problēma. viedoklis

Par krimināltiesisko normu efektivitāti

Dr.iur. Valentija Liholaja, LU Juridiskās fakultātes docente, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Sakarā ar grozījumiem LKK 161. pantā un minētajiem papildinājumiem pamatotus kritiskus apsvērumus šī izdevuma slejās 1996. gada 31. jūlijā jau izteica profesors U. Krastiņš. Tāpēc atliek vienīgi pievienoties, ka šīs normas ir “teorētiski nepārdomāti izveidotas, konstruktīvi nepilnīgas un radītas bez pietiekamas krimināllikuma piemērošanas prakses izpētīšanas”, kas savukārt ļauj secināt, ka reizēm iesniegto projektu autori nedomā par iesniegto grozījumu un papildinājumu “atbilstību krimināltiesisko normu uzbūves principiem, saistību ar citām jau Kriminālkodeksā esošām normām, pamatjēdzieniem, normu sistēmas vienotību”.

Minēti tikai daži piemēri un varbūt pat ne paši būtiskākie, taču nav šaubu, ka iepriekšminēto nosacījumu neievērošana rada likumu neizpratni un grūtības to praktiskajā piemērošanā. Tas var mazināt tiesisko priekšrakstu efektivitāti.

Nākamā efektivitātes nosacījumu grupa attiecināma uz tiesību piemērošanu, tās pilnību. Tiesību piemērošanas mehānisms faktiski ir līdzeklis tiesisko normu mērķu sasniegšanai, tāpēc pilnīgi skaidrs, ka vispilnīgākais likums būs neefektīvs, ja tā piemērošanas prakse neatbildīs tai izvirzītajām prasībām.

Tiesību normu piemērošanas pilnība atkarīga no vairākiem savstarpēji saistītiem faktoriem — pareiza noziedzīga nodarījuma kvalifikācija, izdarītā nozieguma raksturs un bīstamības pakāpe, kā arī vainīgā personībai atbilstoša soda noteikšana, piespriestā soda izpildes nodrošināšana.

Pakavēsimies nedaudz pie pirmajiem diviem no tiem, jo soda izpildes jautājumi ir apskatāmi un analizējami citu problēmu ietvaros.

LKK 3. pants nosaka: pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai persona, kas vainīga nozieguma izdarīšanā, tas ir, kas ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarījusi Krimināllikumā paredzētu bīstamu nodarījumu. Likumdevējs Kriminālkodeksa sevišķās daļas pantu dispozīcijās norāda uz konkrēto noziedzīgo nodarījumu objektīvajām un subjektīvajām pazīmēm, kuras ir nepieciešamas un pietiekamas, lai atzītu, ka kāda persona ir izdarījusi noziegumu. Izmeklējot un iztiesājot krimināllietas, tiek veikta nodarījuma kvalifikācija, kad konkrētas situācijas pazīmes tiek salīdzinātas ar attiecīgas tiesību normas pazīmēm un tiek izdarīts secinājums par to atbilstību un sakritību. Nozieguma sastāvs ir vienīgais kriminālatbildības juridiskais pamats, jo tā pazīmes sniedz atbildi uz jautājumiem — pret ko, kādā veidā, kas un kāpēc ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu. Lai nodrošinātu vienveidīgu likuma izpratni un piemērošanu, tiek veikta tiesu prakses analīze. Republikas Augstākās tiesas plēnums izstrādā attiecīgos skaidrojumus, kas ir saistoši gan pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, gan tiesām. Taču, kā liecina attiecīgo institūciju veiktā analīze un sagatavotie pārskati un arī šī raksta autores iepazīšanās ar tiesu praksi atsevišķu kategoriju lietu iztiesāšanā, likuma iztulkošanā un piemērošanā, šāda vienveidība nebūt nav nodrošināta, viena veida noziedzīgu nodarījumu kvalifikācija būtiski atšķiras un vairākos gadījumos līdz ar to ir kļūdaina. Minēšu dažus piemērus, lai pamatotu šo apgalvojumu.

LKK 161. panta 2. daļā (1996. gada 5. jūnija redakcijā) ir paredzēta kriminālatbildība par koku nelikumīgu (patvaļīgu) ciršanu aizsargājamos vai saudzējamos mežos vai īpaši aizsargājamos mežu iecirkņos. Jāpiezīmē, ka minētā nozieguma izdarīšanas vieta kā kvalificējoša pazīme bija norādīta arī iepriekšējā panta redakcijā, kur bija dots izsmeļošs nelikumīgu koku ciršanas vietu uzskaitījums. Tā kā LKK 161. panta dispozīcija ir blanketa, tad pareizai nodarījuma kvalifikācijai izmantojami Latvijas Republikas 1994. gada 23. marta likumā “Par mežu apsaimniekošanu un izmantošanu” ietvertie norādījumi par to, ka aizsargājami ir 1. kategorijas meži un saudzējami ir 2. kategorijas meži (turpat arī reglamentēta kārtība, kādā saudzējamos un saimnieciskos mežos var noteikt īpaši aizsargājamos mežu iecirkņus). Jo tieši nozieguma izdarīšanas vieta kā obligāta nodarījuma objektīvās puses pazīme nosaka tā kvalifikāciju. Taču likuma piemērošanas procesā tas ne vienmēr tiek ievērots. Tā, piemēram, Aizkraukles rajona tiesa, iztiesājot krimināllietu G. Zariņa, U. Bāzes un U. Lāča apsūdzībā, kuri Jaunjelgavas mežniecībā sistemātiski nelikumīgi izcirta mežu, pavisam kopā nocērtot 212 kokus un nodarot zaudējumus Ls 1643,07 apmērā, neņēma vērā, ka noziegums izdarīts Aizkraukles pilsētas zaļās zonas mežā un ceļu aizsardzības zaļās zonas mežā, kas tiek klasificēti kā saudzējamie meži, tādējādi pieļaujot kļūdu nodarījuma kvalifikācijā.

Arī tiesu prakses vispārinājumi liecina, ka tiesām nav vienotas prakses par to, kā izprotami atsevišķās krimināltiesiskās normās ietvertie nodarītā kaitējuma vērtējuma kritēriji, piemēram, ko uzskatīt par lieliem vai ievērojamiem zaudējumiem, lieliem apmēriem. Šis jautājums tiek izlemts dažādi, it īpaši attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem ekoloģijā. Par to jau vairākkārt minēts arī šā izdevuma publikācijās un varbūt nebūtu vērts atkārtoties, ja vien tas nesaistītos ar nepareizu likuma piemērošanu. Nevar taču atzīt par normālu situāciju, kad, teiksim, Limbažu rajona tiesa un Daugavpils rajona tiesa, izskatot pēc būtības līdzīgus nodarījumus, nonāk pie diametrāli pretējiem secinājumiem (skat. “Latvijas Vēstnesis”, 1996. gada 21. nr.) un pēdējā arī pie kļūdainas kvalifikācijas. Lai novērstu šādas un līdzīgas situācijas, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes krimināltiesisko zinātņu katedra izteica Republikas Augstākās tiesas vadībai priekšlikumu ietvert tiesnešu mācību programmā nodarbības par ekoloģisko noziegumu kvalifikācijas jautājumiem, taču visiedarbīgākais tiesu prakses koriģēšanas veids, šķiet, būtu attiecīgie Augstākās tiesas plēnuma skaidrojumi, no kuriem pēdējie šīs kategorijas lietās bija 1976. gada martā.

Tagad par sodu piemērošanas praksi. Likumdevējs nozieguma rakstura un bīstamības vērtējumu dod attiecīgo krimināltiesisko normu sankcijās, nosakot sodu par tā vai cita nozieguma izdarīšanu. LKK 35. pants nosaka: tiesa piespriež sodu konkrētai personai tādās robežās, kādas nosaka likuma pants, kas paredz atbildību par izdarīto noziegumu, ņemot vērā nozieguma raksturu un bīstamības pakāpi, vainīgā personību un atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Vairumā gadījumu tiesa, individualizējot sodu, var izvēlēties panta sankcijā minētos alternatīvos soda veidus, piemēram, vai nu brīvības atņemšanu, vai arī naudas sodu. Te vēl jāpiebilst, ka soda individualizāciju nodrošina arī samērā plašā amplitūda starp sankcijā paredzētā soda veida minimālo un maksimālo robežu. Tā, piemēram, par laupīšanu bez pastiprinošiem apstākļiem tiesa var noteikt brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz desmit gadiem, par slepkavību bez pastiprinošiem un mīkstinošiem apstākļiem — uz laiku no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem utt. Izņēmuma gadījumos tiesa var noteikt vieglāku par likumā paredzēto sodu, kā arī piemērot nosacītu notiesāšanu vai sprieduma izpildes atlikšanu.

Kā tad var raksturot sodu piemērošanas praksi valstī?

Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra 1996. gada augustā secinājusi, ka no visiem sodu veidiem Latvijā kopš 1993. gada dominē nosacīta notiesāšana ar brīvības atņemšanu (41,1 procents no visiem notiesātajiem), kuras īpatsvars pēdējos sešos gados ar katru gadu ir pieaudzis, vienlaikus pakāpeniski samazinoties reālās brīvības atņemšanas īpatsvaram. Un tas viss uz valstī izveidojušās kriminogēnās situācijas fona, kuru raksturo augsts noziedzības līmenis, smago noziegumu skaita pieaugums, agrāk sodīto personu īpatsvara palielināšanās un organizētās noziedzības attīstība. Taču nebūtu korekti saistīt sodu noteikšanas praksi tikai ar kriminogēno situāciju un tādējādi izdarīt kādus noteiktus secinājumus. Tā vai cita soda veida piemērošanas nosacījumus reglamentē likums, un, ja tie ievēroti, tad nav pamata apšaubīt tiesas pieņemto lēmumu. Tāpēc paraudzīsimies uz problēmu tieši šādā aspektā.

Kā jau tika minēts, LKK 41. pants ļauj tiesai, ievērojot sevišķus lietas apstākļus un vainīgā personību, noteikt sodu, zemāku par zemāko robežu, kas par attiecīgo noziegumu paredzēta likumā, vai noteikt citu, vieglāka veida sodu. Tas nozīmē, ka konkrētajā gadījumā jābūt tādam mīkstinošo apstākļu kopumam, kas ievērojami mazinātu izdarītā nozieguma un vainīgās personas bīstamību, būtiski atšķirot to no šāda veida nodarījumiem tipiskiem gadījumiem. Arī nosacīta notiesāšana ar brīvības atņemšanu (LKK 42. pants) un sprieduma izpildīšanas atlikšana personai, kas notiesāta ar brīvības atņemšanu (LKK 431. pants) pieļaujama, tikai ņemot vērā lietas apstākļus, izdarītā nozieguma raksturu un bīstamības pakāpi, kā arī vainīgā personību. Bez tam tiesai ir jābūt pārliecībai, ka nav lietderīgi likt vainīgajam izciest piespriesto sodu un ka viņa uzvedība turpmāk būs nevainojama. Tikai visi šie apstākļi kopumā var būt par pamatu soda noteikšanai ārpus Kriminālkodeksa sevišķās daļas pantu robežām.

Tālāk ar dažu konkrētu piemēru palīdzību vēlos parādīt, ka minētie kritēriji, nosakot sodu, nereti netiek ievēroti.

Preiļu rajona tiesa par zādzību notiesāja V. Kornijenko, P. Rusiņu un J. Vildi ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem katru, motivējot LKK 41. panta piemērošanu ar to, ka tiesājamie savu vainu vaļsirdīgi atzinuši. No lietas materiāliem redzams, ka visi notiesātie agrāk sodīti, turklāt J. Vilde un P. Rusiņš četras reizes un atbrīvoti no ieslodzījuma neilgi pirms jauna nozieguma izdarīšanas, zādzība izdarīta kvalificējošos apstākļos — personu grupā un saistībā ar iekļūšanu telpā, par ko LKK 139. panta 4. daļā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku no pieciem līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu. Minētais dod pamatu secināt, ka noteiktais sods neatbilst ne LKK 41. panta nosacījumiem, ne arī nodarījuma raksturam, bīstamības pakāpei un vainīgo personībai.

Rīgas apgabaltiesa, atzīstot par vainīgiem V. Bokiju un R. Smirnovu laupīšanā grupā pēc iepriekšējas vienošanās, kā arī cietušajam piederošās dienesta pistoles un patronu nolaupīšanā, attiecībā uz abiem piemēroja LKK 41. un 42. panta nosacījumus, šajā gadījumā nenovērtējot izdarītā nozieguma raksturu un bīstamības pakāpi. Neņemot vērā laupīšanas paaugstināto bīstamību, liels ir to notiesāto īpatsvars (gandrīz 50 procenti), kuriem par izdarīto noziegumu noteikta brīvības atņemšana uz laiku, kas mazāks par likumā noteikto zemāko robežu.

Līdzīga situācija vērojama arī vairāku citu kategoriju lietās, ko apliecina tiesu prakses vispārinājumi par dažādiem laika posmiem. Tā no 35 personām, kuras notiesātas pēc LKK 161. panta 2. daļas tā vecajā redakcijā, tikai vienam tiesa izraudzījusies reālu brīvības atņemšanu uz vienu gadu; 60 krimināllietās, kuras izskatītas pēc LKK 213. panta 1. un 2. daļas, tikai piecos gadījumos noteikta reāla brīvības atņemšana un tikai pēc panta 2. daļas; 70 procentos lietu par valsts militārā dienesta noziegumiem piemēroti LKK 42. panta nosacījumi, bet 18 procentos — 431. panta nosacījumi; gandrīz pusei notiesāto par izspiešanu pēc LKK 143. panta piemēroti Kriminālkodeksa 41. panta nosacījumi un izraudzītais sods noteikts zemāks par panta sankcijā paredzēto robežu, bet vairāk nekā 60 procenti notiesāto, atsaucoties uz LKK 41. pantu, atbrīvoti no obligātā papildsoda šīs kategorijas lietās — no mantas konfiskācijas.

Gribētos minēt vēl dažus piemērus, kad sodu noteikšanas prakse izraisa zināmu neizpratni. Tā, piemēram, Limbažu rajona tiesa izskatīja krimināllietu V. Ozoliņa un J. Kvinto apsūdzībā, kuri uz lauka notvēra dziļajā sniegā iestigušo suņu nogurdināto stirnu un nogalināja to, žņaudzot un pārlaužot ar rokām kakla skriemeļus. Abiem tiesājamiem piespriests viens gads brīvības atņemšanas nosacīti ar pārbaudes laiku uz vienu gadu. Soda izvēles motivācija — “iztiek no gadījuma darbiem, J. Kvinto agrāk nesodīts, V. Ozoliņam sodāmība dzēsta, abi tiesājamie atzīst vainu un nožēlo”.

Tās pašas Limbažu tajona tiesas izskatītajā krimināllietā R. Kauliņa un G. Staškūna apsūdzībā pēc LKK 160. panta 2. daļas par divu stirnu nomedīšanu katram no tiesājamiem piespriests naudas sods trīs minimālo mēnešalgu apmērā, t.i, 84 lati. Jāpiezīmē, ka R. Kauliņš un G. Staškūns noziegumu izdarīja pārbaudes laikā, jo iepriekš bija notiesāti attiecīgi par nelikumīgu šaujamieroča iegādāšanos ar brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem un par huligānismu ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem. Bez nelikumīgas medīšanas R. Kauliņš tika atzīts arī par vainīgu atkārtotā nelikumīgā šaujamieroča iegādē, līdz ar to pārkāpjot ar iepriekšējo spriedumu noteikto aizliegumu divu gadu laikā iegādāties, glabāt un nēsāt šaujamieroci, nosakot par katru no šiem noziegumiem tāpat naudas sodu trīs minimālo mēnešalgu apmērā.

Neraugoties uz minētajiem apstākļiem, tiesa atzina par lietderīgu noteikt abiem tiesājamiem sodu, kurš nebūtu saistīts ar reālu brīvības atņemšanu, motivējot savu lēmumu ar to, ka abi tiesājamie vaļsirdīgi atzina savu vainu un nožēloja izdarīto, viņiem ir dzīves vietas, abi dzīvo nereģistrētā laulībā un viņiem ir mazgadīgi bērni, strādā gadījuma darbus un piemājas saimniecībā, pārbaudes laikā pārkāpumus nav (?!) izdarījuši, dzīves vietā kompromitējošu datu nav.

Nosakot R. Kauliņam sodu pēc LKK 218. panta 1. daļas, tiesa piemēroja Kriminālkodeksa 41. panta nosacījumus, norādot, ka ir sevišķi apstākļi. Domājams, ka spriedumā uzskaitītie un manis nupat pārstāstītie atbildību mīkstinošie apstākļi nebūtu uzskatāmi par tādiem, it īpaši tāpēc, ka R. Kauliņš izdarījis LKK 218. panta 1. daļā paredzēto noziegumu pēc nosacītas notiesāšanas par tādu pašu nodarījumu pārbaudes laikā un laikā, kad viņam bija atņemtas tiesības iegādāties, glabāt un nēsāt šaujamieročus. Neviļus nākas secināt, ka šāda soda veida izvēle ir apzināta vēlēšanās atbrīvot minētās personas no reāla brīvības soda izciešanas par agrāk pastrādātajiem noziegumiem, tādējādi būtiski mazinot nosacītas notiesāšanas institūta un pārbaudes laika nozīmību. Te jāpaskaidro, ka saskaņā ar LKK 42. un 39. panta nosacījumiem, ja notiesātais pārbaudes laikā izdara jaunu noziegumu, tiesa jaunajā spriedumā noteiktajam sodam pilnīgi vai daļēji pievieno pēc iepriekšējā sprieduma neizciesto sodu. Taču tas ir tikai gadījumos, ja tiesa par jaunu noziegumu nosaka reālu brīvības atņemšanu, jo pretējā gadījumā katrs pamatsods izpildāms patstāvīgi. Tā kā minētajā lietā tiesa notiesāja R. Kauliņu un G. Staškūnu ar naudas sodu, tad pēc iepriekšējā sprieduma noteiktais nosacītais brīvības atņemšanas sods izciešams (vai, pareizāk, nav izciešams) patstāvīgi.

Un, visbeidzot, nosacījumi, kuri attiecas uz tiesiskās apziņas līmeni un personu, kuras ievēro vai pārkāpj tiesisko priekšrakstu prasības, uzvedības īpatnībām. Teorijā tiek norādīts uz trim tiesiskās apziņas formām jeb funkcijām — izzinošo, vērtējošo un regulējošo, kas savukārt norāda uz tai piemītošajiem intelektuālo, emocionālo un gribas momentiem — likumu zināšana, attieksme pret tiem un tiesiskās uzvedības iemaņas.

Lai pilnīgi izmantotu krimināltiesiskajā normā iekļautās iespējas, maksimāli jāsakrīt visiem iepriekš apskatītajiem nosacījumiem — normas pilnībai, tās praktiskās piemērošanas optimalitātei un visu personu, uz kurām attiecas tiesiskie priekšraksti, augstam tiesiskās apziņas līmenim.

Kādi būtu secinājumi?

Jau 1748. gadā Monteskjē savā darbā “Par likumu garu” norādīja uz konkrētu mērķi — pētīt un parādīt likuma savstarpējo sakarību ar citām parādībām. Mūsdienu tiesību socioloģija pilnībā apstiprina šo domu, izvirzot prasību prognozēt visu likumdošanas jaunrades un tiesību piemērošanas procesu, sākot ar kādas tiesiskas regulēšanas nepieciešamību, līdz jau pieņemto likumu efektivitātes pētīšanai. Un te nevar nepiekrist franču jurista Ž. Karbonjē teiktajam, ka reformas paliks mirušas, ja vara, izdevusi likumu, zaudē uzreiz interesi par tā turpmāko likteni, jo likumdošanas process ir ne tikai tiesību normu radīšana un to izsludināšana, bet arī savdabīgs “serviss pēc pārdošanas”, kura gaitā jāpārliecinās par attiecīgās normas efektivitāti vai neefektivitāti. Un, ja tāda konstatēta, tad neefektivitātes novēršanai un likuma padarīšanai par darbojošos atkarībā no situācijas var izmantot dienesta norādījumus, oficiālus skaidrojumus, prokuratūras iejaukšanos, bet nopietnākos gadījumos — jaunu ceļu pie likumdevēja, lai grozītu vai pat atceltu tādu tiesisku priekšrakstu.

Šī raksta ietvaros nebūt nav skarti visi ar krimināltiesisko normu efektivitātes pētīšanu un nodrošināšanu saistītie jautājumi, un to varētu uzskatīt par ievadu plašākai diskusijai un ierosinājumu jautājuma tālākai pētīšanai. Nenoliedzamā problēmas aktualitāte norāda uz tālāko teorētisko problēmu analīzes nepieciešamību un iegūto rezultātu izmantošanu tiesību jaunrades un tiesību normu piemērošanas procesā.