Raksti. Runas. Referāti

Prof. Jānis Stradiņš:

Ejam tālāk un dziļāk Latvijas zinātņu dzīlēs

Par izpēti pēdējos, 1996.–1997., gados

Ievērojot pašreizējo attieksmi pret zinātni, arī medicīnu Latvijā (finansējuma līmenī tā nokļuvusi vienā no pēdējām vietām Eiropā procentuāli no iekšzemes kopprodukta), varētu likties, ka pētījumi par zinātņu vēsturi vairs nepavisam nav aktuāli. Ja jau brūk pati zinātne, ko vairs runāt par tās vēsturi — ja nu vienīgi, lai veidotu tai epitāfiju. Taču tik ļauni nav, ko liecina kaut vai šie cilvēki Medicīnas vēstures konferenču zālē. Jāizsaka pateicība saimniekam — direktoram K.Ē.Aronam un arī asociācijas sekretāram Dr. Ilgaram Grosvaldam, kurš uzņēmies rūpes par pasākuma rīkošanu. Mūsu darbošanos apliecina arī pēdējā gada pārskats, ar ko iepazīstināšu klātesošos, izmantojot I.Grosvalda savāktos asociācijas biedru materiālus.

Latvijas Zinātņu vēstures asociācija (LZVA) pastāv kopš 1958.gada, tagadējo nosaukumu tā guvusi 1992.gadā. 1996.gadā tā apvienojusi 95 biedrus, no tiem 57 — dažādās dabaszinātņu un inženierzinātņu jomās, bet 38 — Latvijas Medicīnas vēsturnieku apvienībā, kura arī skaitās LZVA sastāvdaļa. Asociācijas prezidents ir LZA viceprezidents J.Stradiņš, viņa vietnieki — Dr. ing. J.Klētnieks, Dr. geogr. J.Štrauhmanis, Dr. ing. S.Timšāns, Dr. med. h. c. A.Vīksna, sekretārs — Dr. ing. I.Grosvalds. Asociācija darbojas vienotās Baltijas zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas ietvaros, ar to ir saistīta arī Baltijas medicīnas vēstures asociācija (kuras prezidents ilgu laiku bijis doc. K.Ē.Arons, tagad — doc. V.Sjūdiks Lietuvā). LZVA ir akreditāta pie LZA prezidija. Bez dabzinātniekiem, mediķiem un inženieriem ar zinātņu vēstures problēmām samērā plaši nodarbojas arī profesionāli vēsturnieki, humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji, filozofi (piemēram, par ideju vēsturi Latvijā), tiesa, ārpus asociācijas ietvariem.

1996.gada lielākais pasākums bija 18.Baltijas zinātņu vēstures konference Rīgā 1996.gada 17.—19.janvārī ar 500 dalībniekiem no 12 valstīm, kuras ietvaros tika godināta arī akadēmiķa P.Stradiņa piemiņa sakarā ar viņa 100.dzimšanas dienu un organizēts starptautisks simpozijs “Medicīnas vēsturnieki — profesionāļi un amatieri”. Par šīs ievērojamās konferences rezultātiem jau pietiekami runāts presē, tādēļ aprobežošos ar konstatējumu, ka sīkas atskaites par konferenci publicētas vairākos Baltijas valstu un ārvalstu izdevumos, bet žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A sērijas 1996.g. 1.numurs pilnā apjomā veltīts šai konferencei un LZA 50 gadu jubilejai — tajā publicētas visu sešu konferenču plenārlekcijas, Valsts prezidenta G.Ulmaņa un LZA prezidenta T.Millera runas LZA 50 gadu jubilejas svinīgajā sēdē, LZA goda locekļa K.Karuļa atmiņas par pirmajiem akadēmiķiem un citi materiāli, pavisam 16 raksti par zinātņu vēstures tematiku (ieskaitot maz zināmu J.Endzelīna apcerējumu “Dzimtene sauc” (1948) ar J.Stradiņa komentāriem).

18. Baltijas zinātņu vēstures konferences pamattēma bija LZA 50 gadu pastāvēšanas atcere un triju Baltijas valstu nacionālo universitāšu 75 gadu darbības rezumējumi. 1996.gada pirmajā pusē notika arī vairuma kādreizējo LZA institūtu 50 gadu pastāvēšanas atceres sarīkojumi (Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts, zinātniskās apvienības “Silava”, “Agra” un “Sigra”, LZA Neorganiskās ķīmijas institūts, Bioloģijas institūts, Fizikas institūts, Fizikālās enerģētikas institūts, Latviešu valodas institūts, Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Ekonomikas institūts), kā arī LU Latvijas Vēstures institūta 60 gadu atzīmēšana. Šajā sakarā izdoti vismaz pieci vērtīgi rakstu krājumi vai plašākas rakstu kopas žurnālos, kas satur vērā ņemamus materiālus par attiecīgo nozaru attīstības gaitu Latvijā. Liekas, fundamentālākais būs divsējumu Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstures izdevums. Pirmais sējums ir J.Stradiņa grāmata par ZA ģenēzi, attīstību un tālākveidošanos (kopš 1815.gada līdz mūsdienām), apmēram 600 lappušu; manuskripts pašreiz atrodas datora salikšanā. Otrs sējums — pārskati par 15 LZA institūtiem (tagadējiem un bijušajiem), LZA locekļu īsbiogrāfijas, LZA vārdbalvu laureātu saraksts un bibliogrāfija — arī ir sakomplektēts. Abas grāmatas varētu nākt klajā 1997.gada otrajā pusē — 1998.gada sākumā, un šis izdevums kopumā varētu būt kaut kas līdzīgs divsējumu izdevumam “Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1919—1939” ar lielu izziņas vērtību Latvijas zinātņu vēsturē.

1996.gada oktobrī tika atzīmēti arī Baltijas Universitātes (1946—1949) dibināšanas piecdesmit gadi Pinebergā. Šajā sakarībā Irēnas Ondzules sakārtojumā iznācis neliels rakstu un fotogrāfiju krājums latviešu, lietuvju, igauņu, angļu, vācu valodā ar profesoru E.Dunsdorfa un J.Gablika rakstiem (“Baltijas Universitāte 1946.g.—1949.g.”, Rīga, LU, 1996. — 57 lpp.), LU Mazajā aulā atklāta piemiņas zīme, noticis brauciens uz Pinebergu un tur svinīgs akts ar piemiņas plāksnes atklāšanu pie bij. BU darbības vietas (tagad bundesvēra kazarmas), parādījušies vairāki raksti presē. 1996.gada oktobrī — decembrī Medicīnas vēstures muzejā tika atzīmēta arī latviešu studentu korporācijas “Fraternitas Petropolitana” (tag. “Fraternitas Metropolitana”) dibināšanas 100 gadu atcere, kas daļēji notika kā interns pasākums. Šajā sakarībā izveidots plašs krājums “Fraternitas Petropolitana — 100”, iedibināta Pētera Sniķera medaļa, ko piešķīra 12 metropolitāņiem, tajā skaitā K.Ē.Aronam un J.Stradiņam, kā arī Ludvigam Reiteram (Bostonā), kurš arī plaši dokumentējis trimdas kultūras un zinātnes dzīvi. Latvijas nozīmes pasākums bija Dabas muzeja 150 gadi (dibināts Rīgas Dabaspētnieku biedrības ietvaros 1846.gadā), ko atzīmēja ar konferenci 1996.gada oktobrī un īpaša albuma izdošanu.

Jāizceļ docenta J.Štrauhmaņa organizētais 15. starptautiskās karšu kolekcionāru biedrības simpozijs Rīgā, LU (1996.g. 6.—10. oktobrī), kurā piedalījās 70 dalībnieki, tajā skaitā 50 ārzemnieki. Referātu “Baltijas valstu kartogrāfijas vēsture un pētījumi” nolasīja J.Štrauhmanis, “Jona Potancija pirmā Livonijas speciālkarte” — J.Klētnieks, tika izdots tēžu krājums un izlaista īpaša Latvijas pasta aploksne. Latvijas ģeogrāfu kongresā (1996.g. 5.—6.decembrī) plašu uzrunu sacīja J.Stradiņš, bet vēsturiska rakstura referātus nolasīja J.Štrauhmanis, J.Kavacs, A.Boruks, J.Turlajs, izdots tēžu krājums “Latvijas ģeogrāfu kongress '96".

Zinātņu vēsturei arvien plašāka vērība tiek ierādīta arī LZA tradicionālajās sēdēs. Notikusi LZA un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas kopīga sēde pirmā LZA prezidenta Paula Lejiņa piemiņai (1996.g. 29.martā, referāti — Dr. habil. biol. A.Ozols, LZA goda loc. J.Latvietis un Dr. biol. J.Neilands), akadēmiķa Andersa Šegrēna lībiešu ekspedīcijas 150 gadu atceres sēde Mazirbē (1996.g. 26.jūnijā, referenti — akad. J.Stradiņš, LZA goda loc. T.Karma, akadēmiķis S.Cimermanis, Dr. hist. I.Priedīte u.c.); LZA sēde “1896.gada Latviešu etnogrāfiskajai izstādei — 100” Rīgas Latviešu biedrības namā (1996.g. 10.oktobrī, referenti — akad. J.Stradiņš, asist. L.Vanaga, Dr. hist. I.Priedīte, akad. S.Cimermanis, J.Indāns, U.Balode, Dr. habil. hist. A.Vīress no Tallinas, Dr. habil. hist. V.Miļuss no Viļņas u.c.); LZA sēde “Garlībs Merķelis un viņa darbs “Latvieši”” (1996.g. 22.oktobrī, referenti — Dr. phil. E.Buceniece, Dr. philol. J.Rozenbergs, O.Zanders, Dr. phil. habil. L.Čuhina); LZA sēde “Fricim Brīvzemniekam — 100” Rīgas Latviešu biedrībā (1996.g. 10.decembrī, referenti — akad. J.Stradiņš, Dr. philol. J.Rozenbergs, LZA goda loceklis K.Karulis, akad. A.Blinkena u.c.). Visas sēdes notikušas jaundibinātās “Letonikas” programmas ietvaros, kas paredz arī plašākus pētījumus Latvijas zinātņu, īpaši humanitāro zinātņu, vēsturē, līdz ar to manāmi aktivizējot šo novārtā atstāto jomu.

“Letonikas” programmas ietvaros 1996.—1997.gadā divas sēdes veltītas arī sēlijas un sēļu problēmām. Pirmā Sēlijai veltītā LZA sēde notika 1996.gada 24.maijā Rīgā (LZA prezidenta T.Millera ievadvārdi, referenti — akad. J.Stradiņš, docents S.Timšāns, Dr. hist. J.Urtāns, akadēmiķe M.Rudzīte), kurai nākamajā dienā, 25.maijā, piekļāvās izbraukuma sēde Viesītē, kas bija veltīta “Sēļu gada” noslēgumam un akadēmiķa P.Stradiņa simtgadei viņa dzimtajā pilsētā. “Sēļu gada” noslēguma pasākumā ar referātiem un runām uzstājās J.Stradiņš, M.Urme, S.Cimermanis, J.Lācis, S.Timšāns, J.Dimitrijevs, K.Visnoliņš, tika pieņemts “Sēļu gada” noslēguma dokuments. Jāatzīmē S.Timšāna referāts “Zinātnieki no Sēlijas”. Šie pasākumi saistīja ļoti plašu interesentu loku, un attiecīgie materiāli (kopā ar A.Šegrēna lībiešu sēdes materiāliem) publicēti īpašā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” (1996.g., Nr.4) laidienā. Vēl plašāka sabiedriska rezonanse bija LZA izbraukuma sēdei Jaunjelgavā (1996.g. 16.aprīlī) par tēmu “Sēlijas reģionālā identitāte un Latvijas administratīvi teritoriālā reforma” (referenti — akad. J.Stradiņš, Saeimas deputāte R.Šaca-Marjaša, vēsturnieces L.Vanaga un R.Skudra, doc. K.Siļķe, Dr. M.Vaivars, doc. S.Timšāns, G.Saiva no Austrālijas, V.Vītols no Venecuēlas u.c.). Šajā sēdē tika runāts gan par Sēlijas kultūrvēsturi, Jaunjelgavas 350 gadiem un zinātniekiem no šīs pilsētas un apkaimes (prof. P.Nomalu, prof. P.Rizgu, prof. J.Vītolu, prof. V.Skārdu, prof. M.Šacu-Aņinu, prof. M.Šenu u.c.), taču galvenā vērtība tika pievērsta novada un visas Latvijas nākotnei valdības iecerētās administratīvi teritoriālās reformas kontekstā. Attiecīgais LZA Senāta sēdes lēmums tika nosūtīts valdībai, Saeimai, masu saziņas līdzekļiem un guva plašu skanējumu visā Latvijā, sekmējot šīs problēmas saprātīgu risinājumu. Sēlijas kā P.Stradiņa un daudzu latviešu kultūras darbinieku dzimtā novada problēmas risina arī Sēlijas asociācija J.Stradiņa un S.Timšāna vadībā, turpinot “Sēļu gada” ietvaros aizsāktās ieceres. Tā 1996. gada augustā Sēlpilī notika P.Nomala piemiņai veltīti pasākumi, bet 1998. gadā paredzēts rīkot konferenci “Sēlijas novada devums izglītībā, zinātnē, medicīnā un kultūrā”. Šajos pasākumos iesaistījušies “Selonijas” kopu locekļi Austrālijā, mēģinot panākt korporācijas identificēšanos ar novadu, kura vārdā tā nosaukta. Rudenī turp iecerēts S.Timšāna brauciens, lai runātu par šīm problēmām.

LZVA viceprezidenta S.Timšāna vadībā aktivizējušies agrārvēsturnieki: rīkotas konferences “Profesora Jāņa Āboliņa devums Latvijai” (LU Mazajā aulā 1996. gada 11. martā un 1996. gada 20. jūnijā Vecaucē, pasniedzot ievērojamā agrārzinātnieka balvas inženierzinātnēs un pārtikas produktu tehnoloģijā), kā arī atceres dienas Kalncempjos, Rūjienā, Burtniekos, Mazsalacā, Aizkrauklē, Neretā, Viesītē.

Daudzveidīga bijusi arī S.Timšāna rīkotā “Zinātnes diena” Lizumā, Kalncempjos, Krimuldā, Rūjienā, Burtniekos, Mazsalacā u.c. ģeogrāfija un izcilo lauksaimniecības zinātnieku loks, kam tās veltītas. 1996. gada 19. decembrī atzīmēta arī paša S.Timšāna 65 gadu dzimšanas diena kā “zinātnes diena” Fotogrāfijas muzejā, sakarā ar to jubilārs bija izveidojis paša reportāžas fotouzņēmumu izstādi (1948–1996) un organizējis visai interesantas un vajadzīgas pārrunas par zinātnes vēstures materiālu saglabāšanu.

Atceres, lasījumi, sēdes Rīgā un Latvijas provincē rīkojusi arī Medicīnas vēsturnieku apvienība, piemēram, pazīstamo ārstu un zinātnieku A.Ūdres, J.Jankovska, V.Šķiltera, A.Gatera, K.Lībieša, J.Lūša, Paula Kalniņa, S.Reinberga, S.Vovsi piemiņai.

1996. gada 16. oktobrī Latvijas Ķīmijas vēstures muzejs organizēja Ķīmijas memoriālās laboratorijas atklāšanai veltītu kolokviju (runātāji — akad. J.Stradiņš, prof. I.Meirovics, LU Ķīmijas fakultātes lektors V.Drinks — ar saistošu eksperimentu demonstrējumiem). 1997. gada 2. maijā turpat viesojās Leipcigas universitātes studentu grupa ar profesoru A.Meizelu priekšgalā, notika saistoša saruna par V.Ostvaldu, P.Valdenu, Rīgas un Leipcigas ķīmiķu sakariem. Prof. A.Meizels uzaicināja J.Stradiņu uz V.Ostvalda dibinātā Fizikālās ķīmijas institūta simtgades svinībām Leipcigā 1998. gada janvārī (kad institūtam oficiāli tiks piešķirts V.Ostvalda vārds) un Saksijas ZA uzdevumā pasniedza J.Stradiņam šīs akadēmijas korespondētājlocekļa diplomu. Savukārt firma “Grindex” 1996. gada 10. oktobrī rīkoja D.H.Grindeļa dienu, piešķirot D.H.Grindeļa medaļas Latvijas, ASV, Japānas un Izraēlas farmaceitiem un atjaunojot vandaļu nopostīto piemiņas plāksni D.H.Grindelim Mārtiņa kapos; šajā laikā notika arī J.Stradiņa sastādītās grāmatas “No Grindeļa līdz mūsdienām — apceres par Latvijas farmācijas pagātni un jaunu medikamentu meklējumiem Latvijā” (Rīga, Nordik, 1996, 360 lpp.) prezentācija. Firma “Grindex” sponsorējusi citus vērtīgus pasākumus farmācijas un citu zinātņu vēstures jomā. Arī firmas “Hoffmann–La Roche” Latvijas filiāle, kas atklāta 1996. gadā, ieinteresējusies par savu iepriekšējās darbības posma vēsturi Rīgā.

No citām ar zinātnes vēsturi saistītām izstādēm atzīmējamas šādas: “Dabas muzejam – 150”, Jāņa Strupuļa plašā medaļu izstāde Rīgas pils Velvju zālē (laikam gan plāšākā medaļu Eiropā eksponēto zinātnieku portretu skaita ziņā; J.Strupulis paredzējis rīkot mediķiem un medicīnai veltītu izstādi III Pasaules latviešu ārstu kongresa ietvaros 1997.g. jūnijā), izstāde “Kurzemes literatūras un mākslas biedrībai – 180 gadi” Jelgavas vēstures un mākslas muzejā un Rīgā, “Domus Rigensis” telpās. Tajā pašā laikā jāpiebilst, ka turpina risināties cīņa par Frīdriha Candera muzeja saglabāšanu sakarā ar tā zemes privatizāciju, kur Izglītības un zinātnes ministrija nav pietiekami rīkojusies, lai saglabātu šo valsts nozīmes izglītības un zinātnes centru.

LZVA piedalījušies vairākās konferencēs un zinātniskās sanāksmēs Latvijā un ārzemēs, piemēram, starptautiskā konferencē “Bibliotēka, grāmatniecība, ideoloģija Otrā pasaules kara laika” Jūrmalā (J.Štrauhmaņa referāts par P.Mantinieku), LZA konferencē “Nacionālā terminoloģija: vēsture, tagadne un perspektīvas” (J.Štrauhmaņa referāts par latviešu terminoloģijas veidošanos kartogrāfijā Eiropas kultūras mantojuma dienu konferencē Rīgā), A.Biedriņa referāts “Latvija starp diviem pasaules kariem — tehniskās kultūras vērtības un to saglabāšana”, Baltijas valstu matemātikas skolotāju metodiskajā seminārā Liepājā (prof. I.Strazdiņa referāti). Sakarā ar uzņemšanu par akadēmiskās vienības “Austrums” godabiedru J.Stradiņš sagatavojis un LU Mazajā aulā nolasījis lekciju “Latvijas akadēmisko mūža organizāciju izveidošanās un darbība pirms Otrā pasaules kara” (Rīgā, 1996.g. 17. septembrī); par šo tematu viņš publicējis arī pārskatu žurnālā “Universitas” un uzstājies korporācijā “Lacuania” . Latvijas vēstures zinātņu nacionālā komiteja (akdēmiķis Ē.Mugurēvičs) organizējusi konferenci “Latvijas vēsturnieku līdzdalība starptautiskos forumos XX gadsimtā” (1997.g. 5. martā, kur J.Stradiņš referējis par Latvijas dabaszinātņu un medicīnas vēsturnieku līdzdalību attiecīgajos kongresos un konferencēs. J.Stradiņš uzstājies arī ar vēsturiska rakstura plenārlekciju Vācijas–Latvijas seminārā par abu valstu zinātniski tehnisko sadarbību (Jūrmalā 1996.g. 14. oktobrī) un Pasaules latviešu biedrību konferencē par Latvijas zinātņu vēsturi (1996.g. 20. augustā).

Tartu Universitātes Vēstures muzejsadibināšanas atcerei veltītaja konferencē 1996. gadā I.Grosvalds nolasīja referātu “Latvijas Ķīmijas vēstures muzejs”, H.Hodireva — “LU Ģeoloģijas muzejs”, I.Strazdiņš — “Matemātiķis P.Bols”, A.Ruplis — “Tartu Universitātes absolventu un mācībspēku ieguldījums Rīgas Politehniskā institūta attīstībā”, K.Arons 1996. gadā piedalījies medicīnas vēstures sanāksmēs Atēnās, Berlīnē, Gēteborgā, J.Salaks — Atēnās un Gēteborgā, S.Savenko — Leidenē un Gēteborgā, J.Kristapsons — Viļņā, Varšavā, Prāgā, J.Stradiņš runājis par Baltijas zinātņu vēstures problēmām savos ārzemju komandējumos, Taivānā, Dānijā, Lielbritānijā, Zviedrijā piedalījies Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas darbā, A.Biedriņš un T.Altbergs piedalījušies Igaunijas šaursliežu dzelzceļa svinībās pie Lavaseres. J.Štrauhmanis iecerējis piedalīties 20. straptautiskajā zinātnes vēstures kongresā 1997. gada jūlijā Lježā, Beļģijā.

LZVA pēdējā laikā laiduši klajā monogrāfijas — J.Stradiņš, K.Ē.Arons un A.Vīksne “Tāds bija mūsu laiksÉ” (veltījums P.Stradiņa simtgadei), Rīga, 1996, 491 lpp., “No Grindeļa līdz mūsdienām” Rīga, 1996, 360 lpp., grezno un satura ziņā teicamo Edvīna Liepiņa albumu — “Rīgas auto. Nezināmas automobiļu vēstures lappuses” (Rīga, 1997, 138 lpp.). Zinātnes un tehnikas vēsturniekam interesantus materiālus satur arī J.K.Broces “Rakstu un zīmējumu” II sējums (Rīgas priekšpilsētas) (Rīga, 1997, 590 lpp.), kā arī atsevišķas nodaļas profesora N.Balabkina grāmatā “Tautsaimnieka piezīmes” (1996), kur runāts par šīs nozares attīstību Latvijā un izcilākajiem tautsaimniekiem.

Vēl būtu jāatzīmē Bāzelē 1996. gadā sakarā ar firmas “Hoffmann–La Roche” simtgadi iznākušais greznais izdevums “Die Apotheke — historische Streiflichter” (295 lpp.) atsevišķi četrās valodās (vācu, angļu, franču, spāņu), kur citu materiālu vidū ir arī plašs J.Stradiņa un J.Salaka raksts par aptieku un farmācijas pagātni Latvijā.

No nelielākiem izdevumiem piemināmas A.Vīksnas tradicionālās grāmatas “Latvijas medicīnas jubilejas 1996 un 1997”, A.Dzirkales un A.Vīksnas “Vecpilsētas aptiekai – 175”, sērijas “Latvijas Lauksaimniecības Universitātes vēsture” pirmais laidiens “Gadsimtam aizejot” u.c. No atsevišķiem rakstiem žurnālos atzīmējami LU žurnālā “Latvijas Vēsture” 1996.g. 2. nr. ievietotā materiālu kopa par Latvijas bioloģijas un medicīnas vēsturi (R.Kondratovičs, P.Ozoliņš, J.Raipulis, G.Daija, M.Kļaviņš, I.Grosvalds, A.Vīksna, J.Stradiņš), I.Grosvalda raksts par J.Grestes personību, I.Miklāva, J.Štrauhmaņa, J.Stradiņa, A.Vīksnas raksti Pārdaugavai veltītajā LKF izdevumā “Gadagrāmata Rīga – 800”, vairāki raksti “Latvijas ZA Vēstīs” un “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā”, “Zvaigžņotā Debess”, “Latvijas Lauksaimnieks”, “Datorpasaulē” un citos izdevumos, kā arī periodiskajā presē — “Latvijas Vēstnesī”, “Latvijas Dzelzceļniekā” u.c. Publicēti arī vairāki vēsturiska satura raksti latviešu trimdas izdevumos “Universitas”, “Akadēmiskā dzīve”, “Technikas Apskats” (I.Grosvalds, M.Līdaka, Dz.Cēbere, J.Stradiņš u.c.). Vairākus rakstus par metāla pieminekļiem kapsētās publicējis doc. A.Anteins Daugavpils un rajona avīzēs; viņš arī piedalījies ekspedīcijās, veicot čuguna krustu apsekošanu Latgalē un sākot pētīt zvanus un zvanu spēles Latvijas dievnamos. J.Klētnieks Lietuvā (Moletā) ar astrokosmoloģijas centra darbiniekiem apzinājis dažus paleoastronomijas pieminekļus, bet A.Biedriņš un T.Altbergs apsekojuši pierobežas šaursliežu dzelzceļus Lietuvā un Igaunijā kā tehnikas vēstures pieminekļus.

J.Štrauhmanis sagatavojis aizstāvēšanai habilitācijas darbu vēstures zinātņu nozarē “Latvijas kartogrāfijas vēsture no XIII gadsimta līdz XX gadsimta 90. gadu sākumam”, kura aizstāvēšana paredzēta Latvijas Universitātē 1997. gada 14. maijā. J.Stradiņš un T.Vilciņš (piedaloties vēsturniecei Dz.Cēberei) sagatavojuši nodaļas par zinātnes vēsturi Latvijā XIX gs. — XX gs. sākumā “Latvijas XX gadsimta vēstures” izdevumam, kā arī rakstu krājumam par Latviju XIX gadsimtā.

No starptautiskās sadarbības pasākumiem bez sadarbības ar Lietuvu un Igauniju (turpina darboties Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas apvienība, kuras vadītājs pašreiz ir prof. J.A.Krikštopaitis — Lietuva iecerēta 19. Baltijas zinātņu vēstures konference Viļņā 1999.gada sākumā un 20.konference Tallinā 2001.gada sākumā, veidojas kopēja triju Baltijas valstu ZA pētnieciska programma humanitārajās un sociālajās zinātnēs “Baltonica”, kur sava vieta paredzēta arī zinātņu vēsturei), ciešāka sadarbība, šķiet, veidojas ar Vāciju, īpaši medicības vēstures jomā ar Berlīni un Leipcigu (K.Ē.Arons, J.Salaka). Kā Vācu Dabaspētnieku akadēmijas “Leopoldina” loceklis, vienīgais no Baltijas valstīm, J.Stradiņš aicināts līdzdarboties šīs akadēmijas — pasaulē vecākās dabaspētnieku akadēmijas — 350 gadu jubilejas izdevumu sagatavošanā 2002.gadam; piezīmēsim, ka šīs akadēmijas “efemerīdu” X sējumā savā laikā publicēts pirmais medicīniskais sacerējums par Latviju (Rozina Lentilija piezīmes par Kurzemes iedzīvotāju veselību, 1692.g.). J.Stradiņš ir arī Vilhelma Ostvalda biedrības godabiedrs kopš 1990. gada, apstrādā materiālus par šo zinātnieku, īpaši par viņa darbības Rīgas posmu. Saglabājušies samērā labi sakari ar Krievijas un Ukrainas medicīnas vēsturniekiem, arī ar Krievijas ZA arhīvu (tur strādā LZA, ārzemju loceklis J.Solovjovs–Vilks), taču dažādu grūtību dēļ tie iet mazumā. Aktīva ir Latvijas zinātniecības speciālistu (LZA kor. locekļa J.Kristapsona, Dr.ing. Ē.Tjūņinas darbība) Latvijas zinātniskā potenciāla izvērtēšanā, viņu iesaistīšanās Eiropas mēroga projektos.

Taču starptautisko sadarbību vēl nevarētu atzīt par apmierinošu, šķērslis tam ir gan valodu barjeras, gan arī Latvijas zinātnes vēsturnieku pārmērīga aizraušanās ar šauri lokāliem tematiem, kas nacionālās pašapziņas pacēluma laikā bija atzīstama, bet nu sāk kļūt par traucēkli integrācijai pasaules zinātnes vēsturnieku saimē. Jāatzīst, ka piemirsto, nepelnīti noklusēto latviešu zinātnieku mantojuma apzināšana, trimdas zinātnieku sasniegumu apzināšana ir bijusi un joprojām ir ļoti vajadzīga, taču tas jādara plašākā, pasaules zinātnes kontekstā un ar rezultātiem jāiepazīstina ārzemju kolēģi. Pēdējā laikā maz šķirojam zinātniekus, kuru darbība var interesēt galvenokārt Latviju, no zinātniekiem, kuru darbība bijusi starptautiski nozīmīga, visai nozarei pasaules mērogā. Jāatzīst tomēr objektīvi, ka ir “lieli” zinātnieki un ir “mazi” zinātnieki. Pirmo mantojums pieder visai zinātnei, tas jāpētī un jāparāda arī ārzemēs, otrie, bez šaubām, arī jāizpēta, jāsaglabā viņu materiāli kā Latvijas kultūrvēstures daļa, taču akcents starptautiskā mērogā jāveltī pirmajiem.

Šī piebilde nedrīkstētu mazināt padarītā darba nozīmīgumu. Latvijā joprojām tomēr sekmīgi funkcionē Medicīnas vēstures muzejs (ar to saistīts Medicīnas vēstures institūts) kā starptautiskas nozīmības iestāde, darbojas vairāki citi muzeji, kuru darbība saistīta ar zinātni un tehniku, tajā skaitā Motormuzejs. Tuvāko ieceru skaitā ir izcilā zinātnieka mediķa Kristapa Rudzīša un ķīmiķa profesora M.E.Strautmaņa mūžam un pētnieciskajai darbībai veltītu grāmatu sagatavošana (sakarā ar šo zinātnieku simtgadi), zinātnes un augstskolu pagātnes izpēte Rīgā (sakarā ar Rīgas astoņsimtgadi), tradicionālā rakstu krājuma “Acta Medico–Historica Rigensia” III sējuma izdošana, vairāku filmu veidošana par Latvijas zinātni. RTU profesors G.Raņķis sagatavojis monogrāfiju “Eksaktās zinātnes kultūras vēsturē”, ko iecerēts izdot ar Sorosa fonda palīdzību. 1997.gada oktobrī paredzēta RTU konference par augstākās tehniskās izglītības un zinātnes pagātni Rīgā, bet 3. Pasaules latviešu ārstu kongresa laikā iecerēta arī medicīnas vēstures sekcija. Atdzīvojas J.Prīmaņa un P.Stradiņa idejas par Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūtu, arī K.Ulmaņa, profesora A.D.Lēbera un Z.Mauriņas jubilejas konferences un attiecīgie izdevumi saistās ar Latvijas akadēmiskās dzīves dažu pušu padziļinātu izpēti. Rīgas 800 gadu pasākumu ietvaros 1999.gada oktobrī paredzēta plašāka konference “Zinātne un augstskolas Rīgā gadsimtu gaitā”, agrārvēsturnieki iecerējuši konferenci “Gadsimtam aizejot”. Eiropas Medicīnas vēstures muzeju asociācija paredzējusi savu kārtējo simpoziju noturēt Rīgā 1998.gada rudenī, pirms tam P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs atskatīsies uz savas pastāvēšanas 40 gadiem. 40 gadi nākamgad, 1998.gada 30.maijā, apritēs arī Latvijas Zinātņu vēstures asociācijai, pie kuras šūpuļa bez P.Valeskalna stāvējuši arī P.Stradiņš, J.Eiduks, A.Anteins, K.Egle, E.Karpovics, P.Gerke, arī šo rindiņu rakstītājs, pavisam 24 interesenti. Vārdu sakot, pasākumu būs daudz.

Taču divi nozīmīgi fakti nobeigumā jāizceļ īpaši. Pirmais ir vietējo arhīvu saglabāšana, proti, zinātnisko iestāžu un zinātnieku personīgo arhīvu saglabāšana. Notiek zinātnisko iestāžu reorganizācija, integrācija universitātēs, tie zaudē savu identitāti, “vēsturisko atmiņu”, un to arhīvi tiek saglabāti daudz sliktāk nekā, teiksim, pirms desmit gadiem. Sakarā ar privatizācijas un komercializācijas procesiem, zinātnieku profesijas prestiža pazemināšanos, dzīvokļu apstākļu pasliktināšanos, nevērību pret arhīviem un bibliotēkām iet bojā kultūras vērtības — šajā ziņā ir gluži kliedzoši gadījumi (par kuriem gan vairs neviens nekliedz, jo ir samierinājušies!). Zinātniskie arhīvi ir nacionāla bagātība, un to saglabāšana ir visas sabiedrības problēma, ja Latvija grib palikt kultūras un civilizācijas valsts, kur kaut kas notiek arī zinātnē.

Otrais — jaunatnes intereses piesaistīšana zinātnei vispār un līdz ar to arī zinātnes vēsturei. Šajā zālē redzam lielākoties vecāka gadagājuma, labākajā gadījumā — pusmūža cilvēkus, nav jauniešu, nav studentu. Eiropas Zinātņu akadēmiju asociācija “ALLEA” pērn savā Budapeštas sesijā par vienu no programmas jautājumiem izvirzīja zinātņu vēstures kursu atjaunošanu Eiropas valstu universitātēs, uzdeva apsekot stāvokli. Baltijas valstīs šo uzdevumu uzņēmās profesors J.A.Krikštopaitis. No Latvijas varēja viņam ziņot par krasu stāvokļa pasliktināšanos. Sistemātisku tradicionālo medicīnas vēstures kursu vairs būtībā nav, LU zinātnes filozofiju lasa rektors J.Zaķis, zinātnes vēstures kursu — epizodiski J.Stradiņš, RTU augstākminēto izvēles kursu par eksaktajām zinātnēm kultūras vēsturē — profesors G.Raņķis, ķīmijas vēstures kursu — prof. J.Meierovics, LU — U.Alksnis, vēl šur tur epizodiski lasa atsevišķus kursus, bet tas viss notiek stihiski, un interese par zinātnes pagātni sabiedrībā uzturēta netiek. Vēl bēdīgāk ir tas, ka Latvijā neiznāk plaša profila populārzinātniski žurnāli (tiesa, ar 1997.gadu paredzēts uz Latviju pārvest Kanādā iznākošo žurnālu “Technikas apskats”, un to rediģēt uzņēmies prof. J.Ekmanis), kur tradicionāli kaut neliela vērība tiktu pievērsta arī vēsturei. Izņēmums varbūt ir “Latvijas Ārsts”.

Šīs negācijas var apdraudēt Latvijas kā kultūras valsts tālākpastāvēšanu. Lai cik smagi būtu pašreizējie saimnieciskie apstākļi un cik maza rocība, nedrīkst pieļaut pat domu, ka varētu tikt ierobežota Medicīnas vēstures muzeja un citu muzeju pastāvēšana. Vienlaikus jāsāk domāt par naudīgiem sponsoriem, varbūt no ķīmiski farmaceitisko, medicīnisko firmu vidus, no “Welcome” fonda varbūt. Medicīnas un zinātņu vēstures jomā Latvijai ir ievērojamas tradīcijas, tas ir mūsu spēks. Gribētos aicināt visus skatīties nākotnē ar optimismu, rīkoties, kur tas nepieciešams, rīkoties aktīvi, apelēt gan pie bagātajiem, gan pie nabagajiem, t.i., inteliģences un ārstiem, gan pie varas, gan pie sabiedrības, katram strādāt savu spēju robežās. Ja visi apzināsimies, ka nedzīvojam vienai dienai vien, ka Latvija nav uzņēmums vai firma, bet kultūras valsts ar savu īpatnu vietu Eiropā un pasaulē, tad gan jau izdosies uzturēt labās tradīcijas un nākotnes vīzijas.

Referāts Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas (LZVA) biedru 1997.gada pavasara kopsapulcē, P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.

Ar savu — neatkarīgu — skatu

No Betlehemas — par Latvijas tautsaimniecības vēsturi un Latvijas tautsaimniekiem

Šoreiz mūsu rokās ir grāmata, kas aptver izcilā tautsaimnieka, Lihajas universitātes (Betlehemā, Pensilvānijā, ASV) emeritētā profesora, Nikolaja Balabkina runas un rakstus, kuri sacerēti laika posmā no 1949.gada līdz 1995.gadam. Tie daļēji (taču ne visi!) ir jau bijuši iepriekš publicēti periodiskajos izdevumos (g.k. žurnālos “Latvijas ZA Vēstis”, “Universitas”, “Latvijas Vēsture”, “Laiks”, E.Dunsdorfa rakstu krājumā “Archīvs”), taču vienkopus un lietpratīgā sakārtojumā sniedz jaunu, savdabīgu priekšstatu par daudzām norisēm Latvijas tautsaimniecībā un arī vēsturē, apliecina autora oriģinālās idejas šajā jomā un paša autora ievērojamo personību. N.Balabkins ir Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis un tās ārzemju nodaļas vadītājs Ņujorkā, Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienības (LAMZA) prezidents, Latvijas Vēstures institūta goda biedrs un pirmais LZA Kārļa Baloža balvas laureāts (1994). Taču ne jau šie augstie tituli un pelnītās atzinības nosaka grāmatas vērtību, bet gan autora īpatnējais skatījums uz lietām un parādībām, kas balstīts lielā dzīves pieredzē un dziļās tautsaimniecības zināšanās.

Lasītājam īpaši būtu jāizceļ fakts, ka N.Balabkins konsekventi saista tautsaimniecību un sabiedrības vēsturi, pasvītrojot tādu jēdzienu kā “laika gars”. Viņš raksta: “Tautsaimnieki un vēsturnieki pievēršas kāda laikmeta chronikai, bet neizjūt “laika garu”.” Un citā vietā detalizē šo domu: “Manā uztverē vēsturnieka darbs risinās divās plāksnēs jeb izpaužas divos darbības laikos. Pirmkārt, vēsturniekam jāzina, teiksim, Latvijas chronika, kas nav nekas cits kā notikumu fiksācija chronoloģiskajā kārtībā, bez kaut kāda šo notikumu tulkojuma (..). Chronika var būt nepilnīga, tikai daļēja notikumu citācija. Notikumiem, kas nav minēti, reizēm ir lielāka nozīme nekā dokumentētajiem faktiem. Otrkārt, “samezgloti” notikumi pēc ilgāka brīža parādās citā gaismā kā “nesamezgloti”, viens no otra neatkarīgi notikumi (..). Blakus Latvijas chronikai vēsturniekiem jāzina arī t.s. sinhronika, kas aptver notikumus ārpus Latvijas (..). Latvijas saullēkta un saulrieta problēmu pētījumi galvenokārt nosliecas uz specifisko un vēsturisko saprašanu, jācenšas izskaidrot notikumi, parādot tos tā, kā par tiem domāja šo notikumu līdzgaitnieki (..). Blakus diplomātijas aizkulisēm, karaļu vai vienvaldnieku lielummānijām pagātnes liecības atklāj cilvēces ikdienu, parādot, kā technikas attīstība veicina produkciju un patēriņu.” Atvainojoties par šo pagaro citātu, kas ņemts no profesora E.Andersona piemiņai veltītā raksta, izsaku domu, ka tas labi raksturo arī paša recenzējamās grāmatas autora pieeju un līdz ar to šīs grāmatas nozīmību Latvijas historiogrāfijai.

Proti, grāmatas pirmajā daļā no sava redzespunkta N.Balabkins sniedz priekšstatu par Latvijas tautsaimniecību pirms Otrā pasaules kara un pēc Padomju Savienības sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas. Šis priekšstats nepavisam nav glaimojošs un apoloģētisks, jo N.Balabkins ir Kārļa Baloža un Arnolda Aizsilnieka kritiskās skolas sekotājs. Viņš saskata visai būtiskus trūkumus Latvijas tautsaimniecības attīstībā jau “pirmās republikas” laikā un tās ievirzi visumā vērtē atturīgi, gan izceldams tādu spilgtu uzņēmēju kā R.Hiršs. Kritisks ir arī K.Ulmaņa “labo gadu” saimnieciskās politikas vērtējums, kad nopietnas “strukturālas” problēmas esot bremzējušas tautas ienākuma pieauguma tempu, proti, nacionālo uzņēmumu ražošanas kapitāla un ieguldījumu mazināšanās, atturēšanās no uzņēmumu modernizācijas un paplašināšanas, privāto uzņēmumu bažas no valstiskošanas, kas izraisījušas Latvijas kapitāla nelegālu aizplūšanu uz ārzemēm. Saprotams, pavisam negatīvi autors vērtē “steidzināto rūpniecības attīstību” Latvijā no 1945. līdz 1989.gadam, gan visai interesantā veidā atsegdams latviešu nacionālkomunistu pretestību šādai Latvijas identitātei nāvējošai saimniecības ievirzei. N.Balabkins visai objektīvi un visumā pozitīvi vērtē Paulu Dzērvi un, kas varbūt vēl svarīgāk, saista P.Dzērvi ar A.Aizsilnieku, ar kuru P.Dzērve, izrādās, esot ticies Stokholmā 50. gados un kuru aicinājis atgriezties okupētajā Latvijā. Literatūrā līdz šim, cik zinu, nav izcelta arī Friča Deglava ciešā saistība ar nacionālkomunistiem un to, ka P.Dzērve ir bijis šī ietekmīgā partijas un valsts darbinieka, Latvijas PSR ZA viceprezidenta, īpaši protežēts cilvēks.

Nākamajam Latvijas vēsturniekam, kas rakstīs par “perestroikas” laikmetu un Latvijas neatkarības atjaunošanas posmu, neapšaubāmi interesantas būs N.Balabkina polemiskās piezīmes un asie vērtējumi par Latvijas transformācijas norisi šajā laikā, viņa vērojumi un iespaidi Rīgā, nemitīgi vaicājumi: “ Quo vadis , Latvijas saimniecība?” Autora secinājums liekas satriecošs: “Ja pēc Pirmā pasaules kara, pirmajos piecos neatkarības gados (1918—1923), tika atdzīvināta Latvijas saimniecība, uzsākot un izvedot zemes reformu, izstrādājot jaunu nodokļu sistēmu valstī, ievedot sabalansētu valsts budžetu, atjaunojot kara laikā pilnīgi iznīcināto satiksmes un sakaru sistēmu, liekot pamatus jaunai rūpniecībai vecās vietā, tad atjaunotā Latvija pirmos piecus gadus (1991—1996) ir burtiski “nogulējusi”.” Rūgti, tomēr lielā mērā pamatoti vārdi. Autora viedoklis ir tas, ka Latvijas nākotnes saimniecībai lielā mērā jābalstās uz “augsto tehnoloģiju” ieviešanu, radikālu ražošanas, arī lauksaimnieciskās, modernizāciju. Viņš ir pārliecināts modernā “labklājības” kapitālisma sistēmas piekritējs un krass “elkoņu kapitālisma”, bet vēl jo vairāk “zinātniskā sociālisma” noliedzējs, kas savas idejas balsta arī vēstures pieredzē, Jozefa Šumpētera ekonomiskajā novatorismā atsaucoties pat uz Bismarka reformām. Interesanta ir arī grāmatas nodaļa par mazo valstu saimnieciskajām problēmām, kas sasaucas ar paša autora (kopā ar A.Aizsilnieku sacerēto grāmatu) “Entrepreneur in a small country”. Katrā ziņā, kādreiz nākotnē rakstot aptverošu un zinātnisku Latvijas saimniecības vēsturi, N.Balabkina atziņām un piezīmēm paiet garām nevarēs neviens.

Vēsturnieku īpašu interesi var saistīt recenzējamās grāmatas otra daļa, kur N.Balabkins sniedz savu draugu un kolēģu — profesora Edgara Andersona (1920—1989), Arnolda Aizsilnieka (1898—1982) un sava idejiskā skolotāja Kārļa Baloža (1864—1931) portretus un darbības analīzi. Šīm nodaļām, tāpat kā nodaļai par tautsaimniecības zinātni Latvijas Universitātē, dažā ziņā ir vēstures avota nozīme. Daudz jauna uzzinām par prof. Andersonu, arī mazāk dzirdētas biogrāfiskas detaļas. Jāpiebilst, ka pētījumus par Kārli Balodi autors ir izvērsis kopā ar Manfredu Šnepu sacerētajā grāmatā “Kad Latvija būs labklājības valsts. Tautsaimnieks Kārlis Balodis” (Rīga, Zinātne, 1993). Šie ir pirmie tik detalizēti analītiskie apcerējumi par šo izcilo, bet diemžēl nenovērtēto latviešu tautsaimnieku, kurš zinātnisko atziņu nozīmībā ieņem vietu nedaudzo pasaules nozīmes latviešu zinātnieku Olimpā, līdzās J.Endzelīnam un P.Valdenam. Arī Edgara Andersona mantojums latviešu vēsturniekiem un visai latviešu tautai analizēts plašā kontekstā, un šī apcere pelna ievērību, jo tur tiek diskutēti arī E.Andersona vēstures rakstīšanas principi un viņš zināmā mērā pretstatīts A.Švābem. Tiesa, atziņa par Švābes ”Latvijas neatkarības laika šauro slavofilo pieeju” varbūt ir pārspīlēta.

Vispār ne visām autora atziņām var piekrist, dažas ir subjektīvas un varbūt pat ar polemisku ievirzi, taču tā ir grāmatas un autora spēcīgā, ne vājā puse. Visas N.Balabkina atziņas balstās uz plašu starptautisku pieredzi, iespaidiem, kas gūti daudzajos pētniecības ceļojumos pa Eiropas, Amerikas, Austrālijas un Āfrikas kontinentiem. Jāpiebilst, ka daži no krājumā publicētajiem rakstiem veidoti no lekcijām, ko autors lasījis Latvijas Vēstures institūtā un Latvijas Zinātņu akadēmijā; kā lektors viņš uzstājies arī trimdas sarīkojumos Ņujorkā, Filadelfijā, Vilmingtonā, Ņūdžersijā, daudzu valstu universitātēs, institūtos un koledžās, un šī grāmata daudzējādā ziņā tapusi kā minēto lekciju rezultāts. Tā nav sistemātisks izklāsts, bet autora impresijas.

Grāmata veltīta autora tēva — sekmīga Daugavpils uzņēmēja un miesnieka amata meistara — Jāzepa Balabkina (1903—1982) piemiņai (starp citu, autors dibinājis Daugavpilī “Jāzepa Balabkina fondu”). Taču varētu sacīt arī, ka ar šo grāmatu autors ir atskatījies arī uz paša aizvadītajiem 70 mūža gadiem (dzimis 1926.gada 17.jūlijā Daugavpilī), uz savu mūža pieredzi, savu kalpošanu zinātnei un Latvijai. N.Balabkina grāmata ir vērtīgs, vērā ņemams darbs, ko var ieteikt izlasīt katram, kas interesējas par Latvijas tautsaimniecības vēsturi un Latvijas problēmām valsts transformācijas posmā vispār.

Prof. Jānis Stradiņš

Nikolajs Balabkins. Tautsaimnieka piezīmes. Raksti, runas, recenzijas, s.l. 1996. Autora izdevumā. 267 lpp.