Dzīvokļu privatizācijas paātrinājumam

Turpinājums no 1.lpp.

Paredzams, ka turpmāk paātrinātajā privatizācijā varēs iesaistīties arī citi ģimenes locekļi un, savstarpēji vienojoties, reģistrēt privatizēto dzīvokli kā kopīpašumu. Ar visu dzīvokļa īrnieku piekrišanu tiesības paātrināti privatizēt dzīvokli var dot arī citām personām. Tādējādi tiktu likvidēta nesaskaņa starp diviem dzīvokļu privatizācijas veidiem — paātrināto un vispārējo privatizāciju, kurās varēja piedalīties atšķirīgs subjektu loks.

Domāts arī par to, ka turpmāk paātrinātā kārtībā varētu atļaut privatizēt mākslinieku darbnīcas un — ar visu īrnieku piekrišanu — kopējos jeb komunālos dzīvokļus un neapdzīvojamo fondu. Šī norma netiek attiecināta uz viendzīvokļa mājām, jo šajā gadījumā zemes vērtības īpatsvars objekta kopējās cenas noteikšanā ir pārāk liels un tālab iespējama tikai vispārējā privatizācija. Z. Ziediņš uzsver, ka visi, kas piedalījušies paātrinātajā privatizācijā, var būt droši: papildu maksājumu vairs nebūs — arī tad, ja privatizētajam objektam tiks pievienota zemes domājamā daļa.

Privatizācijas procesu jūtami kavē arī birokrātiskas procedūras, tālab likuma grozījumos iekļauts priekšlikums paplašināt pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas komisiju tiesības un noteikt, ka tās pieņem lēmumus par pirkuma līguma slēgšanu, kā arī lēmumus par dzīvokļu, mākslinieku darbnīcu un neapdzīvojamo telpu nodošanu īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai (tagad saskaņā ar likumu visus šos likumus pieņem pašvaldības domes vai padomes).

Likuma grozījumi noteiks arī kārtību, kādā dzīvokļa īrnieka privatizācijas tiesības ir mantojamas — kā mantinieki var pabeigt iesākto dzīvokļa privatizāciju.

Sakarā ar paredzamo dzīvokļu privatizācijas tempu paātrināšanu aktuāls kļūst jautājums, ko darīt tiem dzīvokļu īrniekiem, kuriem ir dzīvokļu īres un komunālo maksājumu parādi. Z.Ziediņa viedoklis ir šāds:

— Šī iemesla dēļ puse īrnieku paliek ārpus privatizācijas procesa. Ja šogad paredzēts privatizēt 20 procentus dzīvokļu, tad, pieskaitot šos 50 procentus, kas nevarēs procesā piedalīties, un vēl 30 procentus, kas nevēlēsies to darīt, ir problemātiski runāt par privatizācijas straujumu 1998. gadā.

Ekonomikas ministrijas Privatizācijas departamenta direktors Aivars Bernāns uzskata:

— Dzīvokļu privatizācija nebūtu iespējama, ja nebūtu sertifikātu. Dzīvokli ir lietderīgi privatizēt nevis tādēļ, ka valstij nav kur likt sertifikātus, bet gan tālab, ka tas ir izdevīgi pašiem cilvēkiem. Tiem apmulsušajiem cilvēkiem, kas uzskata, ka dzīvokļi īpašumā būtu jaatdod par velti, atgādinu, ka sertifikāts tieši ir tas instruments, ar kura palīdzību valsts par velti atdod savu īpašumu. Valdības darba grupai, kas izveidota pagājušā gada decembrī, viens no uzdevumiem ir jūnijā pabeigt un iesniegt valdībai precizētu sertifikātu seguma prognozi. Iespējams, ka mainīsies proporcijas 1996. gada oktobrī sagatavotajā prognozē. Ne mazāk kā 30 procentu no visa kopējā sertifikātu daudzuma varētu tikt izmantots dzīvokļu privatizācijā. Un šeit rodas viens no stratēģiskajiem jautājumiem — kā risināt to dzīvokļu privatizāciju, kuru īrniekiem ir parādi. Šī diskusija ekspertu līmenī sākās jau aprīļa pirmajās dienās, un jācer, ka līdz vasarai Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija un citas ieinteresētās puses izstrādās konkrētus risinājumus.

Taču jebkurā gadījumā privatizētais dzīvoklis jau kā īpašums kļūs par garantu nenomaksāto parādu piedziņai.Ja cilvēki ļaunprātīgi turpinās nemaksāt parādus, acīmredzot privatizētais dzīvoklis tiks pārdots izsolē. Absolūti nepieļaujami, ka lielie parādi tiks atlaisti tikai tādēļ vien, lai cilvēki varētu privatizēt dzīvokļus. Ikviens būs pamanījis, ka šogad Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija nopietni pievērsusies visiem privatizēto dzīvokļu apsaimniekošanas aspektiem. Šī īpašuma attiecību sakārtošana prasa steidzamu risinājumu. Arī viens no Ekonomikas ministrijas darbiem ir šogad sākt privatizēto māju kapitālo remontu kreditēšanas mehānisma izstrādi, kas savukārt cieši saistīta ar hipotekārās kredītsistēmas attīstīšanu. Kā piesaistīt lētus naudas resursus tieši dzīvojamo māju būvniecībai un kapitālajiem remontiem? Vismaz koncepcijas līmenī šā gada beigās būtu jāzina, kā dzīvokļu īpašnieku sabiedrības varētu šādus kredītus saņemt un tos izlietot. Uzskatu, ka dzīvojamo māju privatizācijas process loģiski attīstās no koncepcijas līdz pēdējam posmam — reālai apsaimniekošanai. Cilvēkiem šīs norises ir jāizprot, lai viņi spētu un vēlētos tajās aktīvi iesaistīties.

Taču skaidrs ir arī tas, ka ne dzīvokļu īrniekus, ne īpašniekus vieglas dienas negaida.

Mudīte Luksa,

“LV” privatizācijas lietu

redaktore