Valstiskums un partijas

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — Latvijas Zemnieku savienības kongresā 1997.gada 12.maijā Valkā:

Godātie Zemnieku savienības biedri!

Godātie konferences viesi!

Atļaujiet man šodien sveikt jūs partijai nozīmīgajā dienā, Latvijai nozīmīgajā dienā, visiem Latvijas patriotiem nozīmīgajā dienā. Ir pagājuši 80 gadi, kopš šajā pilsētā pulcējās Latvijas pastāvēšanas idejas ierosinātāji un, kā vēlāk izrādījās, arī tās patiesie realizētāji. Latvija ir mūžīga! Tas ir galvenais, ko esam iznesuši cauri šim gadsimtam savās domās un darbos. Tāpēc vēlreiz — Latvija ir mūžīga.

Mēs varam strīdēties par atsevišķām lietām un par sīkām detaļām, taču attiecībā uz Latvijas pastāvēšanu esam vienoti.

Tāds bija Latvijas Zemnieku savienības pārliecinājums. Tas spēcināja mūs toreiz valstiskuma veidošanā.

Maijs Latvijā un Eiropā ir daudzu nozīmīgu jubileju un atceres dienu mēnesis. Maijā ir Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena, Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena. Maijā pasaule atceras Otrā pasaules kara upurus. Arī šī diena ir vērtīga, jo tā paliek vēsturē kā Zemnieku savienības dibināšanas diena.

It kā daudz svētku, taču ir iespaids, ka svētkiem raksturīgo noskaņu sniedz tikai pavasarīgais laiks. Atsakoties no padomju svētkiem visā to samākslotajā monumentālismā, esam mazliet zaudējuši izjūtu par svētkiem un to nepieciešamību cilvēkiem un valstij. Ir jau pat tā, ka, izdzirdot runas par svētkiem, atsevišķi politiķi jau viebjas. Taču svētki mums vajadzīgi, lai izjustu atkal savu piederību savai zemei, savai valstij, tās liktenim — vēsturē un nākotnē, lai atkal padomātu, kas man ir šī valsts un ko es vēlos no tās sagaidīt. Zemnieku savienības dibināšanas gadadiena man ir atkal tieši tāds mirklis.

Ideja par Latviju no mūsu sapņiem īstenībā pārtapa 1918.gada 18.novembrī, kad tika proklamēta Latvijas Republika. Arī tad Zemnieku savienība bija šo procesu priekšgalā. Tādēļ bija likumsakarīgi, ka Kārlis Ulmanis — Zemnieku savienības priekšsēdētājs — bija arī pirmā Latvijas Ministru kabineta vadītājs.

Valkā aizsākās ceļš arī uz Latvijas valstiskumu. Arī tas bija pirms astoņiem gadu desmitiem. Šobrīd esam atkal pulcējušies šeit, Valkā, un varam runāt par svarīgākajiem atslēgpunktiem Latvijas valstiskumā. Valstiskums un partijas — tieši šai tēmai vēlos šodien pieskarties.

Atskatoties uz Zemnieku savienības — un līdz ar to uz Latvijas — vēsturi, es par valstiskumu vēlētos runāt vairākās nozīmēs: par stipras nācijas un tās līderu attiecībām, partiju interesēm un visas valsts un sabiedrības interesēm, stipru valstiskumu un stipriem novadiem.

Ieklausoties šodienas diskusijās un sarunās, secinu, ka tajās pārāk klusa ir tēma par valstiskumu un par šī jēdziena rītdienas piepildījumu.

Zemnieku savienības vēsture — tā ir Latvijas vēsture gan stiprajos, gan vājuma posmos. Kā toreiz divdesmitajos, trīsdesmitajos gados, tā arī tagad mūsu valsts attīstībā partiju loma ir centrālā. Tās ir mūsu valsts politiskās sistēmas sirds. Es vēlos, lai ikviena partija nepārprotami būtu tāda, lai tās sevi skaidri saistītu ar drošu nākotni — katram Latvijas iedzīvotājam un līdz ar to valstij kopumā.

Tālajās 1917.gada pavasara dienās pie Latvijas Zemnieku savienības dibināšanas šūpuļa stāvēja redzami tālaika sabiedriskie un saimnieciskie darbinieki: agronoms Kārlis Ulmanis, Krievijas valsts domes deputāts Arvīds Brēmers, kooperators Jūlijs Gulbītis, laikraksta “Līdums” redaktors Oto Nonācs un daudzi citi. 1917.gada 12.maijā dodams savu svētību Latvijas Zemnieku savienības dibināšanas kongresā, Kārlis Ulmanis uzsvēra, ka Zemnieku savienībai jāstrādā ne vien lauku, bet visas sabiedrības interesēs. Un šī tēze reizēm piemirstas

Zemnieku savienība tika dibināta ar mērķi pēc Krievijas impērijas sabrukuma izveidot neatkarīgu, demokrātisku un plaukstošu Latvijas valsti.

Zemnieku savienība bija partija, kura savā karogā bija rakstījusi valstiskuma ideju.

Zemnieku savienība bija partija, kura savā karogā bija rakstījusi savu vēsturi kā Latvijas vēsturi.

Tā savā karogā bija rakstījusi stipru un sazarotu tautsaimniecību stipros Latvijas novados kā garantu stiprai Latvijas valstij.

Zemnieku savienība daudz darīja arī Latvijas valsts Satversmes izstrādē. Alberts Kviesis, Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis uzskatīja, ka Satversmē jāfiksē norma, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Izstrādājot Satversmi, Latvijas Zemnieku savienība aizstāvēja priekšlikumu par tautas vēlēta prezidenta institūciju, kas būtu kā viens no varas centriem. Principā jautājums bija par to, kāda būs Latvijas Republika: prezidentāla vai parlamentāra. Toreiz izšķīrāmies par parlamentāras republikas modeli.

Arī tagad krājam argumentus šai diskusijai. Atbildi sniegs laiks, taču ikdienas politiskās norises jau piedāvā gana vielas pārdomām.

Ja vēlēšanās balsojam par partiju sarakstiem, tad vēlētājs neredz konkrētā deputāta politisko atbildību. Visas tautas vēlēts prezidents ir ar saskatāmu personīgu politisko atbildību.

Ja politiskās partijas rūpējas vairāk par varas saldā pīrāga sadali, tad valstiskuma intereses tām paliek novārtā. Visas tautas vēlēts prezidents ir saistīts ar Satversmē ierakstītajām rūpēm par drošu nākotni katram un valstij.

Ja Saeimas deputātiem politiskā klaiņošana svarīgāka nekā lēmumu pieņemšana, tad var gadīties tā, ka dzīve mums vienkārši aiziet garām. Visas tautas vēlēts prezidents ir zināms garants valsts straujākai attīstībai.

Ja partijas sadrumstalo sabiedrību, jo vēlas uzrunāt tikai savu iedomāto vēlētāju, tad visas tautas vēlēts prezidents ir kā vienojošs politiskās atbildības spēks valstī.

Zemnieku savienībai bija būtiska loma Latvijas Republikas pastāvēšanas posmā 20. un 30. gados. Tā bija plaši pārstāvēta visās četrās tā laika Saeimās. Starpkaru periodā darbojās 19 Ministru kabineti, un Latvijas Zemnieku savienība gandrīz visos bija noteicošais politiskais spēks. Kārlis Ulmanis pats vadīja 8 Ministru kabinetus.

Tāpēc Latvijas Zemnieku savienības rūpes bija vērstas uz tautsaimniecisko politiku. Zināms, ka tieši lauksaimniecību mēs toreiz uzskatījām par tautsaimniecības pamatnozari, kuras attīstīšanā jāiegulda vislielākie līdzekļi. Tam bija objektīvs pamats, jo pēc Pirmā pasaules kara, zaudējot Krievijas noieta tirgu un izejvielas, rūpniecības straujas attīstības iespējas bija visai ierobežotas.

Toreiz tieši lauksaimniecība un agrārā reforma deva iespēju ne tikai cilvēkiem gūt darbu. Tā bija svarīga arī citām nozarēm. Stipra lauksaimniecība bija kā mugurkauls spēcīgiem Latvijas novadiem un līdz ar to stiprai valstij.

Arī šobrīd daudz runājam par reģionālo reformu. Brīžiem to saprotam kā izmaiņas pagastu skaitā, brīžiem to saprotam kā mazo skolu slēgšanu.

Tie, kuru politiskais reizrēķins sniedzas tikai tik tālu, lai skaitītu pagastu skaitu, nedomā atbilstoši nacionālajām interesēm.

Reģionālā reforma ir nacionālās drošības sastāvdaļa. Tās mērķis ir garantēt visiem Latvijas novadiem vienmērīgu, līdzsvarotu un labklājīgu nākotni.

Valsts uzdevums ir un būs pārdalīt ienākumus tā, lai tiktu sniegta palīdzība novadiem, kuri vēl ir nepietiekami attīstīti. Ir labi, ka rodam vienu brīvo ekonomisko zonu un tad vēl otru, trešo. Skaidrs, ka saimnieciskā darbība ir jāiekustina. Visur uzreiz to ir grūtāk izdarīt. Tam var piekrist, taču — kas notiks ar visiem citiem novadiem — gan pilsētām, gan laukiem? Reģionālās reformas uzdevums ir parādīt arī šiem rajoniem perspektīvu, lai cilvēki tur nejūtas pamesti un aizmirsti. To it īpaši domāju par Latgali.

Pirms reformas uzsākšanas ir jāfiksē valsts un pašvaldību funkciju sadalījums, valsts un pašvaldību budžeta proporcijas. Tai būs panākumi tikai tad, ja tas būs izskaidrots sabiedrībai, katram mūsu valsts iedzīvotājam.

Reģionālajā reformā ir kāds īpaši nozīmīgs aspekts.

Tie, kuru politiskais reizrēķins sniedzas tikai tik tālu, lai visu skatītu rentabilitātes kategorijās, nedomā atbilstoši nacionālajām interesēm.

Pasta nodaļu vai mazo skolu liktenis ne vienmēr mērāms rentabilitātes kategorijās. Tāpat nevar izteikt rentabilitātes kategorijās mūsu kultūrvides un ainavas saglabāšanu. Taču tie ir svarīgi mērķi šajā reformā.

Starpkaru laikā uzsvars tika likts uz lauksaimniecību. Šodien uzsvars liekams uz patstāvīgu uzņēmējdarbību. Vienalga — vai šī uzņēmējdarbība noris rūpniecībā, lauksaimniecībā vai tirdzniecībā. Galvenais ir tas, lai tautsaimniecības struktūra Latvijā būtu pietiekami sazarota. Arī tas ir Latvijas nacionālajās interesēs.

Tie, kuru politiskais reizrēķins sniedzas tikai tik tālu, lai iztēlotos, ka liberālais tirgus pats visu atrisinās un nav nepieciešamas uzņēmējdarbības atbalsta programmas, it īpaši vidējam un mazajam uzņēmumam, tie nedomā atbilstoši nacionālajām interesēm.

Tie, kuru politiskais reizrēķins sniedzas tikai tik tālu, lai iztēlotos, ka mūsu drošas nākotnes interesēs ir tikai spēcīgs lielkapitāls Latvijā, tie nedomā atbilstoši nacionālajām interesēm.

Reģionālo reformu varam saprast arī kā visas valsts attīstības modeli, un tāpēc es aicinu visus politiķus tai veltīt savu uzmanību.

Partijas ir līdzatbildīgas par valstiskumu ne tikai iekšpolitiskajā aspektā. Valstiskumam svarīga ir arī starptautiskās politikas vide, kurai varam uzticēties.

Jā, es saprotu, ka viens no lielajiem Eiropas virsuzdevumiem ir iesaistīt Krieviju visās norisēs. Tas ir pozitīvs un atbalstāms mērķis, jo nekas tā nesāp un neievaino kā atstumtības un atgrūstības sajūta — it īpaši, ja runa ir par lielu un visos laikmetos tik varenu impēriju, kāda kādreiz bija Krievija.

Taču es nesaprotu to, ka Baltijas valstis varētu tikt upurētas Krievijas diktātam starptautiskajā politikā. Mēs gribam, lai mūsu izteiktās drošības vēlmes tiktu uzskatītas par tiesiskām. Rietumvalstis nedrīkst tās noraidīt tikai tāpēc, ka it kā ģeopolitika to prasa. Rietumiem jāmācās reiz pārvarēt to iebaidītības sajūtu, kura tur tik dziļi sēž kopš aukstā kara un padomju draudu gadiem.

Jā, es saprotu, ka paplašināšanās process gan Eiropas Savienībā, gan Ziemeļatlantijas līguma organizācijā ir grūts un sarežģīts uzdevums. Mums stāsta, ka iekšējās izmaiņas un pielāgošanās jaunajam laikam ir svarīgs priekšnoteikums tam, lai uzņemtu jaunas dalībvalstis.

Taču es nesaprotu, vai aiz šīm tehniskajām problēmām dalībvalstīm ir jāslēpj politiskās gribas trūkums. Vēsturiski šī taču nebūs pirmā paplašināšanās! Rietumiem vajag politisko gribu gan lai atteiktos no vakardienas mītiem un veiktu savas iekšējās reformas, gan arī lai veidotu priekšnoteikumus straujai un veiksmīgai atvērtībai.

Jā, es saprotu, ka viens no Latvijas svarīgākajiem uzdevumiem ir veicināt sakļautas sabiedrības veidošanos. Tā ir mūsu politiskā griba. Pa naturalizācijas logiem ar laiku ieplūdīs svaigs gaiss, pat ja arī kādam tas izraisīs pastiprinātu politisko šķaudīšanu.

Taču es nesaprotu, kāpēc ar histēriskiem un nepatiesiem apgalvojumiem par it kā esošiem cilvēktiesību pārkāpumiem vajag traucēt šo integrācijas procesu. Normālai naturalizācijas gaitai Latvijā traucē visāda veida politiskā demagoģija, tai skaitā arī tā, kura dzirdama no kaimiņvalstu deputātiem. Mūsmāju politiķiem savukārt vajadzētu daudz noteiktāk izskaidrot ciemiņiem Latvijas iekšpolitiku.

Reiz Valka bija kā atskaites punkts valstiskuma sākumam, un ar to saistām arī politisko partiju vēsturi. 1940. gadā partijas bija jau piespiedu pasivitātē. Savukārt nesenajā Atmodas laikā Tautas frontei bija centrālā loma neatkarības atjaunošanā, bet politiskās partijas nāca vēlāk.

Šobrīd Valkā atkal jautāju, kāds ir un būs Latvijas valstiskums. Kāda ir partiju atbildība par to, domājot arī par starptautiskās politikas ietekmi uz Latvijas neatkarību.

Tie, kuru politiskais reizrēķins sniedzas tikai tik tālu, lai domātu, ka var neņemt vērā starptautiskās politikas vidi, — tie nedomā atbilstoši nacionālajām interesēm.

Es vēlos redzēt visās partijās zinošus cilvēkus, kuri varētu būt savas partijas runas vīri starptautiskajā politikā vismaz divos jautājumos.

Latvijā jāpopularizē Eiropas ideja, Eiropas Savienības pamatidejas. Tas ir ilgs un neatlaidīgs skaidrošanas un iedzīvotāju pārliecināšanas darbs. Te neder apzināta iebaidīšana ar to, ka Eiropas Savienībā visi it kā zaudē savu patību. Eiropas Savienībā ir tikai valstis, kurās sabiedrība sevi apzinās gan vēsturiski, gan kultūras un valodas savdabības ziņā. Te neder arī tikai kārotās nākotnes “piesaukšana” — tikai sensenos laikos tā varēja piesaukt lietu un sauli. Katram iedzīvotājam ir jāsaskata sevi Latvijā kā drīzā Eiropas Savienības dalībvalstī. Iedzīvotājiem — mums visiem — jāzina, kas mūs sagaida, kad Latvija būs Eiropas Savienības dalībvalsts.

Tāpēc tikpat svarīgi ir paaugstināt mūsu pašu sapratni par to, kas tad ir latviešu identitāte un savdabība kultūrā, ko nozīmē latviska Latvija un kāda ir tās vēsturiskā pieredze un nākotnes iespējas. Mums visiem kopā būtu jāveic plašs izskaidrošanas darbs sabiedrībā, ka pāreja no vienas politiskās iekārtas, vienas saimniekošanas formas citā nav vienkāršs vienas dienas vai viena gada process. Būtu jāatzīst, ka tā bija zināma Atmodas sākuma perioda ilūzija, ka mēs varam ieiet Eiropā trīs vai piecos gados un sasniegt šo augsti attīstīto valstu līmeni.

Es ticu savai valstij un Latvijas nākotnei. Tā būs tik stipra, cik to visi kopā izveidosim. Mazās valstis lielajā politikā līdz šim vienmēr tikušas aizmirstas un nogrūstas malā. Tāpēc mūsu balsij jābūt skaļai un sadzirdamai. Mums ir jābūt prasīgiem un neatlaidīgiem starptautiskajā politikā. Mums ir jābūt ātriem un uzticamiem starptautiskajā ekonomikā. Mums ir jābūt atvērtiem un kritiskiem attieczībās ar mūsu politiskajiem draugiem.

Mums ir skaidri ilglaicīgie un stratēģiskie mērķi, taču mēs nedrīkstam pieļaut divdomību un nepārliecinātību taktiskajos lēmumos.

Šodien ir XX gadsimta nogale, un mums ir kopā jādomā, kā mēs ieiesim un dzīvosim nākamajā, XXI gadsimtā.

Lai arī šodien ir svētku un aizkustinoša vēsturiska atceres un jubilejas diena, tomēr novēlu jums un mums visiem atbildīgas pārdomas, it īpaši par Latvijas valstiskumu šodien un pretim rītdienai.