tīkojumi valdīt Eiropā, Kārļa Ulmaņa neizlēmība tautai pateikt patiesību par radušos situāciju un īstenot skaļos apliecinājumus nosargāt Latvijas neatkarību noveda pie tā, ka ap 250 tūkstoši (!) latviešu nonāca divu noziedzīgu režīmu bruņotajos spēkos.

Domāju, neprecīza ir izplatītā tēze, ka “baigais gads” nostādīja latviešu tautu pret padomju režīmu. Okupācijas būtība tika rūpīgi slēpta un maskēta ar 1940. gada jūlija vēlēšanām. Strādnieku stāvoklis šajā gadā nepasliktinājās, tieši no strādniekiem, nevis Latvijas armijas, formēja bataljonus cīņai kara pirmajās dienās. 1941. gada pavasarī ap 300 tūkstoši “jauno darba zemnieku” apstrādāja iegūto zemi, vēl nezinot, ka kādreiz tā nonāks kolhozu valdījumā. Ar to t.s. padomju vara radīja sev cilvēku bāzi, kas kaut daļēji šo varu atbalstīja. Šie, manuprāt, ir daži no faktoriem, kādēļ Padomju Savienībā nonāca zināms latviešu kontingents, lai dibinātu nacionālu karaspēka vienību.

Formējoties 201. latviešu strēlnieku divīzijai, tajā nonāca vismaz 2000 bijušā 24. teritoriālā korpusa karavīru, daudz evakuēto Latvijas iedzīvotāju, vēlāk — Krievijas latviešu. Savā sākumā divīzija bija izteikti nacionāla. Pirmo kaujas sastāvu apmācīja un komandēja Latvijas armijas virsnieki J. Lepinis, par teicamu dienestu ar ordeni apbalvotais kapteinis Antons, daudzi citi. Padomju Savienības Varoņa nosaukuma piešķiršanai tika izvirzīts Latvijas armijas virsleitnants artilērists P. Zariņš, un viņa apbalvošanas atteikuma iemesls bija tikai viens — “dienējis Latvijas buržuāziskajā armijā”. Nedienējušu Latvijas armijā bija maz — daži desmiti procentu gados jaunāku puišu.

Tā nebija arī parastas pakļautības divīzija — latviešus sūtīja uz turieni, kur brieda pārrāvums. Pavēlniecība tai veltīja sevišķu uzmanību — divas reizes gadā karavīri saņēma bagātīgus sūtījumus no ASV. Čeka pamatoti baidījās no nacionālajām tendencēm divīzijā, tāpēc 1942. gadā visu divīzijas vadību atcēla no amatiem un nomainīja ar krieviem. Lai novērstu iespējamo nepaklausību, stāvokli atjaunoja personīgi maršals G. Žukovs, kurš turpmāk nepieļāva līdzīgas izdarības. Latviešu vienības komandēja seši ģenerāļi — latvieši.

Lai gan divīzija, vēlāk — korpuss, nodrošināja panākumus lielās operācijās — pie Maskavas, Staraja Rusas, Monakovas pārrāvumā, lielajā triecienā Dubna — Krustpils, kad ģenerālis Brantkalns tempa nodrošināšanai pat aizliedza nodarboties ar gūstekņu saņemšanu un tie masveidā klīda cauri korpusa kaujas ierindai, meklējot vietu, kur padoties, kaujās pie Blīdenes, pavirzoties uz priekšu par 25 kilometriem, divīzija bija bīstama. Līdz pat tās steidzīgai izformēšanai 1955. gada nogalē, un pat pēc izformēšanas. 1956.—1959. gada “nacionālistisko” brīvdomātāju vidū, ar kuriem izrēķinājās, bija ap 570 bijušo strēlnieku. No nosauktajiem astoņiem pašiem galvenajiem “nacionālistiem” seši nāca no strēlniekiem.

1966. gadā izdotajā grāmatā “Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā” par šiem jautājumiem noklusēts, jo tie pavisam citā gaismā nostādītu strēlniekus. No kara notikumiem svītroti arī nākamo “nacionālistu” uzvārdi. Tāpēc 201. latviešu strēlnieku divīzijas, 43. gvardes divīzijas, 308. latviešu strēlnieku divīzijas un 130. latviešu strēlnieku korpusa vēsture jāraksta no jauna ne kā fanātisku komunistu, bet normālu latviešu vienību vēsture.

Savu nostāju pret Latvijas valsti šie strēlnieki vēlreiz demonstrēja, dibinot 1989. gadā Latviešu strēlnieku apvienību, kas bija vienīgā Latvijai uzticīgā militāri patriotiskā organizācija 1991. gada janvāra un augusta notikumos un kas arī šodien iestājas par nopietnu pieeju Latvijas drošības jautājumiem.

Vienlaikus nav bez pamata arī tēze par to, ka bez strēlnieku izlietajām asinīm pie Maskavas staļiniskās represijas pret latviešiem varēja būt daudz apjomīgākas un nežēlīgākas.

Tāpat ne mazums vēsturisku nepatiesību šodien vijas ap kara un padomju laikos daudz cietušajiem leģionāriem, kurus dažs labs pastiprināti cenšas iecelt Latvijas neatkarības cīnītāju statusā. Pret šādu apgalvojumu runā pārāk daudz vēstures faktu.

Mēs jau apskatījām leģendu, ka pēc “baigā gada” visa latviešu tauta metās vācu apkampienos. Pret vācu jauno kārtību latvieši izturējās rezervēti. Bija nacionālā pretestības kustība, bija padomju partizāni, bija leģiona dezertieri, bija ģenerāļa Kureļa mēģinājums tiešām veidot pamatu nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

Dažs savu atrašanos vācu armijas latviešu vienībā, turklāt mobilizācijas pavēles Damokla zobena mudināts, mēģina izskaistināt ar bieži citētu pantiņu “mēs sitīsim tos sarkanos, pēc tam tos zilipelēkos”. Bet tā vien šķiet, ka šī “zilipelēko sišana” vāciešiem nemaz nebija tik bīstama. “Zilipelēkie” līdz pat kara pēdējām dienām komandēja latviešu divīzijas. Kurzemē tikai nedaudz vairāk kā viens tūkstotis vīru aizgāja mežos, četrpadsmit tūkstošus latviešu karotāju vācieši nodeva padomju gūstā. “Zilipelēko sišanas” nišu pēc kara ieņēma citas “miegazāles” — angļu gaidīšana, kaut arī angļi jau sen bija pārdevuši latviešus J. Staļinam. Par iespēju sist “zilipelēkos” nerunā arī pašpārvaldes un leģiona vadītāji savos pēckara memuāros. O. Dankers, piemēram, raksta ko citu:

“Kas pārvācošanai nederēs, tos vienkārši iznīcinās vai izsūtīs uz tāliem krievu apgabaliem. Tātad — pilnīga un galīga latviešu tauta iznīcināšana. Pēc Hitlera plāna īstenošanas latvju tauta no pasaules skatuves būtu nozudusi.”

Tai pašā laikā šķiet, ka bijušie leģionāri tomēr kautrējas pateikt stiprāku vārdu par saviem kara laika sabiedrotajiem, kā arī par tiem saviem līdzbiedriem, kuri šāvuši ne tikai kaujas laukā. Paši to ne vienmēr apzinādamies, leģionāri atradās pastāvīgā un pārdomātā attiecīgo vācu orgānu kontrolē. Labi atceros ar melnu krāsu piesmērētās vēstules, kuras no frontes sūtīja mātesbrālis. Cenzors sekoja katram solim un vārdam. Turklāt — kādus gan noslēpumus varēja izpaust saimniecības komandas kareivītis?

Un kam vajadzīga dažādās atmiņās lasāmā pretinieka noniecināšana: “Sarkano līķu kaudzes krājās leģionāru grāvju priekšā.” Tā vien šķiet, ka līķiem raksturīgs paradums krauties kaudzēs. Kā atceras bijušie strēlnieki, Sarkanā armija kara beigu posmā jau sen bija labi apguvusi kara mākslu. Latviešu vienībās tas sevišķi bijis vērojams pēc ģenerāļa Brantkalna stāšanās amatā, kurš nekad neesot atļāvis riskantas operācijas. Ja runa ir par kaujām Kurzemē, tad jāsaprot, ka padomju pusei šeit nebija tā daudzkārtīgā pārspēka, par kuru bieži raksta. Visu, ko varēja, padomju pavēlniecība virzīja uz Vāciju, kur risinājās kara liktenis. Cilvēku un materiālās rezerves padomju pusei pret vācu Kurzemes grupējumu bija ierobežotas, ar tām varēja tikai manevrēt. Nevar arī teikt, ka tieši un tikai leģionāri nosargāja Kurzemi. Tie sastādīja tikai dažus procentus no grupējuma sastāva, ieņēma ap vienu desmitdaļu frontes līnijas. Deviņas desmitdaļas aizstāvēja vācieši. Necik nenoliedzu, ka 19. divīzija atradās vienā no aktīvākajiem kaujas iecirkņiem, tāpat arī to, ka latvieši karoja labāk par vāciešiem, ka latvieši karoja labāk par krieviem. Bet atslēgas no Kurzemes tomēr bija vācu rokās.

Pat laikā, kamēr vēl dzīvi abu pušu karotāji, var izveidot patiesu un objektīvu notikumu un operāciju vērtējumu, brīvu no ideoloģiskā uzslāņojuma un aizvainotā goda. Tikai jāsaprot un jāatzīst, ka abas puses tika nežēlīgi apmānītas. Oficiālās aprindas palaikam “piesvieda” leģionāriem neskaidrus mājienus, ka “jūs cīnāties arī par Latvijas vietu pēckara Eiropā”, līdzīgas runas atskanēja arī otrā pusē, solot pēc kara savus bruņotos spēkus, patstāvīgas ārlietu instances. Nekaunējās pat atskaņot Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju”.

Bet šodien, mīļie veterāni, taču ir skaidrāks par skaidru, ka abas puses, par spīti indivīdu vēlmēm vai ideāliem, karojušas par savu paverdzināšanu! Vienīgais attaisnojošais faktors varētu būt, kā saka, ka vismaz pretinieks bija pareizais. Ja sāksim izcelt kādu no pusēm, mūs ne tikai citi, bet drīz mēs paši sevi nesapratīsim. Latvija ne ar vienu nekaroja un nevienu neuzvarēja.

Šeit teiktais sevišķi cieši sasaucas ar nepieciešamību vienotā, patriotiskā garā veidot atjaunotās Latvijas aizsardzības spēkus. Lielība, piefantazēšana šo vienoto garu nenesīs. Būs jauna šķelšanās, ko nekādi nedrīkstam pieļaut. Kas šodien sit dūri pie krūtīm un lepojas ar noziedzīgu spēku pasniegtiem ordeņiem, tas objektīvi kalpo Latvijai naidīgajiem elementiem, pirmām kārtām jau abu pušu karavīru dogmatiskajiem grupējumiem. Okupanta, kaut arī par varonību, pasniegtā apbalvojuma nēsāšana var liecināt tikai par šā okupanta atzīšanu un piekrišanu tā darbiem.

Ir tikai viens ceļš, kā audzināt nākamos Latvijas aizstāvjus un jau armijā dienošos, — Latvijas armijai jāveidojas tikai Latvijas armijas tradīcijās. Jā, ir jāzina, ka latvieši labi karojuši Hitlera un Staļina armijā, pat Vjetnamā un Afganistānā, bet audzināšanas procesā nozīme var būt tikai tam, kā latvietis savā armijā aizstāvējis savu valsti, vai kalpojis tai miera laikā, kritiski novērtējot arī vienvadības posmu pirmskara brīvvalsts laikā. Jaunais cilvēks var pamatoti atteikties dienēt Latvijas bruņotajos spēkos, ja tajos sludināsim leģiona vai sarkanarmijas tradīcijas.

Kara muzeja rīkotajā referātu konkursā vidusskolnieks no Skrundas Pēteris Kiršis jaunības tiešumā un atklātumā teica: “Ievārīta tāda putra, kas vēl šodien nav izstrēbta.”

Domāju, ka šī putra vēl vārās — falsificējot un glorificējot. Lai to izstrēbtu, nopietniem karavīriem un vadošajiem vēsturniekiem jāuzraksta jauna Latvijas Otrā pasaules kara gadu vēsture, uz kuru nevarētu attiekties zināmie Bismarka vārdi, ka nekad tā nemelo kā pirms kāzām, pēc medībām un pēc kara.