Frakciju viedokļi

Pēc 15.maija plenārsēdes

Valsts radio tiešajā raidījumā

A.Jirgens (6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs): Man tiešām jāizsaka zināma nožēla, ka šodien mums nebija īpaši produktīvs darbs un daudz laika pagāja, manuprāt, samērā neauglīgās debatēs par to, vai vajadzētu katru otro nedēļu nerīkot Saeimas sēdes, bet deputātiem tikai tikties ar vēlētājiem. Gala rezultātā mēs nobalsojām, ka paliek līdzšinējā kārtība, proti, katru nedēļu ir viena darba diena, kurā deputāti tiekas ar vēlētājiem. Bet tas nenozīmē, ka mums nebūtu jādara pārējie darbi un jāpieņem likumi. Arī šīs samērā garās debates par neuzticības izteikšanu, kaut arī balsojuma rezultāts, es domāju, bija skaidrs jau iepriekš, neļāva pieņemt virkni samērā nozīmīgu likumprojektu. Acīmredzot Saeimas Prezidijs būs spiests atkal sākt domāt par to, ka ir vai nu jārīko sēde divas dienas, vai arī jāsasauc ārkārtas sēdes, lai mēs tomēr tiktu ar šo darba kārtību galā un lai likumprojektu izskatīšana neuzkrātos tiktāl, ka līdz Jāņiem nevarēsim izdarīt savu darbu.

A.Panteļējevs (frakcija “Latvijas ceļš”): Mani arī zināmā mērā šodien māc kauna sajūta. Mēs no deviņām desmit plenārsēdes stundām strādājam tikai pusstundu — pēdējo pusstundu, kad apspriedām likumprojektu. Jo pirms tam nodarbojāmies ar kaut ko, ko es nevarētu apzīmēt citādi kā samērā ļaunprātīgu parlamenta un Saeimas prestiža graušanu.

Ļoti ceru, ka tas nekļūs par šīs Saeimas praksi turpmāk, tomēr ir darāms pietiekami daudz nopietna darba. Man šobrīd ir ļoti grūti atturēties no emocijām — es saprotu, ka ir atsevišķi cilvēki, kuri pašlaik domā par jaunas partijas vai kustības veidošanu. A.Rubina kungs aicināja visus stāties tautas kopā “Brīvība”. Es to gribētu nosaukt par tautas kapu “Brīvība”, kurā viņš būs kopā ar G.Valdmaņa kungu, un es saprotu, ka pamatuzdevums viņiem pašreiz ir izmantot Saeimas tribīni šīs partijas izveidošanai. Nezinu, vai viņiem iznāks frakcija — man liekas, nesanāks, varbūt tikai viena nokomplektēta palāta Sarkandaugavā. Tas, ko es saku, varbūt nedaudz ir pārspīlēts, bet domāju, ka mums vajadzētu parūpēties par vēlētājiem, kas klausās un seko notikumiem, lai tie deputāti, kurus viņi varbūt ir neviļus ievēlējuši, kā, piemēram, G.Valdmani... Jo pamatā visi tomēr balsoja par Vienības partiju, nevis konkrēti par G.Valdmaņa kungu. Tāpat mēs zinām, ka A.Rubina kungs nav tajā partijā, no kuras viņš tika ievēlēts. Vēlētājiem vismaz kaut kādā mērā vajadzētu paust attieksmi, lai šie atsevišķie cilvēki neturpinātu to, ko viņi šobrīd uzsākuši, tas ir, faktiski parlamentārā darba sabotāžu.

Es tomēr ceru, ka mēs nākošajā reizē pabeigsim nepieciešamo Muitas likumu un strādāsim pietiekami intensīvi līdz Jāņiem. Vienīgais, ko es varu teikt “Latvijas ceļa” vārdā,— atvainoties klausītājiem un mūsu vēlētājiem, kuri gaidīja no parlamenta auglīgu dienu, bet šodien bija spiesti dzirdēt savstarpējas ķengas un treniņus kaut kādās nesaprotamās asprātībās.

K.Čerāns (frakcija “Latvijai”): Kaut arī es piekrītu iepriekšējam runātājam, ka atsevišķas debates par atsevišķiem punktiem varētu šodien būt bijušas arī mazliet īsākas un to asprātība varētu būt bijusi mazliet mazāka, tomēr jāsaka, ka šodien Saeima izskatīja virkni ļoti būtisku jautājumu.

Vispirms Saeima nodeva Pieprasījumu komisijai Tautas kustības “Latvijai” un citu opozīcijas deputātu sagatavotu pieprasījumu atcelt energotarifu paaugstinājumu uz elektroenerģiju, kas ir spēkā no šī gada 1.maija. Argumentācija tam ir vismaz triju veidu. Pirmkārt, mūsu eksperti izanalizējuši un atklājuši pilnīgi konkrētu pamatojumu trūkumu tajā dokumentācijā, kas iesniegta — šeit tas attiecas gan uz tranzītelektroenerģiju, gan uz pieslēgumu maksām, gan arī uz veselu virkni dažādiem citiem faktoriem, kas nekorektā veidā ņemti vērā.

Otrs moments ir tāds, ka cilvēki, kas šajā Energotarifu regulēšanas padomē strādājuši un pieņēmuši šo lēmumu, vairs tur nedarbojas.

Un trešais — mēs varam konstatēt, ka šis paaugstinājums ir pieņemts, ignorējot Latvijas valstī spēkā esošo tiesību sistēmu.

Vēl Tautas kustības “Latvijai” deputāti bija ierosinājuši šodien noteikt Saeimas Kārtības rullī tādu normu, ka katram deputātam ir pienākums regulāri tikties ar vēlētājiem. Šobrīd šādas normas nevienā mūsu likumdošanas aktā nav. Mēs redzam, ka mūsu sabiedrībā notiek krasa valsts ievēlētās un izveidotās varas atsvešināšanās no tautas, un cilvēki daudzviet pamatoti pieprasa grozīt Vēlēšanu likumu, lai nodrošinātu deputātu atbildību tautas priekšā. Kaut arī Vēlēšanu likuma izmaiņas ir saistītas ar sarežģītu procedūru, tomēr regulāras tikšanās ar vēlētājiem ir tas, kas var šo situāciju, šo varas atsvešināšanos no tautas kaut nedaudz mīkstināt un atrisināt jau esošās sistēmas ietvaros.

Diemžēl Saeima par šo mūsu priekšlikumu nenobalsoja — to noraidīja, bet es varu apsolīt, ka Tautas kustība “Latvijai” tāpat kā līdz šim ir braukusi pie saviem vēlētājiem. Tā mēs to turpināsim un darīsim visu, kas no mums ir atkarīgs, lai mazinātu šo varas atsvešināšanos no tautas un panāktu situāciju, ka vara tiešām kalpo tautai.

Vēl šodien tika skatīts jautājums par neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam — argumentāciju par to es jau teicu pagājušajā reizē. Mēs šo prasību iesniedzām Ministru kabineta attieksmes dēļ pret zemnieku izvirzītām prasībām, administratīvi teritoriālās reformas dēļ, arī šo enerģētikas tarifu politikas dēļ, ka faktiski valdība nepilda savas funkcijas — aizstāvēt tautu, bet gan darbojas kā monopoluzņēmumu lobijs. Tautai nav vajadzīga tāda valdība, kas neaizstāv tās intereses. Te mēs varam runāt par to, ka Ministru kabinets veicina korupciju Latvijā, ka galīgi ignorē taisnības principu valsts pārvaldē.

Mēs varam runāt vēl par ļoti daudziem jautājumiem. Par tiem mēs šeit diskutējām, bet diemžēl arī Saeimas balsojums šeit, šajā jautājumā nebija pozitīvs. Bet skaidrs ir tas, ka būtiskas pozitīvas pārmaiņas varēs Latvijā notikt tikai tad, kad šī valdība būs demisionējusi.

A.Golubovs (“Sociālistiskā partija — Līdztiesība”): Ar ko bija zīmīga šī nedēļa Saeimā? Nedēļas sākumā demisionēja aizsardzības ministrs. Manā skatījumā tam bija jānotiek jau sen, jo par to, ka mūsu armija novesta līdz iznīcības stāvoklim, ir vainojams tieši viņš. Šodienas plenārsēdē bija veikta vēl viena kampaņa, lai izteiktu neuzticību Ministru kabinetam. Kā iemeslu tam es minētu to, ka mūsu rūpniecība, mūsu lauksaimniecība novesta līdz iznīcībai. Dažas nozares novestas līdz tādam stāvoklim, ka atjaunot tās tuvākajā laikā gandrīz nav iespējams. Sociālajā jomā mūsu cilvēki ar katru dienu kļūst neaizsargātāki, pensiju līmenis ir zem jebkāda izdzīvošanas līmeņa. Noņemtas brīvās braukšanas tiesības invalīdiem — tās tiesības, kas deva iespēju viņiem tikt pie ārsta, pēc zālēm. Visdrīzākajā laikā mūsu iedzīvotājus var sagaidīt piespiedu dzīvokļu privatizācija. Jau pacelti tarifi elektroenerģijai. Turpinās privatizācija, no kuras labumu gūs turīgākais slānis, bet ne visa tauta. Tieši A.Šķēles valdības laikā mirstības līmenis ir lielāks par dzimstību vairāk nekā divas reizes. Ministru kabinets palielināja pensijas par 2 latiem, bet sev algu — pusotras reizes, kā iemeslu minot inflāciju. Tātad, inflācijas līmenis pensionāriem ir zemāks par inflāciju ministriem. Bet šodien Saeima šo iespēju pārtraukt pret savu tautu vērsto valdības darbību un iespēju nomainīt savu izpildinstitūciju neizmantoja.

Iepriecināt savus Latvijas iedzīvotājus varu tikai ar vienu — pirmajā lasījumā pieņemtie grozījumi pensiju likumā nosaka, ka pensijas nevarēs būt zemākas par sociālo pabalstu. Kaut gan arī tas neatrisina pensionāru izdzīvošanas problēmas, jo vienalga tās būs daudz zemākas par izdzīvošanas minimumu.

A.Kiršteins (LNNK un LZP frakcija): Šonedēļ mūsu frakcijas galvenā apspriežamā tēma bija “Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā” un pašvaldību reforma. Mani arī personīgi ļoti izbrīna, kāpēc pēdējā laikā nepārtraukti tiek apšaubīts vēlētāju veselais saprāts. Tiek apgalvots, ka tikai vēlētāji spēs ievēlēt prezidentu, bet tie paši vēlētāji nespēs ievēlēt Saeimas deputātus, kuri kā elektori ievēlēs šo prezidentu, kā tas notiek daudzās citās valstīs. Bieži piemin ASV un citu valstu piemēru un aizmirst, ka Amerikas Savienotajās Valstīs arī prezidentu neievēl tieši, bet elektori. Secinājums ir ļoti vienkāršs: ja mēs neticam tautas veselajam saprātam un spējai ievēlēt Saeimas deputātus, tad kāda ir garantija, ka šie paši vēlētāji var ievēlēt tautas vēlēto prezidentu? Te nav nekādas loģikas.

Runājot par Satversmi, mums šeit ir iesniegts likumprojekts, kas saucas “Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā”. Es to varētu nosaukt par bezkaunību, jo Saeima sastāv no 100 tautas priekšstāvjiem, Saeima nesastāv no partiju priekšstāvjiem, kā kāds ir iedomājies — diemžēl. Mums pagaidām vēl Satversme nav mainīta, un šinī gadījumā, ja Saeima sastāv no 100 tautas priekšstāvjiem, tad arī tautai ir tiesības noteikt, ko darīt. Ne jau partiju pārstāvji, piemēram, izdomās pretēji Satversmē rakstītajam, ka vēlēšanas ir tiešas un proporcionālas. Saeima nevar pieņemt likumu, ka vēlešanas ir neproporcionālas. Nevar būt divas proporcionalitātes: vienam partiju sarakstam — 5%, otram — koalīcijas sarakstam — 7%. Nav Satversmē nekur rakstīts par dažādām proporcionalitātēm. Un vispār tā nav nekāda proporcionalitāte, ja jūs nobalsojat, 6,5% savāc kāds sociālistiskais saraksts, bet viņu balsis, piemēram, tiek atdotas kādai centra partijai. Vai otrādi — jūs nobalsojat par normālu konservatīvu partiju, par labējo partiju, viņi dabū 6,5%, bet šīs balsis tiek iedotas sociālistu partijai. Tās vairs nav proporcionālas vēlēšanas.

Otrkārt, Satversmē ir ierakstīts, ka nav tiesību atsaukt deputātus. Tātad, šeit tiek paredzēts, ka šīs tiesības partija it kā deleģējusi Saeimai un notiks kaut kāda lemšana. Tas ir galīgs absurds — mēs esam kategoriski pret šādiem likumiem un arī balsosim pret.

Un pēdējais. Runājot par pašvaldību reformu — pašreizējais strīds par to, vai pagasti un mazākās pašvaldības deleģēs savas pilnvaras, teiksim, rajonu vai apriņķu sadarbības padomēm ar likumu, vai tas notiks brīvprātīgi. Atšķirība ir tāda, ka, ja deleģē ar likumu, tad jāparedz budžets; ja deleģē brīvprātīgi, tad attiecīgie pagasti paši finansē visu šo pilnvaru realizāciju.

Domāju, ka variants, ko piedāvā LNNK frakcija, pašreiz ir tas optimālākais. Mēs iesakām deleģēt, bet tikai minimāli nepieciešamās pilnvaras. Tātad — noteikt, kādas ir šīs minimāli nepieciešamās pilnvaras, kuras pagasts tādā gadījumā atļauj, teiksim, risināt šai apriņķa vai rajona sadarbības padomei. Tās varētu būt, teiksim, kādas speciālas skolas izveidošana vai kāds nespējnieku nams, vai vēl kaut kas, bet nekas lieks.

J.Vidiņš (frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”): Ja mēs analizējam šīsdienas sēdi, tad pozitīvais ir jāatzīmē tas, ka mēs pieņēmām grozījumus pensiju likumā, kas daļēji atrisinās sasāpējušo jautājumu, ka atsevišķi pensionāri saņem ļoti zemas pensijas.

Bet, ja mēs runājam par otru šīsdienas sēdes pusi, tad man jāpievienojas A.Panteļējeva kunga teiktajam un frakcijas vārdā jāatvainojas visiem radioklausītājiem par šīs sēdes tukšvārdību un daudzrunāšanas rekordu, ko mēs esam sasnieguši. Piemēram, kad runājām par grozījumiem Saeimas Kārtības rullī, par deputātu tikšanos ar vēlētājiem, tad viens runātājs no opozīcijas partijas aizgāja tik tālu, ka sāka runāt par maizes cepšanas tehnoloģiju, par rindām pie robežkontroles punktiem, par A.Kiršteina un A.Krastiņa darbības mazspēju un tā tālāk. Man tiešām ir kauns un tāda vainas apziņa, ka mēs šīs neauglīgās runas plūdus nespējām pārtraukt. Tādēļ mēs ierosinājām Saeimas priekšsēdim pārtraukt šos runātājus, kuri nerunā par lietas būtību. Es uzskatu, ka 300 lati, ko mēs maksājam par sēdes translāciju, ir pārāk liela cena populistisku saukļu un pliekanu asprātību izteikšanai. Katrā ziņā es apsolos frakcijas vārdā, ka mēs mēģināsim šīm lietām darīt galu.

V.Nagobads (Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcija): Šodien Saeimā no 43 plānotiem jautājumiem, kā jau kolēģi minēja, mēs galā tikām ar 13 to iemeslu dēļ, ka izvērtās neauglīgas diskusijas par nebūt ne svarīgākiem mūsu dzīves jautājumiem. Lai neatkārtotu minēto, gribētu pastāstīt, ka šodien Saeima noraidīja un nenodeva komisijām Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas ierosinātos grozījumus Latvijas Republikas Satversmē, pamatojot ar to, ka šie grozījumi paredzēja it kā nedaudz apslēptā veidā, bet tomēr katrā administratīvajā teritorijā vēlētu pašvaldību. Tādējādi mēs partijā “Saimnieks” saskatījām šeit tieksmi atjaunot jeb paredzēt ilglaicīgu vēlētu pašvaldību darbību rajonos, kas šodien ir administratīvās teritorijas. Kā jūs zināt, ir pieņemts likums, ka šīs vēlētās pašvaldības darbojas tikai līdz 1.janvārim. Protams, joprojām virmo diskusijas par to, kādā veidā mūsu valstī turpināt administratīvi teritoriālo reformu, un jāsaka, ka pagājušajā nedēļā kopīgā valdības un frakciju sēdē panāktā vienošanās par to, ka šie novadi vai reģioni pagaidām Latvijas valstī veidoti netiks. Arī pārējās nostādnes pilnībā atbilst partijas “Saimnieks” nostādnēm šajos jautājumos.

Par grozījumiem pensiju likumā kolēģi jau minēja. Tiešām, tie ir ļoti būtiski, jo paplašinātajā komisijā, kas izskata visus priekšlikumus, ko gan iedzīvotāji, gan speciālisti ir iesnieguši likuma sakarā, paredz dažus steidzami risināmus jautājumus. Tajā skaitā pēc iespējas ātrāk pārtraukt šīs nepamatoti zemās pensiju izmaksas, kuru apjoms ir zemāks nekā sociālais pabalsts. Un tādēļ, arī pieņemot šo likumu pirmajā lasījumā kā steidzamu un paredzot, ka līdz 21.maijam varēs iesniegt priekšlikumu, mēs ļoti ceram, ka jau 22.maijā šis likums tiks pieņemts otrajā un galīgajā lasījumā un līdz ar to tiks ierobežotas gan nepamatoti lielo pensiju izmaksas 1997.gadā, gan arī paredzēs normu, ka nozīmētā pensija iedzīvotājiem nedrīkst būt mazāka par sociālā nodrošinājuma pabalstu.

Es ļoti ceru, ka nākamajā sēdē mēs strādāsim veiksmīgāk, efektīvāk un pieņemsim Muitas likumu, kas ir tik ļoti nepieciešams, lai Latvija ātrāk integrētos vispirms Pasaules tirdzniecības organizācijā un kopā ar to arī Eiropas Savienībā.

E.Grinovskis (LZS, KDS un LDP frakcija): Tie nav tikai mani subjektīvie vērtējumi, bet šīsdienas Saeimas sēde laikam bija pati haotiskākā, tukšākā, bez loģiska un juridiska seguma. Kādi bija galvenie jautājumi? Es no mūsu frakcijas viedokļa pieskaršos sekojošam.

Mūsu frakcija neatbalstīja ierosinājumu izteikt neuzticību valdībai. Mēs balsojām pret. Tas nenozīmē, ka mums nav nopietnu iebildumu pret valdības politikas daudzajiem aspektiem, bet mums bija liela politiskās atbildības sajūta. Ja prasa valdības demisiju, kāda ministra demisiju, tad pirms tam jābūt nevis vienai, bet vairākām alternatīvām kandidatūrām, ko piedāvāt likt vietā. Tādu nebija. Un nu šis konstruktīvais moments lielā mērā nosacīja mūsu balsojuma izvēli.

Galvenā diskusija šī jautājuma kontekstā bija tomēr lauksaimniecība, lauku dzīves problēmas, un mūsu frakcijas deputāti lika viennozīmīgi saprast, ka dažos jautājumos kompromiss nebūs iespējams, bet mēs prasīsim no valdības konsekventu rīcību līdz galam. Pirmkārt, tā ir parādu dzēšana zemniekiem, proti, pārstrādes uzņēmumi, kuri nav samaksājuši par piegādāto produkciju. Pēdējos mēnešos stāvoklis kopumā ir uzlabojies, bet parādi vēl paliek, un galvenais, saglabājas vēl parādi no 1992. vai 1991.gada, kad šie uzņēmumi vēl pat nebija privatizēti. Mēs aizstāvam politisku principu kā pamatu rīcības aktam, lai līdz 1.jūlijam šie parādi tiktu dzēsti. Ja tas netiek izdarīts, tad to mēs uzskatīsim kā zināmu valdības negatīvu aktu, kas liks aktualizēt mūsu darbību.

Otrs tāds moments ir subsīdijas. Likums ir 3% no pamatbudžeta, bet tas īsti negrib pildīties. Skan paradoksāli, bet es to īpaši pasvītroju, ka parlamentam, sabiedrībai ir jāuzstājas, jāveic aktīva darbība, lai piespiestu valdību pildīt likumu. Turklāt pašreiz vērojama tāda negatīva parādība kā izpildvaras, valdības institūciju mēģinājumi manipulēt ar subsīdijām. Par subsīdijām sāk uzlūkot vienu otru citu zemnieku labā vērstu pasākumu, kas tomēr nepieder pie subsīdijām. Mēs turpmāk arī tāpat kā līdz šim skatīsimies, lai subsīdija būtu subsīdija, un kas iekļaujas šajā maksājumu kategorijā, kā tāda arī tiktu zemniekam izmaksāta, lai tā netiktu aizstāta ar kaut ko citu un budžetam lētāku.

Trešā tāda prioritāte, kurai mēs pievērsāmies, ir šāda. Notiek zemniekam nepieciešamo resursu sadārdzināšanās — vai tā ir tehnika vai minerālmēsli, vai degviela, vai kas cits, pieaug nodokļi, pieaug dažādu pakalpojumu tarifi. Tajā pašā laikā zemnieka ražotā produkcija cenas ziņā vai nu paliek iepriekšējā līmenī, vai pat uzrāda krītošo tendenci. Veidojas cenu šķēres, tās cērpj zemnieka ienākumu un izslēdz iespēju zemnieku saimniecībai ne tikai intensificēties, bet pat normāli attīstīties. Tādēļ aizstāvam nepieciešamo domu par paritātes ievērošanu, tas ir, lai zemniekam šis cenu un tarifu izmaiņas nesagādātu zaudējumus. Es saprotu, ka šis uzdevums netiks atrisināts vienā piegājienā, šeit būs nepieciešams ilgstošs un piecietīgs darbs. Bet tā ir mūsu frakcijas, it sevišķi Zemnieku savienības, nostāja, un mūsu spēks ir pietiekams, lai to īstenotu arī dzīvē.

Un šajā kontekstā, tikai mazliet citā aspektā, par pensiju likumu, kas šodien tika apspriests pirmajā lasījumā. Zemniekam un vispār lauku cilvēkam nav vienalga, kādu pensiju saņem pensionārs. Zemniekam kā ražotājam nepieciešams ietilpīgs noieta tirgus. Zemniekam vajadzīga skaitliski liela un turīga vidusšķira. Bet, ja pensionāri, kas mums sastāda būtībā ceturto daļu, dzīvo trūcībā, tad viņš nepārstāv maksātspējīgo pieprasījumu, viņam nav par ko pirkt, un tad arī zemnieks kā ražotājs nav vajadzīgs. Tādēļ mēs saskatām ciešu saikni starp pensiju līmeni, sabiedrības sociālo nodrošinātības pakāpi, iekšējo tirgu un zemnieka labklājību. Un tādēļ, izejot, teiksim, no savas zemniecības interesēm, mēs aizstāvam un aizstāvēsim likumu, kas ir izdevīgs pensionāriem. Tas arī šodien bija pirmajā lasījumā, tāpēc galvenais darbs vēl ir nākotnē.

Lūk, tie bija galvenie jautājumi, ko šodien skāra un kuri koncentrējās ap zemniecības un lauku problēmām pašreizējā attīstības periodā. Mēs arī izteicām atbalstu zemnieku aktivitātēm, mēs atbalstīsim viņus, ja vienā otrā jautājumā būs kādu uzskatu nianses, mēs tās neuzņemsim traģiski, mēs saglabāsim visu, kas ir racionāls zemnieku prasībās, un stāvēsim kopā ar zemniekiem viņu interešu sardzē.

Pēc izdevuma “Saeimas Vēstis”,

Nr.110