Valsts prezidents Rēzeknē

Guntis Ulmanis:

Tēvzeme un valoda

Papildus 1.lpp.

informācijai

Cienījamie konferences dalībnieki!

Godātie Latgales iedzīvotāji, godātie visu Latvijas novadu iedzīvotāji!

Pateicos par uzaicinājumu piedalīties jūsu konferencē. Tā ir par gan vēsturiski, gan šodienas Latvijai tik nozīmīgu tematu, kas skar etniskos procesus. Pēdējā laikā par sabiedrību un it īpaši par etnisko dimensiju sabiedrībā esmu runājis vairākkārt, tāpēc labprāt izklāstītu jums šodien vairākas tēzes.

Pirmā tēze skar tieši Latgali, taču tikpat labi attiecināma arī uz citiem Latvijas novadiem. Tas ir par to, ka Latgale vēsturiski attīstījusies kā multietnisks un vairākās valodās runājošs novads.

Kas gan noliegs to, ka latvietis Francis Trasūns pirms 80 gadiem Rēzeknē sarīkoja Latgales kongresu, kura gaitā tika pieņemts lēmums, ka Latgales liktenis cieši un nesaraujami saistāms ar pārējo Latvijas novadu likteni. Francis Trasūns bija latgalietis un katoļu mācītājs, īstens sava novada patriots. Tas ir vēsturisks fakts.

Kas gan noliegs to, ka polis Gustavs Manteifels, viens no baroniem Latgalē, bija sava dzimtā novada patriots. Viņš deva ieguldījumu Latgales literatūras un kultūras saglabāšanā. Viņš bija pazīstams Polijas zinātnieks, un viņa ieguldījums visas Latvijas vēsturē ir augstu novērtējams. Tas arī ir vēsturisks fakts.

Kas noliegs to, ka krievs Aleksandrs Ņikonovs patiesi mīlēja savu dzimto valodu un novadu. Viņš ir nesis Latvijas un Latgales vārdu tālu aiz Latvijas robežām un par to runājis arī savā grāmatā “Simtgades drāmas spirāle”. Viņš tā sauktās padomju Latvijas cietpaurainās valdības dēļ tika izsūtīts uz Krieviju, un viņam tika pārmests latviešu buržuāziskais nacionālisms. Un tas nav paradokss, bet gan vienkārši vēsturisks fakts.

Arī tas nav paradokss, bet tikai vēsturisks fakts, ka pēc Otrā pasaules kara nacionālo partizānu rindās Latgales teritorijā pret okupāciju cīnījās latvieši un krievi. Viņiem bija kopējs ienaidnieks un kopējs mērķis, kas vienoja kopējās vienībās.

Minēju vairākus konkrētus vēsturiskus faktus, un tādu ir ļoti daudz. Šie fakti ilustrē tēzi, kā šejienieši sevi saista ar Latgali un Latviju. Šī saikne ir izteikti divējāda — tā nosaucama kā etniskā un reģionālā piederība. Cilvēki sevi saista ar Latgali, protams, tāpēc, ka tā ir viņu etniskā dzimtene. Taču latgaliešu identitātes pamatā ir svarīga tikpat spēcīgi sajustā saistība ar Latgali kā ar ļoti īpatnēju novadu. Latgaliešu identitātē liela nozīme ir tam, ka šeit izsenis dzīvo dažādas etniskas kopienas un līdzdarbojas dažādas reliģiskās konfesijas.

Pirmo tēzi vēlētos noslēgt ar aicinājumu, kuru gribētu izteikt tieši Latgalē. Aicinātu mūsu sabiedrību dziļāk domāt par mūsu vēsturisko pašapziņu. Vēsturiskā pašapziņa ir svarīga mūsu pašsapratnei, tā ir svarīga mūsu domām par kopējo rītdienu.

Mūsu identitātes saknes nav meklējamas tikai pēdējos septiņos gados, tās nav meklējamas tikai pēdējos piecdesmit gados. Tās nav meklējamas arī tikai tā sauktajos Latvijas laikos, un tās nav meklējamas arī tikai pēdējos septiņsimt gados. Mums kā eiropeiskai tautai identitātes saknes ir gadu tūkstošos dziļas, un tām ir jābūt mūsu un mūsu bērnu pašapziņā.

Latgalē, īstenībā tāpat kā visā Latvijā, ir īpatna kultūrvēsture — to veidojuši ļoti dažādi cilvēki. Šeit vēsturiski bijušas un ir arī šodien aktīvas kopienas — latgaļu, krievu, arī ebreju, poļu un citu. Visi zinām, kāda nozīme šeit sen jau ir vecticībnieku kopienai un cik svarīga Latvijai ir katoļu draudze Latgalē. Daži gadsimti pat ieguvuši simboliskos apzīmējumus kā poļu vai vācu laiki. Tāpat mūsu apziņā jau kopš bērnu dienām stingri sēž apzīmējums — Latvijas laiki.

Latgalē jūtama sevis vēsturiskā apzināšanās augstā mērā.

Protams, 1918.gads visu apziņā ir kā atslēglaiks, taču šeit Latgalē kopējā dziļākā vēsture ir kaut kādā īpašā veidā dzīva arī šodien.

Otro tēzi saistu ar identitātes pašaizsardzības spējām. Cilvēks instinktīvi, taču arī apzināti aizsargā savu identitāti. Tauta instinktīvi, taču arī apzināti aizsargā savu identitāti. Taču arī politiķu un valsts uzdevums ir domāt par to, kā stiprināt mūsu identitātes pašaizsardzības spējas.

Tautas vēsturē apdraudējums identitātei bieži ir nācis no cilvēku migrācijas procesiem. Vislielāko apdraudējumu ir nesušas plānotās migrācijas, cilvēku iepludināšana, kuras laikā arī Latgalē iepludināti daudzi citu tautību iedzīvotāji.

Jau Livonijas kara un Ivana Bargā laikā 1577.gadā Latgalē pirmo reizi tika nomitināti krievi. Ieceļotāji bija arī krievu vecticībnieki. Tie iebrauca XVII un arī turpmākajos gadsimtos, kad Krievijā sāka vajāt vecticībniekus. Līdz ar to arī šajā gadījumā jārunā par piespiedu migrāciju, lai arī vecticībnieku kopienu jau sen saucam un uzskatām par neatņemamu Latgales sastāvdaļu.

Nedrīkstam pieļaut, ka cilvēki Latgalē izjūt, ka viņu identitāti varētu apdraudēt. 1772.gadā Latgalē pēc tautas skaitīšanas tika fiksēti 8010 krievi, šobrīd labi apzināmies, ka jābūt politiski uzmanīgiem, lai Latgales attīstībā būtu vēlamais līdzsvars. Tomēr etniskā, demogrāfiskā, ekonomiskā situācija Latgalē vēl joprojām izraisa lielas pārdomas, un tieši tāpēc tēze ir par to, kas valstij un sabiedrībai jādara, lai kāpinātu Latgales kā īpatnēja novada identitātes pašaizsardzības un pašsaglabāšanās spējas.

Saprotu, ka tas ir ļoti komplekss uzdevums, jo jāņem vērā ne tikai etnopolitiskie, bet vispārējie sociālie un ekonomiskie fakti un attīstības tendences. Taču īpaša — vēlētos teikt, pat atslēgfunkcija — ir izglītības jomai. Mums ir jābūt pietiekami pacietīgiem un neatlaidīgiem, lai latviešu valoda nostiprinātos un uzplauktu visās dzīves jomās. Noraidu kā nepieņemamas runas par kaut kādu piespiešanu. Runa ir vienīgi par to, ka jābūt gataviem pietiekami daudz investēt, lai nelatvieši pietiekamā apjomā apgūtu gan latviešu valodu, gan latviešu kultūru un vēsturi.

Trešā tēze ir par sabiedrības sakļautību Latvijā. Šeit vēlos runāt tikai par vienu aspektu. Latgale ļauj uzrunāt nacionālos procesus visā Latvijā. Tas īstenībā ir jautājums par to, kādu vēlamies redzēt Latviju nākotnē. Tas ir jautājums par to, kas mūs visus vieno, nevis nošķir vienu no otra.

Pēdējā laikā un gados esam daudz runājuši par to, kas mūs nošķir vienu no otra. Neapšaubāmi ir tas, ka atgūtās brīvības viens no lielākajiem ieguvumiem ir tas, ka vēlamies būt dažādi un individuāli. Visos savos darbos vēlamies uzsvērt šo atsevišķo, jo vēlamies, lai mūs ievēro tieši tādus, kādi esam savā būtībā. Savas intereses izvēlamies paši un brīvi, paši izvēlamies sev savus dievus. Šo Latvijai raksturīgo toleranci labi ievēro tieši Latgalē, kur sastopamas arī dažādas reliģijas. Šķiet, ka Latgalē cilvēkiem nav problēmu “ielaist” sevī un akceptēt latviešu un Latvijas vēsturi visā tās pilnībā un dažādībā.

Sevi nošķiram paši, taču tikpat pastāvīgi notiek arī tas, ka “dzīve” mūs sadala dažādās grupās. Mūs šķir tautība, mūsu ekonomiskā labklājība, mūs šķir pilsonība vai nepilsoņa statuss, mūs šķir dzīve kādā brīvajā ekonomiskajā zonā vai dzīve pašreiz mazattīstītā Latgales nostūrī.

Savu uzdevumu redzu šobrīd meklēt un visus Latvijas dažādos iedzīvotājus uzrunāt tieši par to, kas mūs visus vieno. Kas mūs visus vieno?

Piederība šai zemei, valstij, tās nākotnei, lojalitāte šai zemei un tās liktenim. Mūs vieno arī kopējā pagātne, kuru nupat minēju, un arī nākotne, kuru visi kopā veidojam. Tā ir kopēja pagātne, un kā tāda tā ir svarīga arī mūsu sapratnei par kopējo nākotni. Mēs to arī laiku pa laikam atceramies — nesen visi kopā nolikām ziedus pie kopējiem kapiem, un tas ir simboliski.

Mūs vieno dzīve šeit, šinī zemē, kurai esam vajadzīgi, tā ir bagātība, saulaina, mūžīga, mierīga zeme.

Mēs visi nesam atbildību par to — tātad paši par sevi. Atbildību par kārtību uz ielām, par mācību grāmatām skolā, par zālēm slimnīcās, par Latvijas vārdu pasaulē — tieši tā, kā to darījuši nupat Latvijas hokejisti, kuriem vēlos izteikt pateicību arī no šīs auditorijas.

Kopējā atbildība par mūsu zemes drošu nākotni ir svarīga sakļautai sabiedrībai.

Nekautrēsimies izteikt viens otram kādu pateicības un atzinības vārdu par padarīto darbu, par paveikto, par labi domāto. Mums vajag savstarpējos uzmundrinājuma vārdus, jo ikdienā mēdzam pārāk daudz ērcēties un norādīt viens otram uz to, kas mūs savstarpēji nošķir.

Sabiedrības sakļautības kontekstā jārunā par naturalizācijas procesiem.

Kas ir tie cilvēki, kuri ir naturalizējušies un kļuvuši par pilsoņiem un līdz ar to par aktīviem mūsu politiskās sabiedrības dalībniekiem? Tie ir mūsu kaimiņi un bieži vien dzīvesbiedri. Tie ir cilvēki, kurus sen pazīstam, kuriem varam un sen esam uzticējušies. Tie ir cilvēki, kuri izjūt piederību šai zemei, Latvijas kultūrai, visām iespējām, kas paveras šobrīd Latvijā. Sniegsim viņiem palīdzību viņu ceļā uz valsti, jo tas ir ļoti emocionāls un individuāls ceļš un mūsu emocionālā palīdzība viņiem ir vajadzīga.

Jo dzīve nav izsakāma tikai juridiskos terminos, arī etniskie vai nacionālie procesi Latvijā nav izsakāmi tikai juridiskos jēdzienos. Labi zinām, ka daudz var sabojāt ar nepārdomātu vārdu vai žestu. Tāpat kā ļoti daudz var iegūt ar pareizu un izjustu vārdu, ar atklātu seju un skatu. Nedrīkstam Latvijā nevienu atsvešināt. Mūsu sabiedrība ir maza, un mums ir svarīga katra iedzīvotāja labsajūta.

Sabiedrības sakļautības uzdevumu risinot, liekam uzsvaru uz latviešu valodas mācīšanu nelatviešiem.

Pēdējos gados ir mainījusies attieksme pret latviešu valodu. To dzird daudz biežāk nekā pirms desmit gadiem. Ir notikušas principiālas izmaiņas šajā ziņā. Ar pateicību jāatceras starptautiskās kopienas ieguldījums šajā procesā, jo ir sagatavoti skolotāji, kuriem jālīdz iegūt nepieciešamās latviešu valodas zināšanas, nelatviešu skolotājiem, kā arī nelatviešiem, kuri iet dienēt armijā, jā, arī tiem, kuri atrodas ieslodzījuma vietās.

Neizliksimies — naturalizācija nav vienkāršs process. Pirmkārt, tas ietver sevī ne tikai juridisko dimensiju. Daudz jutīgāki ir tieši emocionālie, psiholoģiskie uztveres mehānismi. Otrkārt, mums un arī man it īpaši jāmāk līdzsvarot trīs dažādas attieksmes vai sapratnes par šo procesu.

Sava patiesība ir pašiem nepilsoņiem, kuri — neslēpsim to — sirdī jūt, ka ir it kā atgrūsti, nevajadzīgi, atstumti. Tā nav laba izjūta, un mans uzdevums ir dzēst šo izjūtu, jo tāda izjūta var novest pie aizvainojuma un pat pie naida. To nedrīkst pieļaut.

Sava patiesība ir arī pilsoņiem vai, lielā mērā tomēr jāsaka, tieši latviešiem. Emocionāli un psiholoģiski ir grūti aizmirst pagātni un pārdzīvoto. Labi pazīstu šo izjūtu, un man ir daudz jārunā ar latviešiem.

Sava patiesība ir arī mūsu partijām un it īpaši “Tēvzemei un Brīvībai”. Valdošās partijas nolēmušas neskart likumus par pilsonību un naturalizāciju, un uzdevums ir akceptēt arī šo taisnību, jo politiķi tā ir lēmuši un valdībai ir jāstrādā. Taču politiķi sirdī atzīst, ka Latvija nedrīkst ilgstoši būt “oriģināla” zeme ar to, ka šeit ir ap 30 procentiem nepilsoņu. Šajā aspektā Latvija nevēlas saglabāt šādu pirmo vietu pasaulē. Tas nav pieļaujami, un mums ir jādomā par to, kā lai naturalizācijas skaitļi izskatītos savādāki. Naturalizācija ir pārāk saistīta ar nacionālajām interesēm un nacionālo drošību, un tas beidzot būtu visiem jāaptver.

Es savu uzdevumu redzu tieši te — šo dažādo sapratņu krustpunktā rast kopsaucēju. Tas ir kopsaucējs Latvijas nākotnei. Mēs nedrīkstam izlaist mērķi no acīm: drošu nākotni katram un valstij.

Pēdējā laikā visai asi runāju par centrāliem valsts tematiem — par naturalizāciju, par partijām, par visas tautas vēlētu prezidentu.

Jā, mums ir tiesības būt dažādiem un paust savu attieksmi šajos jautājumos. Drošas nākotnes priekšnoteikums ir tas, ka neviens no iedzīvotājiem nedrīkst justies atgrūsts vai aizmirsts. Es to attiecinu gan uz pilsoņiem un nepilsoņiem, gan uz latviešiem un visu citu tautību cilvēkiem. To attiecinu gan uz materiāli labi situētiem un maznodrošinātiem, gan uz jaunās un spēkpilnās paaudzes cilvēkiem un vecās paaudzes laikabiedriem.

Skaidra un labklājīga nākotne visiem var būt tikai kopā — droša nākotne katram un valstij. To es uzskatu par Latvijas valsts ideju, un tādu vēlos to īstenot.

Novēlu jums sekmīgu diskusiju un rosinošas pārdomas.

Rēzeknes pilsētas Domes priekšsēdētājs Jānis Junka, Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Rēzeknes rajona padomes priekšsēdētājs V.Zvīrdinš

Valsts prezidents un Zemessardzes 3.brigādes komandieris ZS pulkvežleitnants Jānis Žagata, tiekoties ar Latgales zemessargiem

Valsts prezidents keramiķa Pētera Ušpeļa darbnīcā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”